Vēl līdz 24. oktobrim atjaunotajā Laubes namā Rīgā skatāma izstāde «Paštrokšņi». Tā balstās Paulas Tisenkopfas personīgajā pieredzē, sastopoties ar krūts vēzi un krīzi, kurā mēģinājumi izpildīt apkārtējo gaidas vairs nespēj glābt no satikšanās ar sevi. Izstādi veido video, fotogrāfijas, skaņa un teksts, kas savijas vienotā vēstījumā.
«Paštrokšņi» ir projekts, kurā vislabāk ir piedalīties vienatnē vai kopā ar cilvēku, kura tuvums iedrošina izzināt un pārrunāt neērtās tēmas. Zināmākās no tām ir klimata krīze, globālā pandēmija, vardarbība ģimenē, atkarības, garīgā veselība, depresija, vientulība un slimības. Saraksts ir daudz garāks, jo 21. gadsimtā ir daudz lietu, parādību un procesu, kam nepieciešama radikāla pārveide. Uz šī fona stāsti, kuros galvenie varoņi piedzīvo un pārvar slimību vai kuros cīņa tiek zaudēta, nav populāri. Pat ar empātiju apveltīta un klausīties gatava auditorija labprātāk izvēlas tradicionālu saturu — stāstus par vēsturi, mīlestību, fascinējošām personībām, zinātni, tehniku, sportu un laimi.
Lai arī formāli tā ir izstāde, vēlos iedrošināt «Paštrokšņus» ne tikai apskatīt, bet tajos piedalīties. Ekspozīcija ir minimālistiska, un vizuālā satura mērķis šeit drīzāk ir bijis radīt dizainu situāciju izrādei, kurā katrs var izpētīt savas attiecības ar ķermeni. Pirms vērt durvis un ļauties pārdzīvojumam, svarīgi izcelt kādu citu šī projekta īpašību. Pat ja dzīvojat Pārdaugavā, izstādes apmeklējums būs kā ceļojums uz citām zemēm, uz ajūrvēdas atveseļošanās kūri Keralā, uz Latvijas piļu un muižu tūri, uz kādu vējainu vietiņu Atlantijas okeāna krastā ar skatu uz Āfriku. Šis ir projekts, kas akcentē telpas — vides, arhitektūras un interjera nozīmi jebkura veida terapijā, arī pilnīgi vesela cilvēka dzīvē un arī izstāžu organizēšanā, ļaujot arhitektūrai kļūt par daļu no stāsta.
Izstāde ir atvērta atjaunotajā Latvijas arhitektūras klasiķa Eižena Laubes 1920. gados projektētajā privātmājā Pārdaugavā, kur, neskatoties uz arvien agresīvāku jaunās arhitektūras klātbūtni, ir saglabājies intīms mērogs un zināms klusums. Meditatīvs un īpaši pievilcīgs tas kļūst svētdienā, kad tikpat kā ir apstājusies autosatiksme un uz brīdi urbānajā situācijā noteicēja ir apkārtējā daba un vēsturiskā arhitektūra. Lai arī Laubes māja tapa laikā, kad Eiropā un arī Latvijā noteicošais stils bija modernisms, tai ir klasiskas, Itālijas iedvesmotas formas ar reģionāla Art Deco iezīmēm. Ēkas autors un īpašnieks Otrā pasaules kara laikā bija spiests doties emigrācijā un nomira ASV, bet pati ēka, pārdzīvojusi padomju laiku un 1990. gados postpadomju valstīs izplatīto eiroremontu, ir piemineklis labai būvkultūrai arī mūsdienās, kur tradīciju respektēšana iet rokrokā ar inovāciju.
