Mums pašiem jārūpējas par savām tiesībām. Intervija ar Brigitu Tēraudu

Kopš 2017. gada Brigita vada intelektuālā īpašuma tiesību praksi advokātu birojā «Vilgerts». Viņa apgalvo, ka darbs ar intelektuālo īpašumu nekad neapnīk, jo ir gana radošs, un strīdos izmantotā argumentācija — pat aizraujoša. Sarunā Brigita skaidro, kādas juridiskas kļūdas visbiežāk pieļauj radošo nozaru pārstāvji un kā no tām sekmīgi izvairīties.

Kāds, Jūsuprāt, ir izpratnes līmenis par intelektuālo īpašumu Latvijā? Vai radošo profesiju pārstāvji prot savu darbu aizsargāt?

Es domāju, ka lielākoties neprot. Par to zina un daudz runā juristi, un mums šķiet, ka tas ir pašsaprotami — ir  taču publikācijas, grāmatas, Patentu valde rīko dažādus seminārus, un tai ir mājaslapa ar skaidrām instrukcijām. Bet atkal un atkal nonākam pie tā paša stāsta, ka praksē par aizsardzību nav padomāts. Šobrīd jau tiek runāts par to, kā skolās un universitātēs ieviest pamatapmācību par to, kas ir intelektuālais īpašums, kas ir rūpnieciskais īpašums. Autortiesību kontekstā — visi ir aptuveni apguvuši, kas ir pirātiskas kopijas un nelegāls darba saturs. Bet, man šķiet, tieši par rūpniecisko īpašumu, par to, kas ir dizaina paraugi un preču zīmes, izpratne ir krietni mazāka.

Savulaik pret mūzikas pirātismu cīnījās ar rokkoncertiem, pamanāmas bijušas AKKA/LAA aktivitātes. Kādi pasākumi ir stimulējuši vai varētu stimulēt izpratnes veidošanos par intelektuālo, rūpniecisko īpašumu?

Man šķiet, ka uzņēmējiem visvairāk palīdz stāsti par viņu darījumu partneriem vai konkurentiem tirgū. Pirms gadiem, piemēram, liels Latvijas pārtikas ražotājs aizbrauca uz izstādi Krievijā, un tur kāds konkurents paskatījās, ka pievilcīgs nosaukums, un piereģistrēja Latvijas ražotāja preču zīmi savās teritorijās. Rezultātā sekoja tiesvedība. Toreiz citi pārtikas uzņēmumi sāka saausīties. Cilvēki vai nu mācās no savām kļūdām vai arī, ja redz, ka konkurentam, draugam vai saistītam uzņēmumam bijusi nepatīkama situācija. Ļoti palīdz, ja tam pievērš uzmanību žurnālisti.

Vai esat novērojusi arī kādas pozitīvas pārmaiņas?

Darba devēju izpratne par autortiesībām noteikti ir kļuvusi labāka. Agrāk darba līgumos reti paredzēja punktus par intelektuālā īpašuma piederību, tagad ir vismaz dažās rindiņās kaut kas uzrakstīts. Parasti puses vienojas, ka darba devējam pieder tas intelektuālais īpašums, ko rada darbinieks. Pastāv arī izņēmumi, bet lielākoties tas ir pušu vienošanās jautājums — vai kāds kādam darbu ir nodevis vai nē, vai kāds kādam ir kaut ko samaksājis vai nē. Intelektuālā īpašuma piederība gan darba attiecībās, gan pasūtījuma darba gadījumā, ir ar līgumu risināms jautājums, tur nav citas labas atbildes.

Kas ir efektīvākais veids, kā aizsargāt savas idejas?

Pirmkārt, jāsaprot, ka ideju nekas neaizsargā. Neviens likumdošanas akts neaizsargā domu, kas kādam iešāvusies galvā. Tajā brīdī, kad ideja tiek realizēta, tad jāsāk skatīties. Daudz kas no intelektuālā īpašuma var tikt aizsargāts, to vienkārši nevienam neizpaužot. Tehnoloģijas, zināšanas var aizsargāt ar konfidencialitātes līgumiem, ar slepenības uzturēšanu uzņēmumā, ar svešu cilvēku nepielaišanu ražošanas procesam. Tas atsevišķos gadījumos var būt pat efektīvāk par patentēšanu, jo patentu apraksti ir publiski pieejami.

