FOLD analītisko rakstu sērija «Pilsētvides pastaigas» apskata attīstības plānus, jaunas un atjaunotas ēkas, valsts un pašvaldības iestāžu, uzņēmēju, nevalstisko organizāciju un iedzīvotāju iniciatīvas, kas ieteikmē pilsētvidi un atklāj jaunas vietas. Pirmajā pastaigā mākslinieki Liene Pavlovska un Aleksejs Beļeckis dodas uz «Rail Baltica» projektam veltīto sabiedrības informēšanas izstādi Imantā.
Ar Alekseju esam sarunājuši satikties tramvajā. Biju sagatavojusies gurdai gaidīšanai, bet pirmais tramvajs Nometņu ielas pieturā Āgenskalnā ierodas tieši laikā! Iekāpju tajā un pamanu Alekseju, kurš iekārtojies tramvaja «garmoškā». Iesākam dienu, atspiedušies pret tramvaja sienu, nedaudz kautrīgi kā pavisam jauni kolēģi, runājoties par šo un to, un par pilsētu. Mūsu galamērķis ir ārtelpas izstāde par «Rail Baltica» projektu Imantā. Mūsu plāns — Aleksejs veidos fotosēriju, un es — tekstu.
«Rail Baltica» ir lielākais infrastruktūras projekts Baltijā pēdējo 100 gadu laikā ar mērķi integrēt Baltijas valstis Eiropas dzelzceļa tīklā. Arī šī brīža ģeopolitiskā situācija, Krievijas brutālais iebrukums un karadarbība Ukrainā atgādina, cik akūti nepieciešama infrastruktūra, kas Baltijas reģionu savienotu ar pārējām Eiropas valstīm. Nozīmību un labumu, ko projekts sniegs mūsu sabiedrībai un Baltijai kopumā, nevar pārvērtēt. Tas dos artavu ekonomikas izaugsmē, drošībā, vides ilgtspējībā un, iespējams, uzlabos cilvēku dzīves kvalitāti tiešā veidā — ar iespēju baudīt ērtu mobilitāti Baltijas reģionā un tālāk Eiropā.
Imanta ir iekārtojusies žāklītī starp vilciena un tramvaja sliedēm. Izkāpjot no tramvaja, mēs nokļūstam vidē, kur ir plašums, tramvajs, augstas jaunceltnes, «Lidl» lielveikals. «Kā ārzemēs,» es nodomāju. Sekojot Anniņmuižas bulvārim, dodamies Imantas dzelzceļa stacijas virzienā. Nokļūstot Jūrmalas gatvē, ainavā izceļas Annas Līvas Traumanes un Harija Vucena vides mākslas darbs «Zilais miglas vāls», kas veidots Latvijas laikmetīgās mākslas centra mākslas programmai «Kopā». Mēs to apstaigājam, uzkāpjam uz tā, apspriežam, cik programma «Kopā» bija foršs un vajadzīgs projekts, un, cerams, kas līdzīgs notiks vēl, un dodamies tālāk cauri mežam līdz gājēju un veloceliņam, kas gar dzelzceļa sliedēm stiepjas līdz pat Jūrmalai. Gar ceļu izvietojies sporta centrs, jaunais dzīvojamo ēku projekts «Akācijas» un šobrīd slēgts mini zoodārzs.
Nokļūstot pie dzelzceļa stacijas «Imanta», šķērsojam sliedes, kur pie neliela tirdziņa novietota ārtelpas izstāde «Ar vienu vilcienu rītdienā». Bezpajumtnieki atsēdušies stacijas pieturā un blakus sakārtojuši arī savu iedzīvi. Vidi piepilda eļļā ceptu belašu un pončiku aromāts no tirgus. Koši zilais izstādes stends atgādina moderna ātrvilciena siluetu, kas triecas uz blokmāju pusi. Es samulstu, jo šķiet, ka stenda novietojums norāda virzienu, kur tiks izbūvēta jaunā līnija. Tomēr, izpētot karti, kļūst skaidrs, ka satraukumam pamata nav — tā būs nedaudz tālāk, aiz mājām.
