«Free Riga» ― tukšums kā iespēja

Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Rīgas iedzīvotāju skaits ir sarucis par vairāk nekā ceturtdaļu.1 Padomju industrializācijas laikā Rīga strauji izpletās gan telpiskā, gan iedzīvotāju skaita ziņā, taču okupācijas beigas nesa ievērojamu nelatviešu aizplūdumu. Denacionalizācijas ceļā daudzas ēkas nonāca pie cilvēkiem, kam trūka resursu un pieredzes, lai jauniegūtos īpašumus apsaimniekotu. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā vēra durvis emigrācijai uz Rietumiem, kas ar 2008. gada finanšu krīzi tikai pieņēmās spēkā. Nekustamā īpašuma burbuļa plīšana nozīmēja arī daudzu projektu iesaldēšanu, apturēšanu un pamešanu pusratā. Imigrantu Latvijā praktiski nav, un demogrāfiskā situācija kopš 1990. gada pakāpeniski pasliktinās. Rezultātā milzīgs skaits ēku galvaspilsētā ir tukšas. Pēc Mārča Rubeņa, viena no «Free Riga» dibinātājiem, aplēsēm Rīgas vēsturiskajā centrā ir 500 līdz 1000 tukšu ēku. Dīkstāvē bieži vien ir tieši vecākas ēkas ar vēsturisku vērtību, kam ir liela loma pilsētas struktūras, vides un identitātes veidošanā.

Latvija šajā ziņā, protams, nav unikāla ― Eiropas Savienībā kopā ir ap 11 miljoniem tukšu ēku.2 Nekustamā īpašuma tirgus svārstības un tukšuma rašanās pilsētas audumā ir neatņemama vēlīnā kapitālisma raksturiezīme. Ekonomiskās izaugsmes periodi rada jaunas telpas, kas tiek pamestas, sākoties krīzei. Šo procesu pastiprina globalizācija, tehnoloģiskās inovācijas un politekonomiskās pārmaiņas, telpas pārprodukciju padarot par ciklisku neizbēgamību.

Zināmā mērā pilsētu attīstība kā tāda paredz periodisku ēku iztukšošanos. Centralizēta pilsētplānošana ēku īpašniekiem un attīstītājiem liek gaidīt paredzētās pārmaiņas un aiztur jaunu investīciju pieplūdumu. Dzīvojamo māju būvniecība piepilsētās iztukšo pilsētu centrus, un mazākus veikalus izkonkurē iepirkšanās centri pilsētu nomalēs. Nākotnē gaidāmās klimata pārmaiņas un ar tām saistītie migrācijas viļņi tikai pastiprinās telpiskas svārstības pilsētvidē un nesakritību starp telpas piedāvājumu un pieprasījumu. Problēma ar tukšajām ēkām ir uz palikšanu.

Pagaidu urbānisms

Telpu pagaidu lietošana ir risinājums, kas ir guvis popularitāti daudzviet Eiropā un tagad arī Rīgā, pateicoties biedrībai «Free Riga». Pirmais aizmetnis idejai par neapdzīvoto ēku atvēršanu sabiedrībai bija mākslas centrs «Totaldobže», kas vairāku gadu garumā apguva pamestās VEF ražošanas ēkas, pielāgojot tās darbnīcām, izstādēm, mākslinieku rezidencēm un kultūras pasākumiem. 2014. gadā «Totaldobže» pameta VEF telpas, taču šajā pašā laikā radās kustība «Occupy me», kas Rīgu izgaismoja kā tukšo ēku galvaspilsētu, reaģējot uz tolaik aktuālo Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Izlīmējot dzeltenās «Occupy me» uzlīmes uz pamestajām ēkām Rīgas centrā, tika aktualizēta paradoksālā situācija, ka par spīti daudzajiem neapdzīvotajiem namiem, kultūras iniciatīvām trūka telpu, lai realizētu savas ieceres. Līdz ar «Occupy me» kampaņu attīstījās vajadzība pēc pamesto ēku kartēšanas, un pamazām izauga ideja par «Free Riga».

