Izbēgt no sociālās spriedzes. Pastaiga pa mākslas galerijām

Pastaigu sākam cienīgi — pie laikmetīgās mākslas centra «kim?» Sporta ielā 2, kas lokāli ir laikmetīgās mākslas uzturētājs un tās procesu dzinulis. Tālāk dodamies lokā, lai apmeklētu visu, kas ir pa ceļam. Ieejam galerijā «Aminori» Krišjāņa Valdemāra ielā 69, kurā nekad nebiju bijusi. Pēc visa spriežot, tā ir tipiska galerija–salons. Izstādītās Kristīnes Rublovskas gleznas un tekstila mākslas darbi citā kontekstā, iespējams, būtu uzrunājoši. Galerijas mājaslapa atklāj, ka tajā ir bagātīgs notikumu grafiks, ieinteresēta un regulāra auditorija, kā arī salona tipa izstādes, kas mākslas vides dažādībai ir nepieciešamas.

«Riga Last Thursdays» (RLT) ir norise, kuras laikā katra mēneša pēdējā ceturtdienā galerijas ir atvērtas apmeklētājiem līdz vēlam vakaram. Informācija «Liveriga.lv» mājaslapā vēstī: «Kamēr daudziem no mums aizņemtības dēļ nav iespēja apmeklēt galerijas, šie vēlie vakari reizi mēnesī kļūs par jaunu ikmēneša tradīciju, ko atzīmēt kalendārā.»[1] Šīs iniciatīvas organizatori ir kuratore Elena Šalina un «M/Galerija», kur notiek arī ikmēneša notikuma izskaņas ballīte. Iniciatīvai ir profesionāli veidota mājaslapa «Rigalastthursdays.com» — pilna ar glītiem video un attēliem ar Rīgas galerijām un skaistiem cilvēkiem tās apmeklējot. Katru mēnesi nedēļu pirms notikuma lapā tiek atjaunota karte ar aktuālā vakara galeriju sarakstu un īsu informāciju par tām.

Piestājam pie «M/Darbnīcas» Aristīda Briāna ielā 9, kas ir ar «M/Galeriju» un RLT saistīts projekts. Ir dienas vidus un darbnīca vēl ir ciet. Džezs ir iemesls, kāpēc šo vietu ir vērts apmeklēt, un Aleksejam atzīstu, ka par džezu neko daudz nezinu. Aleksejs par džezu zina daudz vairāk un koncertus ir apmeklējis arī šeit. Es savukārt šeit koncertā esmu bijusi tikai vienreiz, sava labākā drauga Jāņa, bezgalīga džeza mīļa un darbnīcas regulāra apmeklētāja, pierunāta. Mēs esam izcils piemērs tam, ka, lai draudzētos, gaumei ne vienmēr ir jāsakrīt. Tālāk dodamies gar «Rīgas Mazāko galeriju» Aristīda Briāna ielā 9 (galerija nepiedalās RLT programmā), kur izstādīts smalks un iejūtīgs mākslinieku Kates Krolles un Reiņa Bērziņa kopdarbs. Ar kvalitatīvu un spēcīgu darbu izlasi, ar savu atvērto formātu «Rīgas Mazākā galerija» ir mans ikdienas prieks visai tiešā izpratnē, jo dzīvoju netālu no tās.

Ar jautājumu, cik ilgi ir jābūt apskatāmai izstādei, kaut kur uz Matīsa ielas mēs ar Alekseju neviļus sākam garu sarunu. Abi piekrītam, ka lielbudžeta mākslas institūciju izstādēm vajadzētu būt atvērtām un pieejamām ilgi — vismaz pusgadu. Mums abiem šķiet, ka citādi tiek izšķērdēti gan intelektuālie, gan materiālie resursi. Īstermiņa, bet milzīgas izstādes ir nedraudzīgas dabai. Es stāstu par regulāru izstāžu formātu jaunu mākslinieku vidū Amsterdamā, kur izstādes notiek divu vai nedaudz vairāk dienu garumā. Šis formāts lielākoties tiek izvēlēts nepieciešamības dēļ — telpas ir dārgas un nav tik brīvi pieejamas kā Rīgā. Tomēr pavisam īsa izstāde man nešķiet nekas labs. Aleksejam par to viedoklis atšķiras. Padomāju un varu viņam tomēr piekrist. Es labprāt piedalītos pavisam īsā izstādē, bet ar pavisam nelielu darbu. Ja īsa izstāde nozīmē biežāku un plašāku iespēju satikties ar skatītāju, tad tādas izstādes potenciāls kļūst ļoti pievilcīgs.

