Pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas izveidotajam Latvijas Dizaina centram (LDC) decembrī apritēja gads. Lai gan pagaidām tā ir pavisam neliela organizācija, centra vadītāja Dita Danosa ir apņēmīga veidot spēcīgas partnerības un ikvienu pārliecināt par dizaina stratēģisko nozīmi. Tikāmies ar Ditu, lai uzzinātu, kas paveikts pirmajā gadā un kāda ir LDC loma dizaina industrijā.
Kas ir Latvijas Dizaina centrs?
Dizaina centrs virzās uz to, lai kļūtu par platformu, kura, apvienojot dažādus dizaina jomas spēlētājus, veicinātu Latvijas dizaina attīstību ilgtermiņā. Kāpēc virzās? Ir skaidrs, ka neviena jaunizveidota organizācija nepamostas no rīta ar iespējām visu izdarīt. Mēs vēl taustāmies, apzinām dizaina situāciju Latvijā. Pirmais gads ir bijis sevis pozicionēšanas un iepazīšanās gads, tiekoties ar visiem dizaina nozares spēlētājiem, mēģinot būt klāt visos pasākumos, kur tiek lietots vārds «dizains» — apmācībās, konferencēs un citur, lai saprastu, kas pašlaik dizaina jomā tiek darīts, kas ir tie aktīvākie spēlētāji, uz kādām mērķauditorijām viņi virzās un kuros punktos viņiem, iespējams, vajadzīga sadarbība.
Paralēli esošās situācijas apzināšanai esam uzsākuši arī praktiskas darbības, jo tikai tā var pārbaudīt, vai tas, ko mēs esam iedomājušies, strādā. Tie ir bijuši semināri, apmācības, pasākumi, ko nelatviski sauc par «matchmaking» jeb kopā savešanas darbībām.
Tu vairākkārt minēji dizaina nozares spēlētājus. Kas tie ir?
Ja runājam par aktīvām organizācijām, kas apvienotu un pārstāvētu dizainerus, tad tādu organizāciju nav. Var redzēt, ka dizaineri darbojas individuāli vai mikro grupiņās. Tā kā LDC ir jāīsteno tas, kas rakstīts Latvijas Dizaina stratēģijā, — ka dizainam jāveicina ekonomiskais izrāviens, tad stāsts nav tikai par dizaineriem, bet fokuss ir arī uz biznesa vērtību. Ir jāatrod ceļi un veidi, kā tuvināties uzņēmējiem. Labā ziņa ir tāda, ka uzņēmējiem šīs lielās platformas ir, piemēram, Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK). Ar to mēs sākām sadarbību, un tā ir ļoti veiksmīga — mēs veidojam praktiskus seminārus par dizaina vērtību. Uzņēmējus tas tiešām interesē, viņi ar interesi iztaujā dizainerus. Izpratne par to, ka dizains var būt vērtība, uzņēmējos ir pēdējo 5-6 gadu laikā krietni palielinājusies. Augsne dizainam uzņēmējdarbībā kļuvusi labāka, ir vairāki uzņēmumi, kas apzināti lieto dizainu, bet ir krietns segments to, kas vēl nelieto dizainu, jo viņiem tam pietrūkst laika vai dzinuļa to sākt darīt. LDC šādos gadījumos ir uzmundrinātājs, ieteicējs, vizionārs.
Tātad LDC cenšas būvēt tiltus starp uzņēmumiem, dizaineriem, valsts pārvaldi?
Jā, mūsu mērķis ir savienot dizaineru ar uzņēmumu, uzņēmumu ar valsts pārvaldi, dizaineru ar dizaineru, respektīvi, kalpot par vidutāju. Dizaineri un uzņēmēji laikam ir izteiktākais piemērs, jo katra no šīm pusēm runā savā valodā. Es neesmu pieskaitāma pie dizaineriem — neesmu beigusi dizaina skolu, es nāku no finanšu industrijas. Es spēju runāt ekonomiskos terminos un ceru, ka šobrīd esmu sevi uztrenējusi runāt arī dizaineriem saprotamā valodā, skaidrojot, ko no viņiem sagaida valsts pārvaldes organizācijas, finansētāji un uzņēmēji.
