Nezināmā sākums. Intervija ar Danielu Bošu

LDGB žūrijas prezentācijā izteicāt domu, ka ar vienkārši labu dizainu vairs nepietiek. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk, kas, jūsuprāt, ir labs dizains!

Ar to es domāju, ka nepietiek vienkārši izveidot labu produktu. Mums jāsāk domāt par sekām, ko tas rada, jāizprot ekosistēma, kurā šis produkts vai pakalpojums eksistēs. Kā piemēru varu minēt konkrētas personas tvītu sakarā ar «Snapchat» jauno vizuālo identitāti [Kailijas Dženeres tvīts, pēc kura «Snapchat» vērtība kritās par miljardu ASV dolāru — A. L.]. Agrāk, ja kāds vēlējās graut uzņēmuma reputāciju, pie tā bija pamatīgi jāpiestrādā. Mūsdienās ar viena ieraksta palīdzību tviterī var radīt milzu zaudējumus. Tādēļ dizaineriem ir jādomā ne tikai par pašu produktu vai mājaslapu, bet patiešām jāņem vērā plašāks konteksts un sekas, kādas var rasties, laižot to apgrozībā.

Jūs to attiecināt galvenokārt uz digitālajiem risinājumiem vai dizainu kopumā?

Protams, uz visu dizainu kopumā. Bet digitālais dizains ir intīmāks. Nav filtru, lai noteiktu, tas darbosies vai ne. Tādēļ, ja tas nedarbojas, mēs principā organizējam mārketinga kampaņu konkurentiem.

Liela daļa no LDGB konkursa finālistiem ir digitāli produkti. Kādas ir jūsu pārdomas par dizaina digitalizāciju?

Dizains, tāpat kā visa mūsu ikdienas dzīve, kļūst aizvien vairāk digitalizēts. Pilsētas kļūst digitalizētas. Skatoties no šāda viedokļa, ir tikai normāli, ka tik daudz pieteikumu pārstāv digitālā dizaina jomu. Tomēr esmu novērojis arī to, ka jums ir brīnišķīgas amata prasmes — labas žurnālu un grāmatu identitātes, piemēram. Arī telpas dizains ir ļoti nozīmīgs. Un tā jau varētu būt nākamā interesantā pakāpe — miksēt telpas un digitālo dizainu.

Vai nav sarežģīti novērtēt tik dažādus pieteikumus viena konkursa ietvaros?

Sākumā tas šķita sarežģīti. Bet mums bija desmit ļoti labi kritēriji, pēc kuriem vērtējām visus dalībniekus. Tie radīja vienotu vērtēšanas sistēmu. Piemēram, ilgtspējība. Jo, galu galā, dizaina galvenais uzdevums ir problēmu risināšana.

Jums droši vien bija savs favorīts finālistu vidū. Vai atklāsiet, kurš tas bija?

Patiesībā tādi bija vairāki. Manam favorītam bija ļoti labs stāsts, bet nebija īsti skaidrs, vai tas tiešām nostrādātu, tādēļ tas neuzvarēja. Tā bija mobilā lietotne «Asya». Taču tā ir vēl ļoti agrīnā stadijā, kas nozīmē, ka tai varētu būt vai nu simtiem miljonu lietotāju, vai nulle lietotāju.

Jā, mani arī šis pieteikums uzrunāja! Paradoksāli, ka lietotnes izstrādātāji ar digitāliem līdzekļiem piedāvā risināt problēmu, kura pamatā ir radusies tieši digitalizācijas dēļ.

Tieši tā! Tas sasaucas arī ar «Fjord» 2019. gada tendencēm, kur mēs runājam par digitālo attīrīšanos («Digital Detox») un to, kā pavadīt vairāk mirkļu prom no ekrāniem. [Daļa no «Accenture Interactive», starptautiskā dizaina un inovāciju konsultāciju aģentūra «Fjord», apkopojot ap 1000 darbinieku redzējumu 28 valstīs, katru gadu laiž klajā tendenču pārskatu, kas, viņuprāt, ietekmēs biznesu, tehnoloģijas un dizainu. — A. L.]

Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas dizainu kopumā — vai tas ir konkurētspējīgs starptautiskā līmenī? Varbūt ir kādi aspekti, kas, jūsuprāt, būtu jāuzlabo?

