Skola kā ass īlens. Diskusija par arhitektūras izglītības nākotni

Evelīna Ozola:
— Lūdzu, īsi iepazīstiniet ar arhitektūras skolu, kuru vadāt!

Uģis Bratuškins, RTU AF dekāns:

— Šī skola veidojās laikā, kad Rīgā attīstījās dzelzceļa savienojumi, osta un rūpniecība. Tas ļāva Rīgai kļūt par bagātu pilsētu, bet nesa arī savus izaicinājumus. Aizpagājušā gadsimta vidū skolas mērķi tika saistīti ar tehnoloģiju attīstību un uzplaukumu. Šodien mēs runājam par ilgtspējīgu, iekļaujošu attīstību, par sabiedrības līdzdalību arhitektūras procesos un daudzām tādām lietām, kuras mūsu skolas dibinātāji pirms 150 gadiem nevarēja šādā kontekstā iedomāties. Mēs turpinām kopt arhitektūras lauku atbildīgi un sadarbībā ar tām skolām, kas savulaik ir cēlušās no Rīgas Politehniskā institūta un politehniskās tradīcijas.

Ziemeļvalstu skolu saimē, kur mēs piederam visprecīzāk gan reģionāli, gan arī pēc kultūras tradīcijām, esam vidēji maza skola. Ir skolas, kas ir mazākas par mums, un, protams, ir skolas, kas ir krietni lielākas par mums gan studentu skaita ziņā, gan finanšu aprites ziņā. Šādā kontekstā skatoties, mēs neesam ne īpaši labi, ne īpaši slikti. Mūsu diezgan ilgus gadus konsekventi īstenotā politika attiecībā uz studentu un absolventu skaitu ir ļāvusi noturēt arhitektu īpatsvaru mūsu valstī tādās robežās, ka mēs nevaram runāt par arhitektu bezdarbu, un vienlaikus ir ļāvusi attīstīties zināmai arhitektu konkurencei. Pieminēšu, ka finansējuma kontekstā mūsu skola ir viena no viszemāk finansētajām Ziemeļvalstu reģionā. Ja mēs spējam sasniegt labus rezultātus un mūsu absolventi kvalificējas starptautiskā darba tirgū, tad tas ir nevis pateicoties, bet par spīti šim pieticīgajam finansējumam.

Bet, lai noslēgtu uz cerīgākas nots, — pēdējā desmitgadē esam ieguvuši visai daudz. Lielākais ieguvums ir šis studiju centrs — pirmā ēka, kas tikusi īpaši projektēta arhitektūras un citu radošu disciplīnu studijām. Šeit ir daudz gaismas, daudz caurspīdīguma, daudz ekspozīciju virsmu.

Jānis Dripe, RISEBA FAD dekāns:

— Mēs esam pavisam jauni, bet atrodamies tuvu — tepat pāri Zunda kanālam. Kad vēl strādāju šeit, un man tika izteikts piedāvājums iet uz RISEBA, Uģis man jautāja — vai tev šeit ir slikti? Es atbildēju: «Ja mēs abi godīgi darīsim savu darbu, tad būs labāk valstij un jauniem cilvēkiem, jo viņiem būs izvēles iespējas.» Manuprāt, tas ir galvenais ieguvums no tā, ka mums kopš 2011. gada ir divas arhitektūras skolas. 2015. gadā notika pirmais bakalaura izlaidums, pagājušajā ziemā — pirmais maģistra izlaidums.

Mūsu skola izskatās pēc liela projektēšanas biroja. Ikdienā tur uzturas apmēram 100 cilvēki, un tas ļauj mums realizēt uz studentu orientētu studiju procesu. Pasniedzēji pazīst savus studentus. Būtiska atšķirība — šī ir vienīgā privātā arhitektūras skola visā Ziemeļvalstu reģionā, RISEBA ar studiju biznesu nodarbojas jau 28 gadus. Tie, kas dzīvo Latvijā, maksā 4800 eiro par mācību gadu, tie, kas brauc no ārvalstīm, — 6000 eiro. Privāta institūcija var piesaistīt ārzemju mācībspēkus, viesprofesorus, kas katru otro nedēļu uz vairākām dienām ir šeit. Tāds ritms ir iestrādāts jau gadiem.