Šajā jomā vinnētājs ir tas, kurš par tiesību aizsardzību padomā un iegulda mazliet līdzekļu un laika, lai to noformētu. Radošiem cilvēkiem bieži nepatīk formalitātes un dokumenti, bet tas tiešām pēc tam noder. Ļoti žēl ir skatīties, ka kāda laba biznesa ideja, kas varētu nest peļņu īpašniekiem, nogrimst tikai tādēļ, ka par tās aizsardzību nav padomāts savlaicīgi.

Reģistrētām tiesībām vienmēr ir vieglāk realizējama aizsardzība.

Lai cik tas neliktos dīvaini, patiešām gadās, ka viena un tā pati ideja dažādās pasaules malās vienlaicīgi ienāk prātā dažādiem cilvēkiem. Tad jāskatās, kurš ir bijis pirmais — paspējis kaut ko piereģistrēt, nopublicēt vai izstādē parādīt. Pavisam nesen manā praksē bija strīds starp Francijas kompāniju un Latvijas uzņēmumu, patiešām, ar apmēram nedēļas starpību viņi bija piereģistrējuši savas preču zīmes, kas bija ļoti līdzīgas. Izrādījās, ka Francijas uzņēmums bija paspējis pirmais.

Domājot par dizainera tiesību aizsardzību, nevajadzētu vienmēr paļauties tikai uz to, ka dizainam ir Autortiesību likuma aizsardzība. Var tomēr apdomāt vēršanos Patentu valdē, kur individuāliem dizaina autoriem ir vienkārši un lēti reģistrēt dizainparaugu. Šī reģistrācija dod zināmu «pirmtiesību». Kāds reģistrāciju var mēģināt apstrīdēt vai padarīt par spēkā neesošu, bet tā pirmā kārts būs rokā tam, kurš būs paspējis kaut ko reģistrēt, jo tas ir ļoti viegls pierādījums par autorību. Tas dod handikapu nākotnē.

Tātad paļauties tikai uz Autortiesību likuma aizsardzību dizainers nevar?

Aizsardzība pastāv, bet tā ir grūtāk realizējama, grūtāk pierādāma. Reģistrētām tiesībām vienmēr ir vieglāk realizējama aizsardzība. Vienlaikus jāpatur prātā, ka reģistrācija nav pilnīga garantija iegūtajām tiesībām. Tā, piemēram, preču zīmju jomā lielākā daļa strīdu tiesā ietver prasību atzīt preču zīmes reģistrāciju par spēkā neesošu, jo cita persona ir agrāk jau reģistrējusi līdzīgu (vai varbūt pat identisku) preču zīmi. Jā, var gadīties, ka vienādas preču zīmes ir reģistrētas dažādiem īpašniekiem. Jāatceras, ka Patentu valde ir tikai un vienīgi reģistrācijas iestāde, kas nepārbauda, vai kādam citam nav agrākas tiesības. Ja es šodien piesaku reģistrācijai preču zīmi «Vilgerts», tas nenozīmē, ka Jūs rīt nevarat atnākt un piereģistrēt tādu pašu. Jūs varat. Un tad radīsies strīds. Mums pašiem jārūpējas par savām tiesībām un jāpārbauda, vai citai personai nav agrākas tiesības. Sistēmas gan ir dažādas, piemēram, Igaunijā sistēma ir citādāka — Igaunijas patentu iestāde pārbauda iepriekšējās preču zīmju reģistrācijas. Bet lielākajā daļā Eiropas valstu tā nenotiek, jo tas saistīts ar krietni lielākiem resursiem un darbu.

Bet kādas darbības intelektuālā īpašuma aizsardzībai vajadzētu veikt uzņēmuma iekšienē?