Biedrība «Free Riga» līdz 2017. gadam apguva telpas Līksnas ielā 26, kā arī Zunda dārzu un tā teritorijā esošo bijušo traktoru fabrikas angāru. Vēl pavisam nesen Dzirnavu ielā 27 darbojās rezidenču centrs «D27», kurā ne tikai mitinājās mākslinieki, bet arī tika rīkoti kultūras pasākumi, atvērta izstāžu telpa un «brīvbode» jeb bezmaksas veikals, ierīkota brīvdabas estrāde un komunālais dārzs. Maskavas forštatē «Free Riga» saimnieko četrās ēkās, kurās darbojas mākslinieki, amatnieki, nevalstiskās organizācijas un apkaimes aktīvisti. Tallinas ielas kvartāls ir līdz šim ambiciozākais «Free Riga» projekts ― 4 tūkstošu kvadrātmetru lielā industriālā teritorija tagad ir mājvieta koncertzālei «Tu jau zini kur», bāra «Ezītis miglā» 10. filiālei, Andra Indāna skaņu studijai «Gas Sound Studio», izstāžu telpām, darbnīcām un bāram «Tallinas pagalms». Atšķirībā no biedrības aktivitātēm Maskavas forštatē, kur «Free Riga» ēkas kalpo kā lokāls apkaimes kultūras centrs, Tallinas ielas kvartāls ar savu izmēru, centrālo atrašanās vietu un komerciālo ievirzi mērķē uz visas pilsētas mēroga radošo centru.

Biedrības «Free Riga» galvenā funkcija šobrīd ir būt par vidutāju starp ēku īpašniekiem un to pagaidu lietotājiem, atrodot saskares punktus abu interesēs. Īpašniekiem pievilcīgas ir nodokļu atlaides 90% apmērā, ko sniedz biedrības sabiedriskā labuma statuss. Rezidentiem savukārt noteiktas minimālas nomas maksas, bet sabiedrība kopumā iegūst no kultūras aktivitātēm telpu pagaidu lietošanas laikā. «Free Riga» kā mediators starp iesaistītajām pusēm savieno īpašnieku ekonomiskās intereses ar jaunradi, formālo kultūru ar neformālo. Līgumi ar īpašniekiem parasti tiek slēgti uz īsu laiku un pagarināti, vienojoties par papildus nosacījumiem, kas izkristalizējas ēku pagaidu lietošanas laikā. Rezidenti un telpu lietotāji savos līgumos savukārt apņemas ieguldīt laiku telpu atdzīvināšanā, remontā un pasākumu rīkošanā.

«Free Riga» līdzdarbojas Eiropas pilsētu tīklā «Refill» (zināms arī ar garāko nosaukumu «Tukšo ēku un teritoriju pagaidu lietošana kā jauns pašvaldības instruments ēku degradācijas novēršanai un pilsētvides revitalizācijai»), kas popularizē pagaidu urbānismu un saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda. Dažas no «Free Riga» rezidentu aktivitātēm atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, palēnām veidojas sadarbība arī ar Rīgas domi, taču Latvijas sabiedrība, kas vēl līdz galam nav gatava pat velojoslām, domu par pagaidu urbānismu uzņem kūtri. Rīgai vienkārši nav līdzvērtīgas pieredzes kā Rietumvalstu pilsētām, kam ir senākas solidaritātes, skvotošanas un iedzīvotāju iesaistes tradīcijas. Piemēram, Parīzē kopš 2012. gada realizēti 62 pagaidu urbānisma projekti, to starpā arī Francijas Dzelzceļam piederošo zemju revitalizācijas un pielāgošanas iniciatīvas. Kaimiņvalstīs sava veida pagaidu urbānisma paraugi atrodami Užupes kvartālā Viļņā un Telliskivi radošajā centrā Tallinā.

Neformāla telpiskā plānošana visās tās izpausmēs (līdzdalības urbānisms, pop–up projekti, partizānu urbānisms, pagaidu lietošana, dari–pats urbānisms) pēdējā desmitgadē ir kļuvusi par sava veida modes tendenci, izpelnoties gan pašvaldību, gan akadēmiķu uzmanību un atzinību. Aktīvisti, radošo industriju pārstāvji un pilsētplānošanas organizācijas (piemēram, «London Assembly» un «Meanwhile Foundation») izceļ ēku pagaidu lietošanu kā progresīvu taktiku, kas rada jaunus attīstības modeļus un telpas pieredzēšanas veidus, un stiprina iedzīvotāju iesaisti pilsētas attīstībā ārpus institucionālajiem pilsētplānošanas rāmjiem. Pagaidu lietošana veicina arī pozitīvus sociālos procesus kā solidaritāti, dažādību, iekļaušanu, iedzīvotāju līdzdalību, kā arī iedrošina resursu dalīšanu un materiālu otrreizēju lietošanu. Tukšas ēkas ir slogs gan to īpašniekiem, gan pilsētai kopumā, radot vizuālo piesārņojumu, palielinot noziedzības risku un samazinot apkaimes ekonomisko vērtību. Atbalstot tukšo ēku izmantošanu, tiek radīta vērtība un jēga vietām, kurām trūkst identitātes, vienlaikus netieši stimulējot apkaimes komerciālās aktivitātes. Piemēram, «Totaldobže» aizsāka VEF apkārtnes attīstību, bet Tallinas ielas kvartālu savās reklāmās jau izmanto attīstītāji, kas par apmēram 2000 eiro kvadrātmetrā tirgo dzīvokļus Vesetas ielā 26.

