Kurš zina labāk? Iedzīvotāju iesaiste

Iedzīvotāji ir pilsētas lietotāji, un ideālā pasaulē pilsētas lietotājiem būtu iespēja un balss lemt par to, kā attīstās ja ne visa apkaime, tad vismaz tuvākie pagalmi un iela. Mēs zinām, ka aktīvisti no Rīgas apkaimju biedrībām ir paraugs atbildīgai iedzīvotāju iesaistei lēmumu pieņemšanā, taču arī Juglas piemājas daudzgadīgās puķu dobes, no izmešanas izglābtās un nelegāli iestādītās Ziemassvētku egles, makšķernieku zemie soliņi pie ezera ir iedzīvotāju pašiniciatīva, kura par laimi vēl netiek sodīta. Rīgas dome visticamāk novāks bērnu laukumu, kas veidots no riepām, jo tas neatbilst bērnu laukuma standartiem, tikmēr izdrupušās takas turpat blakus apdraud vecus un neveiklus cilvēkus. Pandēmijas laika iedzīvotāju apsēstība ar jauniem istabas augiem īsti nepārtapa piemājas dārzu apsaimniekošanā, bet cilvēki bija priecīgi iesaistīties Sporta pils dārzos, veidojot jaunu kopienu.

Slaveni īgnā ņujorkiete Frana Lībovica (Fran Lebowitz) par Taimskvēru teica, ka viņai tādu pavisam noteikti nevajag, bet noderētu gaļas skārnis vai prasmīgs kurpnieks. Kā pilsētnieku pūznī panākt iedzīvotāju iesaisti, īpaši, ja piemēri nav pārāk iedvesmojoši? Savulaik nojauktā koka ēka Brīvības ielā 35 izskatās kā izsists zobs, kurā joprojām parko vāģus. Dažas iniciatīvas izdodas, un Pērnavas ielas kastaņas joprojām ir vietā, bet Mārtiņa Ķibilda aizstāvētā Marsa parka vairs nebūs. Ja nebūtu fanātiskā arhitekta Ulda Lukševica un viņa domubiedru, diez vai Elizabetes ielas 2 modernisma ēka būtu joprojām vietā.

Apkaimju biedrību izveidošanās labi parāda, ko vēlas aktīvākā iedzīvotāju daļa, bet komentāri un informācija nav pieejama tiem, kas pametuši Facebook vietni, tāpēc iedzīvotāju viedokli būtu jāiet un jāiegūst aptaujās, sarunās, vērojot apkaimes ikdienu pa dienu un vakaros, brīvdienās un dažādos gadalaikos. Piemēram, bērnu laukums Bieriņos izklausās labi, kamēr nesāku lasīt Līnas Birzakas–Priekules un Ivara Austera atklāto vēstuli, kas mēģina šo iniciatīvu apturēt. Viņi raksta: «Mārupītes mežaparka lielākā vērtība slēpjas tās neskartībā.» Nav arī pārbaudīts, vai Ozolplacī neatrodas seni apbedījumi un kāda būs ietekme uz vidi, putnu sugām.

Iedzīvotāju iesaistes process palīdz pieņemt lēmumus par labāku pilsētas vides attīstību. Iedzīvotāji nav eksperti–speciālisti, bet viņus satrauc, kas notiek pagalmā. Viņi ir pilsētas lietotāji, kuri labāk zinās par gājēju pārejām neērtā vietā un iemītajām «ziloņtakām». Iedzīvotāju paštaisītais galds pie ceriņkrūmiem Neredzīgo ciematā Juglā, kur vietējie spēlē domino un apspriežas, norāda pilsētbūvniekiem, ka ne katrā stūrī vajag bērnu laukumu, jo sabiedrībā ir arī veci cilvēki, un viņu vēlmes ir atšķirīgas. Pilsētā koncentrējas dažādas pilsētas iedzīvotāju grupas, reizēm ar pretējām interesēm — bērnu un suņu staidzinātājiem noteikti ir atšķirīgas prioritātes, kaut, iespējams, viņi varētu būt vienlīdz nikni uz elektroskūteriem, kuri uzrodas pēkšņi un apdraud gājējiem uzticētās radības. Ja skatās jauno dzīvojamo projektu reklāmas, tur vienmēr ir laimīga jaunā ģimene, kura tagad dzīvos saulainā dzīvoklī, nevis pusmūža sieviete, kura ir atvieglota, ka jaunie izvākušies un viņai ir līdzekļi un telpa pašai sev.

