Septembra sākumā tika atklāta 6. Tallinas Arhitektūras biennāle (TAB), kas veltīta tēmai «Ēdams; Jeb vielmaiņas arhitektūra» («Edible; Or, The Architecture of Metabolism» — angļu val.). Apbūvētās vides, ēšanas un «gremošanas» attiecības biennālē tiek apskatītas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, pievēršoties kā urbānajai agrikultūrai, tā apritīgām būvniecības praksēm.
««Edible» mērķis ir mudināt arhitektus, plānotājus un vides dizainerus pieņemt proaktīvu nostāju attiecībā uz arhitektūras ekspresīvo spēju veikt aprites procesus, ražot resursus — radīt pārtiku un enerģiju —, kā arī pašai sadalīties,» pauž Tallinas Arhitektūras biennāles kuratores Lidija Kallipoliti (Lydia Kallipoliti) un Areti Markopulu (Areti Markopoulou).
Abas kuratores ir grieķu arhitektes, kuru interešu lokā ir ilgtspējīga pilsētvide, tehnoloģijas, kā arī eksperimenti ar jauniem materiāliem. Kallipoliti, kura strādājusi virknē prestižu arhitektūras izglītības un pētniecības institūciju un par savu darbu saņēmusi vairākas balvas, fokusējas tieši uz atkārtotas izmantošanas teorijām un apritīgām sistēmām. Savukārt Markopulu tiecas no jauna definēt arhitektūru caur tehnoloģiju un dizaina sintēzi. Viņa vadījusi un dibinājusi vairākas pētniecības institūcijas, kā arī iesaistījusies Barselonas pilsētbūvniecības vadlīniju izstrādē.
Problēmas, kas pēdējos gados satricinājušas pasauli — Covid-19 pandēmija, sociālā nevienlīdzība, klimata pārmaiņas, Krievijas karš Ukrainā un enerģētikas krīze —, izgaismojušas mūsu ierastās kārtības, toskait ēdiena piegādes plūsmu, trauslumu. Arī pārapdzīvotība un līdz ar to cilvēces aizvien pieaugošā apetīte nozīmē, ka ir kritiski svarīgi meklēt jaunus veidus, kā ražot, patērēt un neizniekot pārtiku.
Kuratores par mūsu šībrīža patēriņa paradumiem izsakās neglaimojoši: «Mēs norijam planētu, savukārt planēta kļūst par mūsu izdalījumu glabātuvi.» Viņas aicina uzlūkot arhitektūru un apbūvēto vidi kā pašpietiekamu organismu, kas ne tikai patērē, bet arī rada un pārrada resursus. Vīzija par «dzīvāku» arhitektūru TAB prezentēta kuratoru izstādē, simpozijā, katalogā, vīziju konkursa un skolu izstādēs, kā arī instalāciju programmas paviljonā.
Dzīvā mašīna
Kuratoru izstādes centrālā ekspozīcija ir «Metaboliskais mājoklis» («Metabolic Home»), kas vielmaiņas procesus sasaista ar mūsu dzīvesveidu un telpu, piedāvājot aizstāt Lekorbizjē «mašīnu dzīvošanai» ar «dzīvojošu mašīnu». Katra no mājokļa telpām savstarpējā mijiedarbībā sasaistās ar dažādiem ēšanas vai gremošanas aspektiem — no pārtikas ieguves vertikālajā dārzā līdz atkritumu pārstrādei garāžā.
Ekspozīcijā uzmanību piesaista arhitekta Andresa Žaka (Andrés Jaque, «Office for Political Innovation») radītā virtuve, kas izskatās reizē aizvēsturiska un futūristiska. Tā ir izgatavota no akmens lauztuvēs pāri palikušiem marmora bluķiem, kuros izveidoti dažādi funkcionāli iedobumi, kas ļauj mikroorganismiem kļūt par mūsu kulinārajiem biedriem, sapludinot robežas starp gatavošanu, ēšanu un sadalīšanos. Ar ēšanu saistīto rituālu spektrs tiek paplašināts arī ekspozīcijas ēdamistabā, kur arhitektes Heilija Ībere (Hayley Eber) un Meja–Linga Lokko (Mae–Ling Lokko) uzklājušas bagātīgu galdu, kas kļūst par rīku ēdiena audzēšanai, gatavošanai un pārstrādei, tādējādi mazinot mūsu atsvešinātību no produktu ieguves procesiem.
