No verbālā uz vizuālo. Intervija ar Maiju Rozenfeldi

Tavas komandas darbs — Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas 100. jubilejas izdevums «Stories in Sounds» nesen uzvarēja Latvijas Dizaina gada balvas 2021 konkursā. Pērn tas saņēma zelta godalgu arī «ADCE Awards». Lūdzu, pastāsti par to, kā tapa šī grāmata, un kas tev pašai sagādāja lielāko gandarījumu?

Mūzikas akadēmijai tuvojās simtgade, un viņi zināja, ka vēlas tieši grāmatu, taču ne gluži aizvadīto simts gadu retrospekciju, bet drīzāk izdevumu ar skatu nākotnē. «Brīfs» bija diezgan atvērts, un man patika sajūta, ka mums patiešām uzticas. Šķiet, pirms tam Mūzikas akadēmijā īsti pat nebiju bijusi, un mani ļoti pārsteidza un iedvesmoja tur valdošās meistara un mācekļa attiecības. Gāju garām daudzām mazām telpiņām, un katrā no tām kāds spēlēja savu instrumentu. No vienas puses, it kā haoss, no otras — degsme, aizraušanās. Satiktos cilvēkus un īpašo vibrāciju gribēju notvert arī grāmatā. Sākumā gan bija runa par bukletu, bet, kad bijām jau procesā, teicu — nē, tā vairs nav nekāda brošūra! (Smejas.)

Vispirms domāju par simts īsākiem un garākiem stāstiem no dažādiem skatpunktiem, taču tad sapratām, ka, pateicoties Latvijas simtgadei, «simtnieks» jau dzirdēts tik daudz reižu, ka vairs nevēlējāmies to uzsvērt. Tomēr ideja par cilvēkstāstiem palika, un tā arī noteica, ar kuru fotogrāfu sadarboties. Artūrs Kondrāts un stāstniecība, kas atklājas arī viņa paša «Pieturpunktos», bija atbilstoša, un viņa fotogrāfijas projektam piešķīra konkrētību un foršu noskaņu.

Grūtāk bija grāmatā notvert vibrāciju, kuru var dzirdēt, just, bet ne redzēt. Pirmajā prezentācijā biju ielikusi bildes ar švīkām un uzdevu jautājumu — ja mēs varētu vizualizēt mūzikas instrumenta pieskārienu, kāds tas būtu? Lai panāktu, ka mūziķiem ir sajūta, ka viņi spēlē savu instrumentu, bet vienlaikus rastos gan attēls, gan iespēja vibrāciju nofilmēt, izmantojām visdažādākos priekšmetus. Šis radošais eksperiments bija stresains, taču kopdarbs nesa arī spēcīgu pozitīvu enerģiju. Mēs «saslēdzāmies» ar mūziķiem, un viņi bez mazākās iedomības pilnībā ļāvās un atdevās brīžiem it kā pat bērnišķīgajam procesam.

Arī «Overly» iesaiste nāca, ļaujoties procesam, jo sākumā filmētie kadri bija paredzēti akadēmijas simtgades sezonas atklāšanas koncertam. Tikai vēlāk tapa skaidrs, ka mums ir labs materiāls, ko varētu pievienot, izmantojot paplašināto realitāti. Dot seju un vārdu tiem studentiem un mūziķiem, kuru darbi skatāmi grāmatā.

Kas tevi motivē iesniegt darbus konkursos?

Jebkurš konkurss, gan Latvijas Dizaina gada balva, gan LADC «ADwards» un ārzemju balvas katram pašam uz mirkli liek apstāties un paskatīties, ko tad es iepriekšējā gadā vispār esmu darījis. Ir viegli nokļūt vāveres ritenī un tikai kaut ko taisīt, atpakaļ neskatoties. Piedalīšanās konkursā ir kā personīgās higiēnas ievērošana. Tad var ieraudzīt — ā, varbūt man nemaz nav, ko iesniegt. Ja tā, vai es eju tajā virzienā, kurā vēlos? Vai tas, ko es daru, vispār ir kas jēdzīgs?

Savukārt kopīgais labums no Latvijas Dizaina gada balvas ir tas, ka tā ļauj saprast, kurp mēs dodamies, ko mēs veidojam un kas ir atzinības vērts. Šogad novēroju, ka žūrija lielu uzsvaru lika tieši uz dizaina sociālo pienesumu, ko varēja pamanīt arī piešķirtajās specbalvās.

Līdz šim, šķiet, tava galvenā specialitāte bija iepakojuma dizains, ko arī studēji Prata institūtā Ņujorkā. Kas tevi ir ieinteresējis grāmatās?