Darbs ar iedzīvotājiem var palīdzēt ieraudzīt vajadzības dažādās grupās un iespējamās konflikta zonas. Skaidrs, ka iesaiste nenotiek pēc scenārija un var būt sarežģīta, bet tas ir labākais veids, kādā arhitekti un pilsētplānotāji var saņemt atbalstu savam projektam. Diemžēl iesaistes veids mēdz būt tik sarežģīts, ka izskatās radīts ķekša pēc, ar domu, ka iedzīvotājiem nekas nebija pret, jo viņi par to neko arī neuzzināja. Arhitekte Zaiga Gaile saka, ka «neatkarības laika būvniecības birokrātija kā obligātu būves uzsākšanas priekšnoteikumu izvirza iedzīvotāju aptauju. Tā parasti notiek formāli: uz noteiktu laiku iedzīvotāji var ierasties, piemēram, pilsētas domes tādā un tādā kabinetā no tikiem līdz tikiem, lai paustu savu viedokli. Pie būves vietas ir piestiprināms plakāts ar sīki izstrādātu formātu. Tiek vākti paraksti, piemēram, par koka nociršanas atļauju. Esmu savā praksē pieredzējusi daudz gadījumu, kuros šis formālais uzstādījums nedarbojas. Cilvēki darba laikā nevar ierasties, vietai nav iespējams piekļūt, ja nu vienīgi paskatīties uz to koku pa gabalu pāri sētai, aptauja nav pārliecinoši izsludināta — kaut kur sīkiem burtiem ieslēpta informācijas gūzmā —, un svarīgi lemšanas jautājumi ir nokavēti. Man ir daudz tādu piemēru.»

Jūs, iespējams, pamanījāt, ka tekstā bieži tiek pieminēta Jugla, kur dzīvo mana mamma. Esmu Juglas vēstnesis, kurš uztraucas par Dūņezeru (kartē — Dambjapurva ezers), ap kuru reiz bija jaukas piknika vietas un soliņi. Daudzstāveņu iedzīvotāji tur ik dienas staigā ar suņiem, peldas un cep desas, izmantojot pilsētas meža tuvumu. Neredzīgo ciemata ietvju stāvoklis manī, rīdziniecē, rada baisu kauna sajūtu, ka tāda ir Rīgas attieksme pret tiem, kuri slikti redz. Ir prātīgi gaidīt iniciatīvu no pilsētniekiem, bet reizēm gribētos, lai arī pilsētas attīstītāji dotos apgaitā un pamanītu, ka Neredzīgo ciematā vajadzīgi uzlabojumi.

Lai saprastu, kas ir iedzīvotāju iesaiste, es aptaujāju tos, kurus varētu uzskatīt par ekspertiem, aktīviem sabiedrības locekļiem, kuri ir iesaistījušies dažādās sabiedriskās iniciatīvās. Ir skaidrs: ja iedzīvotāju viedoklis ir svarīgs, vajadzētu kombinēt formātus. Nav iespējams sasniegt dažāda vecuma grupas, izmantojot vienādus sociālos kanālus un ar vienu pieeju, piemēram, tikai Facebook. Nepieciešami arī analogi formāti, aptaujas, satikšanās. Tiešsaistes balsošanai ir liels mīnuss, jo tajā piedalās diezgan viendabīga grupa, ne vienmēr tur ietverti atvērtie jautājumi un dažādi atbilžu varianti, kurus pamanītu arī citi. Balsošana notiek par jau izdomātiem variantiem. Ēku un ainavu arhitektiem, arboristiem, kultūras mantojuma speciālistiem, transporta ekspertiem ir ietekmīgs, sabiedrību izglītojošs spēks, bet svarīgi arī, ko par vidi domā skrējēji un slēpotāji. Viņi, iespējams, nenāks uz domi aprunāties, bet viņus var satikt parkā un izvaicāt tur.

Kas ir iedzīvotāju iesaiste? Kā vislabāk panākt sabiedrības līdzdalību?