RISEBA biznesa programmas ir mūsu stiprā puse, mēs mēģinām jauniešus sagatavot arhitektūras biznesam. Viņi zinās, kā dibināt uzņēmumu, kā uzvesties biznesa vidē, mēs tam veltām diezgan daudz laika. Turklāt, mēs mēģinām radīt sociāli atbildīgus arhitektus, kuri domā par sabiedrisko labumu. Mēs studentiem vienmēr atgādinām, ka svarīgākais ir zināt, kāpēc jūs kaut ko darāt.

Evelīna Ozola:
— Tātad mums ir arhitektūras skola, kas kopj politehnisko tradīciju, un mums ir maza, uz biznesu orientēta arhitektūras skola. Tagad pievērsīsimies nākotnei. Austri, lūdzu, iepazīstini ar arhitektūras skolu, ko esi iecerējis veidot.

Austris Mailītis, LMA arhitektūras programmas veidotājs:

— Jaunas arhitektūras skolas iniciatīva sākās ar tādu vienu sajūtu vai atziņu. Nīlss Bors, fiziķis un filozofs, pirms apmēram simt gadiem formulēja komplementaritātes principu — viņš saprata, ka gaisma var būt gan vilnis, gan daļiņa. Arhitektūra jeb vides veidošanas māksla arī var tikt apskatīta no dažādām pusēm. Šī vajadzība, sajūta vai iniciatīva aug no ticības, ka uz arhitektūru varam paraudzīties no tehniskās puses, no sociālās puses, no humānās un no radošās puses. Mēs vēlētos uzsākt, pirmkārt, diskusiju [par arhitektūras izglītību], otrkārt, veidot jaunu, pamatā humanitāru arhitektūras programmu Latvijas Mākslas akadēmijā. Mēs domājam par kompaktu, nelielu skolu — sākotnēji 12 studentu. Trīs atslēgas vārdi būtu: humanitāra pieeja, radošums un kritiskā domāšana.

Evelīna Ozola:
— Cik konkrētas ir šīs ieceres aprises? Vai jau ir nosprausts datums, kurā LMA arhitektūras programma varētu startēt?

Austris Mailītis:

— Šobrīd esam par to domājuši konceptuāli. Ir lietas, kas ir iezīmējušās skaidrāk, un ir lietas, kas vēl nav skaidras. Konkrēts datums vēl nav nosprausts.

Evelīna Ozola:
— Austri, vai šī arhitektūras programma piedāvātu ko jaunu, tādu, kas šobrīd Latvijas arhitektūras skolās vēl nav pieejams?

Austris Mailītis:

— Es nedomāju, ka divas esošās skolas nav radošas. Vispār jebkurai cilvēka darbībai radošums ir vēlams, arī politikā, piemēram. Man ir sajūta, ka skatīšanās no dažādām pusēm var noderēt un tādēļ varētu būt nepieciešamas vairākas skolas. Radošums gan tehnoloģiskā, gan sociālā, gan kritiskā pieejā ir nepieciešams. Tas, kā šobrīd pietrūkst un ko humanitāra platforma varētu piedāvāt, — ir tāda sajūta, ka mūsu sabiedrībā ir nepieciešama kopīga konstitūcija. Katram studentam LMA būtu iespēja piedalīties iekšējās konstitūcijas veidošanā caur kritisku un radošu procesu akadēmijas gaisotnē.

Evelīna Ozola:
— Kādas sinerģijas varētu veidoties starp jauno arhitektūras skolu un citām LMA nodaļām, to pasniedzējiem un studentiem?

Austris Mailītis:

— LMA ir laba platforma, jo mums ir padomā programmu veidot no vairākiem blokiem. Teorētiskais un kritiskās domāšanas bloks, radošais bloks un aktīvisma bloks varētu rast sadarbības esošajā LMA struktūrā. Ir arī lietas, kas būtu jāveido no jauna.