Kas tevi pamudināja pāriet no finanšu industrijas uz dizaina nozari?
Esot finanšu pasaulē jeb bankās, biju sev atradusi visradošāko darbības sfēru — jaunu pakalpojumu attīstīšanu un mārketingu. Karjeras kāpnēs virzoties no mārketinga menedžera līdz viceprezidentam, kas atbild par pakalpojumu attīstību, es biju sevi uztrenējusi ne vien stratēģiski iezīmēt pakalpojumus, kas vērsti uz lietotāju, bet arī izrēķināt, kādai jābūt pakalpojuma cenai un cik tādu jāpārdod, lai tie atmaksātos. Šajā darbā man patika radošā puse — izdomāt pakalpojumu un izvērtēt to no klienta skatu punkta.
Izdzīvojot pilnu ciklu banku sfērā, sapratu, ka esmu sevi tur izsmēlusi un vēlos radīt ko jaunu, jo man patīk attīstība, jaunu risku uzņemšanās. Mani uzaicināja Banku augstskolā pasniegt mārketingu, pēc tam vienu gadu to pasniedzu arī Latvijas Mākslas akadēmijā, tad izveidoju programmu radošajās industrijās, kas mani pārvilka radošajā ekonomikā jeb radošajā biznesā. Tur saskatīju, ka uzņēmumi Latvijā pārāk bieži izpilda citu, starptautisku uzņēmumu pasūtījumus, nodrošinot ļoti labu ražošanas procesu, bet neizmantojot iespēju pašiem radīt augstāku pievienoto vērtību produktam. Tās cilme ir stratēģiskā, pratīgā uzņēmuma vadībā, kurā viena no komponentēm ir dizaina domāšana.
Vai tieši stratēģiska vadība ir tas, kā, tavuprāt, pietrūkst Latvijas dizaina nozarei?
Jā, laba stratēģiskā vadība ir izaugsmes atslēga gan nozarei kā kopumam, gan katram uzņēmumam. Un atkarībā no uzņēmuma izveidotāja pamatprofesijas, problēmas ir dažādas. Dizaineru izveidotos uzņēmumos ir, iespējams, labi dizaina produkti, bet pietrūkst stratēģiskā līmeņa, kas īstenotu uzņēmuma mērķtiecīgu attīstību. Savukārt uzņēmēju veidotos uzņēmumos nereti ir labāks vai sliktāks stratēģiskās vadības līmenis, taču iztrūkst dizaina kā stratēģiska instrumenta lietojuma produkta vērtības radīšanā.
Ar kādiem paņēmieniem LDC veicina stratēģisku dizaina lietošanu?
Darbojos pēc lietotājam saprotamas metodes — rādu labus piemērus, kur dizains ir veicinājis lielāku pelnītspēju, izaugsmi. Mēs esam veduši kopā konkrētus uzņēmumus ar konkrētām problēmām ar dizaineriem — tā ir platforma «Dizaina dialogs». Mēs arī sniedzam bezmaksas konsultācijas dažādos dizaina problēmjautājumos. Pie mums vēršas ar ļoti dažādiem jautājumiem. Ir tādi cilvēki, kuri vēlas, lai viņiem pastāsta, kas ir dizains, un ir, piemēram, dizaina jaunuzņēmumi, kuri vēlas uzzināt par stratēģisko līmeni. Ļoti liela praktiska darbība ir saistīta ar izglītības sistēmu, jo ir skaidrs, ka valsts nākotnes attīstība un konkurētspēja atkarīga no izglītības. Pašreiz ir atvērts mācību programmu pilnveides process dažādos izglītības līmeņos, un LDC ir bijis klāt teju visās iespējamās platformās, lai nākotnes izglītības procesus padarītu atbilstošākus industrijas vajadzībām. Visbeidzot, mēs esam veidojuši seminārus, kas palīdz dizaina uzņēmumiem virzīties tālāk, esam iesaistījušies kā partneris «radi!» nedēļā, kas bija vērsta uz dizaina pieredzes izmantošanu tūrisma attīstībā, kā arī piedalījušies pasākumos ārzemēs — mēs iniciējām Latvijas dalību Budapeštas Dizaina nedēļā.