Vai ģentrifikācija ir neizbēgama?

Šeit jāpievēršas arī pretrunīgajam ģentrifikācijas jēdzienam.3 Sociālā slāņa nomainīšanos var vērot visas apkaimēs, kas pieredzēja strauju radošo industriju pārstāvju pieplūdumu ― Spīķeru kvartālā, Andrejsalā, Miera ielā un Kalnciema kvartālā. Viens no ģentrifikācijas galvenajiem dzinējspēkiem jau izsenis ir mākslinieki un amatnieki, kas paceļ degradētu apkaimju tēlu, apmetoties tajās uz dzīvi, lēto īres cenu pievilināti. Publiskā tēla nomaiņa ar laiku rada pamatiedzīvotāju sastāva nomaiņu.

«Free Riga» vadītāji arī paši pievēršas ģentrifikācijas problēmai un vasarā rīkoja publisko diskusiju «Ģentrifikācija: labi vai slikti?», kurā Johanna Lilius no Ālto universitātes Arhitektūras departamenta apskatīja šī procesa pozitīvās un negatīvās iezīmes. Lai arī diskusijas gaitā vienprātīga atbilde uz uzstādīto jautājumu netika atrasta, dalībnieku vidū izkristalizējās kopīgs viedoklis, ka urbānā reģenerācija, kas nepadara attiecīgo apkaimi nepieejamu tās pamatiedzīvotājiem, ir vēlamāka kā ierastais ģentrifikācijas process.

Jāzeps Bikše, viens no biedrības «Free Riga» vadītājiem, uzskata, ka ideālais ilgtermiņa attīstības scenārijs ir tāds, kurā tukšo ēku pagaidu lietotāji kļūst par pastāvīgiem iemītniekiem, taču šāds modelis sevī ietver iekšēju pretrunu ― uzlabojoties pamestās teritorijas publiskajam tēlam un vērtībai, ēku īpašniekiem radīsies ne tikai iespēja, bet arī pamats paaugstināt nomas maksas, līdzīgi kā to izdarīja īpašnieki, kuriem piederošajās telpās savulaik atradās mākslas centrs «Totaldobže».

Ģentrifikācijā nevajadzētu vainot ne radošo nozaru aktīvistus, ne brīvā tirgus loģikai sekojošus ēku īpašniekus ― par sabalansētu pilsētas attīstību būtu jārūpējas pašvaldībai. Daudzviet Eiropā ģentrifikācijas novēršanai plaši izmanto pieejamu mājokļu iekļaušanu urbānās reģenerācijas projektos, taču Rīgas domes iesaiste tukšo ēku pagaidu apgūšanā un pieejamu dzīvojamo telpu radīšanā ir ļoti neliela. «Visas «Free Riga» ēkas pieder privātiem īpašniekiem. Rīgas centrā ap 90% tukšo ēku ir privātpersonu rokās. Citur Eiropā pašvaldības uzpērk tukšās ēkas un nodod tās pagaidu lietotājiem ― nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu,» stāsta Jāzeps Bikše.