Evelīna Ozola:
— Līdzīgu jautājumu uzdošu arī esošo arhitektūras skolu dekāniem — kāda ir jūsu vadīto fakultāšu sadarbība ar citiem studiju virzieniem augstskolā?

Uģis Bratuškins:

— Sadarbība starp dažādām disciplīnām studiju laikā ir mazāka, jo mēs mēģinām integrēt izziņas ceļu pa vertikāli, respektīvi, panākt, lai [arhitektūras] maģistrantūras studenti sadarbojas ar bakalaurantūras studentiem, savukārt doktoranti — ar maģistrantiem. Bet ļoti būtiska platforma sadarbībai ir zinātniskā pētniecība — viens no augstskolas uzdevumiem ir radīt jaunas zināšanas, kas ir noderīgas sabiedrībai. Tur savukārt mūsu fakultātes pētniekiem ir visciešākā sadarbība ar citām disciplīnām, kaut vai tā iemesla dēļ, ka RTU zinātniski pētnieciskā telpa ir organizēta nevis pēc fakultāšu, bet platformu principa. Mūsu fakultāte kopā ar citu fakultāšu struktūrvienībām piedalās pētniecības platformā «Pilsētas un attīstība». Tā ir cieši saistīta ar Būvniecības inženierzinātņu fakultāti, Enerģētikas un elektrotehnikas fakultāti, Inženierekonomikas un vadības fakultāti. Šī zināšanu telpa veidojas ļoti sinerģiskā veidā.

Jānis Dripe:

— Es nekautrējos jau sākumā akcentēt biznesa platformu, kas ir mūsu skolas stiprā puse — RISEBA kopumā ir vērsta uz biznesu un tehnoloģijām. RISEBA biznesa programmas ir spēcīgas, tajās ir labi pasniedzēji ar doktora grādiem, kurus mēs piesaistām [arhitektūras] maģistra programmā — mācām biznesa psiholoģiju, biznesa vadību, uzņēmuma dibināšanu.

Sandra Treija, RTU AF dekāna vietniece zinātniskajā darbā:
— Austri, Jūs skaidri iezīmējāt sfēras, uz ko arhitektūras studijās liktu akcentus. Taču ideja par maģistra programmu izklausās pretrunīgi ar šo konceptu, jo šķiet loģiski radošumu un kritisko domāšanu studentos attīstīt pēc iespējas agrākā vecumā. Kādēļ neizvēlējāties sākt ar bakalaura programmu?

Austris Mailītis:

— Mēs šobrīd vēl nerunājam par bakalaura programmu, jo arī maģistra programma ir tikai iniciatīvas stadijā. Taču maģistra programmas uzdevums nav iemācīt mākslinieciskas tehnikas, bet gan veicināt domāšanas procesu. Tā domāta, lai uztvertu tos jaunos virzienus, domas un vēsmas, kas klejo pasaulē, lai kritiski tās apskatītu un ar radošiem paņēmieniem atklātu no jauna, apstrādātu un tehniski nosēdinātu uz zemes un tad ar aktīvisma palīdzību nostiprinātu, parādītu, iedzīvinātu. Šobrīd mēs koncentrētos uz studentiem, kuriem vēl nav maģistra grāda un kuri varbūt vēlas savienot tehnisku izglītību ar māksliniecisku izglītību. Es pats uzskatu, ka man ir divas izglītības: tehniska izglītība, kas nāk no RTU, un mākslinieciska izglītība, kas nāk no manas ģimenes.

Evelīna Ozola:
— Potenciālos studentus varētu interesēt — vai pēc maģistra grāda iegūšanas LMA viņi varēs praktizēt arhitektūru tā, kā tas Latvijā ir noteikts? Vai iznākums būtu cita veida profesionālis?

