Skeitparks ir arhitektūra. Intervija ar «Mind Work Ramps»

Kādi ir «Mind Work Ramps» aizsākumi?

Mārtiņš Sleja:

Pirms kādiem trīspadsmit gadiem kopā ar tālaika kolēģi Jāni Kundziņu sapratām, ka jāsāk būvēt skeitparki, jo mēs paši braucām ar skeitu un BMX, un nebija infrastruktūras, kur to darīt. Mēs nesākām ar šo nodarboties, lai taisītu biznesu, bet gan aiz nepieciešamības. Skeitera domāšana nāca pirms biznesa domāšanas — galvenais bija tikt pie laba produkta.

Dāvis Nesenbergs:

Sākumā mēs ar lobziku griezām rampu konstrukcijas garāžā. Bet šobrīd esam realizējuši vairāk nekā 200 projektus Baltijā, kā arī parkus Eiropā, Kuveitā, Malaizijā, Ķīnā, Singapūrā. Gada beigās būvēsim Austrālijā, bet nākamgad — Jaunzēlandē.

Kad sākāt darboties, Latvijā skeitparku tirgus tikpat kā neeksistēja.

Dāvis:

Tirgus bija ļoti mazs. «Latvijas Finierim» bija viens produkts, un, protams, bērnu laukumu importētājiem piedāvājumā bija gatavi moduļi.

Mārtiņš:

Pieejamie produkti tīri no funkcionālā viedokļa mums kā lietotājiem nebija derīgi. Taču būtiski ir tas, ka labs skeitparks ir arhitektūras forma, nevis gatavs risinājums, kas ir kaut kur nolikts. Mēs jau zinām, ka tas, kas der visam, neder nekam. Šis joprojām ir mūsu galvenais dzinulis — uzprojektēt ko īpašu konkrētajai vietai. Pat strādājot ar budžeta risinājumiem, mēs vienmēr analizējam lokāciju un tai pielāgojamies. Pieejot skeitparkam kā arhitektūrai, jāizprot gan funkcionalitāte, gan lokācija, gan lietotājs.

«Mind Work Ramps» paši dara visu — no idejas un projektēšanas līdz realizācijai un testēšanai. Kā šī prakse ietekmē produktu, ko radāt?

Mārtiņš:

Šajā industrijā uzņēmumi, kas gan projektē, gan būvē, ir diezgan izplatīta prakse. Mēs izceļamies ar to, ka paši esam sava produkta lietotāji un esam daļa no skeita kopienas. Mēs varam vietējiem skeiteriem pajautāt, kas viņiem ir vajadzīgs, nevis uzbūvēt skeitam paredzētu parku vietā, kur brauc tikai ar BMX. Bez tam, šajā kopienā ziņas par jaunu infrastruktūru joprojām galvenokārt izplatās no mutes mutē. Nav iespējams uzbūvēt kaut ko viduvēju un to kompensēt ar mārketingu, jo lietotāji zinās, kāda ir patiesā produkta kvalitāte.

Kādu lomu skeitparku radīšanā ieņem funkcionalitāte?

Toms Siliņš:

Protams, projektējot augstiem sporta sasniegumiem, tehniska precizitāte ir īpaši svarīga, taču arī vienkāršam aktīvās atpūtas parkam pilsētā ir jābūt funkcionālam. Mēs bieži saskaramies ar pārmetumu, ka rūpējamies par šauru lietotāju loku, par ko svarīgāk ir tas, lai bērniem būtu, kur pavadīt laiku. Taču, pēc analoģijas — arī bērniem var uztaisīt normālas šūpoles vai arī var uztaisīt tādas, kur striķi ir par zemu, pašūpoties nevar, un pēc nedēļas ar dibenu ir izstrīķēta bedre.

Dāvis:

Un var uztaisīt šūpoles, pie kurām var piesiet rokas un kājas.