Jā, pie grāmatām esmu strādājusi salīdzinoši mazāk, kaut gan Mākslas akadēmijai veidoju «9 galvas» (katalogs izstādei «9 galvas. Mākslinieks rektora amatā» — V.V.) un paralēli — «Puiku alfabētu». Man patīk, ka grāmatu dizainam piemīt izteikts pieredzes aspekts, ko vienmēr mēģinu piešķirt arī iepakojumam. Šī trešā dimensija sniedz iespēju zīmolu vai institūciju piedzīvot, un tas man šķiet interesanti. Strādājot pie grāmatas, gan ir lielāks stress, jo ir vairāk iespēju pieļaut kļūdas. Iepakojumu var satvert, miljons reizes apskatīt. Grāmata prasa daudz enerģijas, bet līdz ar to ir arī gandarījums.

Tātad šī nebūs pēdējā?

Tad jau redzēs! Esmu domājusi, ka pati gribētu sarakstīt grāmatu par dizaina procesu. Man vienmēr ir licies interesanti, kā dažādi dizaineri tam pieiet, kā strādā. Bet šī doma man bija jau pirms kādiem sešiem gadiem. (Smejas.)

Piedalīšanās konkursā ir kā personīgās higiēnas ievērošana. Tad var ieraudzīt — ā, varbūt man nemaz nav, ko iesniegt.

Kāds ir tavs radošais process? Ar ko tu sāc, kad saņem darba uzdevumu?

Vispirms man ir svarīgi iedziļināties konkrētajā tēmā, atvērties, saplūst ar to. Mūzikas akadēmijas gadījumā — staigāt pa ēku, runāt ar cilvēkiem un saprast, kas viņi ir. Ja klients ir šokolādes zīmols, — ēst šokolādi un iet uz ražotni. Pirmās idejas parasti rodas jau tad, un pēc tam vienmēr seko mazās, neglītās skicītes, ko reizēm parādu arī studentiem. Nereti no malas pat īsti nevar saprast, kas tur ir attēlots, bet man pašai tas palīdz pielikt ideju pie vietas. Ja uzdevums ir saistīts ar iepakojumu, formām, tad strādāju ar materiālu — loku, pētu, kā priekšmets atveras un aizveras, kā turas rokā. Ja runa ir par grafikas darbiem, pāreju uz nopietnākām skicēm. Pēdējā laikā man reizēm patīk padarboties ar «Procreate». Zīmēšana ir svarīga un atbrīvojoša daļa no procesa. Nekad neapgalvošu, ka esmu ilustratore, bet ik pa laikam ilustrēt man patīk!

Lai izprastu tēmu un runātu ar cilvēkiem, nepieciešama spēja komunicēt. Vai dizaineram tā ir izšķiroša?

Spēja pārkāpt sev pāri un komunicēt ar citiem ievērojami atvieglo darbu. Pat, ja dizaineram nav jāiet runāt ar klientu, mums studijā savstarpēji tāpat ir jāsarunājas un jāsadarbojas. Tāpēc arī Mākslas akadēmijā pieaicinājām Ilzi Dobeli, kura māca prezentācijas un komunikācijas prasmes, stāstu veidošanu. Ne visiem tas nāk viegli, pašsaprotami.

Kādi ir tavi mērķi un ieceres, esot Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas vadītājas amatā?

Viena no lietām, ko vēlos panākt, ir lielāka sadarbība starp specialitātēm, katedrām. Šobrīd, gatavojoties Milānas mesei, kura diemžēl atkal ir pārcelta, Dizaina nodaļa sadarbojas ar Tekstila katedru. Vēlamies ieviest sistēmu, kas studentiem pavērtu lielākas iespējas eksperimentēt dažādos medijos. Tas ir svarīgi — strādāt un radīt kopā. Turpinām strādāt pie darbnīcu attīstīšanas, jo, kaut arī nākotnē būs atsevišķa, pasaules līmeņa prototipēšanas darbnīcu ēka Briāna ielā, renovāciju piedzīvojis akadēmijas pagrabs. Plānojam izveidot arī materiālu bibliotēku, kāda mums nav bijusi. Studenti paši zīmēja, domāja konceptus.

Šoruden dizaina nodaļai būs sešdesmit gadu jubileja. Viens no plāniem ir izveidot portfolio platformu, kurā gan studenti, gan absolventi varētu izvietot savus darbus, jo bieži vien kāds vēršas akadēmijā, meklējot jaunus, foršus un talantīgus dizainerus.

Mums ir labas saknes un pamats, bet vienmēr jau gribas iet uz priekšu un attīstīties, un darāmā ir daudz. Protams, process nav ļoti ātrs, bet mums ir forša komanda, jauni katedru un specialitāšu vadītāji, un man šī kopības sajūta rada pārliecību, ka mēs esam gatavi, ka mēs varam! Viens cilvēks pilnīgi noteikti šos plānus nevarētu īstenot, bet tagad, kad uz brīdi esmu prom ar lauztu kāju, redzu, ka komanda strādā, un tai ir laba savstarpējā saikne. (Prombūtnes laikā Maiju aizvieto Liene Jākobsone — V.V.)