Austris Mailītis:

— Mūsu mērķis ir, lai cilvēks, kurš pabeidz skolu, varētu saņemt arhitekta diplomu. Tātad mums šī programma ir jāveido atbilstoša. Arhitektūra ir šīs programmas kodols, bet multidisciplinaritāte ir svarīga tādā nozīmē, ka idejas taptu dažādos veidos. LMA šis ceļš varētu būt ļoti plašs. Mērķis ir, lai absolventi spētu iesaistīties arhitektūras praksē ar savām kritiskās domāšanas un radošajām spējām. Piemēram, lai izstrādātu spēcīgu arhitektūras konkursa ideju. Otrkārt, šie cilvēki varētu iesaistīties arī aktīvismā, realizējot [studijās izstrādāto] konstitūciju un tajā ieliktās vērtības. Koncepcija paredz arī pētniecību, un tā varētu arī augt tālāk, piemēram, izglītojot arhitektūras kritiķus.

Evelīna Ozola:
— Jebkuras skolas pamatakmeņi ir mācībspēki. Nav noslēpums, ka arhitektūras skolām Latvijā nav viegli piesaistīt labus jaunus pasniedzējus. Ar kādām grūtībām šajā ziņā saskaraties un kādus risinājumus redzat?

Uģis Bratuškins:

— Diezgan droši varu teikt, ka tie cilvēki, kas ir pastāvīga darba attiecībās vai citās attiecībās ar arhitektūras skolu, piemēram, kā recenzenti vai dalībnieki noslēguma darbu komisijās, ir entuziasti. Tas varbūt izklausās populistiski, bet visa mūsu valsts balstās uz entuziasmu. Ja paskatāmies sfēras, kas ir valsts atbildība, piemēram, veselības aprūpi, izglītības sistēmu, sociālo aprūpi, redzam, ka tajās ir krīze. Ilgtermiņā tas nozīmē, ka šīs sfēras tiek noplicinātas, nenotiek pietiekami jaudīga jaunu spēku atražošana. Dažās sfērās šī krīze ir tik dziļa, ka jāskatās, vai no tās cienīgi vispār var izkļūt ārā. Mūsu zelta fonds ir tie entuziasti, kas fakultātē strādā. Esmu bezgala priecīgs par jebkuru, kurš izrāda interesi iesaistīties un dalīties savās zināšanās, lai veidotu savus nākotnes kolēģus.

Jānis Dripe:

— Mēs esam mazliet labākā situācijā, jo privātai skolai ir lielāka brīvība lemt par samaksu. Vidēji par akadēmisko stundu RISEBA maksā nedaudz vairāk, bet tas neizslēdz misijas sajūtu. Arhitektūra vispār ir stāsts par pieredzes un degsmes kombināciju, un es to attiecinu arī uz sevi. Gan pasniedzēju komandā, gan skolas vadībā būtu jābūt cilvēkiem ar Latvijas mentalitāti, kas ir skolojušies vairākās skolās un, pats galvenais, strādājuši kā pasniedzēji kādā ārvalstu universitātē. To mēs šodien mēģinām kompensēt ar ārvalstu pasniedzējiem — aicinot cilvēkus, kas ne tikai strādājuši birojos, bet arī arhitektūras skolās. Būsim atklāti, skolai vajag [atpazīstamu] vārdu, un mēs skatāmies arī pasniedzēju panākumus. Pie mums ir strādājis Didzis Jaunzems, Austris Mailītis, Zane Tetere, Rita un Kārlis Lauderi — arhitekti, kuri uzvar konkursos, ir redzami, ir aktīvi. Savukārt Andris Kronbergs kompensē pieredzes galu. Tā ir nemitīga žonglēšana starp pieejamību, finansēm, vēlmēm.

Evelīna Ozola:
— Austri, vai arī tu arhitektūras programmu plāno būvēt uz entuziasma un misijas apziņas vai šai idejai ir reāls finansiāls segums?

Austris Mailītis:

— Problēma ir tāda, ka jauniem cilvēkiem arī vajag ēst, varbūt nedaudz mazāk, bet vajag. Finansiālais aspekts ir izšķirošs. Mēs runājam par LMA, kas ir valsts augstskola, un jautājums ir, cik tā būs prasmīga un izveicīga, lai risinātu finanšu jautājumu valsts piešķirtā budžeta ietvaros un ar pieejamajām mobilitātes programmām. Cik ātras pārmaiņas mēs šajā ziņā varam gaidīt?

