LNMM atklās jaunu pastāvīgo fotogrāfiju ekspozīciju

Ekspozīcijā parādītas 20. gadsimta 60.–90. gados tapušas fotogrāfiju sērijas un atsevišķi fotodarbi no LNMM krājuma, kuru autori ir divpadsmit fotogrāfi — Gunārs Binde, Māra Brašmane, Uldis Briedis, Zenta Dzividzinska, Andrejs Grants, Gunārs Janaitis, Gvido Kajons, Valts Kleins, Sarmīte Kviesīte, Aivars Liepiņš, Inta Ruka un Egons Spuris.

Fotomāksla Latvijā 60.–90. gados

Kā norāda izstādes kuratore Elita Ansone, 60. gadi Latvijas fotogrāfijas dzīvē bija entuziasma un pacēluma piesātināts laiks. Pēc Otrā pasaules kara visā pasaulē veidojās plašs fotoklubu tīkls. Klubus organizēja un vadīja fotogrāfi, kuri vēlējās attīstīt fotogrāfiju kā autonomu mākslas formu. Pēc šādiem principiem 1962. gadā Latvijā tika dibināts Rīgas fotoklubs, un lielākā daļa 60.–70. gadu fotogrāfu bija šīs apvienības biedri. Padomju mākslā fotogrāfija netika institucionalizēta un integrēta tēlotājas mākslas mediju hierarhijā. Fotogrāfijas attīstība tika atstāta amatieru ziņā, tās cenzūra un ideoloģiskā ietekmēšana nebija tik izteikta kā tēlotājā mākslā. Foto amatierismam piemita starptautiska daba — fotogrāfiem bija iespēja pašiem sūtīt darbus uz starptautiskām žūrētām fotogrāfijas skatēm, veidot kontaktus ar citu zemju kolēģiem un savstarpēji apmainīties ar fotogrāfijām. Latvijas fotogrāfija 60. gados sāka iekļauties starptautiskajā ideju, tēlu un stilistikas tendenču apritē.

Ievērojamus starptautiskus panākumus 60.–70. gados guva fotogrāfs Gunārs Binde. Kanoniskais leģendārā režisora Eduarda Smiļģa portrets 29. Argentīnas Starptautiskajā fotogrāfijas salonā (XXIX Salón Internacional de Arte Fotográfico) Buenosairesā 1965. gadā tika godalgots ar zelta medaļu. Izstādē «12 fotogrāfi / 125 fotogrāfijas / 10 sērijas» būs aplūkojams Bindes dokumentālais cikls «Hallo, Maskava!» (1965), kas tapis sadarbībā ar fotogrāfiem Sarmīti Kviesīti un Arnoldu Plaudi.

60.–70. gadu portretu tēliem raksturīgo dramatiskā varoņa meklējumu izstādē varēs aplūkot Gunāra Bindes, Sarmītes Kviesītes un Gunāra Janaiša portretos. Arī Zentas Dzividzinskas fotogrāfija izaugusi no šīs tradīcijas, taču viņas 60. gadu darbi uzrāda interesi par avangarda parādībām. Sērijā «Rīgas pantomīma» (1964–1966), kurā tverti trupas mēģinājumu mirkļi, izvērsts eksperimentāls process, bet sērijā «Māja upes krastā» (60.–70. gadi) un atsevišķos sieviešu portretos atklājas Dzividzinskas netipiskā sievietes tēla interpretācija.

60. gados fotogrāfiem nācās pierādīt, ka fotogrāfija arī ir mākslas forma, tika izmantoti dažādi formāli paņēmieni, lai fotogrāfiju veidotu kā mākslas darbu. Dokumentālā fotogrāfija tika atstāta žurnālistikas ziņā, un to neattiecināja uz fotogrāfiju kā mākslas darbu. Turpretī šodien 60. gadu sociālā rakstura reportāžas vai gluži ikdienišķie skati ir kļuvuši par vērtīgu laikmeta liecību. Izstādē būs aplūkojami fotogrāfu Ulda Brieža un Māras Brašmanes fiksētie kadri, kuros iemūžināti viņu laikabiedri, vide un sadzīve.

Fotogrāfijas dokumentalitātes nozīmi 70. gados arī teorētiski sāka izkopt fotoestēts un fotomodernists Egons Spuris. Latvijas kultūras kanonā iekļauta viņa sērija «Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos» (70.–80. gadi). No 1975. gada fotogrāfs vadīja fotoklubu «Ogre», kurā izveidojās viņa sekotāju paaudze — Inta Ruka, Andrejs Grants, Valts Kleins, kuri ar Gvido Kajonu un vēl citiem fotogrāfiem 80. gados deva pamatu runāt par «jauno vilni» Latvijas fotogrāfijā.

Jaunā paaudze balstījās ikdienas dzīves dokumentalitātē. Fotogrāfijā ienāca konceptuālajai mākslai raksturīgais seriālisms. Gvido Kajons 80. gados uzsāka ielu fotogrāfijas sēriju «Tēma 011», kur sociālisma laikam raksturīgie simboli un ikdienas dzīve notverta satīriskā mirklī.

Sociālajās un antropoloģiskajās sērijās uzmanības fokusā ir cilvēks, un izstādei izvēlētie cikli attiecināmi arī uz humānisma fotogrāfiju. Aivara Liepiņa sērija «Teiču purvs. Siksala» (1987–1995) izseko vecticībnieku kopienas nomaļajai lauku dzīvei, bet viņa sērija «Bērnu pansionāts Nr. 2. Baldone» (1991) pievērš uzmanību bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Valts Kleins sērijā «Gribu būt laimīgs» (1992) portretējis desmitiem bērnu ar uzvedības problēmām, kas nošķirti korekcijas iestādēs un paši uz savām fotogrāfijām uzrakstījuši savas vēlēšanās. Inta Ruka piecpadsmit gadu garumā devusies pie Balvu pagasta apkārtnes cilvēkiem, iepazīstot viņu ģimenes vairākās paaudzēs un radot cilvēkstāstu kolekciju «Mani lauku ļaudis» (1983–1998). Andrejs Grants, dokumentējot savus laikabiedrus sērijā «Kolēģi, draugi, paziņas» (80.–90. gadi), meklē mirkļa suģestiju un esības noslēpuma sajūtu, eksistences dziļuma dimensiju, laicību un pārlaicību.

Plašāka informācija par ekspozīciju «12 fotogrāfi / 125 fotogrāfijas / 10 sērijas» — LNMM mājaslapā.