Gilma Teodora Gilīte (Gilma Teodora Gylytė) ir viena no Lietuvas arhitektu biroja «DO Architects» dibinātājiem. Viņas pārliecība, ka arhitektūrai un pilsētvidei jābūt cilvēkcentrētai, palīdzējusi virknei novecojušu ēku pārtapt mūsdienīgās un aicinošās vietās. Gilma enerģiski virza arī Viļņas ielu un publiskās ārtelpas pārveidošanu gājējiem draudzīgākā un zaļākā vidē. Viņa nesen iniciējusi projektu «Rebuild Wonderful Ukraine», kas apvieno Lietuvas un Ukrainas arhitektus, lai dalītos ar pieredzi padomju arhitektūras mantojuma transformācijā.
Šķiet, ka ēku un vietu transformācija ir viens no «DO Architects» prakses stūrakmeņiem. Pastāsti par jūsu pieeju arhitektūrai!
Es redzu transformāciju kā nepārtrauktu procesu, kas turpinās cauri paaudzēm. Tā ir skaists pierādījums nepārtrauktai cilvēces izaugsmei. Katra paaudze un katrs cilvēks iegulda savu darbu un prātu, lai izlemtu, kas ir gana vērtīgs, lai to saglabātu, un ko jaunu ir vērts pievienot.
Šī filozofija vieno mūsu komandu. Kopīgi mēs atrodam jēgu pozitīvu pārmaiņu ierosināšanā mūsu apkārtējā vidē. Mūsu birojs apvieno daudzus jaunus, radošus arhitektus, un mēs tiecamies uzlabot mūsu apkārtni un paradumus. Mūsuprāt, pārveidošana ir dabīgs veids, kā to sasniegt.
Mēs arī ticam, ka pašiem jārāda pozitīvs piemērs. Mēs veidojam savus birojus vietās, kam jāpārtop, mēs esam pārmaiņu ierosinātāji. Kad esam pārveidojuši apkārtni, dodamies tālāk. Mūsu birojs nesen pārcēlās uz vietu, kur jāpārveido ne tikai ēka, bet visa teritorija.
Transformācija un reģenerācija ir starp galvenajām tēmām, kad diskutējam par mūsu pilsētu un dzīvojamās vides nākotni. Kā jūs redzat pārveidošanas lomu arhitektūrā un pilsētplānošanā?
Es par to domāju no diviem — autentiskuma un racionalitātes — skatpunktiem. Mēs, arhitekti, vienmēr cenšamies atrast ēkas vai telpas raksturu. Mēs vēlamies, lai tas aizkustinātu, pieskartos cilvēka dvēselei. To var panākt ar transformāciju un reģenerāciju, jo cilvēki jūt nepārtrauktības vērtību. Otrs, racionālais aspekts, ir vienkārši praktisks — kāpēc būvēt kaut ko no jauna, ja var izmantot jau esošas struktūras? Gudri izplānota pārbūve nebūs dārgāka par jaunas ēkas būvniecību, it īpaši, ņemot vērā mūsdienu augstās izmaksas.
Ja mazliet atkāpjamies un paskatāmies uz pilsētu kā uz projektu, kļūst redzams, ka tā ir nepārtrauktā transformācijā un reģenerācijā. Jo vecāka pilsēta, jo vairāk tai ir slāņu, ko veidojušas dažādas paaudzes, jo vairāk tā uzrunā un ir nozīmīgāka visiem. Šie procesi ir visuresoši un dabīgi.
Pārmaiņas bieži vien ir grūtas. Piemēram, daudzi rīdzinieki vēlas, lai pilsēta kļūtu cilvēkiem draudzīgāka — ar gājējiem piemērotākām ielām, vairāk velojoslu, vairāk apstādījumu publiskajā ārtelpā. Bet tikpat daudzi pretojas šīm iniciatīvām, uztraucoties par satiksmes sastrēgumiem. Kādēļ ielas pilsētai ir tik svarīgas?
Rīgai un Viļņai ir dziļas urbānas saknes, jo abas pilsētas ir būvētas cilvēkcentrētā Eiropas tradīcijā. Ielām bija ļoti nozīmīga loma, jo tās bija pilsētas galvenā publiskā telpa — vieta, kur satikties, izklaidēties, tirgoties, pārvietoties. Padomju okupācijas laikā šī tradīcija tika pilnībā izdzēsta. Šis skumjais periods kopā ar modernismu iznīcināja ielas dzīves ideju slāni pa slānim. Šodien mēs lielākoties redzam ielas kā starptelpu — tā palīdz nokļūt galamērķī, bet pati nav mērķis. Padomju ēras ielas ir pārāk platas, lai saskatītu cilvēku ielas otrā pusē, pārāk vienveidīgas, lai būtu interesantas, pārāk tumšas, jo apgaismojums ir vērsts uz brauktuvēm, nevis ietvēm. Tās ir neērtas gājējiem, bet lieliskas, lai brauktu ātri, un gar tām ēku pirmajos stāvos trūkst komerctelpu. Tādās ielās nav patīkami atrasties. Ielas dzīve ir iznīcināta, un šķiet, ka esam aizmirsuši, ka iela var būt skaista un jēgpilna. Pandēmija palīdzēja mums saprast, ka varam izmantot ielas mūsu ikdienas dzīvē, bet tām jāmainās un jākļūst cilvēcīgākām.