Izstāde ir informatīvi skaidra un, neskatoties uz tās fizisko izmēru, pārsteidzoši detalizēta. Ir iespēja noskenēt QR kodu un iegūt plašāku informāciju. Izstāde uzlabo garastāvokli un ļauj aizsapņoties par utopiski skaistu un mobilu nākotni, kurā varēsim ielekt vilcienā un doties padzert kafiju uz Parīzi, un, nemainot dzīves vietu, studēt, piemēram, Tallinā. Šie sapņi un Imantas realitāte saplūst kopā, un realitāte līdz ar vilinošo pončiku aromātu atgādina, ka, lai nokļūtu skaistajā, stendā atainotajā rītdienā, par vides un telpas dizainu nepieciešams domāt daudz plašāk — pāri dizainera un arhitekta kompetencēm, kopā ar sabiedrību, aktīvistiem, ierēdņiem un politiķiem. Ir uzstājīgi jānostājas pāri tirgus interesēm, tā vietā domājot par sabiedrības nepieciešamībām.
Mēs nolemjam ceļu turpināt gar dzelzceļa līniju, pirms tam ieskrienot tirgū pēc eļļā ceptajiem gardumiem. Tas, par ko būs šis raksts, pamazām atklājas pastaigas laikā, vērojot vidi un sarunājoties ar Alekseju. Sapņiem un arī satraukumiem saistībā ar «Rail Baltica», manā gadījumā, ir saistība ar pieredzi, četrus gadus dzīvojot Amsterdamā. Pirmos divus — BoLo, rajonā, kas, lai gan nedaudz miegains, tomēr pilns ar turku maiznīcām, itāļu brokastu vietām, nīderlandiešu kibelingu un eļļā ceptu labumu kioskiem, un veļas mazgātuvēm. Lai nokļūtu līdz lidostai ceļā uz Rīgu, devos uz staciju Sloterdijk, kas bija apmēram piecpadsmit «tramvaja minūšu» attālumā no mājām. Divus sava Amsterdamas perioda izskaņas gadus pavadīju rajonā ap RAI staciju, ārpus pilsētas apvedceļa. Amsterdam–Zuid ir rajons, kur Amsterdamas debesis pēkšņi kļūst augstākas, tajās triecoties deviņstāvenēm un divpadsmitstāvenēm, tas ir biroju un arī guļamrajons.
Pirmos divus gadus uz mājām braucu reti. Pēc ilgas prombūtnes kultūršoks vai, precīzāk, «sociāli ekonomiskās situācijas Latvijā» šoks bija liels. Amsterdama nebūt nav leiputrija, tā ir pilsēta ar izteiktu sociālo nevienlīdzību. Pilsētās centrālās daļas ir estetizētas vietas, kur mitinās turīgi cilvēki un kas veidotas turīgiem cilvēkiem. Sociālo dzīvokļu fonds tiek celts un pārvietots ārpusē, aiz pilsētas apvedceļa. Amsterdamai izcili izdodas mānīties, radot iespaidu par kārtību un šķietamu vispārēju pārticību pilsētā. Studiju vide komplektā ar mānīgo pilsētas fasādi mainīja to, kā tagad skatos uz Rīgu. Rīga ir vieta, kur varētu darīt labāk un iejūtīgāk nekā vecajā Eiropā. Šeit ir iespēja mācīties arī no tās kļūdām un radīt ko jaunu.
Amsterdamā studēju interjera arhitektūru Sandberga institūta programmā «Studio for Immediate Spaces», kas ir starpdisciplināra, eksperimentāla programma, kurā telpa tiek aplūkota kritiski, kontekstā un kā pārmaiņu katalizators. Studiju laikā regulāri devāmies nedēļu garos braucienos uz dažādām Eiropas pilsētām. Braucienu mērķis bija iepazīstināt studentus ar dažādu mākslinieku, arhitektu un dizaineru darba metodoloģiju. Kā transporta līdzekli vienmēr izvēlējos par vilcienu mazāk ekoloģisko un pavisam noteikti mazāk ērto un vairāk lēno «Flix Bus», jo vilciena cenas starpvalstu maršrutos bija un joprojām ir pārāk augstas. «Rail Baltica» informatīvās izstādes stends vēsta, ka ceļš no Rīgas uz Parīzi 1929. gadā II klasē izmaksāja 310,80 latus. Pēc 1927. gada statistikas datiem, vienkāršs strādnieks, piemēram, būvniecībā saņēma 23,04 latus nedēļā (par 48 stundu darba nedēļu)[1]. Mēnešalga tātad sanāk 92,16 lati. Latvijas teritorija vēsturiski bija savienota ar lielajām Eiropas pilsētām ar ērto un salīdzinoši veiklo vilciena ceļu, taču tās bija tālas un nesasniedzamas cilvēkiem no mazturīgajiem sabiedrības slāņiem. Maršruti, vilcieni un to dizains, staciju arhitektūra un kapitāla pieaugums vietās, ko vilciens šķērsos, ir būtiska informācija, ko sniedz «Rail Baltica» izstādes stends. Tomēr ir būtiski skatīties uz vilcienu ne tikai domājot par infrastruktūru un kapitāla pieaugumu, bet arī uz tā sociāli ekonomisko ietekmi.