Mākslinieka satikšanās ar izstādes apmeklētāju tiešā un pārnestā nozīmē ir iespēja abpusēji pilnveidoties, bet tādi projekti kā RLT var kļūt fundamentāli nepieciešami, lai tikšanos ar skatītāju būtu iespējams organizēt. Sevišķi — satikšanos ar skatītāju ārpus galeriju auditorijas ikdienas sociālo burbuļu ietvariem. Aleksejs kā piemēru laika ziņā salīdzinoši īsam, bet jaudīgam projektam min Katrīnas Neiburgas kūrēto mākslas notikumu telpu «Brīvība», kas no 2021. gada septembra līdz 2022. gada janvārim atradās Brīvības ielā 40. Galerijā notika trīs izstādes: Brendas Jansones «Stigma zem dermas», Pētera Vīksnas «The Skin» un Ances (Vilnītes) Eikenas «Dievs Tēvs Debesīs», no kurām pēdējā nominēta Purvīša balvai. Biju visās trīs izstādēs, vienu no tām apmeklēju galeriju vakara ietvaros. «Brīvība», cik novēroju, apmeklētājus spēja piesaistīt dažādos laikos. «Dievs Tēvs Debesīs» bija vispārpildītākā izstāde, ko es jebkad Rīgā esmu redzējusi ne atklāšanas dienā.

Mēs nonākam mākslinieku Kaspara Groševa un Martas Trekteres vadītajā galerijā «427» Stabu ielā 70. Šī galerija ir t.s. mākslinieku vadītā (artist–led, artist–run) galerija — lokālā mēroga veterāns, ko apmeklējot nekad neesmu vīlusies. RLT reklāmās sociālajos tīklos šī galerija ir ierindota vienā listē, piemēram, ar galeriju «Aminori», taču abām šīm mākslas vietām ir ievērojamas konceptuālas atšķirības, un diez vai citā gadījumā kā vien šajā — RLT — abus liktu «vienā maisiņā». Šeit arī nonāku pie tā, kas galeriju vakara iniciatīvu padara gan ievērības cienīgu un apsveicamu, gan arī problemātisku. Tā ir platforma, ar kuras palīdzību skatītājs, kurš nav pietuvināts lokālajai mākslas videi, var negaidīti nokļūt vietās, par kurām līdz šim nav zinājis, bet tāds, kurš mākslas laukā darbojas jau sen, var pamanīt iniciatīvas, ko nav ievērojis. Tomēr RLT ir iniciatīva, kas, lai gan veicina mākslas popularizēšanu, neveicina kritisku un padziļinātu izpratni par mākslas procesiem. Tā šķiet vērsta uz veiklu mārketinga izmantojumu un rada maldīgu un virspusīgu priekšstatu par lokālo mākslas vidi. Šobrīd par RLT trūkst padziļinātas informācijas un kuratoriālas koncepcijas.

Tālāk dodamies līdz «Low» Lāčplēša ielā 78. Tā ir nekomerciāla galerija — projekts, kas jau trīs reizes ir piedzīvojis dzinējspēka maiņu, nezaudējot spēju būt lokāli un globāli aktuālam un patīkami izaicinošam. Galeriju 2017. gadā dibināja un vadīja māksliniece Maija Kurševa, no 2019. līdz 2021. gadam to vadīja mākslinieces Amanda Ziemele, Elīna Vītola un Ieva Kraule–Kūna, bet no 2021. gada — mākslinieks un kurators Deivids Ešlijs Kerrs. «Low» ir spilgts un augstu vērtējams piemērs, kā ideju pēctecība un ilgtspējīga attieksme pret ieguldīto darbu vainagojas ar spēcīgām, kritiskām un domu mainošām izstādēm un notikumiem. Rīgas kontekstā nav daudz tādu piemēru, kur notikuma vai vietas veidotāji ir gatavi «to palaist vaļā» un ļaut tai augt un attīstīties jaunā formātā. Agrāk «Low» atradās Ģertrūdes ielā 115, kur pašlaik iekārtojusies vēl viena spilgta un Rīgai, manuprāt, nozīmīga nekomerciālā mākslinieku vadītā galerija «DOM».

Pa ceļam uz ISSP Galeriju Marijas ielā 13 mēs ar Alekseju runājam par lokālo mākslas scēnu. Es sūdzos, ka Rīgā tā ir noslēgta un bieži vien funkcionē Rīgai specifiski — personisko kontaktu limitos. Jā, protams, tā jau ir visur, tomēr es aizrautīgi stāstu par novērojumiem Helsinkos un Oslo, kur galeriju izsludināti atvērtie konkursi ir ierasta prakse arī mazām un nekomerciālām pašu mākslinieku vadītām vietām.

