Skatuve un arhitektūra Reiņa Suhanova scenogrāfijā

«Antons Čehovs ir teicis, ka nav nekā šausmīgāka kā nosēsties pie tukšas lapas, un tas pats ir ar tukšu skatuves telpu,» radošo darbu «melnajā kastē», kas ir mūsdienu scenogrāfijas pamatā, komentē Suhanovs, «spēlēt ārpus tipiskās teātra vides ir ne tikai ļoti interesanti, bet bieži vien arī vieglāk nekā spēlēt teātrī. Atrodoties vidē ar kontekstu, ar matēriju, kas ir jau sastrādāta un piedzīvota, scenogrāfa uzdevums ir pēc iespējas jūtīgāk, asprātīgāk un mākslinieciskāk tai kaut ko pielikt klāt.»

Latvijā teātri tam neparedzētās telpās izrāda arvien biežāk — Starptautiskais Jaunā teātra festivāls «Homo Novus» izrādes uzved gan uz Rīgas teātru skatuvēm, gan muzejos, brīvā dabā, industriālās telpās, pamestās ēkās un citviet. Ikgadējais Valmieras vasaras teātra festivāls, kura direktors ir Reinis Suhanovs, kā vienu no pamatuzstādījumiem ir izvirzījis mērķi festivāla apmeklētājus un pilsētniekus iepazīstināt ar Valmieras pilsētvidi no neierasta rakursa, uzvedot izrādes rūpnieciskās teritorijās, mežā, senā lopu laidarā, baseinā, autobusā un citās netradicionālās vidēs. Rīgas cirkā kopš 2018. gada darbojas teātra trupa «Kvadrifrons», kas ēkas vēsturiskās telpas apgūst neparastos un eksperimentālos veidos. Suhanovs gan atgādina, ka fenomens, kad teātri 90. gados sāka spēlēt tam neparedzētās telpās, ir atkalatcerēšanās, nevis jaunatklājums: «Ja kaut kur var paskatīties, tad tur ir skatuve.»

Festivāla formātam vides izrādes ir īpaši piemērotas, jo sniedz plašu spēles laukumu un tēliem bagātu vidi. «No esoša konteksta var daudz ko iemācīties, uzsūkt no šīs realitātes to, kas ir vērtīgs,» stāsta Suhanovs, «tomēr tik spēcīga vide — Latvijā tādas ir arī visas mazās teātru zāles — ar saviem ierobežojumiem kādā brīdī tomēr noved pie atkārtošanās. Tāpēc visa sākums ir «melnā kaste», kurā ar detaļām tiek izveidoti spēles noteikumi, un radīta katru reizi jauna telpu pasaule.»

Persiešu valodas stundas

Krievu dramaturga un režisora Genādija Ostrovska luga «Persiešu valodas stundas» Zaigas Gailes projektētajā Žaņa Lipkes memoriālā pirmizrādi piedzīvoja 2017. gada novembrī. Lugas pamatā ir iztēlota epizode no poļu–ebreju rakstnieka Bruno Šulca dzīves koncentrācijas nometnē 2. Pasaules kara laikā. Reiņa Suhanova kā scenogrāfa dalība izrādē ir likumsakarīga — viņš ir arī memoriāla pastāvīgās ekspozīcijas iekārtojuma dizaineris. Izrādes skaņu celiņu komponējis Jēkabs Nīmanis, kurš ir memoriāla audiālā noformējuma autors.

Atbilstošāku vidi kā Lipkes memoriālu Ostrovska lugai grūti iztēloties, tomēr izrādes uzvešana teātrim neparedzētā telpā rada zināmus praktiskus ierobežojumus un sašaurina formu, kādā tur iespējams realizēt scenogrāfiju. Ne mūsdienīgā «melnās kastes» tipa scenogrāfija, ne klasiskā kulišu scenogrāfijas pieeja memoriāla telpām nav piemērota. «Ir trešais veids, ko es saucu par instalāciju tipa scenogrāfiju, kurā telpu veido nevis «melnās kastes» interjers vai manipulācijas ar kulisēm, bet gan objekts. Instalāciju var pasist padusē, atnākt, padarboties un aiziet,» saka Suhanovs.

Mobilas un transformējamas telpas princips sabalsojas arī ar vides kontekstu — Lipkes memoriāla pirmajā stāvā tieši virs pagrabstāva bunkura atrodas sukka — trausla koka konstrukcija ar caurspīdīgām papīra sienām, kuras apgleznojis Kristaps Ģelzis. Tas ir pagaidu patvērums — tieša atsauce uz bībelisko stāstu par pārvietojamu mājokli ar Apsolītās zemes ainavām tās iekšienē, ko Dievs dod Mozum ceļā cauri tuksnesim. «Sukka ir pagaidu mājvieta, un tāda ir uzbūvēta arī šī izrāde — kā pagaidu teātris, ko paņemt līdzi,» komentē Suhanovs.

