Džona Hejduka Rīgas otrais cēliens

Hejduka kursabiedrs, kolēģis un oriģinālā izdevuma «Projekts Rīga» līdzautors Lerijs I. Mitniks (Larry I. Mitnick) laiku, kad, ar Hejduku vadot tēlotājmākslas vasaras akadēmiju Zalcburgā, dzima ideja kopā strādāt pie «Projekta Rīga», atminas šādi: «Ik rītu cēlāmies agri un devāmies pastaigā gar Zalcahas upi un gājām pār Mocarta tiltu līdz Zalcburgas cietoksnim. Apspriedām visdažādākās tēmas: Hitlera Ērgļa ligzdu, holokaustu, Mocartu, Berlīni, Gēti, Tenglvudu, paradoksu ģermāņu kultūrā, Rilki, naratīvu, marionetes, riekstkožus, pulksteņus, funikuliera celtspēju.» Domājot par «Projektu Rīga», šis citāts man vairākkārt atausa atmiņā, jo tas iemieso Hejduka domas plašumu. Savā spekulatīvajā arhitektūrā viņš pamet ierastos profesijas rāmjus un pievēršas karam, ideoloģijai, mītiem, cilvēces kolektīvajai psihei un abstraktai formai. Hejduka zīmējumi un rasējumi, kas ir viņa mākslinieciskās darbības galvenais produkts, sakņojas plašā fundamentālu tematu klāstā, ko savieno vārdā nenosaukts, dažkārt grūti sataustāms, taču klātesošs pavediens.

Šķiet, ka šo pieeju uztvēruši arī grāmatas «Otrais cēliens: Projekts Rīga» autori, nodibinājums «Arhiteksti». Sējums papildina 1989. gadā publicēto un tagad latviski tulkoto izdevumu «Projekts Rīga», un starp tā vākiem atrodami dzejnieku Kārļa Vērdiņa un Efes Dujana (Efe Duyan) dzejoļi, arhitekta Rudolfa Daiņa Šmita gleznas, atsauces uz japāņu kiberpanka komiksiem un definīcijas no Meriama Vebstera vārdnīcas, arhitektes Malgožatas Marijas Olčovskas (Malgorzata Maria Olchowska) grafikas, fragmenti no mākslinieku Elzas Sīles un Indriķa Ģelža veidotās, Hejduka iedvesmotās tiešsaistes izstādes, eseja par arhitektu Palladio un deviņu kvadrātu kompozīciju, kā arī jaunas lokācijas meklējumi Hejduka Rīgas struktūrām. Īpaši izceļas arhitektūras studentu pienesums šai grāmatai — gan Sergeja Kopila alumīnija skulptūru pāris, gan Gustava Graša un Kirila Kusida (Kirill Khusid) spekulatīvā arhitektūra projektā «Daugavas memoriālā koncertzāle» satur tiešas atsauces uz Hejduka metodi un viņam tik svarīgajām objekta un subjekta attiecībām. Acīmredzami, Džona Hejduka pedagoģiskā pieeja ir atradusi auglīgu augsni RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātē, pateicoties tās jaunajam dekānam Rudolfam Dainim Šmitam, kurš ir arī viens no grāmatas autoriem. Lai arī par Hejduka pieejas noderīgumu arhitektūras praksē pētnieku vidū joprojām nav vienprātības, akadēmiskajā vidē tai noteikti ir vieta, it sevišķi Latvijas arhitektūras izglītībā, kas daudzus gadus eksistējusi konceptuālas domas vakuumā.

Kāds «Projektam Rīga» sakars ar Rīgu? Pēc būtības — tikpat kā nekāds. «Projekts Rīga» ir daļa no Hejduka tā sauktās krievu triloģijas par Rīgu, Baikāla ezeru un Vladivostoku. Pat ja Hejduks Rīgu ir kādreiz apmeklējis (domas par to dalās, taču varam būt diezgan droši, ka Vladivostokā un Baikālā Hejduks nav bijis), nekas par to neliecina. Vēl jo vairāk, viņš pats Rīgu apzināti mistificē: «Es nezināju, ka pastāv tāds Rīgas līcis. Rīga vienmēr ir bijusi grūti ievietojama. Vieta, kur būvēt jaunu pilsētu.»[i] 1989. gada intervijā ar rakstnieku Deividu Šapiro Hejduks atstāsta kādu kuriozu no Rīgas instalācijas atklāšanas ASV: «Filadelfijā pie manis pienāca diezgan saniknota sieviete. Viņa teica, ka nāk no Rīgas un ka manis atspoguļotā Rīga nav tā Rīga, ko viņa pazīst. Viņa nudien bija ļoti dusmīga un nejauka pret mani. Es atbildēju: «Jūsu Rīga ir jūsu Rīga, un mana Rīga ir mana Rīga…»» Hejduka Rīga ir tāla, ne līdz galam īsta, nedaudz eksotiska pilsēta kaut kur aiz Dzelzs priekškara, kura autora ievērību izpelnījusies kā holokausta norises vieta. Krievu triloģija ir turpinājums Hejduka metafiziskajam ceļojumam no Rietumiem uz Austrumiem, kura laikā viņš radīja vairākus desmitus spekulatīvās arhitektūras objektu. Kamēr šī maršruta rietumu pilsētām — Venēcijai un Berlīnei — veltītie objekti šķiet dziļāk iesakņojušies šo pilsētu reālajā vēsturē, Rīgas instalācija Objekts–Subjekts tikpat labi varētu atrasties kādā citā Austrumeiropas pilsētā. Tas izskaidrojams ar to, ka Hejduks darbojas divos mērogos — mikro mērogā, pievēršoties indivīdam un lokālām attiecībām starp, piemēram, sveču taisītāju un viņa māju, un kosmiskā, universālā mērogā, pētot civilizāciju kā veselumu, visaptverošus dzīves un nāves ciklus, laiku un telpu.[ii] Vidējais mērogs sabiedrības, pilsētas un lokālas vēstures mērogā nav Hejduka ierastais darba lauks.