Šī saruna man atgādina nesenu neatkarīgās telpas «Smilga» Eduarda Smiļģa ielā 43A apmeklējumu, kur risinājās Latvijas Mākslas akadēmijas Jaunās arhitektūras skolas notikums «Salons. Epizode #1» (notikumu sērija, kas uz Rīgu vedīs aizraujošus cilvēkus un, izskatās, veidos man un maniem kolēģiem — starpdisciplināriem māksliniekiem — saistošu programmmu). Notikuma izskaņā risinājās diskusija starp klātesošajiem Jaunās arhitektūras skolas veidotājiem, kas pieskārās arī kopienu un institūciju tēmai. Arhitekts un viens no skolas veidotājiem Toms Kokins norādīja, ka, lai gan ciešu kopienu virzīti procesi ir saistoši un mēdz būt veiklāki, radot pārmaiņas, tomēr tos nevajadzētu idealizēt, jo tie mēdz būt arī tādi, kas nav iekļaujoši. Līdz ar to atklājas arī institūciju otra, atvērtā puse — tās var nodrošināt iekļaujošu vidi cilvēkiem, kas kādu iemeslu dēļ nav kopienas dalībnieki. Dzirdēto pavisam brīvi interpretējot — kopiena bieži balstās uz draudzības saitēm, kas, lai gan skaistas, nav iekļaujošas tiem, kas šajā draudzības lokā neatrodas. Kopienā līderību bieži gūst cilvēki, kas ir fiziski veseli, skaisti, finansiāli nodrošināti un nāk no vides, kas ir bijusi emocionāli un finansiāli atbalstoša. Cilvēkam, kura dzīves starta punkts vai tagadnes brīdis ir citāds, kopiena idealizētā vai pārprastā izpratnē var kļūt arī par šķērsli pašrealizācijai vai spējai iesaistīties procesos. Latvijā diemžēl «kopiena» kā jēdziens vairāk bieži, nekā reti tiek pārprasts un izmantots situācijās, kur pēc būtības būtu lietojams termins «elitārisms».

Pēc šīs rindkopas varu minēt būtiskāko iniciatīvas RLT pozitīvo aspektu — pieteikums galeriju vakaram ir atvērts ikvienam. Galeriju vakaros savu auditoriju var atrast, mainīt un paplašināt dažādas vietas. Ņemot vērā Rīgas nelielo mākslas vidi, ir uzteicami, ka visas galerijas publicitātes materiālos tiek izceltas līdzvērtīgā apjomā. Gaumes atšķiras un ir svarīgi iepazīties ar dažādību un to novērtēt.

Tuvojoties ISSP Galerijai, kur skatāma islandiešu mākslinieces Bjargejas Olafsdotiras (Bjargey Ólafsdóttir) izstāde par suni kā visu lietu mēru, Aleksejs min, ka pietrūkst konsekventas atbalsta stratēģijas Latvijas mākslas izrādīšanai arī ārzemēs. Tomēr es uzstāju: ja mākslas vide nav iekļaujoša, tad kādi būtu kritēriji un kurš izvēlētos, kam piešķirt šādu finansējumu? Saruna apmet eksistenciālu kūleni un divi mākslinieki ilgi stāv Berga bazārā pie ISSP Galerijas logiem un apspriež Latvijas mākslas vidē mūžseno jautājumu par laikmetīgās mākslas muzeju. Turpinot pārdomas, ļaujos domas eksperimentam, iztēlojoties utopisku nākotni, kur dažāda ranga profesionālās mākslas institūcijas Latvijā savā starpā sadarbojas un kopā veido apzinātu «laikmetīgās mākslas muzeja nemateriālo prototipu» — sadarbībā, tīklojoties, ar izglītības projektiem. Ja RLT ir spējīga radīt apstākļus, kur zem viena lietussarga labprātīgi apvienojas tik dažādas galerijas, varu iztēloties, ka arī profesionālas un nekomerciālas mākslas institūcijas, galerijas un pašu mākslinieku vadītas vietas ir spējīgas sadarboties, rosinot dažādu kritisku un sabiedrību izglītojošu procesu virzību. Šeit uzskatu par vajadzīgu pieminēt iedvesmojošu sadarbības piemēru — Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja un Latvijas Laikmetīgās mākslas sadarbību, organizējot «Līdzdalības darbnīcas».