Cik nozīmīgs mūsdienu dizaina izglītībā ir darbs ar materiālu?

Tas ir svarīgs kaut vai tikai tādēļ, ka bieži vien ideju pilnīgi ir iespējams formulēt, tikai fiziski savienojoties ar materiālu. Tas ļauj atklāt ko jaunu, ko iepriekš tu pat nevarētu iedomāties. Arī ierobežojumi, ko katrs materiāls uzliek, var iedvesmot. Esošo un jaunu materiālu izpēte un radošuma attīstīšana šādā veidā arī ir labs virziens.

Kā pārliecināt jaunos studētgribētājus iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, nevis doties, piemēram, uz Eindhovenu?

Katram ir savs ceļš, bet viena no mūsu lielākajām priekšrocībām ir individuāla pieeja. Arī «Erasmus» studenti atzīmē, ka šeit viņi var saņemt atgriezenisko saiti, kam ir jūtama ietekme viņu attīstībā. Protams, ārzemēs ir kvalitatīva, laba izglītība, toties studentu grupas ir daudz lielākas. To, ka esam mazi, it kā varētu uzskatīt par mīnusu, bet patiesībā pie mums notiek reāla iedziļināšanās indivīda izaugsmē, zināmā mērā pat satura pielāgošana. Students ir pamanīts. Svarīgi ir arī tas, ka tomēr esam mākslas akadēmija, strādājam pie tā, lai studentiem būtu vēl lielākas iespējas eksperimentēt.

Paralēli darbam akadēmijā tu esi partnere un dizaina direktore studijā «Nord ID Riga». Pastāsti par tās tapšanu un darbību!

Arī iepriekš biju mazā komandā «Foreign Embassy». Šo projektu radīju kopā ar diviem kolēģiem Ņujorkā ar domu par internacionālu sadarbību, bet realitātē, atbraucot atpakaļ uz Rīgu, tā neizveidojās. Tomēr bija pienācis laiks, kad likās, ka vajag partnerus, jo man pašai daudz interesantāk ir domāt par dizaina risinājumiem, nevis par biznesa pusi. No «DDB» nāca uzaicinājums sadarboties pie «Stenders» rebrendinga, un starp mums cilvēciski izveidojās ķīmija. Viņi mani uzrunāja, sakot, ka mikrotīklā «Nord» Zviedrijā ir šāda uzbūve: reklāmas aģentūra «Nord DDB» un dizaina studija «Nord ID». Novērotais liecināja, ka šis modelis veiksmīgi strādā, un arī dizaina studija iegūst no tā, ka turpat blakus ir stratēģu resursi un pieeja klientiem veidojas daudz integrētāka. Nav jāiet pie viena veidot identitāti, pie otra — komunikāciju, vēl pie kāda — iepakojumu. Viss ir vienots. Šādi partneri izrādījās atbilde tam, ko biju vēlējusies, un nu jau šādi strādājam pusotru gadu. Patīkami, ka arī zviedru kolēģi, ar kuriem ik pa laikam sazināmies, novērtē to, ko mēs darām. Šādi gūstam ne tikai iekšējo «fīdbeku» viens no otra, bet arī no Rietumu pasaules, ja tā var teikt. (Smejas.)

Vai no zviedriem nāk arī kādas vadlīnijas, principi, pie kuriem jums jāturas?

Katrai aģentūrai ir kāds savs princips. Mūsu pamatideja balstās stratēģijā un, kā mēs to saucam, zīmola lomā. Neveidojam dizainu bez izpratnes par to, kāda ir konkrētā zīmola loma sabiedrībā, ko tas pienes, kā un kāpēc par to vajadzētu komunicēt. Pirmkārt, saprotam, ko mēs vispār vēlamies cilvēkiem pateikt. Tas ir arī vienkāršs un cilvēcisks veids, kā pašiem uzņēmumiem, kuriem varbūt ir mazāka stratēģiskā pieredze, saprast, kas viņi ir. «Nord» ir rīki, kurus savos procesos varam izmantot, mācīties no viņiem. Mūsu mērķis pagaidām nav augt lieliem, bet gan augt kvalitātē un strādāt ne tikai lokāli, bet iznest pakalpojumu arī ārpus Latvijas.

Cik liela loma jūsu studijas darbā ir «Nord DDB Riga» reklāmas aģentūrai, tās klientiem un vajadzībām?

Esam neatkarīgi. Jau pašā sākumā veiksmīgi izrunājām sadarbības noteikumus un novilkām diezgan konkrētas robežas. Ir nozīmīgāki projekti, kuros «saslēdzamies» kopā, izveidojam dizaina sistēmu, bet vēlāk kampaņu materiāli ir «DDB» ziņā. Iesaistījāmies kampaņā «Mājas. Ziepes. Divi metri», jo bija sajūta, ka tai vajadzīgs savs vizuālais kods un valoda.