Vents Vīnbergs, arhitekts un publicists

Viszemākajā līmenī iedzīvotāju iesaiste nozīmē nevienaldzību pret to, kas notiek tavā kāpņutelpā, tavā ielā, tavā apkaimē vai pat pilsētā. Ir pierasts vīpsnāt par kašķīgiem kaimiņiem, kas šķībi lūr pa aizkaru šķirbu vai durvju actiņu un par kaut ko mēdz piesieties citiem. Tomēr apziņai, ka tāda kontrole notiek, ir šāds tāds disciplinējošs efekts. Rēķināšanās ar kaimiņu kaut vai mīļā miera labad jau ir līdzdalība patīkamākas koptelpas radīšanā.

Augstāks līmenis ir neignorēt iedzīvotāju aptaujas, kaimiņu iniciatīvas vai pašvaldības plānus kā kaut ko, kas uz tevi neattiecas, vai ka «viņi zina labāk, kas vajadzīgs». Vēl augstāks — spēja nākt klajā ar savu labiekārtošanas iniciatīvu un mobilizēt tās atbalstam kaimiņus. To socioloģijā sauc par «vājajām saitēm» jeb tādu tīklošanu, kas notiek kādas idejas vai kopīgas intereses vārdā pat ar svešiniekiem, neatkarīgi no radniecības, draudzības, uzskatu vai citām atšķirībām.

Pilsētvides aktīvismā dominē jauniešu balsis ar viņu hipsterīgajām prasībām vai jauno vecāku rūpēm. Tomēr mēs esam novecojoša sabiedrība (nevis izmirstoša, bet tāda, kurā arvien pieaug vecu cilvēku īpatsvars, galvenokārt tāpēc, ka pieaug prognozējamais dzīves ilgums). Joprojām saglabājas senioru diskriminācija publiskajā pilsētvidē: tā ir nevēlēšanās viņus tajā redzēt un tādas infrastruktūras uzturēšana, kas viņiem ir neērta vai nesaprotama. Drošas ietves, pakāpieni un soliņi pavisam drīz būs vajadzīgi jums pašiem, jaunieši, turklāt daudz ilgāku dzīves laiku nekā bērnu laukumi, skeiteru rampas un veloceliņi.

Gundega Laiviņa, studē urbāno vietradi Prata institūtā Ņujorkā

Plašākā nozīmē iedzīvotāju līdzdalība ir nobriedušas un atbildīgas kopienas vai sabiedrības pazīme, aktīva iesaiste procesos, kas mūs skar ne tikai kā indivīdus, bet kā plašākas kopienas dalībniekus. Runājot specifiski par pilsētplānošanu, publisko ārtelpu, vietradi, iedzīvotāju līdzdalība ir konkrēts metožu un prakšu kopums, kam būtu jābūt ieaustam ikvienas pilsētas politikā. Tas darbojas tikai tad, ja ir nevis formāls pasākums, bet sistēma, kuras centrā ir mūsu «tiesības uz pilsētu» un leģitīma, respektēta iespēja piedalīties tās attīstībā.

Visbūtiskākais nosacījums veiksmīgai iedzīvotāju iesaistei ir 100% pārliecība, ka viņu bažas, vēlmes un ieteikumi tiešām tiks ņemti vērā konkrētu projektu īstenošanā. Tas nereti kļūst par lielāko ekspertu un profesionāļu klupšanas akmeni — ir ļoti grūti pārlēkt savai ēnai un upurēt savas ambīcijas iedzīvotāju interešu vārdā. Vēl sarežģītāk, ja projektā iesaistīti privāti investori. Otrs būtisks nosacījums ir spēt samērot profesionāļu viedokli ar iedzīvotāju skatpunktu, kas arī pašu iedzīvotāju vidū nekad nebūs vienots. Šeit būtiskākais ir laiks un pacietība — bez šīm komponentēm iedzīvotāju iesaiste būs formāla. Mācot skolās par iedzīvotāju iesaisti, joprojām nereti atsaucamies uz Šerijas Ārnšteinas (Sherry Arnstein) «pilsoņu līdzdalības kāpnēm» (1969), kas stiepjas gradācijā no manipulācijas līdz pilsoņu kontrolei. Kaut arī 21. gadsimtā šinīs kāpnēs, iespējams, būtu vieta kādam jaunam pakāpienam, tās joprojām satur daudz patiesības, kas mūsu sabiedrības līdzdalības organizētājiem varētu būt ne pārāk glaimojoša.

