Grāmatnīcu plauktos redzamo var iedalīt divās nometnēs. Vienā ir izdevumi ar haotiskiem, kliedzošiem vākiem, bet otrā tiem pretī klusi cīnās izteiksmīgi, cēli eksemplāri, kuru dizains priecē acis, tausti un prātu. Pie pēdējo autoriem pieder grafikas dizainers, grāmatu mākslas konkursa «Zelta Ābele 2017» labākā mākslinieka titula ieguvējs Aleksejs Muraško, kura darbos atklājas drosme eksperimentēt un apbrīnojama rūpība pret šķietamiem sīkumiem.
Klausoties grafikas dizainerā Aleksejā Muraško, atliek vien brīnīties, cik daudzpusīgi iespējams pārvaldīt profesijas specifiku, no A līdz Z pārzināt grāmatu veidošanas procesu, saprotami izskaidrot jebkuru tehnisku sīkumu un pamatot dizaina izvēles, kas sakņojas tēlainā domāšanā un padziļinātā interesē par kultūrvēsturi. «Grāmatniecība ir lauks, kurā nepieciešamas koncentrētas zināšanas, kas saistītas ar satura veidošanu, redaktora, korektora darbu, attēlu apstrādes, poligrāfijas procesiem un tehnoloģijām. Lai attiecīgajā brīdī iegūtu sev vēlamo, galvā ieprogrammēto rezultātu, jābūt priekšstatam par to, kā šo procesu kontrolēt un vadīt,» pamato Aleksejs, kurš grafikas dizainā nonācis no diametrāli pretējas nozares. Dzimtajā Baltkrievijā viņš ieguva izglītību krimināltiesībās, bet, aizsākoties datoru un interneta ērai, sāka aizrauties ar digitālo pasauli un pašmācības ceļā apguva grafikas dizainera amatu. Pēc divpadsmit Latvijā pavadītiem gadiem un dizaina aģentūras radošās vadīšanas diploma Aleksejam joprojām nav, toties ir iespaidīgs portfolio. Līdzās grāmatām viņš veido arī žurnālu un katalogu dizainu (piemēram, «FK» izdotā «Latvijas fotogrāfija 2019» un «Satori» izdevumi), korporatīvus izdevumus («Accenture» grāmata un žurnāls), nodarbojas ar vides navigācijas dizainu (projekts «Z–Towers») un burtveidolu radīšanu.
«Digitālā pasaule manās acīs zaudēja savu pievilcību, sāka apnikt. Grāmata ir mēģinājums fiksēt noskaņojumu, to paildzināt. Kamēr vien ir publiskas bibliotēkas un grāmatplaukti cilvēku mājās, pie tās stāsta var atgriezties vēl un vēl. Mājaslapas, kurās es pirms desmit gadiem ieguldīju pūliņus, tagad vairs nepastāv. Ekrāni kļūst labāki, bet arī papīra faktūra nodrošina attēla dziļumu un piešķir tam jaunas detaļas, kuras ne vienmēr var iegūt pat labākās izšķirtspējas ekrānā. Sarežģīti strukturētas grāmatas nav iespējams veidot elektroniski. Drukātās joprojām šķirstīt ir ērtāk.» Apzīmējumu «sarežģītas grāmatas» Aleksejs sarunā lieto vairākkārt. Viņaprāt, tās ir grāmatas ar papildu vērtību, kuru uzdevums ir ne tikai nodot lasītājam satura būtību interesantā veidolā, bet radīt īpašu pieredzi, izdevumam kļūstot par unikālu objektu.
«Daudz mājienu man dod pats saturs un sarunas ar klientiem. Pat akadēmiskās grāmatās vai zinātnisku rakstu krājumos ir slānis, kurā es atrodu telpu metaforai un grafiskai spēlei. Katram izdevējam, ar ko strādāju, dodu noteiktu gājienu skaitu, kas padarīs grāmatu par sarežģītāku un atšķirīgāku, lai nākamreiz varētu doties vēl soli tālāk un izdarīt ko vēl drosmīgāku,» stāsta Aleksejs.