Lai gan kopumā «Metaboliskā mājokļa» vēstījums ir skaidri iedzīvināts, atsevišķas idejas risinātas atšķirīgos konceptuālos mērogos, tāpēc ir grūtāk uztveramas. Piemēram, atpūtas telpas pamatā ir arhitektūras izpētes grupas «Terreform One» koncepcija par ēku fasādes paneļiem, ko regulāri apēstu dzīvnieki un kukaiņi, tādējādi veicinot dabas daudzveidību apbūvētajā vidē. Izstādē šis materiāls izmantots kā apvalks mēbelēm, padarot tā funkciju neskaidru. Kas tiek apēsts, tiek arī izvadīts, tāpēc izstāde vērš uzmanību arī uz to, cik daudz dzeramā ūdens izniekojam, aizskalojot to tualetes podā. «Metaboliskā mājokļa» vannas istaba (autori — «Ecological Action Lab») idejiski kļūst par ūdens attīrīšanas sistēmu, ko veido strūklaka un baseins, kas būvēts no plastmasas pudelēm. Lai gan vizuāli iespaidīga, instalācija aizēno pati savu vēstījumu, iekļaujot pārāk daudz dažādu elementu, bet nevienu, kas runātu par attīrīšanas procesu.
Utopisks–praktisks
Jāatzīmē, ka kritisks skats uz dažām no ekspozīcijām drīzāk ir uztverams kā kompliments. Pārcilājot tādas aktuālas, tomēr šobrīd drīzāk teorētiskas tēmas kā apritīga arhitektūra un pilsētu nākotne, arhitektu darbi nereti mēdz būt dziļi konceptuāli, taču TAB kuratores centušās ievadīt šīs tēmas praktiskākā gultnē. «Mēs negribam radīt utopijas, bet piedāvāt risinājumus, tāpēc izstādē līdz ar arhitektiem un dizaineriem aicinājām piedalīties arī jaunuzņēmumus,» kuratoru izstādes atklāšanā pauda Lidija Kallipoliti.
Lielākoties izstādītie risinājumi nav tirgum gatavi produkti, tomēr tie ļauj vīziju par ilgtspējīgāku nākotni pietuvināt realitātei. «Metaboliskajā mājoklī» dārzs iedzīvināts Katalonijas Progresīvās arhitektūras institūta izstrādātajā sistēmā, kur par ražu rūpējas roboti. Šobrīd vertikālu dārzu uzturēšana ir dārga, un tai ir nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki, bet robotizētie dārznieki šo problēmu varētu atrisināt. Interesantu un lokalizētu risinājumu vertikālajiem dārziem piedāvā igauņu arhitektūras studija «Part», kuri izstrādājuši prefabricētu fasādes sistēmas priekšlikumu «Datša Wrap», kas sevī apvieno mazdārziņus un evakuācijas kāpnes, asprātīgi apspēlējot Tallinas apbūves noteikumus, kas pieļauj izbūvēt metru dziļus erkerus.
Igauniju biennālē pārstāv arī jaunuzņēmums «Myceen», kas izmanto micēliju, lai «audzētu» dažādus interjera priekšmetus un akustiskos paneļus. Šajā procesā micēlijs «apēd» kokrūpniecības atkritumus un aug, ieņemot veidnes formu. Sēnes kā pārmaiņu aģents arhitektūrā piesaukts jau kādu laiku, un «Myceen» šobrīd attīsta siltumizolācijas materiālu, kas būtu oglekļa negatīva (carbon negative — angļu val.) alternatīva akmensvatei. Kuratoru izstādes sadaļā «From Brick to Soil» aplūkojama gan micēlija bloku starpsiena, kuru neviļus gribas ne tikai apskatīt, bet arī aptaustīt un pasmaržot, ko kuratores iedrošina darīt, gan vēl augoši micēlija bloki.
