LDGB 2021 žūrija — Rikardo Kapuco

Rikardo ir no Milānas, kur viņš studējis Politehniskajā dizaina skolā. Pēc studiju absolvēšanas strādājis kā grafikas dizaineris Čikāgā un Stambulā, vēlāk Vācijā, interjera apdares kompānijā. Kopā ar Patriku Abatistu (Patrick Abbattista), kurš arī ir LDGB 2021 žūrijas loceklis, līdzdibinājis dizaina konsultāciju platformu «Design42day». Šobrīd Rikardo dzīvo un strādā Rīgā. Izmantojot iegūtās iemaņas dizainā, loģistikā, ražošanā un komunikācijā, viņš izveidojis zīmolu «Aquatic Creatures». Tā piedāvājumā ir dažādi interjera dekori un dāvanas ar apdrukām, kuras vieno zemūdens pasaules tēma.

Kāds ir bijis tavs dizaina ceļš līdz šim un kas tevi atveda uz Rīgu?

Man vienmēr paticis vizuālais dizains, tādēļ es izvēlējos to mācīties. Pēc studijām uz kādu laiku pārvācos uz Čikāgu, kur strādāju kā grafikas dizainers — sāku ar bukletiem, logotipiem, tamlīdzīgām lietām. Es paliku ASV ilgāk, kā vīza atļauj, un mani no turienes deportēja. Tad es atgriezos Itālijā, pēc tam devos uz Stambulu. Man tobrīd ļoti patika tā pilsēta. Pēc tam es uzsāku piedzīvojumu ar «Design42day».

Rīga ir ļoti dzīvojama pilsēta. Man patīk, ka tā ir samērā mierīga. Tā ir maza, bet ne garlaicīga. Un tā ir skaista. Man patīk, ka šeit ir daudz koku un, kājām ejot, var ātri nonākt lielā parkā. Es atbraucu šurp, jo uzsāku darbu vācu uzņēmumā. Un tad es pārvācos uz šejieni ar savu bijušo biznesa partneri Patriku Abatistu, «Design42day» dēļ. Es pārcēlu uz šejieni uzņēmumu. Es teicu, labi — sāksim ar sešiem mēnešiem, un tad paskatīsimies. Un tā es joprojām esmu šeit.

Pagājušā gada beigās tu publiskoji pats savu zīmolu «Aquatic Creatures». Kā tu līdz tam nonāci?

Es ļoti aizrāvos ar grāmatu, ko lasīju — Nīčes «Tā runāja Zaratustra». Tajā teikts, ka cilvēkiem vajadzētu mēģināt izgudrot jaunas vērtības, jaunu pasauli. Man patīk šī ideja — izgudrot, iedomāties alternatīvu scenāriju. Esmu arī Tima Bērtona fans, tādēļ šīs jūras radības ne vienmēr izskatās patīkami. Dažreiz tās ir jaukas, dažreiz briesmīgas, biedējošas. Tās nav mīlīgas kā Volta Disneja tēli. Savās filmās Tims Bērtons ar humoru apspēlē arī tādas tēmas kā nāve un vientulība. Es gribēju iztēloties un dizainēt [jaunu] pasauli, šajā gadījumā zemūdens pasauli. Ir ļoti viegli radīt ko maģisku, ja papēta zemūdens pasauli. Man vienkārši jākopē no turienes un jāizliekas, ka esmu radošs.

Vien dažos savas pastāvēšanas mēnešos «Aquatic Creatures» jau iekļuvis tādos mediju milžos kā [Itālijas] Vogue, AD un Elle Decor. Tavi produkti jau ir pieejami daudzos dizaina veikalos. Kā tev izdevās tik ātri gūt panākumus?

Jā, zīmols tika palaists oktobrī. Godīgi sakot, vienmēr nepieciešama veiksme. Tas arī atkarīgs no sākuma situācijas. Kad cilvēki saka «šis zīmols ir veiksmīgs», vienmēr jājautā, ar kādu budžetu tas sāka, ar kādiem kontaktiem, kādām produktu sērijām? Ja tev nav kontaktu, nav budžeta, un tu atrodies Ganā, ir ļoti grūti uzsākt jebkādu dizaina projektu. Manuprāt, visgrūtākā daļa ir pārliecināt ļoti labus cilvēkus, ļoti talantīgus profesionāļus strādāt ar tevi un ieguldīt savu laiku. Ja runājam par atspoguļojumu medijos, es strādāju ar ļoti spēcīgām komunikācijas speciālistēm. Viņas ir ļoti aizrāvušās ar savu nodarbošanos. Aizraušanās ir būtiska, bet tā neko nenozīmē, ka nav prasmju un pieredzes. Ir cilvēki, kas ar mani strādā pārdošanas jautājumos un tic projektam. Manuprāt, manā karjerā arī ļoti palīdzējis tas, ka esmu pieskāries dažādām dizaina jomām — grafikas dizainam, esmu studējis arī tīmekļa dizainu. Šo to zinu par loģistiku, produktu izplatīšanu. Es zinu, kā tā strādā. Līdz ar to, domāju, ka bija izveidojušies īstie apstākļi. Tāpat kā ar dzīvību — es nedomāju, ka tai ir kāda dziļāka nozīme. Dzīvība rodas tad, kad ir īstie apstākļi.

Kādu padomu tu dotu jauniem dizaineriem, kuri vēlas uzsākt paši savus projektus? Ar ko sākt, kādus cilvēkus nolīgt un ar ko sadarboties?