Rūdolfs Golubovs, aktīvists no biedrības «Pilsēta cilvēkiem»

Iedzīvotāju līdzdalība ir spēja ietekmēt procesus un projektus, nevis tikai izteikt viedokli. Tā ir diskusija, kurā ieklausās, vai darbības, kuru rezultātā tiek panāktas izmaiņas sabiedrības vairākuma labā. Tāpēc vairāk jāuzklausa aktīvie iedzīvotāji ar konstruktīvu viedokli, tomēr bieži tiek aizmirsts par senioru un bērnu viedokli, kas var būt būtiski atšķirīgs no pārējiem, jo viņiem ir citas vajadzības. Bieži vien cilvēki ir neinformēti par procesiem, tāpēc būtu svarīgi arī iesaistīt vairāk cilvēku, tomēr bieži vien procesiem klāt ir vieni un tie paši entuziasti. Tas varētu cilvēkus mazliet atbaidīt.

Gunita Piterāne, aktīviste no biedrības «Pilsētas cilvēkiem»

Visus uzklausīt nav iespējams. Viedoklis vienmēr būs visiem par jebkuru jautājumu, bet vai cilvēks, kurš pauž savu viedokli, ir kompetents atbildēt? Ja runājam par infrastruktūru, nevienam nepatīk satiksmes sastrēgumi. Taču lielākā daļa nezina, ka, ierīkojot vairākas joslas, ilgtermiņā rodas vēl vairāk auto lietotāju un līdz ar to sastrēgumi attiecīgajā vietā atkal atgriežas tādā pašā daudzumā, bet blakus ielās, iespējams, pat palielinās. Šo nezinot, cilvēki ierosina ierīkot vēl vienu ceļu, vēl vienu joslu utt. Ņemot vērā viņu ierosinājumus, ilgtermiņā tiktu nodarīta skāde visiem, tajā skaitā tiem, kuri iestājās par papildu joslu ieviešanu. Jāpainteresējas, no kurienes nāk ideja un vai viedokļa paudējs balstās uz šejienes vai ārzemju pieredzi. Lai attīstītos, ar pašmāju «ekspertu» slēdzieniem Rīgas domes departamentos diez vai būs pietiekami.

Svarīgs ir arī jautājums, kura iedzīvotāja viedoklis ir svarīgāks, pieņemot lēmumus par Rīgas centru? Cilvēka, kas dzīvo centrā? Vai cilvēka, kas no Mārupes vēlas ērtāk un ātrāk izbraukt centram cauri? Es teiktu, pirmais.

Mārtiņš Eņģelis, pilsētvides pētnieks un tūrisma kritiķis

Vislabāk uzklausīt iedzīvotājus var mediators — kāds no kultūras telpas vai pat sociālais darbinieks. Šis mākslinieks, dizainers, sociālais darbinieks, kultūras operators vai NVO kalpo kā saistviela starp pilsētu un cilvēkiem. Iedzīvotājam sarunāties ar pilsētu ir grūtāk, jo nav pārliecības, ka saruna notiek horizontālā (vienlīdzīgā) līmenī. Ar mediatoru cilvēkiem vieglāk atvērties, jo tas ir savējais, tikai radošs. Iesaistot iedzīvotāju grupu, ir svarīgi, kāds ir vērtējamais jautājums. Auditorijas var būt ļoti plašas vai šauri specifiskas (sarunās par pansionātiem var uzklausīt arī bērnudārznieku viedokli, kas zina, varbūt kāda oriģināla doma atnāk). Aptaujās vienmēr gadās kādi ķertie vai egomāni, kuriem patīk izcelties ar savu viedokli, nevis ar to palīdzēt līdzcilvēkiem. Tāpēc visbiežāk vērā ņem tādu kā vidējo situācijas vērtējumu. Svarīgākais ir apbruņoties ar pacietību, jo tuvināšanās un atvēršanās sabiedrībā ir lēns process.