Sējumā «Otrais cēliens: Projekts Rīga» kā viena no iespējamām instalācijas Objekts–Subjekts lokācijām tiek piedāvāts reiz iecerētās Tukuma — Kuldīgas dzelzceļa līnijas tilts Sātos, kas zināms arī kā tilts uz nekurieni. Mikro mēroga izpētei tā ir atbilstoša un poētiska vide, taču makro mērogā īstā Objekta–Subjekta vieta ir tieši Austrumeiropa kā tilts starp Austrumiem un Rietumiem. Hejdukam ir bieži pārmests apolitisms un vairīšanās no reālās dzīves. Lai arī savus arhitektoniskos objektus un subjektus viņš ievieto eksistējošās pilsētās (bieži vien tos pašus — dažādās pilsētās), neņemot vērā šo pilsētu vietējo, vēsturisko un politisko kontekstu, makro mērogā viņš ir ļoti politisks. Otrā pasaules kara šausmas un pesimisms par civilizācijas nākotni veido lielu daļu viņa darbu un personīgās mitoloģijas.[iii] Plānojot Objekta–Subjekta realizāciju Latvijā, idejas autori pagaidām ir atturējušies no politiskiem virsslāņiem, taču, ņemot vērā šodienas ģeopolitisko kontekstu, Hejduka darbi ir aktuālāki nekā jebkad agrāk.

Hejduka skices, zīmējumi un spekulatīvā arhitektūra ļaujas dažādām interpretācijām — pētnieki viņa darbos ir saskatījuši gan idiosinkrātisku mitoloģisko pasauli, gan kolektīvās atmiņas teatralizāciju, atsauces gan uz situacionismu un modernismu, gan viduslaiku amatniecību un spirituālām praksēm. Tikpat plašu interpretāciju loku piedāvā arī «Otrais cēliens: Projekts Rīga». Un daļēji tāds ir Hejduka nodoms — viņu visu mūžu ir interesējušas attiecības starp attēlu un tekstu, arhitektūru un domu. Taču jāatceras paša Hejduka skepse attiecībā uz valodu. 1994. gada intervijā ar arhitektūras kritiķi Deividu Konu (David Cohn) Hejduks ir teicis: «Valoda noslīcina arhitektūru. Arhitekti mēģina saduļķot valodu. Vārdi, vārdi, viņi ar tiem mētājas. Un tas viss ir tik plāns. Tam nav nekāda biezuma.» Galu galā, Hejduka mākslinieciskās darbības galvenais varonis ir attēls un arhitektūra, nevis teksts. Vislabākais veids, kā pieredzēt Hejduka unikālo, neparasto un pārlaicīgo arhitektūru, ir nostāties iepretim viņa antropomorfajām skulptūrām un ļaut tām runāt pašām. Un tas jau pavisam drīz būs iespējams tepat Rīgā un citur Latvijā.

[i] No Džona Hejduka grāmatas «Vladivostok Riga Lake Baikal» priekšvārda.

[ii] Par to esejā «Uzdevums, novirzīšanās un Džona Hejduka savvaļas urbānisms» («Errand, detour, and the wilderness urbanism of John Hejduk») sīkāk raksta Ketrīna Ingrema (Catherine Ingraham)

[iii] Ketrīna Ingrema tajā pašā esejā izceļ Hejduka fascināciju ar briesmām: «Smaiļu un asumu militāristiskās briesmas, nažu un sāpju ķirurģiskās briesmas, identitātes psiholoģiskās briesmas, čūskas un pašnāvība, novērotāja briesmas sastingt, redzot neiespējamo, teoloģiskās krucifikācijas un krišanas briesmas.»