Memoriāla kolekcijā atrodas arī Tora — ebreju Svēto rakstu rullis —, kas scenogrāfijā ir pārvērties par telpisku objektu — dažādu izmēru sarullējamiem dēlīšu paneļiem. «Toras jeb tepiķi ir izrādes pamatā esoša zīme, kas reizē ir arī ārkārtīgi funkcionāli, jo tie papildina aktieri. Es kā mākslinieks izveidoju konstruktoru, kas ļauj režisoram ar to brīvi darboties. Tā ir dzīvā scenogrāfija, kas reaģē uz aktiera darbu,» skaidro Suhanovs. Ruļļi izrādes laikā kalpo ne tikai kā grāmatas un paklāji, bet pārvēršas arī taburetē, krāsnī, nāves kameras skurstenī, bērnistabā, slēpnī. Paneļu liektā forma ļauj tiem nostāties stateniski, veidojot sienu, uz kuras projicēt kostīmu un animācijas mākslinieces Veltas Emīlijas Platupes video. Tiem, kā uzsver scenogrāfs, izrādē ir ļoti liela nozīme: «Velta abstrakti pārstrādā holokausta tēmu un tā traģisko vēsturi. Rādīt darbību, kas noris gāzes kamerā, vai veidot scenogrāfiju kā nāves nometnes interjeru būtu par daudz. Panelis, kas sarullējas un kļūst par gāzes kameras skursteni, ir mazāk uzbāzīgs risinājums. Skatītājam nav fizioloģiski jāuzkrauj papildus emocijas. Ja kāds grib saturam emocionāli pieslēgties, tas notiks, taču izrādes estētika nedrīkst traucēt vai uzmākties. Tā es meklēju savu scenogrāfijas valodu — jāļauj skatītājam pašam pieslēgties nākamajam, dziļākajam slānim, taču ārējai formai jābūt nobeigtai, kā neitrālam fonam. Jo vairāk lasi, jo tālāk tiec.»

Arī vaļiem ir bail

Pagājušajā sezonā Latvijas Nacionālā teātra izrādei «Arī vaļiem ir bail» Elmāra Seņkova režijā tika piešķirtas  9 nominācijas un 4 gada balvas — Igoram Šelegovskim kā gada jaunajam skatuves māksliniekam, Artūra Dīča oriģināldramaturģijai, Oskara Pauliņa gaismu partitūrai un Reiņa Suhanova scenogrāfijai, kā arī skatītāju simpātiju balva. Izrādes stāsts ir laikmetīga traģikomēdija par vidējā latvieša Jāņa Bērziņa cīkstēšanos ar pusmūža krīzi, kas uz skatuves risināta ar īsu, dinamisku ainu virknēm. Suhanovs min, ka Dīča dramaturģija ir tuvāka kino scenārijam nekā teātra lugai: «Dramaturģijas ainu ritms no scenogrāfijas viedokļa ātri vien varēja rezultēties tādā kā durvju komēdijā ar paviljoniņiem, kur darbība notiek tad vienā, tad citā istabā. Domājot par to, kas pašos pamatos atšķir kino un teātri, radās izrādes jēdzieniskais izejpunkts.»

Skatuves vizuālais risinājums sastāv no arhetipiskas, melnas koka ēkas, kas, nemitīgi griežoties, ar pāris rekvizītu palīdzību uzbur spēles telpu. Nemitīgā kustība, kas notur izrādes ritumu, ir skatuves estētikas galvenais elements. «Kino skatītāja subjektīvais punkts attiecībā pret telpu ir nepārtrauktā kustībā, atšķirībā no teātra, kur scenogrāfiskā pasaule ir apturēta laikā. Šajā izrādē es piedāvāju ideju, ka statiskais atskaites punkts ir šis telpiskais objekts — māja —, attiecībā pret kuru skatītājs atrodas nemitīgā kustībā un brauc tai apkārt ar visu teātri. Tāpat kā reālajā dzīvē nepārtraukta kustība dod mainīgu vizuālo un arhitektonisko informāciju,» skaidro Suhanovs. Skatuves ripas griešanās veido arī aktierspēles tehniku un stilistiku — ainas nevis beidzas, bet aizgriežas prom no skatuves, vai, pareizāk sakot, skatuve aizgriežas prom no ainas, atstājot aktierus aizkadrā. Suhanovs uzsver gaismu partitūras nozīmi kopējā scenogrāfiskajā kompozīcijā — arī gaisma, gluži kā dabā, nepārtraukti mainās. Izrādes dramaturģiskā kulminācija tiek sasniegta ar loga izsišanu arhitektoniskajā formā, kas gan tiešā, gan pārnestā nozīmē caurdur mājas fasādi un savieno varoņu iekšējo pasauli ar ārējo čaulu.

Komentējot «Spēlmaņu nakts» piešķirto balvu, Reinis Suhanovs atzīst, ka tas ir retums, ja pašam sev nozīmīgus mākslinieciskos meklējumus, kādas ir bijušas abu izrāžu scenogrāfijas, uztver un novērtē arī publika: «Tas, protams, ir patīkams uzsitiens pa plecu un arī pārsteigums. Bet vieta, no kurienes man kā scenogrāfam rodas doma par telpu, un tas, ko pēc tam redz skatītājs, ir divas pavisam dažādas lietas. Patiesībā jau skatītājam tas nemaz nav jāzina, jo vizuālie tēli iedarbojas uz zemapziņu.»

Izrādi «Arī vaļiem ir bail» vēl var pagūt noskatīties Latvijas Nacionālajā teātrī, biļetes pieejamas teātra mājaslapā.