Viedokļi: nepieciešamākais mūzikas nozares attīstībai Latvijā

Šodien, 13. jūnijā, vairāki mūzikas industrijas pārstāvji, kuri apvienojušies «Koncertzāles izveides iniciatīvas grupā», valdībai un Kultūras ministrijai izsūtījuši publisku vēstuli, kurā iestājas pret daudzkārt apspriesto Nacionālās koncertzāles būvniecību uz AB dambja. Ar viņu argumentiem var iepazīties šeit, savukārt zemāk publicējam nozares pārstāvju komentārus, kas mūzikas industrijas aktualitātes skata plašākā tvērumā.

Timurs Tomsons, koncertzāles «Lielais dzintars» vadītājs

Pagājušajā sestdienā lielākā daļa no mūzikas nozares pārstāvjiem bija bērēs. Pavisam negaidīti sava mūža trīsdesmitajā gadā ir miris viens no Latvijas spožākajiem mūziķiem — klarnetists, Lielās mūzikas balvas ieguvējs, pedagogs Jānis Tretjuks. Citā reizē uz šo jautājumu es atbildētu pragmatiski — trūkst finansējuma mūziķu algām, mūzikas skolās trūkst labu instrumentu un pedagogu, problēmas ar infrastruktūru Rīgā, nepilnīgs finansējums profesionālās mūzikas attīstībai reģionos, komponistu neadekvātie honorāri utt.  Šoreiz es gribētu paskatīties uz šo jautājumu no Jāņa skatpunkta. Kā viņam pietrūka kā profesionālam un, bez šaubām, ļoti talantīgam mūziķim Latvijā?

Jānis Tretjuks klarnetes spēli ir apguvis Pāvula Jurjāna mūzikas skolā un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā pie Gunāra Kļaviņa, studējis Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā profesora Sigurda Circeņa un docenta Mārtiņa Circeņa vadībā un Trosingenes mūzikas augstskolā pie profesora Hena Halevi un profesora Ernsta Šlādera. Jānis bija vairāku Latvijas un starptautisku konkursu laureāts, spēlējis vairākos kameransambļos, bija pirmā klarnete valsts kamerorķestrī «Sinfonietta Rīga», kā arī jau 27 gadu vecumā ieņēma vēsturisko klarnešu docenta vietu Trosingenes mūzikas augstskolā.

Jāņa iespaidīgā biogrāfija pierāda faktu, ka Latvijā ir visi priekšnosacījumi, lai talantīgs mūziķis varētu mācīties visos līmeņos, dabūt darbu orķestrī un pedagoģijā, muzicēt dažādos kameransambļos Latvijā un ārzemēs un profesionāli realizēties visplašākajā veidā. Ir tikai viena lieta, ko Jānis savā dzīves laikā tā arī nevarēja piedzīvot, — spēlēt klarneti labā akustikā Rīgas koncertzālē. Skatoties, kā virzās šī lieta, es uzdodu jautājumu — cik mūziķu piedzīvos Rīgas koncertzāli? Man ir tikai 31, un es ceru, ka to piedzīvošu. Daudzi vairs necer… Paldies Liepājai un Imantam Resnim, ka mums šāda koncertzāle ir Kurzemē! Rīgā tādas nav.

Linda Leimane, komponiste

Galvenokārt mūzikas nozares attīstībai ir vajadzīga saistoša telpa. Tai būtu jābūt kam vairāk par koncertzāli, novēršot dažādu mūzikas iekšējo industriju savstarpējās izolēšanās tendenci. Situācija, kad Rīgai nav ne mūsdienīgas koncertzāles, ne laikmetīgā mākslas muzeja, kad viss it kā jāsāk no sākuma, varbūt ir tieši pateicīga, lai, izvērtējot citvalstu veiksmīgos paraugus, radītu ko savu. Interesanti vērot, kā arvien pieaugošajai Latvijas iedzīvotāju centralizācijai Rīgā koncertzāļu saistībā notikusi pretēja norise, proti, dažādos Latvijas novados nu darbojas jaunas spēcīgas koncertzāles: Liepājas koncertzāle «Lielais dzintars», «Vidzemes koncertzāle» Cēsīs, koncertzāle «Gors» Rēzeknē. Tas ir apsveicami, bet šādai tendencei ir arī savi mīnusi — noteiktas programmas izveide ar mērķi izpārdot biļetes, ģeogrāfiskas nepieejamības faktors un citi, kas būtu līdzsvarojami ar jaunas koncertzāles izveidi Rīgā.