Nepatīkama situācija 2014. gadā izveidojās ar Rīgas domei piederošo ēku Tallinas ielā 10, par kuru norisinājās pārrunas ar Īpašuma departamentu, un neskaitāmas radošo nozaru grupas un nevalstiskās organizācijas izteica interesi šajās telpās uzsākt savu darbību. Rīgas dome īpašumu nolēma pārdot, un tagad vairāk kā 500 kvadrātmetru lielās telpas tiek izīrētas par 9 eiro kvadrātmetrā, kas ir nesalīdzināmi augstāka cena nekā tā, ko pagaidu lietotājiem piedāvā «Free Riga» turpat blakus esošajā Tallinas ielas kvartālā. Tallinas ielas ēku īpašnieks biedrību «Free Riga» uzrunāja pats. Vienošanās par telpu lietošanu pagaidām ir uz 3 gadiem, taču mērķis ir ilgstoša apsaimniekošana, kas, ļoti iespējams, arī realizēsies, jo šis ir ievērojami komerciālāks projekts kā pārējās «Free Riga» aktivitātes pilsētas neapdzīvotajos namos.

Kā vienu no iemesliem ēkas Tallinas ielā 10 pārdošanai Rīgas domes Īpašumu departamenta direktors Oļegs Burovs minēja telpu nedrošo stāvokli. Izpildīt visas publiskām ēkām izvirzītās normas būvēs, kuras vairākus gadus ir bijušas pamestas, bez ievērojama finansiālā ieguldījuma ir sarežģīti. Apgrūtinoša ir arī likumiskā telpu lietošanas veida maiņa, kas dažkārt nozīmē to, ka katrs publisks pasākums ir jāsaskaņo atsevišķi. Pozitīvus piemērus var atrast citās Eiropas valstīs, kurās birokrātiskais process ir atvieglots tieši tukšu telpu pagaidu apguvējiem, piemērojot noteikumus, kas rūpējas par lietotāju drošību, taču padara telpas pieejamākas īslaicīgām iniciatīvām. Rīgas dome telpu apguves procesu varētu ievērojami atvieglot, veicot pamesto ēku un teritoriju kartēšanu un informācijas apkopošanu.

Interešu līdzsvarošana

Ēku īpašnieki lēnām, taču pielāgojas pārmaiņām un aprod ar domu par ēku nodošanu pagaidu lietošanā. Īpašniekiem un māksliniekiem, kuri vēlas tās apdzīvot, savā starpā nereti ir grūti saprasties, jo šīs grupas parasti nāk no ļoti atšķirīgiem sociālajiem un finansiālajiem apstākļiem. Tieši tāpēc tik svarīga ir «Free Riga» loma kā mediatoram, kas nodrošina tiltu starp visām ieinteresētajām pusēm.

Vislielākais risks šajā interešu salāgošanas procesā ir īpašnieku vajadzību priviliģēšana pār pagaidu lietotājiem, padarot mazāk aizsargāto grupu uzturēšanos tukšajās ēkās neparedzamu un nedrošu. Londonas īpašumu aizgādņu aģentūras (piemēram, «Camelot» un «Guardians of London») jau ir ieguvušas sliktu reputāciju, izmantojot pop–up formātu, lai piedāvātu ļoti īsus apmešanās līgumus. Tas jaunos pilsētniekos, kuri nespēj atļauties īres maksu par tirgus cenu, vairo uzskatu, ka nestabili un neparedzami apstākļi, dzīvojot pilsētās, ir norma. Radošo industriju pozitīvais tēls maskē problēmu, ka pilsētas centrā trūkst pieejamu telpu, un pārvērš pagaidu uzturēšanos kultūras tendencē ― stilīgā izvēlē, nevis nepieciešamībā. «Free Riga» cenšas šo risku novērst, līgumu sagatavošanas procesā strādājot ar juristiem un padarot savstarpējo vienošanos pēc iespējas drošāku abām iesaistītajām pusēm.

Lielākā Rīgas centra problēma ― tukšās ēkas ― var kļūt par tās lielāko resursu, taču, kā jau jebkurš pilsētas mēroga process, tas var izrādīties problemātisks. Rīgas priekšrocība ir tā, ka varam mācīties no kļūdām, kuras tukšo ēku aizgādņi ir pieļāvuši citviet Eiropā.

Pateicība raksta tapšanā Namedai Zemītei un Jāzepam Bikšem no biedrības «Free Riga».

Atsauces

1. Centrālās statistikas pārvalde. Dati katra gada sākumā tiek publicēti šeit.
2. Ungārijas laikmetīgās arhitektūras centrs (2014). «Tukšā Centrāleiropa». Pieejams šeit.
3. Ģentrifikācija: kādas apkaimes pamatiedzīvotāju izstumšana, kas rodas urbānās reģenerācijas ceļā, — vides publiskā tēla uzlabošanās paaugstina īpašumu vērtību un piesaista pirktspējīgākus iemītniekus.