«DO Architects» vadībā nesen izveidota Viļņas ielu dizaina rokasgrāmata, pirmais šāda veida apkopojums Baltijas valstīs. Vai vari pastāstīt par tā izstrādes procesu?
Viļņa pastāvīgi daudz investē velojoslās un apstādījumos, un Viļņas ielu dizaina rokasgrāmata radās, jo mums vajadzēja ielu dzīvi. Manuprāt, lielisks solis bija pārveidot Viļņu par vienu lielu āra kafejnīcu uzreiz pēc pirmā pandēmijas viļņa. Tas padarīja pilsētu neticami dzīvu. Nākamais solis bija mūsu Navahrudakas ielas – parka (Naugarduko gatvė — liet. val.) pilotprojekts, kur mēs izmantojām visus rokasgrāmatā aprakstītos principus. Pēc šiem projektiem radās nepieciešamība tos noslēgt un apkopot, radīt noteikumus, ka ikvienai ielai jāatspoguļo cilvēkcentrētas vērtības. Komandu veidoja piecu disciplīnu speciālisti: arhitekti («DO Architects»), pilsētplānotāji («MMAP»), ainavu arhitekti («Gyvas miestaS»), apgaismojuma speciālisti («Vilniaus apsvietimas») un pašvaldības speciālisti. Kopīgi mēs izveidojām rokasgrāmatu, kas domāta galvenokārt Viļņas padomju laiku ielu pārveidošanai par mūsdienīgām, iedvesmojošām, humanizētām ielām.
Kā jūs definējāt galvenos principus?
Kā vari iedomāties, uzdevums pārveidot veselas pilsētas ielas ir milzīgs. Informācijas apjoms ir pārāk liels, lai to paveiktu uzreiz, tādēļ darba procesā mēs sapratām, ka ar šo ziloni jātiek galā gabaliņu pa gabaliņam. Mēs sapratām, ka jādefinē galvenās vērtības un prioritātes, kas atspoguļo šī brīža nepieciešamības. Šie divpadsmit principi nav mūžīgi — ar laiku tie mainīsies, un tos aizstās citi risinājumi, kas būs atbilstoši attiecīgā brīža problemātikai.
Piemēram, pirms diviem gadiem pilsētā bija problēma ar veciem kokiem — tos visur cirta nost. Tādēļ pirmais rokasgrāmatas princips bija «kokam vienmēr jābūt pirmajā vietā». Tas definē vērtību, ar kuru strādāt radoši. Ikvienā situācijā vispirms jādomā par to, kā izglābt un integrēt koku, — varbūt nāksies mainīt ietves virzienu, varbūt mazliet jāpabīda apbūves līnija, varbūt jāizdomā cita funkcija.
Citi principi, kā «apgaismojums vispirms gājējiem» un «visi ielu elementi melni» ir jauni noteikumi, kas maina padomju laika pieeju. Lai iedvesmotu cilvēkus lietot ielu, tai jābūt gaišai un patīkamai. Tā ir arī estētiska pārmaiņa — Rietumeiropā apgaismes stabi un atkritumu urnas bieži ir melni vai tumši zaļi, lai atgādinātu koku stumbrus, bet postpadomju telpā ielu elementi ir cinkoti. Mēs vēlējāmies Rietumeiropas tradīcijas un estētiku.
Rokasgrāmata ir viegli lasāma un saprotama. Vai tā ir vienkārši patīkama nejaušība vai tas jums bija svarīgi?
Paldies, ka pamanīji, tas mums bija būtiski! Rokasgrāmatai jābūt saprotamai ikvienam — inženieriem, iedzīvotājiem, attīstītājiem, inspektoriem. Mēs gribējām radīt «dari pats» grāmatu, nevis oficiālu dokumentu, kuru neviens īsti neizmanto. Īstenībā pastāv divas rokasgrāmatas — īsā ir tikai divpadsmit lappušu gara, un galvenos principus var ietilpināt uz pastkartes, bet pastāv arī 600 lappušu gara versija ar daudz detalizētāku informāciju. Es ticu, ka viens no mūsu — arhitektu un urbānistu — uzdevumiem ir padarīt sarežģītas idejas saprotamas daudz lielākam cilvēku lokam.
