Priekšplānā arhitektūras lietotājs. Intervija ar Ilzi Mekšu

Kādi ir tavi iespaidi par šī gada arhitektūras ražu pēc Latvijas Arhitektūras gada balvai pieteikto objektu apskates?

Atklāti sakot, es biju gaidījusi ko vairāk. It sevišķi ņemot vērā, ka šobrīd būvniecībā ir augšupeja. Projektu, kuros patiešām var saskatīt visus būtiskākos principus — kvalitatīvu dizainu, līdzsvaru starp iesaistītajām pusēm, vajadzību un vēlmju salāgošanu, atgriezenisko saiti, ir diezgan maz. Biežāk ir jūtams stihisks, haotisks un birokrātijas pārpilns projektēšanas process. Taču acīmredzot pieteiktie objekti ilustrē pašreizējo būvniecības vidi.

Šogad gan pieteikto darbu vidū ir arī ēkas, kas ekspluatācijā nodotas senāk.

Jā, šis uzstādījums radās jau pagājušajā gadā, un zināmā mērā pie vainas ir arī Liepājas skola [Liepājas Valsts 1. ģimnāzija, Latvijas Arhitektūras gada balvas 2018 laureāte — red.], pie kuras darbs ilga piecus gadus. Patiesībā tas, ka ēka kādu laiku ir labi kalpojusi un kopš pabeigšanas brīža neko nav zaudējusi ne tehniskā, ne vizuālā ziņā, ir kvalitātes apliecinājums. Ir svarīgi redzēt, kā māja dzīvo. No otras puses, tas ir pretrunā ar Arhitektūras gada balvas ikgadējo uzstādījumu, kas fiksē konkrētā laika nogrieznī paveikto. Sarunās ar kolēģiem gan virmo doma, ka Arhitektūras balva, iespējams, jāorganizē kā biennāle. Šogad man patiešām labi šķiet tikai seši septiņi pieteiktie darbi. Vienlaikus es ļoti labi apzinos, ka arhitekts nes tikai daļēju atbildību par galaproduktu. Projektētājs bieži vien nonāk situācijā, kuru ne vienmēr ir iespējams ietekmēt.

Tomēr, lai novērtētu, kas izdevies, skatījums no malas ir nepieciešams.

Noteikti! Piemēram, strādājot pie Liepājas skolas, es tajā tik ļoti iedziļinājos, ka neko apkārt sev vairs nenovērtēju. Protams, es paralēli projektēju citus objektus un sekoju līdzi aktualitātēm, taču kopainu katrs pats no sava skatu punkta nemaz nevar uztvert. Tas, kā notiek gada balvas žūrijas darbs — mērķtiecīga objektu apbraukāšana, ļoti labi iepazīstina ar vietējo arhitektūras vidi, liek arī padomāt par savu vietu tajā. Es esmu ļoti priecīga un pateicīga par šo iespēju.

Šogad Latvijas Arhitektūras gada balvas tēma ir līdzsvars. Kā tu to izproti, un kāpēc tas ir svarīgs?

Ir svarīgi līdzsvarot dizainu, budžetu, klienta vēlmes un projektētāja iespējas. Caur šādu prizmu ir iespējams salīdzināt ļoti lielus un mazus objektus. Līdzsvara aspekts ļauj paskatīties gan uz Totana Kuzembajeva Klauģu muižu, kam ir neierobežots budžets, gan, piemēram, uz Lubānas kapliču, kur budžets ir ļoti mazs, toties ir izdevies salāgot iesaistīto pušu intereses.

Tas sasaucas arī ar tevis projektēto Liepājas skolu. Pagājušā gada Arhitektūras gada balvas žūrija šajā projektā īpaši izcēla veiksmīgo sadarbību starp klientu un arhitektu.

