Čehu izcelsmes burtu, zīmju un rokrakstu dizainere Petra Dočekalova savu profesiju raksturo kā apsēstību ar burtveidoliem. Savā promocijas darbā Prāgas Mākslas, dizaina un arhitektūras akadēmijā viņa pievēršas tradicionālajai zīmju rakstībai, bet ikdienā veido mūsdienīgus rokrakstu burtveidolus un eksperimentē ar burtu mākslu ielās.
Petra Dočekalova (Petra Dočekalová) bija viena no runātājiem platformas «Latvian Literature» organizētajā konferencē «Sarunas par grāmatu dizainu un izdošanu. Rīki», kas novembrī norisinājās Rīgā.
Viena no konferences galvenajām tēmām bija digitālo un analogo rīku mijiedarbība. Tavos darbos būtisks ir ar roku rakstītais. Ja būtu iespējams, vai tu vēlētos strādāt tikai analogi, neizmantojot digitālās tehnoloģijas?
Es gribētu! Bet tikai noteiktu laika periodu, teiksim, pāris mēnešus. Pēc tam man noteikti pietrūktu darba ar fontiem, formu liekumiem un burtu digitalizēšanu. Bet jā — gadījumā, ja pavisam pazustu elektrība un vairs nebūtu pieejami datori, es būtu priecīga savu atlikušo dzīvi pavadīt tikai ar marķieriem un otām.
Kā tu savos darbos apvieno analogās un digitālās tehnikas? Kādas priekšorocības ir katram no medijiem?
Es uzskatu, ka analogā un digitālā pasaule ir nevis savstarpējā pretrunā, bet viena otru papildina un apvienojoties rada jaunu, fantastisku brīvību mākslā. Ja ar roku neizdodas uzzīmēt perfekti, vienmēr var veikt labojumus un pievienot pēdējās detaļas digitālajā vidē. Un otrādi — kad dizainā nepieciešams kādas formas padarīt dzīvīgākas, es tās rakstu ar roku.
Kas ir pats svarīgākais, strādājot pie jauna burtveidola?
Iesākumā tie drīzāk ir dizaina loģiskie, nevis radošie aspekti. Vispirms ir jāveic plaša izpēte, lai pārliecinātos, vai plānotais fonts nav jau iepriekš izveidots, — lai nebūtu tā, ka tu radi darbu, kuru vēlāk nevienam nevajadzēs. Jauna fonta izveide atkarīga arī no tā, kur klients to plāno izmantot, un konkrētajam dizainam jāatbilst šīm vajadzībām.
Burtveidolu dizainere Nina Štēsingere (Nina Stössinger) reiz teikusi, ka, pirmoreiz radot fontu, viņa jutusies kā stāvot Everesta pakājē. Vai tu varētu tam piekrist?
Jā, noteikti. Zīmējot burtveidolu, dažkārt jūtos kā tauriņš — it kā es būtu dzimusi, lai to darītu. Es izbaudu skaisto izliekumu veidošanas procesu. Bet dažkārt man šķiet, ka esmu drīzāk robots, jo fonts ir jāveido viscaur funkcionāls, ar visām ligatūrām, «OpenType» parametriem. Tad var gadīties, ka rodas nepatika pret darbu. Bet jābūt gatavam, ka tā var notikt. Tas ir process no sākuma līdz beigām, un tajā ir jārod prieks. Fonts, kurš paredzēts izmantošanai kādam konkrētam gadījumam, piemēram, plakātam, var tapt dažās stundās vai nedēļas nogalē, un tas nebūt nav nepareizi. Tajā pašā laikā ilgtspējīga fonta izveide var aizņemt līdz pat diviem gadiem. Dažreiz burtveidola skices var nostāvēt plauktā vai atvilktnē pusgadu un tikai tad tikt izvilktas dienasgaismā. Fontam jāspēj notvert tava zīmējuma labākās iezīmes. Ir jāpavada daudz laika, domājot par visām iespējamajām kombinācijām, formu variācijām, mazākajiem izmēriem, daudzkārt jādrukā izmēģinājuma varianti, jāveic korekcijas, un tāpat pastāv iespēja, ka tu beigās nebūsi ar to apmierināts.