Lai nokļūtu «Paštrokšņos», ir jāatver vecās villas durvis, un tas ir patīkams piedzīvojums. Apmeklētāju sagaida silts, vienkāršs interjers ar pelēcīga apmetuma sienām, skaistiem logiem un durvīm un pavisam maz mēbelēm. Izstāde ir iekārtota otrajā stāvā bijušajās guļamistabās, kas, līdzīgi kā terapijas telpas, ļauj secīgi iepazīties ar saturu. Pirmajā telpā mēs iepazīstamies ar protagonisti — skaistu, jaunu sievieti, kura uzzina, ka viņai ir vēzis. Vai mēs varam iedomāties, kā justos paši šajā situācijā? Tas, ko mēs zinām un varam apjaust, — šī ziņa kādā brīdī būs jāizstāsta pašiem tuvākajiem, un nākamajā telpā skatītājs šajā situācijā nokļūst. Katram šis tuvinieks ir cits — vīrs, bērni, vecāki. Izstāde mūs ieved tomātu siltumnīcā, un, lai arī telpā ar pāris priekšmetiem, audio un tekstu siltumnīca un šīs ainas varoņi nemaz nav redzami, mēs piedalāmies, iespējams, izstādes emocionālākajā daļā.
Tālāk ir telpa par draugiem. Ak, draugi, gudrie paziņas, darba biedri un visi pārējie, kuri zina labāk! Šeit ar asprātīgu rindkopu uz stikla mēs varam atcerēties visus stulbos padomus, ko esam saņēmuši savā dzīvē. Un ne jau tāpēc, ka kāds negribētu mums palīdzēt. Tukšs padoms bieži ir vienīgais mūsu rīcībā esošais arsenāls, lai kādu mierinātu, saņemot ziņu, kas satricina arī mūs pašus. «Paštrokšņi» gudri un eleganti šīs situācijas modelē, un arī sekojošajās istabās, turpinot stāstu, galveno tēmu izstādes autori iznes no personiskā līdz sociālajam līmenim.
Izstāde ir par ķermeņa balsi — paštroksni, ko radām, nonākot jaunās attiecībās ar ķermeni vai atkal un atkal atgriežoties pie neatrisinātām attiecībām, kas ir sākušās, piedzimstot savā unikālajā ķermenī. Mūsdienās ķermeni var arī pārveidot, taču ne vienmēr un uzreiz tas ir iespējams. Kā runāt par šīm attiecībām? Vai runāt tikai ar sevi, reaģēt uz saviem paštrokšņiem? Vai uzsākt plašāku dialogu, jaunu personisko naratīvu, jaunu sarunu ar sabiedrību?
Ja lūkojaties pēc saturiski spēcīga, ar dizaina palīdzību precīzi fokusēta un navigēta stāsta, kas neignorē mūsu laiku un, visticamāk, palīdzēs tikt galā ar kādu rūpi, kas neatstāj prātu un rada nevajadzīgu paštroksni, tad Laubes nams ir jūsu mazā rudens sanatorija, dvēseles spa un empātijas spēle. Arī atpūta no citiem trokšņiem — nomācošā globālā «noiza», ko rada sociālā nevienlīdzība, slikta pilsētvide, piesārņota daba un nelaimīgi cilvēki. Tā ir arī iespēja palīdzēt — izstāde noslēdzas Laubes nama lielākajā telpā ar skatu uz dārzu un krāsainu vitrāžu vizuļiem uz koka grīdas. Šajā plašajā, tīrajā telpā ir iespējams atstāt savu vēstījumu, saņemt praktisku informāciju par krūts vēzi, kā arī veikt ziedojumu «Rozā vilciena» labdarības fondam — iniciatīvai, kas palīdz atgūties un atgriezties dzīvē sievietēm, kas uzvarējušas cīņu ar krūts vēzi.
Izstādes autori
Izstādes iniciatore Paula Tisenkopfa, kuratore Kristīne Liniņa, koncepcijas autore un rakstniece Inga Gaile, fotogrāfs Māris Ločmelis, dizainere un scenogrāfe Tatjana Raičiņeca, video un skaņas mākslinieks Rolands Briedis. Laubes nama atjaunošanas projekts — arhitekte Liene Griezīte, ēkas interjera risinājumi un iekārtojums — Lotte Tisenkopfa–Iltnere un Jānis Donskis.
Izstādes pavadošajai programmai interesenti aicināti sekot līdzi «Paštrokšņu» mājaslapā, kā arī sociālajos tīklos Facebook un Instagram. Izstāde tiek organizēta ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Rīgas domes un «Madara Cosmetics» atbalstu.
Viedokļi