Dizainers slavē Latvijas poligrāfiskās ražošanas kvalitāti. Vienlaikus viņš uzsver, ka kopumā mūsmāju izdevēji pagaidām nav gatavi radīt sarežģīti strukturētus izdevumus ar lielu papildvērtību klāstu, piemēram, reprodukciju, kritisku tekstu un dokumentālu liecību apkopojumus. «Ir grāmatas, kas šiem kritērijiem atbilst, piemēram, izdevniecības «Neputns» vai Laikmetīgās mākslas centra veidotie izdevumi, tai skaitā grāmata par Valdi Āboliņu, bet šādu projektu ir maz. Tas ir saistīts arī ar ierobežotiem resursiem un auditorijas lielumu. Bet tieši sarežģīti pētījumi ar daudzbalsīgu, strukturētu stāstījumu saņem balvas prestižajos grāmatu konkursos,» novērojis Aleksejs. «Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā» ir pusotru kilogramu smaga, taču ērti lietojama grāmata, kur 664 lapas satur kopā sējums ar apgrieztām malām. Atsaucoties uz meilārta tematiku, bieza kartona vāks veidots kā aploksnes trīsstūris, bet katrā nodaļā nonākt līdz tekstam angļu valodā palīdz speciāls marķējums.
Pērn grāmatu mākslas konkursa «Zelta Ābele» žūrija piešķīra Aleksejam balvu par «Orbītas» izdotās grāmatas «12 dzejnieki no Krievijas» un sērijas «Publiskā telpa» dizainu. Viņš uzsver, ka šāds rezultāts nebūtu iespējams bez literāro un māksliniecisko kvalitāšu simbiozes. «Stāsts par «Publisko telpu» sākās ar Vladimira Svetlova diviem lūgumiem — lai grāmata ir cietos vākos un uz tās ir fotogrāfija. To es tiešām esmu izpildījis,» smaida Aleksejs, kurš paša rokām aplīmējis visus 1500 vākus. Īpaša uzmanība pievērsta arī vāku audumam, kas apstrādāts tā, lai ātri iegūtu vecinātu izskatu. Retro noskaņu diktē pati fotogrāmatu tēma, tomēr Aleksejs sauc sevi par tiešu stilizāciju pretinieku: «Man ir nepieciešama telpa savai interpretācijai. «Orbītas» fotosēriju gadījumā šriftu, ko izmantoju grāmatu nosaukumiem uz vāka un titullapās, radīju pats, iedvesmojoties no vēsturiska parauga. Kaut kādā mērā tas atgriež mūs pie vēsturiskiem prototipiem, bet tajā ir arī mūsdienīga pieeja. Turpretī saturā ir akadēmiska padomju šrifta klasika. Daži to nolasa kā retro, citi uzskata par ironisku repliku,» dizainers priecājas par atšķirīgajām lasītāju reakcijām. Katras grāmatas kolofonā Aleksejs cenšas iekļaut informāciju par izmantoto papīru un burtveidoliem, tā izrādot cieņu to veidotājiem. Dizainera paša radīto fontu «Outfit» pērn un šogad varējām novērtēt arī mākslas festivāla «Survival Kit» vizuālajā identitātē.
Vienu radošo rokrakstu Aleksejs, paša vārdiem, nevar atļauties, jo citādi visi viņa darbi izskatīšoties pārlieku līdzīgi: «To es varētu izmantot lielākā tirgū, bet es strādāju vidē, kur ar mūsdienīgu, progresīvu grāmatu veidošanu nodarbojas maz izdevēju, un mana balss nedrīkst nomākt viņējo.» Tomēr Alekseja grāmatas izceļas ne tikai ar pārdomātu burtu izvēli, bet arī drosmīgu krāsu izmantojumu. Piemēram, pavasarī izdotās Jeļenas Glazovas dzejas grāmatas «Alkatība» vāks apžilbina ar fuksijas rozā. «Sākumā iedomājos vāku kā sava veida melnu caurumu, lai tas iedzen depresijā, bet šis koncepts neaizgāja, un tika izdomāts kardināli cits bezkompromisa variants ar spilgti rozā krāsu, no kuras asaro acis, jo «Alkatība» ir par stipru emocionālu slogu,» komentē dizaina autors.