Liepājas skolai bija, ja nemaldos, 36 atsevišķas kārtas, būvniecība varēja notikt tikai vasarās, projektēšanas posmi bija jāpielāgo mainīgajam pilsētas budžetam, viss projekts bija standarta iepirkums par zemāko cenu — tas bija ļoti garš process. Bez ciešas sadarbības ar klientu tas nemaz nebūtu iespējams. Skolas vadība bija ļoti atvērta kaut kam jaunam — sadarbības modelim, kas atšķiras no ierastā standarta. Skolas direktoram Helvijam Valcim bija ļoti skaidra vīzija par vēlamo galaproduktu — ilgi lolots sapnis par mūsdienīgu skolu, kas funkcionāli apmierina gan skolotāju, gan bērnu, gan vecāku vēlmes. Vienlaikus klients nejaucās estētikā un vizuālajā tēlā un ļāva mums to brīvi risināt. Šāda kombinācija — stipra vīzija un skaidras robežas, kas nosaka, kur sākas arhitekta kompetence, ārkārtīgi atvieglo projektēšanas darbu. Man arī šķiet, ka skolas vadība bija patīkami pārsteigta, ka mēs, arhitekti, viņiem neko neuzspiedām un ņēmām vērā to, kas bija izsapņots.

Otra būtiska lieta, kas veidoja manu pieeju šim projektam, ir mana pieredze izglītības programmā «Skolnieks. Pētnieks. Pilsētnieks». To gan es sapratu tikai vēlāk, retrospektīvi domājot par to, kāpēc es tik personiski piegāju darbam ar Liepājas skolu. Kopš 2010. gada ar «Skolnieku. Pētnieku. Pilsētnieku» braukājot pa Latvijas skolām gan pilsētās, gan nomalēs un laukos un redzot izglītības iestāžu ēkas visdažādākajās savāktības pakāpēs, man lēnām izveidojās kopaina par skolu vidi, kas diemžēl ir ļoti nožēlojama. Liepājas skola bija viens no skumjajiem stāstiem — ēka nekad nebija kārtīgi remontēta, tur kaut kas bija darīts tikai ļoti stihiskā veidā, neuztverot skolu kā vienotu veselumu.

Vai projektā mēģināji tuvināties kādam laika punktam ēkas vēsturē vai arī saglabāt uzslāņojumus?

Uzslāņojumu Liepājas skolā ir ārkārtīgi daudz. Sākotnēji tā ir bijusi meiteņu ģimnāzija, vēlāk — vidusskola, kara laikā tur ir bijis hospitālis, ēkā atradās skolas darbinieku dzīvokļi un kalpu istabas, padomju laikos ir celta baseina piebūve. Ēka ir daudz mainījusies. Tāpēc mans piegājiens vēsturiskajam mantojumam ir miksēts. Telpas, kas saglabājušās no ēkas pirmsākumiem un nekad nav mainījušas savu funkciju, vai, piemēram, autentisks medicīnas kabineta iekārtojums no piecdesmitajiem gadiem, ir vērtība, kas jāsargā. Daudz kas no skolas iekārtojuma ir saglabāts, jo tas ilustrē ēkas vēsturi un stāsta par to, kā tā ir veidojusies un attīstījusies. Ir risinājumi, kuri ir interpretācija par vēsturisko. Tā kā man nebija sasietas rokas ar terminu «restaurācija», varēju brīvāk pieiet krāsu gammai. Ja izpētē tiek atrasts vēsturiskais sienas tonis, bet šāds paraugs ir jau 100 gadus stāvējis, iespējams, ka oksidējies, varbūt tieši tā vieta ir mazgāta, paraugam nevar pilnīgi akli uzticēties. Ir telpas, kur es pieturos pie otrā vai trešā krāsojuma, nevis oriģinālā toņa. Daudz ko esmu pielikusi klāt no sevis — pagrabstāva baseina pārbūve, teritorijas labiekārtojums un pieejamības risinājumi ir pilnīgi jauni un izriet no skolas tagadējām vajadzībām.

Ko tu no savas puses redzi kā svarīgāko pienesumu Liepājas skolai?

Ar šo projektu izdevās sakārtot tieši funkcionālo shēmu un padarīt ēku ērti lietojamu, taču  cilvēciski būtiskākais pienesums ir mēbeļu risinājumi. Sākotnēji šķita, ka tas ir vienkāršs uzdevums — apmēbeļot klases, taču skolā patiesībā ir tik daudz dažādu telpu! Ir ļoti specifiskas vajadzības, ir pulciņi, grupas un klubiņi, ir skolēnu parlaments un debates — tā ir vesela valstība! Tā kā mēbeļu iegāde bija līdzfinansēts projekts, bija aizķeršanās ar Izglītības ministriju, kas uzskatīja, ka finansējumu var dot tikai mācību telpu mēbelēm. It kā starp ieejas durvīm un klašu telpām nekā nebūtu. Liela daļa bērnu skolā uzturas līdz pēcpusdienai, bieži vien sēžot foajē un gaidot vecākus. Tas bija birokrātiskas, formālas domāšanas piemērs, ar ko jāiemācās sadzīvot, bet kam jāprot arī nostāties pretī.