Toms:

Jā, daudzi domā, ka mēs būvējam tikai ekstrēmās saulīšu šūpoles, un neredz pēc tām vajadzību, taču patiesībā tās vienkārši ir ļoti labas šūpoles. Mēs redzam daudzus neloģiskus risinājumus, kas nav balstīti lietotāja pieredzē. Un reģionos bērni braukās arī sliktā skeitparkā, jo viņiem ir ļoti maza izvēle. Taču var un vajag izdarīt pilnvērtīgi.

Mārtiņš:

Un ilgmūžīgi. Protams, granīts ir ļoti dārgs, taču ar visu intensīvo lietošanu tas tur stāvēs ilgi. Ja pilsētvides objekts var izturēt skeiterus, tas var izturēt daudz. Varbūt cietīs baltā betona estētika, kad atnāks skeiteri un noskeitos to melnu, taču ir labi just, ka vietu lieto, ka tā ir dzīva, ka jaunieši te ir pavadījuši tūkstošiem stundu.

Skeitparkam augsta kvalitāte un funkcionalitāte ir tikpat svarīga kā citām publiskās ārtelpas formām. Taču kāda ir estētikas nozīme?

Mārtiņš:

Mēs apzināti ejam uz ne tikai funkcionāliem, bet arī estētiskiem risinājumiem. Tā ir daļa no mūsu ambīcijas integrēt šo sporta veidu pilsētvidē. Estētika definē arī pašu sporta veidu. Novērtēts tiek nevis tas, cik apļus tu izgriez, bet tas, kā triks izskatās, vai tu vari nobraukt plūdeni, nesaraustīti, viegli. Skeits, inlains un BMX — visas šīs aktivitātes ir performance. Estētiskā puse — fotogrāfija, videogrāfija, mūzika, dažādas mākslinieciskas izpausmes — ir šīs kultūras radošākā daļa. Mums ir svarīgi, lai jaunieši noķer šo atmosfēru. Bez tam, mūsu skatījumā skeitparks primāri ir nevis sporta būve, bet gan arhitektūra, pilsētas un labiekārtojuma sastāvdaļa. Skeitparks nav ekstrēmistu sporta laukums, kam apkārt jāliek žogs. Tā ir pilsētas daļa, kur nedaudz alternatīvāk domājoša sabiedrības puse var darīt savu lietu.

Kas ir skeitparka auditorija?

Mārtiņš:

Mūsu auditorija ir ne tikai skeiteri, inlaineri un BMXeri, bet gan vienkārši jaunieši. Mēs projektējam ne tikai tiem, kas skeitparkā brauc, bet arī tiem, kuri skatās, filmē vai arī ir atnākuši satikties ar draugiem. Jaunieši ir tā kritiskā demogrāfiskā grupa, kam pilsētā īsti nav savas vietas. Jaunākiem ir bērnu laukumiņi, pusaudžus bieži sūta kādā strukturētā pulciņā, kur treneris ir gatavs gan disciplinēt, gan par to izrakstīt rēķinu. Taču vietu, kur jaunieši drošā vidē paši varētu darboties, pilsētā ir ļoti maz. Tas ir paradoksāli, jo viņi pilsētvidi izmanto visvairāk. Pieaugušie sēž ofisos un publisko telpu izmanto kā transfēra zonu, bērni kādam ir jāpieskata, bet jaunieši ārā uzturas no brīža, kad beidzas skola, līdz tumsai. Ja pilsēta jauniešiem neiedod iespējas, kā jēgpilni pavadīt laiku, viņi paši izdomās ko mazāk jēgpilnu. Tāpēc ar skeitparku ir iespējams novērst un risināt dažādas sociālas problēmas. Tā kļūst par īstu misiju, mums pašiem kļūstot par vecākiem.

Kāda ir skeitparka ietekme uz pilsētu un tā tuvāko apkārtni?