Pēc galerijas «Pilot» Riharda Vāgnera ielā 3 apmeklējuma, kur jau saguruši laiku pavadām, sēžot un klusējot, dodamies paēst pusdienas. Ēdot arī sarunas kļūst pavisam ikdienišķas un ieslīgst virzienā mīļākā mūzika tīņa gados un tagad. Es atklāju, ka pieaugušā vecumā vairs nekaunos no tā, ka man patīk arī popmūzika. Līdzīgas ir manas sajūtas saistībā ar RLT. Tas ir popsīgs, bet izklaidējošs notikums. To var un vajag kritizēt un aplūkot pēc būtības. Ar labām mārketinga un komunikācijas prasmēm RLT spēj piesaistīt mākslas videi plašāku auditoriju. Būtu lietderīgi galeriju ceturtdienu notikumu izmantot plašāk, ārpus konkrētās galerijas veidota notikuma robežām. Lai tas notiktu, iniciatīva jāuzņemas profesionālām mākslas vietām un institūcijām.

Pēcvārds

Kad pienāk kārtējā galeriju ceturtdiena, līdzīgi, kā RLT min savos reklāmas materiālos, esmu bijusi darbos līdz ausīm un attopos tikai pēc septiņiem vakarā. Nolemju izskriet īsu aplīti pa savām mīļākajām galerijām «Low» un «427», pa ceļam pasakot «čau» Didzim «Bolderājā» Avotu ielā 29 — galerijai, bāram, grāmatnīcai, izdevniecībai, kuras saimnieki ir Didzis Kalniņš un Līva Rutmane. Aizeju arī uz «Look», jo tur ir Ances Eikenas izstādes «Dusi, pieglaudies man klāt» atklāšana, un viņas darbi mani vienmēr aizkustina. Uz galerijām eju viena, un esmu patīkami pārsteigta, cik ērti jūtos. Galerijas ir pilnas ar apmeklētājiem, kas runā dažādās valodās. Pārsvarā angliski un vāciski. Rīgā aizskriet uz veikalu kaut kur Barona ielā ir grūti, nesasveicinoties vismaz ar vienu draugu vai paziņu, pietrūkst lielpilsētas pūļa anonimitātes. Šādā ziņā RLT pieredze ir galerijas apmeklējums bez sociālās spriedzes, kas neizbēgami, vismaz man, nāk komplektā ar izstādes atklāšanas apmeklējumu Rīgā.

Gelerija «Low», nepārspīlējot, ir ļoti pilna. Spoguļsienas rada sajūtu, ka esmu pūlī. Cilvēki nāk un iet, fotografējas, publicē bildes Instagram un arī uzdod jautājumus! Ir redzams, ka apmeklētāji grib zināt vairāk, un «Low» vakara izskaņā paliek bez informatīvajām lapām. Pie galerijas «427» smēķē angliski runājošs jauniešu bariņš un iekštelpās divas meitenes cītīgi cenšas nofotogrāfēties pie Albina Lūstroma (Albin Looström) gleznas, stāvot profilā un imitējot gleznas tēlu. Robeža starp galeriju un foto sienu Instagram publikācijām šajā vakarā saplūst, izkūst.

Nekomerciālās Rīgas mākslas galerijas iekārtojušās pārsvarā Avotu apkaimē. Tās ir it kā noslēpušās, bez reklāmām un izkārtnēm, kas gan spilgti atklāj, kāds ir vietējā mēroga kultūras finansējums, gan savā ziņā — cik noslēgta ir vietējā mākslas vide. Es iztēlojos, ka jauniešiem, kas Rīgā nokļuvuši programmas «Erasmus» ietvaros, sekojot mākslas galeriju vakara iniciatīvas kartei, ir sajūta kā «dārgumu medniekiem». Vairākus pamanu stāvam kaut kur tālajā Lāčplēša ielas galā ar telefoniem rokās, skaļi diskutējot, kurp doties tālāk. Man kā «vietējai» šķiet pavisam burvīgi, ka varu «ieslīdēt» «Bolderājā», nevis tai pretim esošajā, acīm redzamajā «Ezītī miglā», jo «zinu, kur ir īstā Rīgas dzīve», kamēr cilvēki, kas uz Rīgu, iespējams, devušies meklēt «postpadomju eksotiku», šīm vietām paiet garām tieši tādēļ, ka tās ir omulīgi paslēpušās pelēkajā pilsētvidē.

Ir priecīgi novērot, ka galerijas ir pilnas, cerams, ka daļa apmeklētāju pēc galeriju apmeklējuma paņem sev līdzi ko vairāk nekā amizantu bildi svarīgākajā telefona galerijā.

FOLD analītisko rakstu sērija «Pilsētvides pastaigas» apskata attīstības plānus, jaunas un atjaunotas ēkas, valsts un pašvaldības iestāžu, uzņēmēju, NVO un iedzīvotāju iniciatīvas, kas ietekmē pilsētvidi un atklāj jaunas vietas.

Atsauces

[1] Galeriju vēlās ceturtdienas. Liveriga.lv. Tiešsaistē: 17. nov. 2022. Raksts pieejems šeit.