Ja cilvēki sanāk kopā un mēģina veidot radošas sfēras uzņēmumu, tad ir ļoti nopietni jāpadomā par to, kam piederēs darba rezultāti. Satiekas domubiedri, draugi un kopā kaut ko rada. Visi nezina, vai izdosies, visi riskē, un tajā brīdī nešķiet tik svarīgi, kas kuram pieder. Situācijas ir dažādas — piemēram, kāds no uzņēmuma dalībniekiem ir visu piereģistrējis uz sava vārda. Ne vienmēr tā ir ļaunprātība — vienam ir laiks aiziet piereģistrēt uzņēmumu, kamēr cits atver bankas kontu vai aiziet uz Patentu valdi. Tajā brīdī, kad darbs kļūst par vērtību, kad atnāk investors vai rodas doma, ka ar to varētu arī kaut ko nopelnīt, tad rodas strīdi. Respektīvi, pat šajos jaunajos projektos, pat ja vēl nav saredzams komerciāls potenciāls, bet tā šķiet tikai interesanta ideja, ir jāmēģina to juridiski noformēt tā, lai vēlāk nerodas strīdi. Tas viss var kļūt ļoti komplicēti, ja par to nepadomā pašā sākumā. Jautājumus par radīšanas procesa pierādīšanu — kurš ko ir darījis un izdomājis — parasti ir praktiski neiespējami risināt.

Kuru radošo nozaru pārstāvji visbiežāk vēršas pie Jums pēc palīdzības?

Diezgan daudz autortiesību pārkāpumu ir dizaina jomā, arī fotogrāfijā. Ar modi gandrīz nav sanācis strādāt, neesmu arī dzirdējusi, ka Latvijā būtu bijuši tādi nopietni strīdi. Visvairāk strīdu ir par preču zīmēm un par patentiem farmācijas jomā. Interesanta lieta, kuras dēļ es pati sāku interesēties par šo jomu, bija divu kafijas ražotāju strīds — «Nestle» pret «Merrild» izplatītājiem. Ar šo lietu strādāja mana kolēģe, advokāte Ineta Krodere. Cīņa bija par «Nestle» sarkano krūzīti, kas ir plaši pazīstama preču zīme (kafijas «Merrild» izplatītājs Latvijā izveidoja reklāmas kampaņu ar ļoti līdzīgu sarkanu krūzi — red. piez.). Visvieglāk ir aizsargāt tās preču zīmes, kuras patērētāji atpazīst, kuras uzskata par plaši pazīstamām zīmēm. Tādām zīmēm ir krietni vieglāk cīnīties pret atdarinājumiem.

Visvieglāk ir aizsargāt tās preču zīmes, kuras patērētāji atpazīst.

Daudz esam strādājuši ar reklāmas aģentūrām, kas rada zīmolus, preču zīmes. Vērtīgākās preču zīmes varētu būt tās, kas ir absolūti fantāzijas vārdi, kuri neko nenozīmē, bet vienlaikus ir labskanīgi un oriģināli. Pašam uzņēmējam savukārt vislabāk parasti patīk zīmes, kuru jēga cilvēkiem ir intuitīvi saprotama, piemēram, «Aldaris». Dažreiz uzņēmumi reģistrē ļoti aprakstošas preču zīmes, kuras ir grūti vai pat neiespējami aizsargāt. Piemēram, Patentu valdē tika skatīts strīds starp «Spirits & Wine Riga Outlet», kas ir aprakstošs apzīmējums, un «LB Spirits & Wine Outlet», un tika atzīts, ka nevienam nevar aizliegt nosaukumos lietot tik vispārīgus apzīmējumus. Jāsaprot, ka, piemēram, tik aprakstošu preču zīmi kā «advokātu birojs» nevar reģistrēt, jo uz šādu apzīmējumu nevienam nevar piederēt ekskluzīvas tiesības. Ir arī grūti izdomāt kaut ko jaunu un oriģinālu. Radot jaunu zīmolu, jāveic diezgan rūpīgi meklējumi datu bāzēs, nepietiek tikai ar pārbaudi Google meklētājā. Var šķist, ka šo zīmolu izmanto «tikai kaut kāds uzņēmums Austrālijā, tad jau viss kārtībā». Bet varbūt šis Austrālijas uzņēmums ir reģistrējis preču zīmi arī citās teritorijās, Eiropas Savienībā, piemēram. Daudzi lielie uzņēmumi tā dara, mēģinot iegūt aizsardzību ne tikai esošajos, bet arī potenciālajos tirgos.