Vai rokasgrāmata jau ir nesusi pirmos rezultātus?
Šobrīd apmēram 20–30 ielas Viļņā tiek humanizētas atbilstoši rokasgrāmatai. Cilvēki saka, ka jūtoties kā Amsterdamā. Es viņiem atbildu, ka tā vienkārši ir Viļņa, ko viņi iepriekš nav redzējuši!
Latvijā aktuāls temats ir publisku ēku arhitektūras un ārtelpas kvalitāte. Vai vari pastāstīt par situāciju Lietuvā? Kas nosaka arhitektūras kvalitāti?
Publiskai arhitektūrai jāatspoguļo valsts vērtības un prioritātes. Ideālā scenārijā publiskai arhitektūrai vajadzētu mūs iedvesmot un izglītot, noteikt standartu dzīvesstilam. Manuprāt, labākais piemērs ir Ziemeļvalstis ar tām raksturīgo siltumu un atvērtību izglītības un citās publiskās ēkās.
No vienas puses, mēs Lietuvā būvējam izcilas kvalitātes publiskas ēkas un telpas, kas mūs patiešām paceļ un izglīto. Tādas ir, piemēram, Viļņas Universitātes bibliotēkas akadēmiskās komunikācijas un informācijas centrs (autori «Paleko Arch Studija») un Vilkavišķu autoosta (autori «Balčytis Studija»). No otras puses, mēs joprojām cīnāmies ar padomju perioda mantojumu, ko atjaunojam bez būtiskas pozitīvas pārveidošanas. Latvijā es redzu līdzīgu situāciju — jaunu augstas kvalitātes arhitektūru un samērā zemas kvalitātes padomju ēku renovāciju.
Visizplatītākā kļūda ir domāt, ka uzlabot publiskas ēkas un ārtelpas ir dārgi. Mums bija pieejamas milzīgas ES fondu atbalsta summas, un ko mēs ar tām izdarījām? Mēs nosiltinājām padomju laika celtnes un nomainījām asfaltu padomju laika ielām. Mēs nepārveidojām to būtību, neiedvesām tajās dzīvību.
Dažkārt pietiek ar pavisam nelielu piepūli, lai radītu nozīmīgas pārmaiņas. Pietiek ar nelieliem vārtiņiem žogā, lai izveidotu jaunu gājēju ceļu, vai caurredzamiem pirmā stāva logiem bez uzlīmēm, lai radītu cilvēcīgu saikni. Tās var būt tikai gaismiņas publisku ēku logos un ieejās, lai parādītu, ka ēka ir cilvēkam draudzīga.
Tu nesen viesojies Rīgā, lai piedalītos Baltijas koka būvniecības forumā. Viens no projektiem, ko prezentēji, bija bērnudārzs «Pelėdžiukas» («Pūcīte» — liet. val.) netālu no Viļņas. Pastāsti par šo projektu!
Šis ir pirmais bērnudārza atjaunošanas projekts Lietuvā, kurā renovācija pilnībā maina arhitektūras vērtības. Mēs sakām, ka tas ir pirmais, jo visas iepriekšējās renovācijas bija fokusētas uz esošā atjaunošanu un izskaistināšanu, bet nekādi neiejaucās telpu plānojumā. Mēs pilnīgi pārveidojām novecojušas un pat bīstamas ikdienas rutīnas, pārstrukturējot bērnudārza telpisko uzbūvi.
«Pelėdžiukas» bija tipisks padomju perioda bērnudārzs ar minimālām publiskām telpām, kas ierobežoja dabīgu cilvēku mijiedarbību. Tumši gaiteņi neaicina satikties, sarunāties, spēlēties un iegūt jaunus draugus. Lai izceltu pārmaiņas bērnudārza filozofijā, mēs izvēlējāmies strādāt ar koku. Mēs vēlējāmies radīt siltu un atvērtu ēku, kas kontrastē ar apkārtējo padomju laika apbūvi un vienmuļajām autostāvvietām. Nelielās pilsētas mērogā ēkai ir liela ietekme, un tā darbojas kā sociāla zīme — koka sienas, koka jumts, silts apgaismojums un bērnu rotaļas rada prieku.