Vai tu, projektējot skolu, esi vēl ko paņēmusi no «Skolnieka. Pētnieka. Pilsētnieka» pieredzes?

Komunikācijas stils, kas ir izkristalizējies, darbojoties programmā «Skolnieks. Pētnieks. Pilsētnieks», — visu pušu aktīva iesaiste un vēlmju salāgošana — automātiski pārnesās uz skolu. Šķita dabiski noskaidrot, ko domā ēkas lietotājs. Mēs cenšamies visus uzklausīt un priekšplānā iznest arhitektūras lietotāju. Programmas pamatuzstādījums ir nevis radīt jaunus arhitektus, bet gan mudināt vērtēt un saprast apkārtējo apbūvi, mācīt būt labiem pasūtītājiem, būt prātīgiem attīstītājiem, būt vērīgiem pilsoņiem.

Komunikācija, atvērtība un sadarbība kā no izglītības vides aizgūti principi ir klātesoši arī Arhitektūras gada balvas žūrijas darbā — Agnese Lāce arī darbojas «Skolnieka. Pētnieka. Pilsētnieka» projektā, Artūrs Analts pasniedz Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, Liene Mackus māca Mālpils Mākslas skolā. Darbs ar bērniem izgaismo to, cik svarīgs ir process, ne tikai gala rezultāts. Bērni, atšķirībā no pieaugušajiem, vislielāko prieku gūst no darīšanas, kas savukārt man dod tik pozitīvu lādiņu, ko profesionālajā darbā ir grūti noķert. Es, piemēram, dziedu korī — mums ir koncerti, aplausi, priecīgi klausītāji. Arhitektūrā tādu brīžu praktiski nav.

Ja nu vienīgi, saņemot Zelta ananasu.

Zelta ananass lielā mērā ir nejaušu sakritību un veiksmes kombinācija. Man pašai nešķiet, ka es Liepājas skolā būtu izdarījusi kaut ko ārkārtīgi izcilu — tā, kā tagad tur ir, pie atbilstošiem apstākļiem varētu būt daudzās skolās. Šāda veida projektos sadarbībai ar klientu un ēkas lietotājiem, kā arī savstarpējai cieņai būtu jābūt normālai projektēšanas sastāvdaļai. Latvijā tas diemžēl notiek salīdzinoši reti, un, šķiet, tādēļ tas tiek pamanīts un novērtēts kā kaut kas īpašs.

Kā tu kā Arhitektūras gada balvas žūrijas locekle konstatē, kāds ir bijis sadarbības process pieteikto darbu tapšanas laikā?

Savstarpējo ķīmiju starp pasūtītāju un projektētāju ļoti labi var redzēt objekta apskates laikā. Pēc tā, ar kādu cieņu vai necieņu abas puses viena pret otru attiecas, var saprast, kāda ir bijusi līdzšinējā komunikācija. Piemēram, vienā objektā pasūtītājs ir klāt, bet citā viņa nemaz nav. Vai arī ir redzams, ka nav īsti izprastas klienta vēlmes un vajadzības un to pamatojums. Turklāt arhitektūrā rezultāts ļoti labi ilustrē procesu. Es vēl neesmu sastapusies ar gadījumu, kad draņķīgs process rezultētos labā dizainā. Varbūt kādam pārpratuma pēc kādreiz ir paveicies.

Runājot par procesu, kā tu raugies uz to, ka galveno balvu tagad var piešķirt tikai objektam, nevis arhitektūras procesam?

Man šķiet, ka ir procesi, kas tomēr būtu pelnījuši galveno balvu, it sevišķi, ja tie ir gadiem ilga darba un pētījumu rezultāts ar skaidru un nopietnu ideju.

Palūkojoties uz pēdējās desmitgades Arhitektūras gada balvas uzvarētājiem, konstatēju, ka puse no tiem ir rekonstrukcijas vai restaurācijas. Tev šāda proporcija šķiet atbilstoša?

