Turpinot pētīt Liepājas apbūvēto vidi, izdota jau otrā grāmata «Liepājiņa». Šoreiz izdevums pievēršas pilsētas interjeriem un atklāj divdesmit deviņus liepājnieku dzīves un darba telpu portretus. Pilsētas iedzīvotāju stāstus jaunajā izdevumā apkopojusi arhitekte un publiciste Indra Ķempe un fotogrāfs Mārtiņš Sīlis, bet grāmatas dizainu veidojis birojs «H2E».
«Liepājiņa» ir turpinājums 2011. gadā izdotajai laikmetīgās arhitektūras un pilsētvides grāmatai ar tādu pašu nosaukumu, kurā Liepāju izrādīja vairāk nekā simts pilsētnieku. Labākos publiskās apbūves piemērus bērni zīmēja, bet pieaugušie — neprofesionāli apbūvētas vides apskatnieki — aprakstīja un fotografēja. Par šo izdevumu grāmatas sastādītāja Indra Ķempe tika titulēta kā «Gada liepājnieks 2011», un grāmata saņēma atzinību Latvijas arhitektūras 2012. gada labāko darbu skatē.
Arī Liepājas interjerus jaunajā izdevumā izrāda paši pilsētnieki — par savu telpu pilsētā stāsta gan tie, kuriem Liepāja ir pastāvīgā dzīves vieta, gan tie, kuri uz turieni dodas strādāt vai atpūsties. Kā norāda grāmatas autori, kopš laika, kad iznāca pirmais «Liepājiņas» izdevums, laba publiskā arhitektūra pilsētā gandrīz vairs nav celta, un ar kvalitāti izceļas tikai Liepājas privātā telpa. Pēc tam, kad atjaunotā Liepājas Valsts 1. ģimnāzija ieguva Latvijas Arhitektūras 2018. gada Lielo balvu, augstvērtīgi uzbūvēta vēl Liepājas Olimpiskā centra manēža un pārbūvēts Peldu ielas pakalpojumu kombināts, viss cits kvalitātē ievērojami atpaliek. Tāpēc otra grāmata apskata tieši interjerus. Darbs pie otrā izdevuma sācies ar interviju 2021. gada 15. martā, un tikmēr jau daudz kas pilsētā ir mainījies — kāds pārvācies citur, kāds aizgājis no amata, interjeru muzejs apmēbelēts, laivu būda pārremontēta, bet kultūras nama pagalmā uzkonstruēts dārzs.
«Liepājiņa» ir stāstījums par pilsētas telpu, kurā dzīvo un kuru pēta pats liepājnieks — kā telpa ietekmē pilsētnieku un kā pilsētnieks ietekmē telpu, ko tie pasaka viens par otru un ko stāsta kopā? «Kad arhitekti vizualizē arhitektūras metus, mēroga uztverei projektā iekopē cilvēku avatārus, taču pabeigtās būves publicitātei fotografē tukšas. Portretētie pilsētnieki savas dzīves vai darba telpas paskaidro personiskāk,» stāsta Indra Ķempe. Katrs no divdesmit deviņiem interjeriem grāmatā atklāts drīzāk kā sajūta, kas lasītājam tiek nodota, veidojot māksliniecisku telpas portretu, gan ar teksta, gan fotogrāfiju un dizaina palīdzību. ««Liepājiņa» ir neparasta grāmata — te netēlo ne cilvēks, ne telpa, ne apstākļi, te neapraksta fotografēto, nefotografē rakstīto. Tā ir katra interjera tēla tēlu tēls,» par izdevumu saka Indra.
Arī grāmatas dizains atkāpjas no interjera izdevumiem raksturīgās perfekcijas, piedāvājot neformālu struktūru. Kā norāda «H2E» dizainere Ingūna Elere, dizains veidojies, sekojot impulsam un atstājot vietu arī lasītāja domām un iztēlei. Katra stāsta pirmajā atvērumā izcelts ievadteksts un stāsta nosaukums, kurš vienlaikus atklāj arī konkrētās telpas veidošanas metodi. Grāmatā iekļautie stāsti rakstīti kā nepārtraukta plūsma, un grāmatas dizains, piemēram, izvēle nelietot lielos burtus, šo poētisko pieeju tikai pastiprina. Katra stāsta unikālais raksturs tiek pasvītrots ar fotogrāfijām, kas brīvi izkārtotas, ņemot vērā katras telpas sajūtu un attēlu savstarpējo mijiedarbību.
Grāmata «Liepājiņa» iespiesta Jelgavas tipogrāfijā, un tā ir pieejama Liepājas reģiona tūrisma informācijas birojā un grāmatnīcās Liepājā un Rīgā.
Viedokļi