Tai būtu jābūt starptautiski pamanāmai un mūsdienīgai institūcijai, kas sevī apvieno ko jaunu ar jau pastāvošo Rīgas norišu daudzveidību: koncertzāle ar izcilu akustiku un pietiekami lielu skatuvi (lai orķestrim vairs nav jāsamazina sastāvs skaņdarbos, kas paredzēti noteiktam mūziķu skaitam), papildu zāles ar dažādām specifikācijām, mūziķu praktizēšanās telpas, konferenču zāles; labas studijas un skaņu tehnika skaņu režisoriem, kas izīrējamas arī komponistiem, skaņu un mediju māksliniekiem un citiem mūziķiem ierakstu, daudzkanālu elektroniskās mūzikas telpiskošanas un masterēšanas vajadzībām; laikmetīgās mūzikas un jauno mediju festivāli paralēli regulārajam orķestra repertuāram, simpoziji, meistardarbnīcas; mūzikas informācijas centrs, komponistu savienība, izdevniecība

Kā paraugi starptautiski pamanāmai un inovatīvai institūcijai jāmin «Ars Electronica» centrs Austrijā, kas ir viena no pasaulē lielākajām mediju mākslas telpām, arī KKL Lucernā, kas ir daudzpusīgs un saistošs kultūras centrs uz ezera. Es vēlētos iebraukt Rīgā kā pilsētā, kurā mūzikas centrs, kas apvieno sevī visas iepriekš uzskaitītās funkcijas, atrastos blakus laikmetīgās mākslas muzejam, attāli līdzīgi kā Amsterdamā, kur vienā pilsētas laukumā apmeklējama gan Amsterdamas koncertzāle, gan «Stedelijk» un van Goga muzeji, vai Parīzē, kur līdzās slejas Pompidū centrs un pasaulē slavenākais skaņas izpētes centrs IRCAM, savā starpā kooperēdamies ar telpām un idejām.

Rihards T. Endriksons, festivāla «Skaņu mežs» radošais vadītājs

Es lielākoties strādāju specifiskā mūzikas nozares apakšlaukā, kurā mūzikas norises tiek atbalstītas līdzīgi kā mākslas galerijas vai muzeji — no dažādu institūciju puses, nereti nodokļu maksātāju naudas, un līdz ar to mūzikai un tai veltītiem notikumiem ir mazāks spiediens «sevi atpelnīt», taču saglabājas uzdevums kultivēt zinošu, ieinteresētu un atsaucīgu auditoriju. Līdz ar to atbildēt uz jautājumu varu tikai no šādas perspektīvas. Pirmkārt, virknei talantīgu latviešu mūziķu noderētu papildu prasmes komunikācijā gan ar vietējiem, gan starptautiskiem festivāliem, medijiem un izdevniecībām. Tas nozīmē gan neatlaidību un pacietību, gan pareizos paradumus un «ritmus». Otrkārt, mūzikas nozare iegūtu no tā, ka zināmos mūzikas laukos parādītos lielāka daudzveidība ar specifiskākā līmenī domājošiem mūzikas žurnālistiem — dažos laukos šādi žurnālisti ir vientuļas figūras, bet dažos daļu «svara» velk žurnālisti, kas savu uzmanību sadala starp vairākiem laukiem un nozarēm, taču ekskluzīvi nespecializējas kādā konkrētā no tiem. Treškārt, gan koncertu rīkotāji, gan mūziķi un viņu menedžments iegūtu no lielāka koncerttelpu skaita, līdz ar to arī daudzveidīgākas izvēles cenu, ietilpības un asociāciju, noskaņu ziņā.

Andris Indāns, mūziķis, skaņu dizainers

Lai varētu runāt par mūzikas nozari kopumā, nevis tikai atsevišķām tās sastāvdaļām, piemēram, akadēmisko mūziku, popmūziku, alternatīvo mūziku utt. (kurām katrai ir sev raksturīgas nepieciešamības), vajadzētu pārskatīt to, ko mēs saprotam ar mūzikas nozari, kā tā strukturēta un kas tajā ietilpst.

