«Mareunrol’s» izstāde galerijā «Alma»

«Mareunrol’s» veidoto izstādi galerijā «Alma» iedvesmojusi gan pandēmija, gan trauksmainā situācija pasaulē. «Šis laiks mūs visus ir izgriezis ar vīlēm uz āru. Skarbi konfrontējis ar zemādas realitātes dziļākajiem slāņiem. Saviem un pasaules. Fiziskiem un mentāliem. Pandēmija bezkaislīgi atgādināja, kā funkcionē smalkmehānisms vārdā ķermenis. Neatkarīgi no politiskās vai sociālās pārliecības, turības vai nacionālās identitātes, izglītības vai statusa. Cik viss tajā ir savstarpēji saistīts un cik neiedomājami ātri, kādam būtiskam elementam/orgānam izejot no ierindas, sabrūk ķermeņa sistēmiskais līdzsvars un funkcionēšanas spēja,» izstādes aprakstā raksta žurnāliste Una Meistere.

Viņa norāda, ka, nonākot trauksmes situācijā, mūsu priekšstatu un identitātes slāņi izirst un vairs nekad neatgriežas sākotnējā stāvoklī. Nereti dēvēts par «otro ādu», arī apģērbs ir viens no mūsu personības slāņiem — tā ir ārējā čaula, kas apkārtējiem vēsta par mūsu būtību un veidu, kā par sevi domājam un kā vēlamies, lai citi domātu par mums.

Izstādē redzamais darbs atsaucas uz «Mareunrol’s» dizainera Rolanda Pēterkopa bērnības atmiņām. Palīdis zem drēbju kārtām, kas atradās uz koridora pakaramā, viņš klausījies, kā dažādie mēteļi maina apkārtējās skaņas un vienlaikus atklājis drēbju «zemādas pasauli» — spokainu un savalkātu vilnas piedurkni, vēl pagājušajā ziemā sašņauktu mutautiņu mēteļa kabatā vai atirušu zīda oderi, kuru intereses pēc paknibināt tālāk, mazinot trauksmi.

Izstādi «Zīda odere, kam vienā malā atirusi vīle» veido trīs auduma ciļņi, kuros dekonstruēts putekļmētelis un atklāta tā iekšējā konstrukcija. Lai gan apģērbu dekonstrukcija nav nekas jauns kopš pagājušā gadsimta 80. gados to modē ieviesa japāņu dizaineri, izstādē redzamie darbi ir solis tālāk — ciļņi savieno redzamo un apslēpto, aicinot skatītāju sastapties ar saviem «slāņiem» un atgādinot, ka ārpuse un iekšpuse ir nesaraujami saistītas.