Man šķiet, ka tas ir par daudz. Žūrijas darbā es arī cenšos atrast labo tieši jaunbūvēs. Tā varbūt ir Latvijas arhitektūras skolas ietekme, bet jauniem apjomiem šeit retāk ir inovatīvs un kvalitatīvs dizains. Dažkārt celtnieks novelk uz leju kopējo kvalitāti, dažkārt tiek meklēti pārspīlējumi, citreiz ir sajūta, ka Latvijā pārāk maz tiek trenēta telpiskā kompozīcija. Vēl ir iespējams, ka Latvijas sabiedrība, kas ir tradicionāli domājoša un konservatīva, vēsturisko substanci labāk uztver un saprot. Tam iznākums mēdz būt tāds, ka pasūtītāji nepieņem to, ko arhitekti viņiem piedāvā. Lielā mērā, protams, pie vainas ir padomju gadi ar savu nekvalitatīvo būvniecību un nehumāno mērogu — līdz ar to zelta maliņu iegūst viss, kas ir bijis pirms tam. Pret vēsturisko arhitektūru ir ļoti liels respekts. Mums ir arī spēcīga sargājošā institūcija.

Kā tu raugies uz vēsturiskā mantojuma pielāgošanu mūsdienu vajadzībām?

Es esmu domājusi par to, ka tam vajadzētu pieiet citādi. Tik stingra attieksme pret vēsturisko zināmā mērā izkropļo pilsētvidi. Viens piemērs ir Rīgas centra jumti — viss ir ļoti strikti regulēts, sarežģīti veikt pārbūves, it sevišķi, ja ēkai ir pieminekļa statuss. Tajā pašā laikā ir tik daudz puslegālu, nelegālu, caur kaut kādiem likuma caurumiem izgrūstu, dīvainu risinājumu tā vietā, lai normāli, kvalitatīvi un skaisti atrisinātu iekļaušanos apkārtējā kontekstā. Manuprāt, pilsētas centram ir jāļauj arī augt un dabiski attīstīties. Protams, ka ir jānodefinē, kas ir mūsu neskaramās vērtības un muzejiskās vietas, taču šobrīd mums to ir pārāk daudz. Es nemudinu uz vecām mājām būvēt debesskrāpjus, taču mēs varētu uz to paskatīties globālāk un attiekties nedaudz vaļīgāk.

Tu esi strādājusi arī pie Kuldīgas vecā rātsnama — pilsētā, kura ļoti sargā savu vēsturisko arhitektūras mantojumu.

Kuldīgas rātsnams bija tīra restaurācija, kuras mērķis bija pēc iespējas atgriezt ēkas sākotnējo veidolu un saglabāt vēsturisko plānojumu. Man tur patiesībā gāja ļoti viegli, bija laiks visu kārtīgi izzīmēt. Šajā projektā bija arī sasaiste ar ēkas lietotājiem — rātsnamam tika saskaņotas divas dažādas krāsu pases, un pilsētas iedzīvotāji varēja balsot par toni, kas viņiem labāk patīk. Man ar šo projektu ļoti paveicās, jo nevienā brīdī, saglabājot vēsturisko substanci, nebija nekas jāziedo funkcionālā ziņā. Taču projektēt jaunu apjomu šeit būtu bijis ļoti grūti un sarežģīti. Kuldīgai ir tāda vecpilsēta–muzejs, un tas ir attaisnojami, bet es nedomāju, ka uz to vajadzētu virzīties kā uz normu.

Kā tu nonāci pie darba ar vēsturisko arhitektūru?

Tieši caur Kuldīgas veco rātsnamu. Liepājā bija restaurācijas programma, kuras ietvaros es esmu izstrādājusi kādus astoņus projektus, kas tiešām nopietni attiecas pret vēsturisko substanci, un es ļoti ceru, ka kādu dienu daļa no tiem tiks realizēti.

Man personiski strādāšana pie vēsturiskās arhitektūras ir kā mierinājums un iespēja kaut nedaudz paglābties no pārāk birokratizētās un normatīvu regulētās jaunbūvju projektēšanas. Senajās ēkās, ciktāl tās nav sabojātas ar nejēdzīgiem padomju laika vai deviņdesmito gadu eiroremonta uzslāņojumiem, parasti sastopos ar projektā ietvertu domas skaidrību, vienkāršību un loģiku, kas ir uztverama arī mūsdienās.