Diemžēl pagaidām ar mūzikas nozari pārsvarā tiek saprasts tikai akadēmiskais gals un, pēdējos gados, tam pietuvinātais džezs un etnomūzika. Tā ir nozare, kuru veido Latvijas mūzikas izglītības sistēma (kura joprojām lielā mērā ignorē vai nespēj iekļaut programmās to, kas ar mūziku noticis pēdējos 60 gados), valsts pasūtījumi, nodokļu atbalsts. Radošo industriju blakusnozarēs, piemēram, vizuālajā mākslā vai teātrī mēs tik ļoti nesaskaramies ar to, ka no nozares tiek izslēgti vai netiek atbalstīti apakšžanri un strāvojumi, kas radušies pēc pagājušā gadsimta 60. gadiem un tradicionālās akadēmiskās vides. Līdz ar to neakadēmiskās laikmetīgās mūzikas skaņražiem lielākoties tieši šīs blakusnozares (teātris, kino) ir vienīgā iespēja tikt pie valsts kultūrpolitikas atbalsta.

Visu neakadēmisko mūziku Latvijā mēdz rupji nodalīt kā popmūziku, kuru it kā pabaro brīvā tirgus ekonomika, taču realitātē tirdziņš nodrošina tikai atsevišķu, pašu komerciālāko nozares pārstāvju darbību. Nekomerciālajiem žanriem, kuri savā būtībā ir jaunas mūzikas valodas un attīstības virzītājspēks un kuri pārformulē gan laikmetīgo akadēmisko mūziku, gan popmūziku, sava radošā darbība pārsvarā jānodrošina ar paralēlu darbību citās nozarēs, tādējādi samazinot lielu daļu sava potenciāla. Pēdējo gadu Kultūras ministrijas iniciētās pirmās atbalsta programmas neakadēmiskajai mūzikai ir tapušas tieši ar fokusu uz popmūzikas komerciālo segmentu un tā darbības specifiku.

Manuprāt, lielākā nepieciešamība ir no jauna nodefinēt, kas ir mūzikas nozare tās plašākajā nozīmē un pilnā krāšņumā atbilstoši laikmeta reālijām un garam. Pēc tam — paplašināt un reformēt mūzikas izglītības sistēmu un pārējos nozares stūrakmeņus. Tam pa vidu var padomāt, kā labāk, ātrāk un izdevīgāk uzbūvēt jaunu koncertzāli un kā tajā iekļausies un skanēs arī neakadēmiskās mūzikas koncerti.

Gundega Šmite, komponiste

Man jau no pašiem pirmsākumiem ir paticis arhitekta Anda Sīļa projekts uz AB dambja, bet galējam lēmumam būtu jābūt saistītam ar izdevumu samērīgumu. AB dambis kā vieta prasa ļoti nopietnu rekonstrukcijas darbu. Varbūt kāda cita centrāla lokācija Daugavas krastā varētu būt finansiāli samērīgāks variants, kas vienlaikus neliek atteikties no augstās ambīcijas radīt unikālu celtni, 21. gadsimta kultūras pieminekli, kurā iemājotu Latvijas unikālā mūzikas dzīve? Cienot un augsti vērtējot Sīļa iecerēto projektu uz AB dambja, vienlaikus gan jāteic, ka patlaban tas konkurē ar citām iespējamām lokācijām bez konkrētām arhitektoniskām vīzijām. Kāda varētu būt celtne Andrejostas teritorijā? Kāda — Uzvaras parka  rajonā? Varbūt ir vērts rīkot vēl vienu arhitektu konkursu, kuram nebūt nav jābūt starptautiskam, domāju, ka mūsu arhitekti spēj radīt vizuāli un konceptuāli iespaidīgas ieceres. Protams, konkursa rīkošana nozīmē laiku un līdzekļus, bet, pirms tiek pieņemts tik atbildīgs lēmums, varbūt ir vērts izvērtēt vēl citus variantus, kuru kontekstā tiktu izskatīts arī Anda Sīļa AB dambja koncertzāles projekts?

Noteikti esmu pret naudas līdzekļu taupīšanu jeb knapināšanos. Tātad — pret ideju par esošu ēku (Kongresu nams, Dailes teātris) pārbūvi. Tas izslēdz ieceri par unikālu arhitektūras celtni un nenovēršami mazinātu koncertzāles prestižu, ja arī pastāv iespēja realizēt akustiskas zāles izbūvi zem jau esošas ēkas jumta.

Neskatoties uz daudzajām dilemmām, skaidrs ir viens — mūsu izcilie atskaņotājmākslinieki ir pelnījuši unikālu mūzikas templi reprezentatīvā Rīgas vietā pilsētas centrālajā daļā. Es to redzu arī Daugavas krastā. Kā to pierāda pasaules prakse, unikālas koncertzāles piesaista lielu interesi, kas sniedz ne tikai kultūras atpazīstamību starptautiskā mērogā, bet ar laiku — arī ekonomisku atdevi.