Vitas Škapares un Jāņa Pomeranceva radītais atvadu nams atrodas Lubānas Meža kapos, priežu ielokā un noslēdz kapsētas jaunās teritorijas galveno asi. Ēkas askētiskā formu valoda savienojumā ar tradicionālu materiālu lietojumu rada līdzsvaru starp laikmetīgo, vēsturisko un pārlaicīgo.
Pagājušajā Latvijas Arhitektūras gada balvā nesen nodibinātā arhitektu biroja «Maaja skan» projektētā Lubānas kapliča saņēma sudraba ananasu — otro augstāko novērtējumu — līdztekus Alūksnes Bānīša stacijai un pasākumam «Mad City Riga 2018». Nacionālā žūrija, kas Lubānas kapliču virzīja tālākai vērtēšanai kategorijā «Kultūras būves», atzīmēja latviskās identitātes izspēli caur krāsu, tekstūru un apdares tehniku, savukārt fināla žūrija, kuras sastāvā bija Igns Ogints (Ignas Uogintas), Indreks Neks (Indrek Näkk), Anabela Varona (Anabel Varona) un Agnese Lāce, savu izvēli pamatoja šādi: «Ēka lieliski nodod vēstījumu par to, ka tā kalpo kā portāls uz citu esību. Objekta atmosfēra nomierina, pieklusina un sniedz rāmuma sajūtu. Iekštelpas vienmērīgi saplūst ar apkārtējo dabisko vidi. Lubānas kapličas jaunbūve ir ļoti smalks mūsdienu arhitektūras apvienojums ar tradicionālajiem arhetipiem.»
Atvadu nama jumta un fasāžu apdarē izmantotas lubiņas — plēstas koka skaidas, kas ražotas vietējā biosaimniecības uzņēmumā. Lubiņas ir sens un šim apvidum jo īpaši raksturīgs jumta segums, taču Lubānas kapličā tradicionālais materiāls un arhetipiskā forma atrisināti mūsdienīgā un tīrā arhitektūras valodā. Arī reliģiskā simbolika atvadu namā integrēta neuzbāzīgi — ēkas centrālais elements ir krusts, kas ir ne tikai uzprojicēts uz aizmugurējās sienas stikla plaknes, bet ieplūst grīdas segumā un turpinās jumta virsgaismā. Pati kapliča putna lidojuma skatā iezīmē krustu, kas nepārprotami ir darīts ar nodomu, taču apmeklētājam šie izmērā milzīgie simboli, tāpat kā ēkas stingrā simetrija, var paslīdēt garām nepamanīti, jo Lubānas atvadu nams aicina skatīties tam cauri un pāri. Tieši priežu mežs aiz loga ir ēkas iespaidīgākā aina — atrodoties kapličā, dabas mierinošais tuvums iedarbojas stiprāk nekā stāvot otrpus masīvajiem ieejas vārtiem. Tie šķietami ir vienīgais, kas stingri nodala iekštelpu no ārtelpas, bet aizgājējam kalpo kā pēdējās durvis starp šo pasauli un nākamo.
Viedokļi