No pārpilnības raga
Kokrūpniecības atkritumus kā resursu izmanto arī Vācijas jaunuzņēmums «Made of Air», kas tos pārvērš oglekļa negatīvos materiālos. «Metaboliskā mājokļa» garāžā apmeklētāji var paturēt rokās no cukura un «Made of Air» biooglēm izgatavotus ķieģeļus, bet patiesā šī materiāla vērtība man atklājās TAB simpozijā, kur uzņēmuma dibinātāja Alisone Dringa (Allison Dring) stāstīja par savu sadarbību ar tādiem atpazīstamiem zīmoliem kā «Audi» un «H&M». Pieaugot oglekļa emisiju ierobežojumiem, uzņēmumi ir ieinteresēti uzlabot savu bilanci, un oglekļa negatīvi materiāli ir veids, kā to izdarīt.
Kopumā ilgtspējīgas prakses parasti tiek saistītas ar atturēšanos un atteikšanos, bet apziņa, ka tās nākotnē varēsim pārdot tiem, kuri nevar vai negrib dzīvot zaļāk, piedāvā jaunu skatījumu un iespējas. Varbūt mums nemaz nav nepieciešama visaptveroša domāšanas maiņa? Varbūt patēriņa kults tikai jāpagriež citā leņķī.
Vajadzību ilgtspējas jautājumus aplūkot caur «pārpilnības domāšanu» (mindset of abundance — angļu val.) uzsver arī Kallipoliti un Markopulu. Izstādes sadaļā «From Brick to Soil» apskatītas dažādas iespējas, kā vairot mums pieejamos resursus. Piemēram, «Studio Aine» arhitektes veikušas eksperimentu, kurā meklēja veidus, kā materiālos pārvērst rīģipša atlikumus un ūdens attīrīšanas sistēmas atkritumus. Savukārt dizaina pētniecības studija «Topotheque» aicina veidot starpsugu sadarbību, būvējot mākslīgus koraļļu rifus un tādējādi atjauninot zivju populācijas.
Jāatzīst, ka pārpilnība ne vienmēr ir tas, kas nepieciešams. Kuratoru izstādes sadaļā «The Future Food Deal» apkopoti gan ievērojamu arhitektu un pētnieku piedāvājumi, gan atklātā konkursā iesūtītas idejas, kas pievēršas kā ēdiena sistēmām, tā arhitektūras metaboliskajām spējām. Priekšlikumu ir tik daudz un tie ir tik dažādi — no gardēžu «Tinder» līdz pārtikas sintēzes sistēmai pilsētās —, ka grūti uztvert milzīgo informācijas daudzumu.
Visi pie galda
Ir skaidrs, ka klimata pārmaiņu, pārapdzīvotības un resursu trūkuma apstākļos mūsu ieradumiem nāksies mainīties, turklāt šīm pārmaiņām jābūt globālām. Kuratoru izstādes sadaļa «Ēdiens un ģeopolitika» («Food and Geopolitics») pievēršas priekšlikumiem, kas risināti plašā mērogā. Piemēram, pētnieka Filipa Mohana (Philip Maughan) un vizuālā inženiera Andrea Provenzano radītā platforma «Black Almanac», piedāvā 31 soli, lai līdz 2050. gadam ieviestu ilgtspējīgu globālo pārtikas sistēmu. TAB «Black Almanac» prezentēta kā divas īsfilmas, kas, balstoties ēdiena kulturālajos aspektos, spekulē par veidiem, kā apmierināt cilvēces pieaugošo vajadzību pēc ēdiena. Interesants ir arī urbānās izpētes prakses «SPIN Unit» projekts «Tallinn 1.5», kas pēta iespējas Tallinā izaudzēt visu pilsētniekiem nepieciešamo pārtiku un rosina ieviest pārtikas marķējumus, kas pircējiem atklātu produkta radīto ekoloģisko nospiedumu.