Esmu šeit vien pāris dienu, bet tas, ko esmu pamanījis un kas man patīk, ir enerģija, ar kādu cilvēki runā par iespēju ar dizaina palīdzību padarīt Latviju par labāku vietu, kur dzīvot. Liela daļa konkursa pieteikumu tiešām cenšas risināt sarežģītas problēmas, valsts vai sociālās. Man patika mājaslapa par sieviešu tiesībām darba vidē [informācijas vietne «Sieviete un Darbs» — A. L.]. Tā risina jautājumu, kā ar dizaina palīdzību iespējams veidot labāku sabiedrību. Šobrīd ir jūtams neliels uzrāviens. Cerams, šajā procesā vairāk iesaistīsies arī attiecīgās iestādes un izglītības nozare.

Pievēršoties «Fjord» 2019. gada tendencēm — kurp, jūsuprāt, dodas nākotnes dizains? Jau šobrīd redzam, ka mākslīgais intelekts ģenerē mākslu. Vai tas nozīmē, ka meistara pieskāriens dizaina nozarē varētu izzust pavisam?

Nekad. Es domāju, ka amata prasmju loma nekad nezudīs. Tiesa, tehnoloģijas maina un iejaucas visos procesos. Bet tajā pašā laikā mēs, cilvēki, tik ātri nemaināmies. Pat salīdzinot ar grieķu traģēdiju laikiem, neesam nemaz tik ļoti mainījušies.

Ir jābūt labam līdzsvaram starp tehnoloģijām, kas parāda, ko ir iespējams paveikt, un dizainu, kas ir kā durvju sargs un filtrē, kas mums tiešām ir nepieciešams.

Mums joprojām vajag cilvēka pieskārienu, saskarsmi. Patiesībā, es domāju, ka šīs lietas kļūs nozīmīgākas nekā jebkad, ka uz cilvēku centrēts dizains būs atslēga.

To ir patīkami dzirdēt. Mākslā ir nedaudz biedējoši redzēt, ka kāds ir ar mieru maksāt vairāk nekā 400 tūkstošus par mākslīgā intelekta radītu portretu, kam ironiskā kārtā pat nav sejas.

Mēs pilnīgi noteikti esam sākumstadijā ar visām aleksām [virtuālais asistents «Amazon Alexa» — A. L.] un pārējo. Mēs vēl nezinām, vai tas ir absolūti stulbi vai izcili. Bet pat šādā agrīnā stadijā mums jāmaina pieeja, kā mēs skatāmies uz dizainu. Tas pats attiecas uz mākslu. Es nedomāju, ka mašīnas automātiski kļūs par māksliniekiem, bet mākslas pasaulei ir jāpārdomā, kā sevi pozicionēt sabiedrībā. Arī visas lielās kompānijas mūsdienās ir pārdomu procesā. Tas satrauc sabiedrību un vieš nedrošību, jo mēs šobrīd skaidri redzam, ka līdzšinējā sistēma nestrādā. Esam stadijā, ko filosofs Zigmunds Baumans (Zygmunt Bauman) nosaucis par «interregnum».

Vecie noteikumi vairs nav piemērojami, bet mēs vēl nezinām, kas tos aizvietos. Visi mēģina no jauna atrast veidu, kā būt.

Paturot to prātā, vai jums ir vēl kāds padoms jaunajiem dizaineriem, kas šobrīd ir sava ceļa sākumā? Uz ko jūs ieteiktu koncentrēties šajā pārmaiņu laikā?

Saviem klientiem es saku — investējiet savā patiesajā būtībā. Jo ir lietas, kas nemainīsies, kuras ir konstants, nemainīgs lielums, kodols. Katram būtu jāfokusējas uz savu būtību — kas ir tas, kas gadu gaitā nemainīsies. Tajā pašā laikā jābūt pietiekami elastīgiem un jāsaprot, ka viss pārējais apkārt mainīsies ļoti ātri.

Ko jūs šajā kontekstā domājat ar būtību?

Personiski man mana būtība ir mana vīzija, ka dizains ir politisks un tam vajadzētu risināt reālas problēmas.  Dizainam nav jābūt pašmērķīgam, bet gan jākalpo lielākam mērķim.

«Fjord» 2019. gada tendencēs ir jūtama dualitāte, kustība divos virzienos. Starp tām ir gan datu minimālisms, gan «klusēšana ir zelts» un arī «sintētiskās realitātes», un tās ir kas pilnīgi pretējs. Kā jūs to komentētu? Vai pienāks brīdis, kad kāda no šīm tendencēm gūs virsroku?