Kā to var droši pārbaudīt?

Reģistrētās preču zīmes ir pieejamas datu bāzēs, kur visu var pārbaudīt tiešsaistē, bez maksas. Ļoti laba datu bāze ir TMview. Šajā datu bāzē ir ļoti daudzu valstu preču zīmju reģistru dati, ne tikai ES. Patentu valdes mājaslapā ir atrodamas saites uz šo un citām datu bāzēm. Lielā daļā gadījumu tāda vai līdzīga preču zīme jau pastāv, bet tad jāskatās, kurās teritorijās tā ir reģistrēta. Ja datu bāze parāda pilnīgi identisku rezultātu, jāskatās ne tikai teritorijas, bet arī nozares, jo var jau pastāvēt identiskas preču zīmes dažādās komercdarbības jomās. Ja viens uzņēmums ražo, piemēram, ieročus, bet otrs — piena produktus, tad konflikta, visticamāk, nebūs. Jāsaka gan, ka, ja iecerētais apzīmējums ir ļoti vienkāršs vai īss, tas ir diezgan liels darbs iet cauri datu bāzēm, un tas prasa iedziļināšanos.

Radošajās industrijās parādās arvien vairāk starpdisciplināru darbu, autorības robežas vairs nav tik skaidri novelkamas. Vai likumdošana tam tiek līdzi?

Mūsu pašu Autortiesību likums ir krietni novecojis, tuvākajā nākotnē būs jādomā, kā to modernizēt. Savulaik autortiesību regulējums tapa, domājot par muzikāliem, literāriem darbiem, un tagad autortiesību vide ir krietni mainījusies. Likums ir novecojis attiecībā uz autoru personiskajām tiesībām — mums ir ļoti plašs saraksts, kas ir piemērots mūzikai un romāniem, bet tas rada problēmas, piemēram, attiecībā uz arhitektūras un dizaina darbiem, fotogrāfiju. Pašlaik likums mūsdienīgi aizsargā tikai datorprogrammas. Arī attiecībā uz to, kā mēs drīkstam izmantot publiski izstādītus darbus, likumā ir ļoti šaurs regulējums.

«Publiski izstādīts» — mūsdienās tas bieži nozīmē, ka darbs bijis publicēts kaut kur internetā. Vai internets juridiski tiek uzskatīts par publisku vidi?

Autortiesību likumā ar «publiski izstādītu darbu» domāts, piemēram, ka mēs nofotografējam skulptūru parkā, un tad likums pasaka, kā šo attēlu drīkstam izmantot. Bet te arī prasītos skaidrāki noteikumi. Var šķist, ka viss, kas ir pieejams interneta vidē, ir arī brīvi izmantojams, taču tas tā nav. Tiesību pārejai, tas ir, tiesību iegūšanai uz autora darbu ir nepieciešams darījums. Tāpat kā ar mašīnu vai nekustamo īpašumu, tāpat ar autortiesībām. Faktam, ka tiesības ir pārgājušas no radītāja izmantotājam, jābūt fiksētam — vai nu rakstiskā formā, vai varbūt tā ir mutiska noruna ar lieciniekiem, bet tas nekad nav prezumējams, tam jābūt kaut kā pierādāmam.

Izplatīta prakse daudzās radošās nozarēs ir veidot «mood boards», lai radītu klientam iespaidu par iecerēto risinājumu. Šādiem nolūkiem parasti tiek izmantoti internetā atrasti, citu autoru radīti attēli. Vai tas ir autortiesību pārkāpums?

Svešu autoru darbu bez atļaujas izmantot komerciāliem mērķiem nedrīkst, tāda ir prezumpcija. Tiklīdz rodas šaubas, vienkārši jāatceras — vai man ir atļauja, vai man ir kāds attaisnojums? Vai es to daru izglītības mērķiem, citāta mērķiem vai savai komerciālai interesei? Tāpat kā svešu mantu nevar ņemt, sveša autora darbu arī nedrīkst ņemt. Protams, bieži ir jautājums par to, kā pārkāpumu pēc tam pierādīt.

