LDGB 2021 žūrija — Patriks Abatista

Patriks Abatista ir mārketinga speciālists, kurš iemīlējies dizainā. Izmantojot savu daudzpusīgo pieredzi digitālā mārketinga jomā, 2015. gadā viņš izveidoja interneta žurnālu «DesignWanted», piedāvājot radošo industriju uzņēmumiem arī mārketinga un komunikācijas pakalpojumus. Patrika misija ir popularizēt dizainu kā domāšanas veidu, kas palīdz tuvoties biznesam, sabiedrībai un videi. Viņš regulāri sniedz lekcijas starptautiskos dizaina pasākumos un piedalās žūrijas darbā dizaina konkursos.

Pirms apmēram pieciem gadiem tu nodibināji «DesignWanted», ievērojamu dizaina resursu internetā. Šajos piecos gados tu esi redzējis daudz dizaina. Kādas pārmaiņas esi novērojis pēdējā gada laikā? Vai dizaineri ir parādījuši, kā šī [pandēmijas] situācija var tikt apskatīta pozitīvā gaismā?

No dizaineriem es vienmēr sagaidu, ka viņi būs soli visiem priekšā, jo tā ir viņu attieksme, viņu darbs, dzīves izvēle. Šogad esmu redzējis daudzus dizainerus strādājam pie pret–Covid lietām. Pirmais produkts, kuru bija arī visvieglāk iztēloties, bija maska. Visi dizainēja maskas. Daudzi uzsāka darbu arī pie citiem produktiem un vidēm. Esmu redzējis daudz projektu, un daži no tiem bija lieliski, bet nepraktiski.

Šogad es sapratu, cik svarīgai vajadzētu būt dizaineru publiskajai lomai. Visu nosaka valdības, bet, lai īstenotu šāda veida pārmaiņas, tām vajadzīgi dizaineri. Es domāju, ka valdībām būtu jāiemācās saprast dizaina nozīmīgumu.

Esmu redzējis daudz projektu Instagram, it īpaši no jaunākiem dizaineriem. Tā ir vieta, kur visātrāk dalīties ar savām idejām. Un es patiešām novērtēju, ka daudzi piedāvājumi meklēja risinājumu ne tikai produktu līmenī, bet arī sistēmu līmenī. Tie bija par ilgtspējību, distanci, cieņu, iekļaušanu. Šīs tēmas pagājušajā gadā parādījās biežāk nekā parasti. Es domāju, ka lielākais sasniegums ir tas, ka jutīgums pret šīm tēmām nonāca dienaskārtībā.

Mēs visi šogad esam pavadījuši ļoti daudz laika mājās. Kas tev padarīja sēdēšanu mājās izturamāku? Kā dizaineri var palīdzēt uzlabot mājas vidi?

Tieši tā, mēs esam bijuši mājās pārāk daudz. Iespējams, pirmoreiz mēs sapratām, ka mājās gribam arī pašrealizēties, ne tikai gulēt un ēst. Ja dzīvo viens un tev nav partnera, tas ir grūti. Ja tev ir ģimene, tas arī ir grūti, jo trūkst vietas. Tas, kas patiešām ir vajadzīgs, ir labs bezvadu interneta savienojums. Tā ir ļoti praktiska lieta, bet tā ļauj ieguldīt savu laiku kā jauna apgūšanā. Viens no atslēgas vārdiem, ko šī gada laikā daudz esmu dzirdējis, ir «mācīties». Mēs ieguvām laiku, lai mācītos, paplašinātu savus apvāršņus, ieraudzītu jaunas lietas, kurās ieguldīt savu laiku un arī naudu. Labs bezvadu interneta savienojums mūsdienu sabiedrībā ir būtisks.

Otrkārt, varbūt iepriekš mēs nesapratām, cik svarīgs ir ērts krēsls, ērts dīvāns. Es nomainīju gan krēslus, gan dīvānu. Tas man bija svarīgi, jo, daudz laika pavadot pie datora, tu paliec traks, tev ir jāizkustas. Es atklāju, ka ļoti noderīgi ir stāvgaldi. Un tehnoloģijas, protams, ir būtiskas. Vajadzīgs labs portatīvais dators, labs mobilais telefons, šīs lietas ļauj būt savienotam un justies ērti.

Droši vien daudzi sāka mājās arī trenēties, nodarboties ar sportu. Tam arī vajadzīga vieta. Ja tev nav dārza vai publiskas vietas, kurp aiziet, ir svarīgi parūpēties, lai mājās būtu brīva vieta. Tā ir galvenā atziņa, pie kā es nonācu šogad.

Bija brīdis, kad šķita — pasaule virzās uz ilgtspējīgāku dizainu, taču tagad Covid dēļ mēs atkal visu saiņojam plastmasas iepakojumā un esam ļoti piesardzīgi. Vai dizaina uzmanības centrā joprojām ir ilgtspējība? Vai mums vajadzētu mainīt fokusu?