Kas ir būtiskākais veiksmīgi izveidotā digitālā rokraksta burtveidolā?
Noteikumi un konsekvence. Starp lielajiem un mazajiem burtiem ir nepieciešams regulārs ritms, jādomā par atbilstošāko garumu un slīpumu. Dizaineram jābūt konsekventam savienojuma vietās, horizontālajās un vertikālajās līnijās, uzspiedienos, akcentos. Jau no paša sākuma jādomā par dažādām burta daļām, visām variācijām, kuras iespējams izveidot šī fonta saimes ietvaros. Es domāju, ka līnija izskatās labi tikai tad, kad tā ir zīmēta ar roku, citādi tā šķiet pārlieku mākslīga, un neviens to nevēlēsies izmantot. No otras puses, es nevaru ciest digitalizētu rokrakstu, kuram nav veiktas grafiskas korekcijas — tas atstāj haotisku iespaidu. Veiksmīgam digitalizētam rokraksta fontam jārada sajūta par dabisku rokrakstu, bet ar loģiskām savienojuma vietām un bez kļūdām, melniem pleķiem vai nelieliem tintes pilieniem.
Latvijā nav daudz cilvēku, kas nodarbojas ar kaligrāfiju, un Latvijas Kaligrāfu biedrību veido nedaudzi entuziasti. Kā tu raksturotu situāciju Čehijā?
Tā ir tieši tāda pati. Ir tikai kādi divi, trīs cilvēki, kuri ar rakstīšanu pelna iztiku. Bet vēl ir arī daži pusmūža veikalnieki, kuri prot rakstīt kaligrāfiski, jo tas tika pienācīgi iemācīts skolā. Tagad viņi strādā bāros vai restorānos un ar roku raksta ēdienkartes, bet tas arī ir viss. Tipogrāfi vai kaligrāfi, kas spētu rakstīt diplomus, adreses vai veidot smalkus grāmatu vākus, ir teju izmirstoša profesija.
Arī terminoloģijā pastāv zināmas problēmas. Es neteiktu, ka nodarbojos ar kaligrāfiju, jo, manuprāt, kaligrāfija ir kustība, kurā iesaistīts viss ķermenis. Tas nozīmē kontrolēt ne tikai rīkus, bet arī prātu. Es drīzāk sauktu savu nodarbošanos par burtu mākslu (lettering — angļu val.). Mana ikdiena pārsvarā saistīta ar darbiem digitālajā vidē, bet es rakstu arī ar roku, radu tekstus dažādām publikācijām, pasniedzu lekcijas un nodarbojos ar grafisko dizainu. Pašlaik es mēģinu mācīt kaligrāfiju dažiem citiem entuziastiem, bet, ja mums būtu organizācija, varētu organizēt vairāk meistarklašu, kurās visi būtu laipni gaidīti. Es ceru, ka arvien vairāk cilvēku mēģinās radīt lietas ar rokām, ne tikai digitāli. Es gribētu, lai ikviens veido rokrakstus. Es vadu arī kaligrāfijas darbnīcas Prāgas Mākslas, dizaina un arhitektūras akadēmijā, kurās studenti mācās rakstīt ar dažādiem rīkiem, marķieriem, aerosola baloniem. Es vēlos, lai viņi zinātu, ka ir iespējams zīmēt ar roku, jo dažkārt rodas sajūta, ka studenti ir aizmirsuši, kā turēt pildspalvu.
Tavā Instagram kontā redzēju, ka daudz darbojies arī ar ielu kaligrāfiju. Šķiet, ka pēdējos gados ir audzis pieprasījums pēc uzrakstiem, kas veidoti ar roku. Kā tu to skaidrotu?