Vai dalība Budapeštas Dizaina nedēļā bija stratēģisks lēmums vai nejaušība?
Ungārijas Dizaina padome bija Baltiju pasludinājusi par goda viesi Budapeštas Dizaina nedēļā, jo viņiem interesē mūsu reģions. Es uzskatīju, ka mūsu pienākums ir reaģēt — ja kaut kur mēs esam atzīti par goda viesi, tad neierasties vai ļaut viņiem pašiem izvēlēties, kā mūs reprezentēt, būtu reputācijas apdraudējums. Savukārt no ekonomiskās attīstības viedokļa, Centrāleiropa un tostarp Ungārija ir nepamatoti aizmirsta. Savas brīvās ekonomikas neilgās pastāvēšanas laikā mēs esam koncentrējušies uz Rietumeiropas valstīm, kas ir attīstītākas, vai uz ļoti tāliem Austrumu vai Āzijas tirgiem, cerot, ka tur būs lielāks noieta potenciāls. Ungārija ir viena no attīstītākajām valstīm savā reģionā ar lielu iedzīvotāju skaitu, kas varētu pavērt labas noieta iespējas mūsu dizaina precēm un pakalpojumiem. Esot tur vairāk kā nedēļu, bija iespēja vairāk iepazīt šo valsti, tās ekonomiku, noieta potenciālu.
Viens no lielākajiem panākumiem pirmajā pastāvēšanas gadā bija LDC uzņemšana BEDA (Eiropas dizaina asociāciju apvienība). Ko tas nozīmē Latvijas dizaina nozarei?
Uzskatu, ka LDC nevarēs panākt nepieciešamo rezonansi, ja centīsimies visu radīt no nulles. Tāpēc es meklēju partnerus, kas ir savās jomās spēcīgi un kuru esošās platformas, saturs, biedri un statuss var mums palīdzēt sasniegt mērķus. Likumsakarīgi, mani meklējumi nonāca līdz BEDA, kuras valdes locekļi ir viesojušies Latvijā un ir bijuši iesaistīti projektos šeit — tie ir Anna Vičere (Anna Whicher, PDR) un Martins Fosleitners (Martin Fössleitner, «Design Austria»). Ar viņiem biju kontaktējusies, kad vadīju Dizaina padomi un sapratu, ka dalība BEDA varētu pavērt labas iespējas Latvijai — gan uzzināt par citu valstu īstenotām dizaina pieredzēm, gan īstenot kopprojektus, gan arī piedalīties politikas veidošanā. Šobrīd BEDA dienaskārtībā ir Eiropas dizaina politikas vadlīniju izstrāde.
Kamēr tas vēl nav noticis — vai tev jau ir prātā kāda organizācija, kas var kalpot LDC par labu paraugu?
Ne vien dizaina kontekstā, bet arī radošo industriju kontekstā ir vairāki labi piemēri — Dānijas dizaina centrs un Dānijas veikums dizainā un pieredzes ekonomikā, kā viņi to dēvē, arī Lielbritānijas piemērs. Izglītības un dizaina pārvaldības ziņā nav labāka piemēra par somiem. Bet nav jāskatās tik tālu — iestāšanās BEDA mūs ir satuvinājusi arī ar kaimiņiem — Igaunijas dizaina centru un Lietuvas dizaina forumu. Igaunijas dizaina centram arī ir ļoti labs modelis, kura iedvesma nāk no Dānijas. Tas ir lielā mērā pārņemams. Igaunijas Dizaina centrs pastāv jau vairāk kā 10 gadu, tas ir vairāku organizāciju kopradīts, tam ir apmēram pieci pastāvīgi darbinieki un diezgan pietiekošs finansējums, līdz ar to viņu jauda un ietekme ir nesalīdzināmi lielāka kā LDC.