Ja runājam par ilgtspējību, nepietiek ar ilgtspējīgu produktu radīšanu. Nepietiek ar domāšanu par uzņēmuma ilgtspēju. Tas ir ekosistēmas jautājums. Tā ir puzles dažādo sastāvdaļu integrācija. Es ļoti, ļoti vēlos, lai valdības sāktu lietot dizaina domāšanu, jo mēs nevaram mainīt ekonomikas un sabiedrības, tikai pievienojot nelielas detaļas beigās. Dizaineriem jādod iespēja, pilnvaras. Ilgtspējība attiecas uz ikvienu — tā attiecas uz paņēmieniem, paradumiem un patēriņa veidiem.

Otra lieta, kas man šogad ļoti patika, bija iekļaujošs dizains. Kad mēs sastopamies ar krīzēm, mēs esam spiesti saprast, ka mums jābūt iekļaujošākiem. Mums jādod iespējas ikvienam meritokrātiskā veidā. Mums jāizmanto dizains, lai tiktu pie prasmēm un talantiem no jebkuras pasaules malas, neatkarīgi no ādas krāsas, reliģijas. Pirms pāris dienām skatījos kādu seriālu. Tajā bija epizode, kurā transpersona jautāja draugam: «Vai tu mani pieņem intelektuāli? Vai tu mani pieņem cilvēcīgi? Vai tu mani cieni, jo saproti, ka tā ir pareiza rīcība? Vai arī tu mani pieņem tāpēc, ka tu dabīgi spēj pieņemt sievietes un transpersonas?» Tas man šķita svarīgs brīdis, jo es sapratu, ka mēs daudz runājam par ilgtspējību un iekļaujošu dizainu. Vai mēs par to runājam no intelektuāla skatpunkta? Mēs zinām, ka tā ir pareizi, tāpēc tā rīkojamies. Kad mēs runājam par ilgtspēju un iekļaušanu, tām jākļūst ikdienišķām. Tam ir jābūt kaut kam, ko mēs darām bez domāšanas un runāšanas par to.

Ņemot vērā slēgtās robežas un ierobežotu ceļošanu, kādu tu redzi vietējā un globālā dizaina nozīmi? Vai redzi, ka sākušas parādīties atšķirības? Vai mēs joprojām esam laikā, kad viss ir globāls un izskatās vienādi?

Jā, es domāju, ka mēs joprojām esam laikā, kad viss ir globāls. Mēs pērkam produktus no Amazon un citām platformām. Bet man šķiet, ka mēs virzāmies uz lokālāku pieeju. Tā ir tikai sajūta, kas man ir, daļēji tādēļ, ka es pasniedzu Marangoni modes institūtā Milānā. Man ir iespēja būt saskarē ar daudziem studentiem. Tā ir starptautiska skola, bet ir redzams, ka cilvēki grib atgriezties pie savām saknēm. Es domāju, ka šīs krīzes efektus mēs redzēsim nākamo trīs līdz piecu gadu laikā. Pašlaik mainās mūsu domāšana. Ir par agru sagaidīt gatavus produktus, kas radīti ar šo domāšanu. Ja mēs vēlamies būt ilgtspējīgi, mēs gribam radīt kaut ko, kas mums ir tuvs.

Ko tu pasniedz augstskolā?

Es mācu digitālo mārketingu un biznesa attīstību. Es stāstu dizaineriem, kā uzbūvēt uzņēmumu un kā izmantot digitālo mārketingu, lai to attīstītu. Ir būtiski, lai viņi saprastu, ka, lai kāda ideja tev būtu, tā paliks tavā garāžā, ja tu par to nestāstīsi publiski. Tev ir vajadzīga komunikācija, tu to nedrīksti izlaist, it īpaši, kad viss ir tālu no tevis. Tas nav par pasākumiem, mēs visi zinām, ka mums to pietrūkst. Pirmkārt, tev ir jāatrod veids, kā komunicēt, otrkārt, tev jārada jēgpilns tava produkta pieredzējums.

Kādas ir lielākās kļūdas, ko dizaineri pieļauj komunikācijā un sava biznesa veidošanā?

Viņi par zemu novērtē komunikācijas spēku. Viņi nesaprot, ka komunikācija, labi vadīta, var radīt milzīgu ietekmi uz biznesu. Es tam esmu dzīvs piemērs. Es uzsāku «DesignWanted» kā Instagram kontu. Pēc tam Instagram konts kļuva par žurnālu. Un tad žurnāls kļuva par uzņēmumu. Tagad mēs esam divpadsmit cilvēku. Tas viss ir komunikācijas rezultāts.

