Starpstāvoklis

Es gan apgalvotu pretējo — ka starpstāvoklis pastāv, un tieši tādā mēs visi šobrīd esam nonākuši. Mums ir jāievēro distancēšanās, bet joprojām drīkstam pietuvoties citiem divu metru attālumā. Mēs atrodamies paši savās mājās, bet tās ir kļuvušas arī par biroju, skolu un sporta zāli. Mēs nojaušam, ka pēc Covid-19 pasaule būs mainījusies, bet vēl īsti nezinām, kāda tā būs. Mūs visus vieno nedrošība par nākotni, bet mēs cenšamies nepadoties un turpināt iesāktos darbus, mācības un projektus. Šis starpstāvoklis neatbilst Jaunzemes kundzes piesauktajai Darba likuma definīcijai, bet arī pandēmija neatbilst mūsu esošajai likumdošanai. Tieši tāpēc šobrīd tiek izstrādāti un pieņemti jauni noteikumi.

Nav šaubu, ka Kultūras ministrijas iniciatīva izstrādāt īpašus noteikumus pašnodarbināto personu un autoratlīdzību saņēmējiem bijusi ar labu nodomu. Kā vakardienas preses konferencē skaidroja Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, vispirms domāts par tiem kultūras, sporta un izglītības profesionāļiem, kuriem šobrīd nav nekādu iespēju gūt ienākumus atcelto publisko pasākumu dēļ. Šiem cilvēkiem atbalsts patiešām noderēs. Ja vien viņi iepriekš nebūs grēkojuši, strādājot pārāk daudzās vietās.

Nedrošs modelis

Reakcijas sociālajos tīklos viennozīmīgi pauž vilšanos par solīto, bet nepieejamo atbalstu. Būtiskākais šķērslis — sarežģītie darba modeļi, kas pastāv kultūras un radošajās industrijās. Jebkurš kultūras vidē strādājošais zina, ko nozīmē «rakstīt projektus», «dzīvot no autoratlīdzībām» vai «frīlancot». Šāds dzīvesstils nav slinkuma, neprasmīgas plānošanas vai nevaldāma mākslinieciskuma rezultāts. Tas ir nedrošs, nepastāvīgs un nogurdinošs sevis uzturēšanas veids, ko iedrošina valsts likumdošana un pilnā mērā izmanto gan privātā, gan publiskā sektora pasūtītāji. Pasaulē to pazīst kā «gig economy» jeb neregulāra darba ekonomiku.

Iedomājieties teju jebkuru kultūras vai radošo industriju viedokļu līderi. Diezgan droši, ka viņa (viņš) izstrādā, piemēram, interjera projektus kā mikrouzņēmums, laiku pa laikam saņem autoratlīdzības par viedokļa rakstiem, strādā ar studentiem kādā mākslas skolā vai augstskolā un vada biedrību, īstenojot VKKF un citu fondu atbalstītus projektus. Interjera projekts šobrīd iesaldēts, žurnāls sola, ka par rakstu centīsies samaksāt nākammēnes, biedrības iesāktais pasākumu cikls atcelts, tikai augstskola ievēros noslēgto nepilnās slodzes darba līgumu par simtpiecdesmit eiro mēnesī. Tik neviennozīmīgs šobrīd ir daudzu kultūras un radošo industrijās strādājošo starpstāvoklis, un tas padara tik vajadzīgo atbalstu nepieejamu — VID sistēmai šādi saimnieciskās darbības modeļi nav saprotami; tie izskatās pēc krāpšanas shēmām, nevis izdzīvošanas paņēmieniem.

Iespējams, noticis pārpratums — kultūrā un radošajās industrijās strādājošo tik gaidītie jaunumi par atbalstu paredzēti tikai tiem, kurus pandēmija pavisam paralizējusi, nevis tiem, kuri vēl spirinās neiespējamajā starpstāvoklī. Iespējams, atbalsta regulējuma izstrādāšanā iesaistīto ministriju un VID darbiniekiem radies iespaids, ka kultūrā un radošajās industrijās patiešām ir pilnīga dīkstāve un ka darba attiecības tajās ir daudz vienkāršākas. Tā gluži nav — tieši tādēļ, ka daudzi radošo profesiju pārstāvji reizē izmanto vairākus nodarbinātības veidus, vismaz daļēju aktivitāti ir iespējams saglabāt, tomēr tā nenodrošina iztikai nepieciešamos līdzekļus.