Citā nesenā dzejas grāmatā «Monta Kroma. Re:» izmantotais neparastais terakotas tonis caurvija visu «Punctum» rīkoto dzejniecei veltīto pasākumu kopumu. «Pētot Montas Kromas personību un daiļradi, atklāju, ka dzejniece jaunībā esot bijusi dedzīga komuniste. Man no bērnu dienām atmiņā iespiedies sarkanais pioniera kaklauts. Sākumā košs, ar laiku tas balēja saulē un mainīja toni. Atcerējos par itāļu papīru «Materica», ko jau sen gribēju izmantot. Tajā ir gan materialitāte, gan taktilais iespaids, kura daudziem lasītājiem pietrūkst. Kad dizains bija gatavs un sākām vākt kopā bibliogrāfiju, izrādījās, ka Montas Kromas pirmā grāmata bija ar pionieri uz vāka. Šis ir stāsts par to, ka jābūt atvērtam un brīvam, lai šādi atklājumi tevi atrastu paši. Iedomājieties, cik tā ir liela konceptuāla bauda — kad saproti, ka viņas stāsts bija sācies tieši šajā punktā! Tāds sagadīšanās spēks, viss sakrita,» jūsmo Aleksejs, atskatoties uz projekta gaitu. Tāpat terakotas krāsa pilnībā ieskauj Denisa Hanova dizainā akadēmiski lakonisko pētījumu «Dons Žuans atgriežas».
Lai cik brīva no dogmām būtu mūsdienu grāmatu māksla, Aleksejs uzsver nepieciešamību ievērot kontekstu:
«Vienā projektā konkrētā lieta var nostrādāt, citā ne. Nav sliktu šriftu, ir šrifti, kas netipiskos kontekstos var izskatīties lieliski, pat ja pēc savas formas ir gluži briesmīgi. Glancēta laka var izskatīties lēti, bet citur iederēties. Taču, piemēram, lasīšanai domātiem materiāliem vienmēr jābūt ērti lasāmiem. Jebkādus mēģinājumus ņirgāties par lasītāju, ja nu vienīgi tie ir ļoti šauram lokam domāti eksperimentāli izdevumi, es uzskatu par nepareiziem.»
Jautāts par saviem orientieriem un iedvesmotājiem grāmatu dizaina pasaulē, Aleksejs min tādus ārzemju amata brāļus kā Ludoviks Belons (Ludovic Balland), Gastons Isozs (Gaston Isoz), Pīts Hēgards (Piet Gerards) un Irma Būma (Irma Boom).
Jebkurā dizaina jomā ir svarīgi laikus pielikt punktu, nepārspīlēt, nepateikt par daudz. Aleksejs tam piekrīt un atzīst, ka dažbrīd esot pat pārāk akurāts un ik pa laikam ar to cīnās. «Pirms pāris gadiem pieņēmu lēmumu — ja svārstos starp sarežģītāku, drosmīgāku un mierīgāku, drošāku variantu, tad es speciāli izvēlēšos to, kas ir mazāk harmonisks. Ja vienmēr turēšos līdzi miera loģikai, visticamāk, neprogresēšu, nevarēšu spert nākamos soļus. Šādi atbrīvojos. Dažādi eksperimenti, risinājumi, ko esmu izvēlējies, pateicoties šim uzstādījumam, noveduši pie vizuāli komplicētāka rezultāta. Nereti no malas tas nav redzams, bet man šie sīkumi ļoti daudz nozīmē, no tiem sastāv viss mans darbs. Tomēr vissvarīgākais man joprojām ir iederības un konteksta jautājums — ir atšķirība starp mūsdienu fotofestivālu, kur var atļauties nedaudz patrakot, un akadēmisku grāmatu. Telpu starp šīm galējībām var piepildīt ar interesantiem variantiem. Un varbūt kādā brīdī atradīsies izdevējs, kas vēlēsies satura ziņā akadēmisku grāmatu pasniegt kā ļoti mūsdienīgu, eksperimentālu gabalu. Tādiem pasūtījumiem esmu gatavs,» teic Aleksejs.
Viedokļi