Viņi nesaprot, ka dažreiz ir jāķeras pie lietas, lai kaut kas notiktu. Pasaule nav tikai par tevi un tavu produktu, tā ir par cilvēkiem tur, ārā. Ja nebūvēsi tiltus ar savu komunikāciju, pirmkārt, tu zaudē iespēju saņemt atgriezenisko saiti no tirgus. Otrkārt, tu palaid garām iespēju tirgum pavēstīt, ka tu [un tavs produkts] eksistē. Komunikācija ir tilts. Tā ļauj tirgum tevi saprast, saprast tavu «kāpēc» un tavus produktus, tavu attieksmi, pieeju dizainam. Tā atklāj tavu redzējumu. Dizaineri to nesaprot. Viņi nesaprot, ka komunikācija var patiesi ietekmēt izaugsmi. Mums ir patiešām paveicies, mēs dzīvojam laikmetā, kad varam sazināties un uzzināt visu. Tas ir viena klikšķa jautājums, un tu vari būt jebkur pasaulē.

Vai vari dot kādus praktiskus, konkrētus padomus, ar ko sākt? Vai dizaineriem vajadzētu audzēt Instagram sekotāju loku vai izsūtīt e–pastus? Kāds formāts mūsdienās ir visvērtīgākais, kad nav pasākumu, nav izstāžu?

Pirmkārt, ir nepieciešams komunikācijas sākuma komplekts. Pārliecinies, ka tev ir mājaslapa vai portfolio lapa. Iepazīstini ar sevi. Pārliecinies, ka tev ir pieņemamas fotogrāfijas. Es nerunāju par super–profesionālām bildēm, bet vismaz esi drošs, ka tev pietiek materiāla, lai parādītu savus produktus un darbus. Un dalies ar saviem kontaktiem. Dod iespēju tādiem cilvēkiem kā man sevi atrast. Dažkārt mēs atrodam labus produktus Instagram, mēs redzam, ka tur ir dizainers, bet profils vispār netiek menedžēts. Līdz ar to nav zināms, ar ko kontaktēties. Tātad, esi sasniedzams un parūpējies par kvalitatīviem [preses] materiāliem. Lai var saprast, ar ko tu nodarbojies, ja kāds atver tavu mājaslapu. Ja man būtu jāuzsāk komunikācija, es noteikti sāktu no Instagram.

Otra lieta, ko vari darīt, — pievienojies dizaina sarunām. Tev nav vajadzīgs savs kanāls, varbūt jau ir pieejamas vietas, forumi, kur cilvēki sarunājas par dizainu. Piedalies sarunā un parādi savu talantu, spējas. Tev jābūt skaidrai identitātei, ņem līdzi vairākus materiālus — tā var būt tava mājaslapa vai portfolio, prezentācija, varbūt pat video. Pārliecinies, ka spēj atrast veidu, kā uzsākt sarunu par saviem jaunajiem produktiem vai saviem talantiem. Instagram ir laba vieta, kur sākt, vari arī pievienoties Clubhouse. Tev tikai tam jāieplāno laiks ik dienu, varbūt pusstunda.

Man pašā sākumā visgrūtāk bija aizmirst par citiem. Ja tu sāc strādāt un domā par citiem, tu vienmēr sekosi kāda cita ceļam. Tas, manuprāt, ir vissliktākais scenārijs, jo tu gribēsi tādus pašus panākumus kā citiem, tu apmaldīsies, pazaudēsi savu identitāti. Visgrūtākais ir aizmirst par citiem, fokusēties uz sevi, atrast savu identitāti, uzbūvēt kaut ko ap to. Tas sākas no tevis, nevis citiem.

Šogad Latvijas Dizaina gada balvas darbi tiks izvērtēti tikai digitāli, žūrijai nebūs iespēju apskatīt un aptaustīt pašus produktus. Tev būs jāvadās pēc attēliem un video. Kā tu par to jūties?

Es domāju, ka būtiskākais ir tas, cik labi dizaineri varēs parādīt savus projektus. Viņiem jābūt ļoti uzmanīgiem ar attēlu izvēli, stāstiem, kuros tie dalīsies, produkta īpašībām, ko pievienot [stāstam]. Tas ir viņu darbs — padarīt to saprotamu žūrijai. Mēs zinām, ka tas nebūs fiziski, bet viņiem jāatrod jauni veidi, kā ļoti skaidri parādīt žūrijai, ko viņi ir paveikuši, radījuši. Jau atkal, svarīgs nav tikai produkts, bet arī komunikācija. Protams, daļa no tā būs mana iztēle, bet sniedz man visu nepieciešamo, lai es varētu šo ceļu veikt.

Kādas kvalitātes tu ceri ieraudzīt iesniegtajos darbos?

Tā kā esmu dzīvojis Latvijā, es mazliet pazīstu turienes vidi, un es gribētu redzēt, ka cilvēki izceļ Latvijai raksturīgo. Es gribētu redzēt, kā viņi interpetē kultūru, kā izmanto vietējos materiālus. No otras puses, es vēlos redzēt kādu, kurš domā globāli. Dizaina būtība ir tāda, ka tu vēlies radīt kaut ko, ko daudzi cilvēki var izmantot, kas uzlabo viņu dzīves, arī ārpus Latvijas. Tā ka, no vienas puses, vietējās prasmes, no otras, globāls skatījums. Un visbeidzot — uzņemies risku. Parādi man, ka esi darbā ielicis savu prātu, savas domas. Un es šīm domām varu pieskarties.