Ar sadarbību esmu apmierināta, tā sniedz plašākas iespējas lielākai ietekmei. Man nav sajūtas, ka tiktu apzagts mans radošums vai kas tāds, noteikti ne.

Kā tev izdodas apvienot abas darbības jomas? Turklāt akadēmijā tu esi ne tikai nodaļas vadītāja, bet lasi arī lekcijas, vai tā?

Man ir ļoti būtiski pašai uzlādēties — garīgi, dabā, ar slēpošanu, veikbordu. Protams, ir svarīgi neizdegt, visu laiku sekot līdzi, lai nenodarītu sev pāri. Tomēr, es domāju, ka abas šīs puses — akadēmija un «Nord ID Riga» — viena otrai drīzāk nāk par labu. Darbs ar studentiem liek man nezaudēt aktualitāti. Sarunas ar viņiem lieliski kustina smadzenes un palīdz «Nord ID» darbā, un otrādi — «Nord ID» sniedz sasaisti ar realitāti, klientiem. Studentiem ir ļoti svarīgi, ka cilvēks, kurš viņiem kaut ko stāsta, pats aktīvi strādā, var dalīties ar savu pieredzi un konkrētiem gadījumiem.

Pirmajiem kursiem pasniedzu dizaina instrumentus un metodes, kur runājam par jebkuram dizaineram svarīgām pamatlietām — prezentēšanu, failu organizēšanu, ideju ģenerēšanas metodēm. Otrajam kursam — burtu dizainu, kam pieejam eksperimentāli. Studenti strādā ar materiāliem, veido burtus. Nedaudz moku viņus, liekot zīmēt uz pauspapīra, pēc tam veidot materiālā, skatīties, kā tie mainās, un pēc tam atkal zīmēt. Vadu arī iepakojuma dizaina kursu un arī tajā vēlos drīzāk iedot studentiem tulkošanas spēju, ko vairāk par vienkārši komerciālu pieeju — re, kur zīmulis, taisām iepakojumu!

Spēja būt «mācāmam» ir ļoti liela vērtība, kas paver plašas un daudzveidīgas iespējas. Svarīgi, lai cilvēks kā sūklītis būtu izsalcis pēc attīstības un zināšanām.

Kādas prasmes, īpašības tu novērtē jaunajos dizaineros, kurus tu māci un ar kuriem strādā kopā?

Esmu novērojusi, ka daļai cilvēku jau diezgan agri liekas, ka viņi visu zina, un viņi drīzāk vēlas aizstāvēties, nekā ļauties mācīšanās procesam. Tomēr tieši spēja būt «mācāmam» ir ļoti liela vērtība, kas paver plašas un daudzveidīgas iespējas. Svarīgi, lai cilvēks kā sūklītis būtu izsalcis pēc attīstības un zināšanām. To aizguvu no saviem pedagogiem Ņujorkā, kur viena no pirmajām mācībām bija «observe and absorb» («novēro un uzsūc» — angļu val.). Tas ir aicinājums būt tam, kurš redz ko vairāk, iedziļinās, mēģina saprast cilvēku uzvedību, sajūtas. Empātija dizainā ir ļoti būtiska. Dizaineram jāspēj iekāpt cita kurpēs, savā ziņā pat nedaudz nolikt sevi malā.

Gan akadēmijā, gan starp praktikantiem redzu, ka viņi bieži vien māk uztaisīt «smuki», izvēlēties burtiņus, krāsiņas, bet ir grūti notvert būtību, kāpēc viņi to dara. Iedvesmu mēs varam smelties no visa kā, apkārt ir ļoti daudz kā smuka un forša, bet cik no tā ir ar svaru un vēstījumu? Bieži vien nekā vairāk par to smukumu tur nav. Jaunie ir jāmāca, jālauž, jātrenē kļūt par vizuālajiem tulkiem, kas verbāli noformulētu ideju var pārvērst vizuālā stāstā.

Kas ir tavs personīgais dzinējspēks, kas motivē turpināt strādāt dizaina nozarē, rakt arvien dziļāk un kāpt augstāk?

Ticu, ka katrā no mums ir ielikta pamatvajadzība radīt. Turklāt dizainā es ļoti novērtēju dažādību, iespēju iejusties dažādās industrijās, lietotājos, klientos. Uz mirkli varu kļūt par daļu no Mūzikas akadēmijas, no kosmētikas vai šokolādes ražotāja… Varētu pat teikt, ka man savas dzīves laikā izdodas izdzīvot daudz un dažādu profesiju. Dizains piepilda manu zinātkāri, un tas to padara par mūžīgi interesantu lauciņu, kurā darboties.