Tikmēr LDC ikgadējais budžets ir tikai divdesmit tūkstošu eiro, un tu esi vienīgais pastāvīgais darbinieks. Ko ar to var paveikt un kādas tu saskati izaugsmes iespējas?
Ir ļoti labi, ka šis deleģējums vispār ir noticis, jo nepieciešamība izveidot LDC kā institūciju, kurai ir noteiktas tiesības un pienākumi, tika ierakstīta Latvijas Dizaina stratēģijā jau 2014. gadā. Tātad piecus gadus mēs virzījāmies uz to, lai šis lēmums par Kultūras ministrijas deleģējuma piešķiršanu notiktu. LDC deleģējumā ir ielikts ļoti daudz uzdevumu, un LDC darbam ir jāveicina dizaina jomas attīstība ilgtermiņā, iesaistot pēc iespējas plašāku dizaina ekosistēmas dalībnieku loku.
Es saredzu iespēju LDC attīstīties un paveikt vairāk, ja mēs izveidojam partnerības. Bet partnerības Latvijā veidojas ļoti lēni. Lai kāds būtu gatavs ar mani sadarboties, vispirms ir jābūt darbiem no LDC puses, kas liecinātu par mūsu nopietnību. Pirmo darbības gadu arī veltīju darbu darīšanai, nevis runāšanai, un tas ir nesis pozitīvu rezultātu. Manis lolotais un izveidotais Dizaina centrs uzsācis jauno gadu jaunā kvalitātē – esam pārauguši domubiedru komandā, dažādu dizaina jomu profesionāļu apvienībā, kuras plānos ir kļūt par cilvēkus un organizācijas iesaistošu un vienojošu platformu, kas spēj virzīt un risināt būtiskus dizaina jomas jautājumus. Mūsu dalībnieku pašreizējā kodolā ir Ieva Kalēja, Liene Drāzniece un Evelīna Ozola. Mēs vēlamies audzēt domubiedru saimi, jo ticam un apzināmies, ka tā tikai ir iespējams padarīt vairāk un efektīvāk.
Tavs vārds ir saistīts arī Latvijas Modes palātas rīkotajām modes skatēm un ciklu «Dizaina manifestācija». Vai nākotnē plānots kāds līdzīga mēroga pasākums?
«Dizaina manifestācija» notika pirms pieciem gadiem, un tik varens dizaina notikums atjaunotās Latvijas laikā bija pirmoreiz. Esmu jau likusi priekšā Kultūras ministrijas Dizaina padomē, ka būtu jārod iespēja vai vismaz jādiskutē par vajadzību līdzīga aptvēruma notikumu rīkot vismaz reizi piecos gados, lai apkopotu visu šai laikā notikušo un iezīmētu stratēģiskus virzienus. Tas izglītotu plašu sabiedrību un vienotu pašus dizainerus, iedvesmotu darīt labus darbus, iedvesmotu dizaina lietotājus un pasūtītājus. «Dizaina manifestācijā» mēs redzējām, ka cilvēki bija pozitīvi pārsteigti — redz, kā var dzīvot Latvijas dizainā. Tomēr cilvēku atmiņa ir īsa, un tā regulāri jāatsvaidzina ar pastāvīgām, plānotām darbībām. Pastāvīgums un regularitāte dod labumu jebkurai industrijai, jo tā sniedz industrijas pārstāvjiem un sabiedrībai skaidrību — ko gaidīt, kad un ko es varēšu redzēt, kur es varēšu sevi prezentēt. Tas noteikti ir LDC dienaskārtībā.