Daudzi dizaineri, mākslinieki ir saskārušies ar gadījumiem, kad liela kompānija bez atļaujas izmanto viņu darbus savu produktu ražošanā. Neatkarīgam autoram ir grūti mēroties spēkiem ar globālu uzņēmumu.

Dažreiz ir pat vienkāršāk, ja tas ir atpazīstams uzņēmums, jo juridisks strīds ir apdraudējums reputācijai. Mūsu praksē ir daudz gadījumu, kad autori diezgan viegli tiek galā ar šādām strīdus situācijām. Protams, būs arī lieli uzņēmumi, kas pieļaus pārkāpumus un nevēlēsies to atzīt. Tad autoram būs jāmeklē juridiskā palīdzība. Derīgi zināt, ka prasības iesniegšana tiesā autoriem ir bez maksas — viņi ir atbrīvoti no valsts nodevas. Ir gan jāmāk pareizi uzrakstīt savs prasījums tiesai, bet tiesa bieži ir šajā ziņā pretimnākoša autoriem. Latvijā gan nav lielas tiesāšanās kultūras. Cilvēki pastrīdas un nonāk pie kāda kopsaucēja, un ne vienmēr tas eskalējas līdz tiesvedībai. Tiesāšanās ir sliktākais scenārijs.

Tiesību pārejai, tas ir, tiesību iegūšanai uz autora darbu ir nepieciešams darījums.

Bieži arī gadās, ka nav bijis kaut kas ar nodomu nozagts, drīzāk notikusi nesaprašanās vai nekonkrēti noformētas vienošanās. Ir daudz strīdu par pasūtītiem darbiem. Dizainers kādam uzzīmē skici, un pasūtītājs domā, ka viņš tagad, samaksājis niecīgu summu, var sākt ražot. Ja autors slēdz ar pasūtītāju līgumu par to, ka izveidos dizainu kaut kam, jākonkretizē, vai pasūtītājs nopērk tikai skici, nopērk tiesības ražot produktu pēc šīs skices, varbūt nopērk tiesības izmantot skici uz noteiktu laiku. Autortiesību likumā tas nav noteikts, tas jānoregulē savstarpējas vienošanās ceļā.

Nevar gan teikt, ka vienmēr vairāk cieš autori, nevis uzņēmumi. Autori arī bieži vien mēdz ne tik racionāli rīkoties, turklāt viņiem ir emocionāla pieķeršanās darbam. Tādēļ dažreiz, kad ir pārāk daudz emociju, ir labāk sarunu nerisināt pašam, bet iesaistīt vidutāju. Bieži vien uzņēmējs un autors runā atšķirīgās valodās.

Kādas ir Jūsu personīgās attiecības ar radošumu?

Es dejoju — jau ļoti sen, kopš 1994. gada Latvijas Universitātes Tautas deju ansamblī «Dancis». Arī tur vienas vienīgas autortiesības un blakustiesības — dejai ir autori, mūzikai ir autori, arī izpildītājiem ir tiesības. Pagājušajos Dziesmu un Deju svētkos bija strīds par fotogrāfiju izmantošanu — dejotājas fotogrāfija tika izvietota uzņēmuma reklāmā, to nesaskaņojot. Šī gada svētkos jau dalībnieku anketas bija krietni plašākas un konkrētākas. Protams, ka organizatoram ir labāk saņemt dalībnieku piekrišanas pirms tam, nevis vēlāk domāt, kā ar to tikt galā. Viena lieta, ka dalībnieki tiek filmēti un fotografēti publiskos pasākumos, neizceļot atsevišķas personas, bet sejas tuvplāni produkcijas reklāmā ir, pirmkārt, nepatīkami, otrkārt, tas nav atļauts.

Kas Jums šķiet sarežģītākais, strādājot šajā jomā?

Dažreiz ir žēl gan klienta, gan oponenta, kad intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi nav darīti ar ļaunu nodomu. Citkārt, tieši pretēji, pārkāpumi ir acīmredzami, un tos pieļauj institūcijas, kurām ir tieša saistība ar radošo sfēru un kurām vajadzētu būt labai izpratnei par autortiesībām. Autoriem bieži vien lielākā sāpe ir aizvainojuma sajūta, un nekas cits netiek prasīts kā tikai kļūdas atzīšana, atvainošanās.