Evelīna Ozola:
— Nesen publiskās diskusijās par Latvijas Universitāti izskanēja dažādi viedokļi par starptautiskajiem augstskolu reitingiem. Viļņas Ģedimina tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāte ir vienīgā arhitektūras skola Baltijas valstīs, kam izdevies kādā no šiem topiem iekļūt. Kāds ir jūsu skatījums uz augstskolu reitingiem un starptautiskas reputācijas veidošanu vispār?

Uģis Bratuškins:

— Sacensība jebkurā formā ir jauka un atzīstama lieta. Tie, kas piedalās, arī zina, ka veiksmīgam startam ir jāsaprot mehānisms, kas ļauj pietuvoties uzvarai. Katram reitingam ir savs algoritms, kas skolas paceļ vai gremdē. To rūpīgi izpētot un saprotot, reitingos ir iespējams iekļūt. Cits jautājums, cik lieli resursi tam ir jāpatērē. Mēs ar šo reitingu kalkulēšanu mērķtiecīgi nenodarbojamies, jo mums šķiet svarīgāk ieguldīt pieejamos resursus projektos, kas starptautisko atpazīstamību ceļ caur projektu partneriem un rezultātiem. Pēdējo 5–6 gadu laikā mūs visai bieži aicina kā partnerus dažādos starptautiskos projektos. Protams, šī atpazīstamība nerodas nejauši, tā balstās un konkrētiem koleģiāliem kontaktiem, kas veido uzticību — līdzīgi kā biznesā.

Jānis Dripe:

— Protams, svarīgi ir šie reitingi, bet tāda maza skola kā mēs ilgu laiku nenokļūsim šajās listēs. Atpazīstamība ir kas cits, un, lai to iegūtu, ir jāpaveic mājasdarbs — jāizveido laba pasniedzēju komanda, jābūt savam, regulāri izdotam zinātniskajam žurnālam, BAUA studentu darbu skate ir vēl viena iespēja, ir jāatbilst Eiropas direktīvai par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu. Mēs šovasar šo mājasdarbu pabeidzām. Piesaistot pasniedzējus ar vārdu Baltijas, Ziemeļvalstu reģionā un godīgi darot labus darbus, tā labā ziņa izplatās. [FOLD rīkotā] RTU Starptautiskā vasaras skola ļoti labi strādāja, guva ļoti labu publicitāti. Mēs tagad mēģinām Valmierā rīkot vasaras skolu. Tā ziņa Latvijas mērogā ir ļoti pozitīva. Mums ir arī izstāžu politika — rīkojam izstādes Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, jo tā ir prestiža vieta.

Austris Mailītis:

— Es nevarēšu komentēt reitingu jautājumu, jo tajos netiek iekļautas akadēmijas, bet tas, kā mēs to iztēlojamies un par ko mēs būtu gandarīti — ja skola kļūtu par tādu asu īlenu, ar ko iedurt tajā mākonī, nododot vēstījumu. Mēs būtu gandarīti, ja studenti ar savām idejām un darbiem spētu ietekmēt arhitektūras diskursu gan Latvijā, gan ārpus tās robežām. Skola sāktos ar labiem kursa darbiem, kurus varētu dažādos veidos reklamēt un publicēt.

Evelīna Ozola:
— Kādēļ studentiem doties studēt uz jūsu vadīto skolu, nevis izvēlēties jebkuru citu arhitektūras skolu pasaulē?

Uģis Bratuškins:

— Iespējams, tāpēc, ka arhitektūrā ļoti būtiski ir veidot kultūrtelpu savas kultūras ietvaros. Tam ir ļoti dziļa jēga — arhitektūra, varbūt vairāk kā jebkura cita māksla, vistiešāk ietekmē cilvēku pilnīgi visās dzīves situācijās. Šī vides izjūta ir ļoti trausla un apdraudēta vērtība mūsu globālās informācijas aprites laikmetā. Pastāv risks, ka pēc nākamajiem 150 gadiem viena liela daļa vai visa mūsu planētas būvētā vide saturēs līdzīgas pazīmes un līdz ar to vairs nebūs lielas nepieciešamības kaut kur doties, jo visur jau varēs redzēt vienu un to pašu. Tā ir no kultūrvides viedokļa apokaliptiska aina. Tāpēc mūsdienās skolu un profesionālos forumos arvien vairāk runā par vietējās vides raksturu un tā saglabāšanas nozīmīgumu. Vietējā, nacionālā arhitektūras skola ir ļoti nozīmīgs instruments šajā ziņā. Tas nenozīmē, ka nevajag braukt uz ārzemēm, — tas ir jādara, jo mums ir jāakumulē starptautiskā pieredze tā, lai mēs to varētu īstenot savā lokālajā kultūrā saudzīgi, respektējot tās vērtības, no kurām esam cēlušies un kas mūsu valsti un reģionu vienmēr atšķirs no citām valstīm un kultūrām. Respektīvi, tas ir nacionālās identitātes jautājums.

Jānis Dripe:

— Šodien ir pietiekami daudz instrumentu, lai pasauli atvestu uz Latviju. Pirmkārt, mums ir studiju process angļu valodā, ārvalstu profesori piebrauc klāt. Vienu gadu tas ir kāds no Ālto universitātes Somijā, citu gadu igauņu kolēģi, vēl citu gadu — no Beļģijas. Pasauli var atvest klāt. Vienlaikus tu vari dabūt mammas pankūkas brokastīs un vakarā mazo brālīti samīļot. Vienmēr būs cilvēki, kas gribēs atrasties šajā vidē, bet dabūt pasaules elpu, un vienmēr būs tādi, kas gribēs braukt prom. Šie laiki dod iespējas visiem.

Evelīna Ozola:
— Šie piedāvājumi noteikti vairāk uzrunā tos studentus, kas jau dzīvo Latvijā. Bet kā piesaistīt studentus no ārvalstīm?

Jānis Dripe:

— Protams, ka skola gribētu augt. Mēs saņemam daudzus zvanus no dažādiem aģentiem Vidusāzijā, Indijā, Ķīnā, bet mēs esam diezgan uzmanīgi. Mēs negribam salauzt to mentālo klimatu, kas ir skolā. Mēs gribam Latvijas, Baltijas cilvēkus. Tai pašā laikā pie mums mācās puisis no Kongo, vairāki studenti no Indijas, vienmēr ir kāds no postpadomju telpas, par ko man ir īpašs prieks. Kazahstānas, Ukrainas un Baltkrievijas jaunieši sajūt šeit kaut ko atpazīstamu, tomēr tā ir eiropeiska vide, un viņi ļoti cenšas. Manuprāt, vajag saglabāt zināmu Ziemeļeiropas identitāti. Nevis studentu skaits, bet gan studiju kvalitāte un vide ir mērķis.

Uģis Bratuškins:

— Tas ir izaicinājums — kā saglabāt nacionālo kolorītu un nezaudēt internacionalizāciju. Mēs to risinām citādi: piecu studiju gadu laikā 4. gads ir tā saucamais starptautiskais studiju gads, kurā mēs aicinām arī mobilitātes studentus. Lai viņi varētu labi integrēties mūsu studiju vidē, kursi tiek nodrošināti angļu valodā, un tas dod iespēju tiem mūsu studentiem, kuri kādu iemeslu dēļ neizmanto mobilitātes programmas un visu laiku pavada Latvijā, arī šajā viena gada griezumā dabūt vismaz kaut kādu starptautisku studiju pieredzi, kas ir vērtīgi.

Austris Mailītis:

— Pievienojos abiem dekāniem par globāli lokālo jautājumu, par nacionālo identitāti. Mūsu doma ir tāda, ka skolai būtu jāizvirza diezgan spēcīgas, identificējamas tēmas, kas ir pasaules izaicinājumu fokusā. Jāpiedāvā negaidītas un jēdzīgas atbildes šīm tēmām. Kādas ir šīs tēmas, tas ir lielais jautājums, tās es vēl neatklāšu. Lai mums veidotos multikulturāla vide, mums ir vajadzīgi arī studenti no ārvalstīm, mums ir vajadzīgs pēc iespējas vairāk studentu.