Kartējot Latvijas dizaina pasākumus, redzu, ka pietrūkst tādas platformas, kur dizaineri, dizaina uzņēmumi, dizaina pētnieki varētu parādīt, ko viņi dara un aicināt iesaistīties. Pasaulē mēs pazīstam dizaina nedēļas, kuru laikā notiek visdažādākie pasākumi — izstādes, atvērtas durvis darbnīcās un daudz kas cits. Redzu vitālu nepieciešamību, lai mums, Latvijā būtu sava dizaina nedēļa. Tāda ir igauņiem un lietuviešiem, tāda ir katrai sevi cienošai Eiropas (un ne tikai) valstij.
Kā tu vērtē to, ka Latvijas Dizaina gada balva tagad notiks tikai katru otro gadu?
Ieviešot Dizaina balvas tradīciju, ir būtiskas vairākas lietas: pirmkārt, ir jāpanāk, lai dizaineri vai viņu klienti vai tie, kas apzināti lieto dizainu, iesniedz pieteikumus, otrkārt, pašam notikumam jābūt reprezentatīvam un prestižam, lai tiem, kas ir pieteikušies balvai, tas atstātu gandarījumu un lepnumu. Visbeidzot — lai dizaina kopiena izjustu piederību pasākumam un iedvesmu turpināt savu darbu. Manuprāt, šajā trīs gadu periodā attīstība notika, un tas bija labs industrijas pasākums. Arī sabiedrība sāka pierast pie šī cikla, ka ik pavasari tas notiek. Cikliskums un paredzamība ir būtiski sabiedrības un arī industrijas intereses uzturēšanai. Tagad, kad Kultūras ministrija ir veikusi pāreju no viena gada uz diviem, būs grūtāk veidot komunikāciju par dizainu, intereses līkne neturpinās pieaugt tāpat vien šai «tukšajā» gadā. Mums būs jārada mākslīgi stāsti, ar ko noturēt interesi medijos un sabiedrībā kopumā.
LDC deleģējums būs spēkā vēl divus gadus. Kas ir galvenās lietas, ko tu gribētu paspēt izdarīt?
Pirmkārt, veidot atvērtu biedrību, platformu domubiedriem un interesentiem, kas vēlas iesaistīties dizaina attīstībā. Uz tās bāzes veidot sadarbības partneru kopu.
Ar Igaunijas Dizaina centru mēs jau esam idejiski vienojušies iniciēt dizaina statistikas vākšanas projektu. Ziemeļvalstīs dizaina jomas profesionāļi jau ir saskaitīti pēc noteiktas metodoloģijas, un Dānijas Dizaina centrs ir piekritis būt par partneri un dalīties šajā metodoloģijā, mums tikai atliek atrast finansējumu.
Martā mēs plānojam organizēt dizaina dienas, kas ar laiku varētu pāraugt dizaina nedēļā. Esam iesākuši spēlēt aktīvu lomu izglītības satura izveidē, tas ir jāturpina.
Latvijas Dizaina stratēģijas pirmais periods beigsies 2020. gadā. Mēs nodarbosimies ar esošās dizaina situācijas kartēšanu, kas noderēs par pragmatisku bāzi Dizaina stratēģijas izstrādei nākamajam periodam, ar vēlmi iestrādāt noteiktas lietas Nacionālajā attīstības plānā. Tas notiks visa gada garumā, aptverot visas dizaina jomas — tas ir būtiski, jo problēmas grafikas, produktu, digitālajā dizainā ir atšķirīgas.
Jāmēģina iesaistīties pasākumos, ko īsteno citas organizācijas. Latvijā ir pārāk daudz nesadarbošanās un mazu, atsevišķu darbību, kam ir maza rezonanse. Vajadzētu mēģināt to lauzt un vairāk darīt kopā, lai rezultāti būtu spēcīgāki.
Viedokļi