Pašlaik tas ir populāri. Cilvēki grib sajust estētiku, ko rada ar roku veidots darbs. Kad kāds restorāns vai veikala īpašnieks man piezvana, es dodos turp ar savu mazo mugursomu, kurā ir rīki, un rakstu burtus. Dažiem restorāniem es veidoju uzrakstus katru mēnesi, citiem reizi pusgadā. Ar roku radītais atbilst pašreizējām tendencēm, tas arī viss.
Tavs bakalaura darbs bija grāmata par čehu burtu dizaineru Jaroslavu Brendu. Vai vari pastāstīt par viņu vairāk?
Jaroslavs Brenda (Jaroslav Brenda) bija grafiskais dizainers un mākslinieks, kuru īpaši interesēja burtveidolu dizains. Savā 88 gadus garajā mūžā viņš piedzīvoja dažādu stilu maiņu — jūgendstilu, dekoratīvismu, Art Deco, funkcionālismu. Pašlaik mēs pamazām no jauna atklājam viņa darbus, jo aktuāls kļūst dizains, kas radies pirms 50 vai 60 gadiem. Es ticu, ka Brendas radītais stāv pāri laikam, bet to var pamanīt tikai tagad — mēs nekad tā nedomājam par saviem laikabiedriem. Brenda ir piemirsta zvaigzne, un es vēlējos viņu iecelt uzmanības centrā. Mēs gribam publicēt vēl vienu grāmatu, kurā būtu tikai viņa radītie fonti. Tomēr jāpiebilst, ka viņš ir tikai viens no daudziem čehu burtveidolu dizaineriem. Varu pieminēt Staņislavu Maršo (Stanislav Maršo), Jiri Ratouski (Jiří Rathouský) vai Jozefu Tifu (Josef Týfa), kas ir gandrīz nezināmi ārpus Čehijas, taču tie ir mūsu burtu dizaina milži. Pašlaik pazīstami ir tikai Ladislavs Sutnars (Ladislav Sutnar), Vojteks Praisigs (Vojtěch Preissig) un Oldriks Menharts (Oldřich Menhart), bet es gribētu teikt, ka tie ir tikai trīs no trīsdesmit, kurus mēs varētu pieminēt.
Tu biji viena no redaktoriem grāmatai «TYPO9010», kas aplūko burtu dizainu pēdējo 20 gadu laikā. Kā tu redzi burtu dizainu nākamajos divdesmit gados?
Pašlaik ir burtu dizaina uzplaukuma periods. Čehijā teju katrs [dizaina skolas] absolvents ir nodibinājis savu fontu darbnīcu. Pirms divdesmit gadiem bija tikai bikli un nepārliecinoši mēģinājumi eksperimentēt ar dažādiem burtveidoliem. Šodien nozares profesionāļi savstarpēji sacenšas. Es teiktu, ka pēc 20 gadiem fonti būs kļuvuši garlaicīgāki nekā šodien, jo cilvēki izvēlas iet drošāko ceļu. Viņi nemēģina eksperimentēt tik daudz kā tad, kad digitālie rīki bija kas pilnīgi jauns, un neviens vēl īsti nezināja, kā rīkoties ar datorprogrammām. Toreiz dizaineri testēja dažādas pieejas, materiālus, viņi bija kā studenti, kas iet arī ne tik veiksmīgos virzienos tikai tāpēc, ka vēlējās pamēģināt ko jaunu. Šobrīd viss ir precīzi aprēķināts, un, manuprāt, pārāk sterils. Bet joprojām ir daudz labu fontu, kurus iespējams radīt tikai, pateicoties tehnoloģiju sniegtajām iespējām, un dizaineri var sasniegt tik augstu līmeni, kāds nebija iedomājams pirms 20 gadiem. Kopumā esmu priecīga par jebkāda veida evolūciju un ceru, ka burtu dizaineri nekad nebeigs eksperimentēt.
Viedokļi