«Rail Baltica» uz kartes kā iekārojamas dzīves vietas uzliks, piemēram, Sauriešus un Salaspili. Agros pusaudža gados kādu laiku dzīvoju mazā Pierīgas blokmāju ciematiņā Līči. Lai tur nokļūtu, kāpu dzeltenā ikarusā, kura galamērķis bija Saurieši. Saurieši šķita kā tāla vieta, kur negribējās nokļūt. Man bija kantaina, liela un smaga skolas mugursoma, un pēc laika, ko nosalusi pavadīju autobusa pieturā, cerot pēc iespējas ātrāk ieraudzīt dzelteno autobusu, nevarēju iztēloties, ka tajā varētu pavadīt vairāk nekā četrdesmit piecas minūtes. Savukārt, savu pieaugušā dzīvi būvējot, pēc «Rail Baltica» informatīvās izstādes apmeklējuma un domājot par strauji kāpošajām Rīgas mājokļu cenām, aizsapņojos, kā būtu dzīvot, piemēram, Sauriešos. Varbūt tur savu sapņu dzīvi izveidot būtu lētāk un, ar vilciena pieejamību, gandrīz Rīgā?
Šo nodomājot, zinu, ka manā rakstā nepieciešama rindkopa par ģentrifikāciju un nepieciešamību veidot tādu mājokļu politiku, kas ņem vērā «Rail Baltica» ietekmi šajā sektorā. Dodoties uz izstādi Imantā un vērojot apkārtni, ir skaidrs, ka tā strauji un neizbēgami mainīsies. Starp padomju blokmājām stacijas rajonā var manīt vairākas jaunceltnes, kam, iespējams, ir kāds sakars ar plānotajām izmaiņām. Eksperti min, ka «Rail Baltica» mainīs mājokļu cenas ap to[2]. Man šķiet, šis ir papildu impulss, lai domātu par sociāli neaizsargātām grupām un mājokļu pieejamību kopumā valstiskā līmenī. «Rail Baltica» nevajadzētu kļūt par projektu, kas vidi padara nepieejamu, jo dzelzceļš paaugstina cenas ap to, bet tieši otrādi — tam vajadzētu kļūt par projektu, kas domā par pieejamību, un ne tikai turīgiem cilvēkiem.
Es ceru, ka drīz uz skrējienu, lai pagūtu uz lidmašīnu ar galamērķi kaut kur Eiropā, varēšu atskatīties kā uz mīļu atmiņu, pati sēžot ērtā un pieejamā vilcienā. Taču būtiski, lai šis viens vilciens, kas ved mūs rītdienā, būtu sociāli atbildīgs un plašas sabiedrības grupas iekļaujošs.
Ja šajā rakstā jums trūka spriedzes un detalizētākas informācijas, aicinu noskatīties popsīgi aizraujošo LTV1 raidījumu «Aizliegtais paņēmiens: Operācija «Miljardus vērtais ātrvilciens»». Pavisam noteikti iesaku doties manās un Alekseja pēdās garā pastaigā gar plānoto «Rail Baltica» līniju, veltot laiku pārdomām, kādā pilsētā un sabiedrībā vēlamies dzīvot un kā un vai jaunais infrastruktūras projekts palīdzēs tajā nokļūt.
Satiksmes ministrijas izstāde kopš aprīļa ceļoja pa Latvijas novada pašvaldībām, ko šķērso topošā Eiropas sliežu platuma dzelzceļa līnija. Izstāde viesojās Salaspilī, Mārupē, Siguldā, Olainē, Bauskā, Limbažos, Ķekavā un Ropažu novadā. Pēc ceļojuma noslēguma Imantā izstāde nodota Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejam, kur to varēs apskatīt āra teritorijā. Projekta gaitai var sekot līdzi «Rail Baltica» vietnē.
Atsauces
[1] M. Skujenieks. Latvija starp Eiropas valstīm. 1929, Valsts statistiskās pārvaldes izdevums
[2] Rubesa: «Rail Baltica» projekts dos impulsu arī nekustamā īpašuma tirgus attīstībai. City24. 07. nov. 2017. Raksts pieejems šeit.
Viedokļi