Ideju, kas globāli varētu mainīt arhitektūras būvniecības procesu, piedāvā šī gada instalāciju konkursā uzvarējušais priekšlikums «Fungible Non Fungible» — pirmais blokķēdes paviljons pasaulē —, kura autori ir jauktās realitātes dizaina studija «iheartblob». Ikviens interesents var «izkalt» paviljona detaļu, saglabājot īpašumā tās digitālo versiju, tādējādi finansējot tā fizisko būvniecību. Šī ideja teorētiski ļautu arhitektiem īstenot ieceres ar pūļa finansējumu, kā arī dotu iespēju arhitektūrai attīstīties organiski un atbilstoši sabiedrības vēlmēm, tomēr paviljons iezīmēja arī šīs ieceres neparedzamību. Fiziskais paviljons Igaunijas Arhitektūras muzeja priekšā pievīla ar savu necilo mērogu, un, kā izrādās, pie tā vainojams ne vien sabiedrības kūtrums, bet arī jaunizcepto dizaineru vēlme radīt maza izmēra detaļas. Jācer, ka TAB laikā «Fungible Non Fungible» turpinās augt, lai pilnvērtīgāk atklātu šīs idejas potenciālu.
Kopienas veidošanas tematika risināta arī TAB vīziju konkursā, kas šogad pievērsās Tallinā lielākajam padomju mikrorajonam Lasnamē, kurā dzīvo aptuveni ceturtā daļa pilsētas iedzīvotāju (salīdzinājumam — tik, cik kopā Pļavniekos, Purvciemā un Dārzciemā). Konkursa dalībniekiem vajadzēja piedāvāt priekšlikumus apkaimes apbūves risinājumiem, kas ļautu tai kļūt apritīgākai, saražot savus resursus, vienlaikus stiprinot kopienu. Nenoliedzami, padomju mikrorajonu pārveidošana ir aktuāls jautājums arī Latvijā. Vīziju konkursā pirmo vietu ieguva priekšlikums «Dynamic Equilibrium City», kas rosina Lasnamē teritorijā sākt audzēt mežu un rajonu pakāpeniski pārbūvēt cilvēciskā mērogā. Piedāvājums paredz nojaukt esošās ēkas un izmantot to materiālus kopā ar turpat iegūtajiem kokmateriāliem, turklāt darīt to ātrumā, ko nosaka meža ataudze. Manuprāt, starp visiem konkursa piedāvājumiem īpaši izcēlās otrās vietas ieguvējs «Super Neighbour» — balstoties tajos pašos mehānismos, kas liek mums tīkot pēc īkšķīšiem un sirsniņām sociālajos tīklos, idejas autori rosina ieviest lietotni, kurā kaimiņi ar labiem darbiem un ilgtspējīgiem lēmumiem vāc punktus, lai iegūtu lielāku ietekmi lēmumos par mikrorajona apbūvēto vidi plašākā mērogā.
Noslēgumā jāsaka, ka TAB piedāvā brīnišķīgu platformu, kur tikties ar arhitektiem un pētniekiem no visas pasaules. Iesaistīties diskusijā par sev interesējošajiem jautājumiem varēja ne vien simpozijā laikā, bet arī citos notikumos vai ārpus tiem, turklāt biennāles kuratores labprāt aprunājās ar ikvienu interesentu. Tā jau saka, ka ikvienai ģimenei kopīgi jāsanāk pie galda, un TAB paver iespēju to simboliski darīt tiem, kuri vēlas gūt ierosmi citādai — apritīgākai un dzīvākai — arhitektūrai.
Tallinas Arhitektūras biennāle turpinās līdz 20. novembrim.
Viedokļi