Dāvis:

Senāk izplatīta prakse bija tos būvēt nomalē, kādā problemātiskā rajonā. Skeitparks kalpo kā infrastruktūras sakārtotājs un rajona attīrītājs. Miera dārzs ir labs piemērs — 2015. gadā parks bija pamests un tur apgrozījās tikai visādi apšaubāmi tipi. Ar skeitparku tā vieta atdzīvojās.

Mārtiņš:

Mūsu kopiena — skeiteri, inlaineri, BMXeri — jūtas ērti ārpus komforta zonas. Lai darītu savu lietu, viņi ir gatavi doties 300 kilometrus prom no Rīgas vai kāpt pāri žogam. Miera dārza sociālais konteksts viņus nebiedēja, un ar savu aktivitāti viņi kurināja rīkoties arī citus. Tagad šis parks ir pilnīgi civilizēts.

Toms:

Skeitparks var izmainīt visu apkārtējo vidi, pacelt nekustamā īpašuma vērtību. Tas ir viens no pilsētplānošanas instrumentiem un veidiem, kā risināt problēmzonas.

Mārtiņš:

Šādi eksperimenti, piemēram, ASV notiek jau kopš astoņdesmitajiem, deviņdesmitajiem gadiem. Daudzi attīstītāji demoralizētos rajonos veicina alternatīvos sporta veidus un ļauj šīm sociālajām grupām tur darboties savā vaļā, kas savukārt piesaista citus. Tieši tāpat Miera dārza eksperiments pierādīja, ka skeitparks var veicināt konkrētās apkaimes attīstību.

Vai šo alternatīvā sporta kopienu var uzskatīt par tādiem pašiem ģentrificētājiem kā Grīziņkalna hipsteri?

Mārtiņš:

Ne gluži. Hipsteri kaut kur dodas ar mērķi tur dzīvot, pārņemt un sakārtot vidi sev apkārt. Skeiteriem ir vienalga, kas tas par rajonu, viņiem ir viena misija — labā spotā uztaisīt un nofilmēt foršu triku, pat neatkarīgi no tā, vai tur ir skeitparks. Viņi nevis mēģina šo vidi kaut kā pārveidot un izskaistināt, bet gan lieto to tādu, kāda tā ir, aktivizē to ar savu klātbūtni, padara to dzīvu. It sevišķi ar mūsdienu ātro informācijas apmaiņu. Ja kāds savu triku nofilmē un ieliek sociālajos tīklos, pēc nedēļas būs klāt nākamais bariņš, pēc divām nedēļām tur būs 50 skeiteri, un pēc mēneša būs atbraukuši skeiteri no Jēkabpils.

Dāvis:

Ja tas ir īpaši labs spots kā, piemēram, Nacionālā bibliotēka, tur atbrauks arī skeiteri no ASV. Runā, ka bibliotēkas direktors skeiterus tur pirmo reizi ieraudzīja vēl pirms būvniecības beigām, kad teritorija vēl bija iežogota. Kamēr apsargi tur salīdušos skeiterus mēģināja iztrenkāt, bibliotēka saprata, ka jāļauj viņiem tur būt un radīja kampaņu «Mana bibliotēka — mans spots». Lai arī šīs kampaņas rezultātā bibliotēkas labiekārtojums tika salauzts, jo tas nebija projektēts šim mērķim, tagad tas ir pielāgots skeitošanai, un bibliotēkas laukums nav tukšs granīta pleķis. Tas ir labs virziens — pilsētā ielikt ne tikai skeitparkus, bet arī skeitam draudzīgu arhitektūru.

Toms:

Skeitparks lielākajā daļā gadījumu ir pilsētvides imitācija — draudzīgāka, izturīgāka replika. Pat lielā rādiusa konstrukcijas, kas ir populāras pēdējā laikā, ir atsauces uz sešdesmito gadu baseiniem ASV, ko skeiteri pārņēma savām vajadzībām.

Mārtiņš:

Alternatīvie sporti ir piedzimuši uz ielām, nevis vieglatlētikas stadionā, un ideoloģiski tiem uz ielām arī vajadzētu palikt.