Empātija

Lai notikušo pārpratumu labotu, atbildīgajām ministrijām būtu vērts likt lietā izdaudzināto dizaina domāšanu un tās pamatprincipu — empātiju jeb lietotāja vajadzību izpratni. Varbūt pirms nākamās atbalsta programmas izstrādes ir vērts uzdot jautājumu pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību saņēmējiem, mikrouzņēmumos strādājošajiem un patentmaksātājiem — kāda palīdzība jums nepieciešama? Kādos nodokļu režīmos jūs strādājat un kāpēc tā? Lēmumi, kas balstīti kļūdainos pieņēmumos vai nepareizi interpretētos datos, noved pie risinājumiem, kas neder nevienam.

Tāpat kā «radošie» bieži nesaprot, kādā valodā runā ierēdņi, arī ministrijām nereti trūkst laika un resursu, lai gūtu dziļāku izpratni par nozaru specifiku. Tāpēc beidzot nepieciešams iekustināt nopietnus nozaru pētījumus un veidot ciešāku sadarbību starp publisko un privāto sektoru.

Labi piemēri nav tālu jāmeklē — Izglītības un zinātnes ministrija, sadarbojoties ar izglītības darbiniekiem un tehnoloģiju uzņēmumiem šajās dienās aptaujā skolēnus, vecākus un skolotājus par attālināto mācīšanos visā valstī. Savukārt Latvijas Dizaina centra pagājušajā nedēļā veiktā dizaina nozares aptauja par Covid-19 radītajām problēmām iesaistījusi 220 profesionāļu, no kuriem vairāk kā puse ir pašnodarbinātas personas, kas pauž bažas par savas saimnieciskās darbības stabilitāti. Par aptaujas provizoriskajiem rezultātiem jau informēta Ekonomikas, Finanšu un Kultūras ministrija, kā arī LIAA, un šobrīd tiek apkopoti gala rezultāti.

Stratēģija

Otrs, ne mazāk būtisks solis saistās ar stratēģisku pieeju valsts ekonomiskās situācijas risināšanai — kādas būs pieņemto lēmumu ilgtermiņa sekas? Kāds ir izstrādāto atbalsta instrumentu mērķis? Vai vēlamies palīdzēt saglabāt kaut nelielu ekonomisku aktivitāti vai stimulēt pilnīgas dīkstāves izveidošanos? Kādu vēlamies redzēt Latviju pēc pandēmijas — no pabalstiem atkarīgu vai grūtībās norūdījušos un gatavu strādāt efektīvāk?

Lēmumi par finansiāla atbalsta instrumentiem normālos apstākļos tiek pieņemti lēni un pārdomāti. Šobrīd valdībai tādi ir jāpieņem vien dažu dienu laikā, un nebūtu saprātīgi cerēt, ka tie visi būs perfekti. Stresa līmenis ir augsts, un tas var gan mobilizēt produktīvam darbam, gan radīt paniku un nogurumu. Tomēr tas, kas raksturīgs šim starpstāvoklim, ir sen nepieredzēta vēlme solidarizēties un palīdzēt citiem — atbalstīt mediķus cīņā pret pandēmiju, sagādāt nepieciešamās lietas tiem, kuri palikuši vieni, visiem kopā mēģināt pielāgoties jaunajai ikdienai. Mēs visi apgūstam jaunus saziņas un kopā strādāšanas rīkus — varbūt varam tos izmantot arī lielākai atvērtībai un dažādu nozaru profesionāļu iesaistei politikas veidošanā? Ceru, ka šajā starpstāvoklī varam mēģināt vairāk ieklausīties cits citā, atzīt savas kļūdas un pieņemt neordinārus, drosmīgus lēmumus ar skatu nākotnē.