Ja man jādod tikai viens ātrs ierosinājums — dizaineram, pirmkārt, jābūt labi izglītotam cilvēkam, kulturālam cilvēkam. Mans ieteikums būtu lasīt. Lasīt visu pēc kārtas. Lasīt stāstus, lasīt par vēsturi, iet uz muzejiem, uz koncertiem. Tā ir pati labākā īpašība, kāda dizaineram var būt. Es nekad neesmu saticis nevienu labu dizaineru, kas klausītos draņķīgu mūziku. Šīs divas lietas īsti neiet kopā. Jo vairāk tu zini, jo lielākas iespējas, ka būsi veiksmīgs. Ja tu esi dizainers, nestudē tikai dizainu. Studē citas lietas. Ar to es domāju ne tikai studēšanu, bet arī klausīšanos, interesēšanos par, piemēram, Ēģiptes faraoniem, interesēšanos par to, kā viduslaikos taisīja ziedu (iespējams, domāts rozes logs — red. piez.) vai kā rodas zvaigznes. Visas šīs lietas vienā vai otrā veidā palīdzēs tev kļūt par labāku dizaineri, droši vien arī par labāku programmētāju, mūziķi, vienalga, ko.

Kas, tavuprāt, ir dizaina jēga? Kādam jābūt līdzsvaram starp utilitāru dizainu un estētiku?

Estētika ir noderīga lieta. Mūsdienās visapkārt ir neglītums. Varbūt ne visur, bet neglītums kļūst arvien populārāks. Tieši neglītums, nevis vienkārši slikta forma. Tīrs neglītums. Tātad, ja tu dzer kafiju un krūzīte ir glītāka, nekā esi gaidījis, tai ir jēga. Jā, tai ir jēga. Kad tu izej ārā un redzi, ka Rīgā ir daudzas jūgendstila ēkas un koki, tā ir estētika, jā, bet vai tai ir jēga? Vai, piemēram, Filipa Starka radītā citrusu spiede, kas ir ļoti slavena un ļoti skaista, bet arī ļoti bezjēdzīga. To nevar īsti lietot, jo tā kustas, tā saspiežas, tā neklausa. Vai tai ir vērtība? Jā, tai ir vērtība, jo viņš domāja citā veidā. Jēga atšķiras no kategorijas uz kategoriju un no produkta uz produktu.

Šobrīd tu esi Latvijas Dizaina balvas žūrijā, un, ja nekļūdos, esi četras reizes strādājis «Red Dot» balvas dizaina žūrijā. Kāds, tavuprāt, ir galvenais ieguvums no nacionālām balvām, salīdzinot tās ar starptautiskām balvām? Ko tām būtu jāsvin?

Dizaineriem ir jēga no balvas, jo tā ir iespēja testēt savus produktus ar žūriju un iegūt atgriezenisko saiti. Pašam pasākumam ir sociāla vērtība. Atbildes uz jautājumu «ja es iegūšu balvu, vai es varēšu pārdot vairāk krēslu, ko es radīju?» var būt dažādas. Ja balva ir tik slavena kā «Red Dot Award», tad jā. Jo «Red Dot» ir kļuvis par zīmi, kvalitātes zīmogu. Kad redzat sarkano apli uz iepakojuma, jūs zināt, ka produkts nevar būt slikts.

Balva ir svarīga dizaina sistēmai. Tā ir svarīga, lai atklātu vietējos dizainerus. Tās jēga ir radīt kopienu, bet ir arī svarīgi veidot biznesa sistēmu. Manuprāt, būtu noderīgi izveidot dizaina sistēmu, kas aptver vismaz trīs politiskus reģionus. Piemēram, tu esi Latvijas dizainers, kas pārdod solus. Tu iegūsti balvu, un uzreiz pēc tam es izvietoju tavu solu piecos veikalos Latvijā, piecos Igaunijā un piecos Lietuvā. Tā tev uzreiz ir 15 [pārdošanas] vietas, un mēs uzorganizējam pasākumu visos šajos reģionos. Tādējādi balvai būtu vērtība, jo ir ļoti svarīgi, lai apbalvojums galu galā palīdzētu uzņēmējdarbībai. Es domāju, ka balvai jārada reāla sistēma, tai ir jākalpo praktiskam nolūkam.

Ja domājam par spēcīgu sistēmu, piemērs var būt Itālijas mode. Mūsu mode nav slavena «Prada» vai «Versace» vai naudas dēļ. Tā ir slavena tādēļ, ka ir «Prada» un «Versace» un «Armani», un «Dolce & Gabbana» — ir svarīgi ieiet tirgū, apvienojot spēkus. Un itāļiem pat ne īpaši labi padodas apvienoties, lai apgūtu tirgus. Frančiem tas izdodas daudz labāk.

Un noslēdzošais jautājums, ko uzdodu katram Latvijas Dizaina gada balvas žūrijas loceklim, — ko tev nozīmē dizains? Kā tu to definē?

Manuprāt labāko dizaina definīciju es izlasīju kādā grāmatā. Tajā dizains tika definēts kā lietišķā antropoloģija. Ja tu vēlies studēt, kā rodas zvaigznes, studē astronomiju; ja vēlies zināt valstu vēsturi, studē miera līgumus un karus. Ja vēlies studēt, kā mēs ēdam, vācam, guļam, nodarbojamies ar seksu, ceļojam, ja vēlies studēt cilvēku privāto dzīvi, studē dizainu. Var teikt, ka dizains ir cilvēku privātās dzīves spogulis. Mēs zinām, kā Romas impērijas laikā cilvēki mazgājās. Varētu teikt, ka dizains ir kaut kas, kas tiek ražots sērijveidā kopš Romas impērijas. Tā ir labākā definīcija, ko varu no kāda nokopēt.