Bērnudārzam tika pievienotas trīs koka piebūves, kas veido slēgtu pagalmu. Bērni uzsāk dienu, ieejot pagalmā, kur vienmēr ir daudz dzīvības un kņadas, jo ap to atrodas bibliotēka, dzīvojamā telpa, koncertzāle, ēdnīca un jumta terase. Iekšpusē bērni, skolotāji un citi darbinieki jūtas kā mājās — telpu dažādība piedāvā tiem dažādas ikdienas izvēles, un tā ir dabīga izglītības un pašizaugsmes forma. Katrā klasē ir spēļu istaba ar slīpu jumtu, kur bērni var vērot, kā telpa mainās, saulei spīdot caur jumta logiem dienas garumā. Bērnudārzā nav palīgtelpu un palīgpersonāla. Apkopēju telpa atrodas zem kāpnēm, un tai ir stikla logi un durvis, lai bērni pazītu arī apkopējus, redzētu, kādus instrumentus tie izmanto darbā un kā tie strādā. Arī ēdamtelpu un virtuvi savieno liels logs, ļaujot bērniem vērot pavārus darbā un komunicēt ar tiem. Pavāri tagad ir kļuvuši par bērnudārza slavenībām.
Forumā tu minēji, ka Lietuvā ir stingri noteikumi koka celtnēm, un līdzīgi ir arī Latvijā. Kādus izaicinājumus tas radīja bērnudārza projektā?
Manuprāt, ugunsdrošības prasības Lietuvā ir pārāk stingras. Koks var aizturēt uguni tikpat labi kā jebkurš cits pareizi apstrādāts materiāls. Mums bija jāmeklē radoši veidi, kā izmantot koku bērnudārza projektā. Mēs to izmantojām nesošajām konstrukcijām, fasāžu un iekštelpu apdarei. Koka konstrukcijas ir nosegtas ar ģipškartonu, un es patiešām ceru, ka pēc dažiem gadiem, kad normatīvi mainīsies, būs iespējams tās atsegt. Lai izmantotu koku fasādēm, mums bija jārada vairāk ugunsdrošu nodalījumu, nekā tas būtu nepieciešams jebkuram citam materiālam. Mēs nedrīkstējām izmantot koka virsmas interjerā, bet ar to mēs tikām galā, projektējot iebūvētas koka mēbeles — tās noteikumi neierobežo.
Taču būtība ir tāda, ka ēkai jābūt lietotājiem drošai, un to var nodrošināt gudri. Šie noteikumi ir pretrunā arī pasaules klimata problēmām. Koks ir atjaunojams resurss, un to vajadzētu izmantot vairāk, nekā mākslīgus un neatjaunojamus materiālus.
Mēs esam ļoti pateicīgi Viļņas novada pašvaldībai, kas noticēja koka arhitektūrai, kā arī bērnudārza vadītājai, kura patiešām vada šo mācību iestādi jaunā veidā. Tas ir liels solis pretim pārmaiņām un mūsdienīgai publisku ēku arhitektūrai.
Nesen jūs uzsākāt jaunu projektu, lai palīdzētu atjaunot Ukrainu. Vai vari pastāstīt par «Rebuild Wonderful Ukraine» iniciatīvu? Kā šis projekts aizsākās un kā tas darbosies?
«Rebuild Wonderful Ukraine» ir ideja apvienot Centrāleiropas un Austrumeiropas arhitektus, juristus, filozofus un ziedotājus ar Ukrainas institūcijām un dalīties pieredzē par pozitīvām padomju mantojuma pārmaiņām. Aicinām pievienoties ikvienu!
Ukrainai ir jāredz mūsu uzvaras un kļūdas — mēs renovējām padomju blokmājas, nevis piešķīrām tām jaunus dzīves scenārijus. Labai arhitektūrai ir neticami pozitīva ietekme uz pilsētu humanizēšanu un atbrīvošanos no padomiskā. Mēs sākām ar tiešsaistes pasākumu Viļņā un Ukrainas pilsētās, tagad mēs tiešsaistē veidojam labo pārvērtību piemēru apkopojumu ar paskaidrojumiem un lietošanai gataviem projektiem, piemēram, mūsu bērnudārzu.
Cilvēki bieži vien nesaprot telpas, kurā viņi dzīvo, nozīmi un tās milzīgo ietekmi uz viņu ikdienu un izvēlēm. Runājot ar iestādēm un varas pārstāvjiem, šis aspekts pārāk bieži tiek ignorēts, jo prioritātes ir laba siltumizolācija un energoefektivitāte, ko var viegli izmērīt. Bet kā būtu, ja mēs varētu aizstāt šos noklusējuma risinājumus ar mājīgām, praktiskām un iedvesmojošām vietām, kas pulcē cilvēkus? Arhitektūra ir kods — mēs programmējam, kā cilvēki izmantos telpu un kā viņi tur jutīsies. Padomju vara to saprata pārāk labi un programmēja pilsētas nesociālas, bez dabiska cilvēka pieskāriena, bez piederības sajūtas. Tāpēc es domāju, ka mēs saprotam ukraiņus un mums ir iespēja šoreiz visu paveikt labi.
Viedokļi