Toms:

Mainoties paaudzēm, šīs aktivitātes ir kļuvušas pieradinātākas, aizgājušas līdz olimpiskajam sportam. Mainās arī vērtības, kas braucējiem ir svarīgas. Ja mums svarīga ir brīvība, neierobežotība un nosacīts dumpinieciskums, tad jaunākām paaudzēm tas vairs nav tik aktuāli. Taču mums ir pienākums saglabāt tradīcijas un nodot tālāk arī šīs vērtības un skeita kultūru.

Jūs šajā kultūrā un industrijā esat bijuši gandrīz 20 gadus. Kādas tagad ir jūsu attiecības ar alternatīvo sportu?

Mārtiņš:

Mēs visi joprojām braucam. Tajā pašā laikā mēs esam izgājuši cauri zināmam ciklam. Tiem, kas vēlas realizēt savas sportiskās ambīcijas un sasniegt izcilus rezultātus, skeitparks ir lieliska platforma treniņu programmai. Taču man gribas aiziet uz Mākslas muzeju un vienkārši uzslaidot pa maliņu.

Toms:

Mēs šajā subkultūrā ienācām kā pusaudži, un tajā vecumā tas pavēra veselu jaunu pasauli, iespēju veidot identitāti un draudzības. Ieguldot laiku un audzējot savas prasmes, braucēji arvien vairāk kaut ko sagaida atpakaļ — ja ne karjeras izaugsmi kā profesionālam sportistam, tad vismaz novērtējumu no citiem. Lielākoties tas, protams, neīstenojas, jo šajā nišā savu vietu kā profesionālis atrod varbūt viens no simts. Vienīgais veids, kā šo vilšanos pārdzīvot, ir iemīļot procesu, nevis rezultātu. Pārstājot kaut ko gaidīt atpakaļ, rodas vēlēšanās pašam vairot labumu citiem. Mūsu gadījumā tā ir skeitparku būvniecība. Mēs veidojam telpu, lai citi varētu iepazīt šo sporta un dzīves veidu.

Mārtiņš:

Šis uzņēmums ir arī ļoti laba platforma skeiteriem, kuri nerealizēs savus profesionālā sporta mērķus, tomēr grib kaut ko atdot atpakaļ nozarei, grib palikt skeita kultūrā. Tāpēc mēs viņus ņemam darbā, mācām betonēt un kopā būvējam šo industriju, un viņi var saglabāt savu skeitera identitāti. Tāpat kā mēs — lai arī esam pieauguši un skatāmies uz šo industriju kā pilsētas un infrastruktūras attīstību, mēs joprojām esam tie paši skeiteri un BMXeri, kuri grib darīt savu lietu. Bez šī dzinuļa «Mind Work Ramps» neeksistētu.

Kā produkti, ko radāt, ietekmē jūsu uzņēmuma vadības stilu?

Toms:

Pasūtītājiem un attīstītājiem mēs noteikti neatstājam klasiskā būvnieka iespaidu. Taču paskatoties uz datiem, nav šaubu par to, kāda mēroga uzņēmums mēs esam. Ja mēs sākām kā margināla Austrumeiropas kompānija, tad tagad esam guvuši atpazīstamību visā pasaulē. Mēs šo uzņēmumu vadām tāpat, kā darbojamies alternatīvajos sporta veidos, — pārgalvīgi, ar lielu atdevi, nebaidoties no riska un daudz mācoties no procesa. Tas ir reizē gan trūkums, gan mūsu lielākais trumpis.

Vai plānojat paplašināt savu darbības virzienu?

Mārtiņš:

Mēs esam sākuši domāt par kalnu velosipēdu trasēm, izmantojot plakanos Latvijas kalnus. Ņemot vērā lielo veloentuziastu un MBT kultūras sekotāju skaitu Latvijā, centīsimies radīt alternatīvā sporta iespējas arī viņiem — un arī tā būs daļa no pilsētas infrastruktūras attīstības.