Šīs tendences pastāv līdzās vienā laiktelpā. Tā ir daļa no jautrības vai — daļa no problēmas, jo rada spriedzi, ar ko mums jāsadzīvo. Ar nedrošību, ar vairākām realitātēm vienlaikus. Pagājušā gada virstēma bija spriedze, un es domāju, ka tā šogad turpinās. Mums jākoncentrējas uz sava paveiktā vērtību un nozīmīgumu. Tā ir šī gada virstēma — kā būt patiesi nozīmīgam, teikt to, kam ir nozīme, radīt jēgpilnus produktus vai pakalpojumus, kas patiesi palīdz lietotājiem. Tas nozīmē, ka dizaineram vai pasūtītājam jābūt krietni kritiskākam pret to, ko likt tirgū. Ja neesi pārliecināts, ka tas būs supernozīmīgi, labāk nedari vispār. Tas attiecas arī uz [tendenci] «klusēšana ir zelts» — zīmolam reizēm labāk ir paklusēt un visu laiku neskriet pirmajās rindās, mēģinot bombardēt lietotāju, bet uzrunāt lietotāju tikai tad, kad tas ir svarīgi. Jums ir taisnība, atslēgas vārdi šobrīd ir spriedze un dualitāte.

Jā, šajā vizuālā un informācijas pārsātinājuma laikā lietotāji nereti vēlas, lai tehnoloģijas kļūtu arvien neredzamākas, neuzkrītošākas.

Jā, un ko iesākt, ja produktam pat nav interfeisa? Kā šādu produktu pozicionēt tirgū? ASV dzīvojošs «Fjord» kolēģis stāstīja šādu atgadījumu — kādu dienu viņš «Amazon Alexa» lūdza pievienot iepirkumu sarakstam baterijas. Nākamajā dienā viņš tās saņēma — «Amazon» zīmola. Viņš nedaudz pagūglēja un noskaidroja, ka 90% no šādā veidā pārdotām baterijām ir paša «Amazon». Tieši tik vienkārši «zaķītis ir miris». «Duracell» ir lielisks zīmols, kas gadiem ieguldījis savā mārketingā un šādi pavisam īsā laikā tas zaudē milzīgu tirgu. Zīmoliem jāpielāgojas jaunajai videi. Tas ir jauns dizaina lauciņš — mums jāsaprot algoritmi, jārada dizains algoritmiem, tieši tādēļ digitālais dizains šobrīd ir tik nozīmīgs. Ir jaunas dizaina sfēras, kas agrāk neeksistēja.

Turpinot par sintētisko realitāti, vai tā ar mūsu (ne)spēju atšķirt īstenību no iedomām neizdarīs to pašu, ko sociālie mediji ar komunikācijas ieradumiem, nesot līdzi virkni negatīvu blakusparādību? Arī pieminētā «Asya» ir mēģinājums ar tehnoloģiju palīdzību atgriezties pie normālas, dabiskas saziņas.

Šis jautājums man šķiet superbiedējošs. Pat ne tādēļ, ka sintētiskā realitāte ir kas neīsts, bet tādēļ, ka mūsu attiecības ar neīsto kļūst arvien dabiskākas.

Kā lai cīnās par īstumu, ja neīstais var būt krietni interesantāks?

Vai mēs vienkārši pieņemsim, ka nezinām, vai kaut kas ir īsts vai neīsts? Esam redzējuši vairākus piemērus, kur sintētiskā realitāte tiek izmantota ļauniem mērķiem…

Dizains ir domāts visiem, tomēr jaunās tehnoloģijas ir diezgan dārgas. Kāds ir jūsu viedoklis par plaisu starp turīgāko sabiedrības daļu un tiem, kam ir mazāka pirktspēja?

Domāju, ka dizainam būtu aktīvi jācenšas šo plaisu mazināt. Kā jau teicu, dizaineri ir kā durvju sargi, zināma veida filtrs. Viņiem ir jāmeklē alternatīvas produktiem, lai tie būtu lētāki un visiem būtu vienlīdzīgas iespējas piekļūt informācijai. Varbūt tas nebūs tik spīdīgs produkts kā tas, kur investēti lielāki līdzekļi, bet vismaz tiks nodrošināta pieeja.

Vai jūs domājat, ka tas ir iespējams?

Piemēram, «Nokia» laida tirgū ļoti lētus telefonus, kuru cena bija ap 20 eiro. Ir arī citas kompānijas, kas dodas šajā virzienā. Cits jautājums, vai tas ir ilgtspējīgi.

Jā, dažkārt ētiski ražots produkts ir dārgāks, un diemžēl patērētāju kultūrā cena bieži ir svarīgāks faktors par ilgtspējību.

«Fjord» tendenču vidū ir arī «pēdējais salmiņš» — mums ir tikai viena zemeslode. Ja mēs to sačakarēsim, nekas nepaliks pāri. Dizaineriem ir jārada tādi produkti, kas ir ne tikai efektīvi, bet arī ilgtspējīgi.