Beatrise Kārkliņa ar porcelānu aizvadījusi visu dzīvi. Viņa bijusi māksliniece Rīgas Porcelāna rūpnīcas (RPR) 2. iecirknī un radījusi dizainu vairākiem trauku komplektiem, sīkplastikas figūrām un neskaitāmiem dekoriem stilos, kas variē no padomju funkcionālisma līdz gleznieciskam reālismam. Padomju darba ikdienu rūpnīcā izturēt un ar nezūdošu dzīves un darba prieku sagaidīt 85 gadu jubileju līdz Beatrises Kārkliņas joprojām meitenīgais humors, kas caurvij katru izteikto domu. Sarunā pie kūkas un kafijas, kas servētas pašas darinātos un dekorētos traukos, noskaidrojam, kas ir Beatrise Kārkliņa un kāda bija RPR mākslinieka darba dzīve, uzzinām dažādus porcelāna ražošanas tehnoloģiskos smalkumus, mākslinieces domas par dizainera profesiju un tās nozīmi padomju laikā un tagad.

Jūsu laikā «dizainers rūpnīcā» māksliniekam nebija amats, ar ko lepoties, drīzāk slēpjams iztikas līdzekļu ieguves veids. Kā to vērtējat šodien?

Tolaik nemaz nebiju ne dzirdējusi, ne zināju, kas tas ir — dizains.

Kad jūs to pirmo reizi izdzirdējāt, kad uzzinājāt, ka esat dizainere?

Kad Podkalnei [keramiķe Valda Podkalne — M.Š.] bija diplomdarbs akadēmijā [1979. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Industriālā dizaina nodaļu — M.Š.], tad bija «jauno dizaineru izstāde». Gājām uz to izstādi — dizains, dizains. Izstādē Podkalnei bija tādi cilindriņi, plakana četrkantīga plāksnīte — tas bija tas jaunais dizains. Protams, tie tajā laikā bija šausmīgi nekvalitatīvi, un mēs vēl nošausminājāmies — ja tāds ir jauns dizains, kā vispār var tādu gatavot un rādīt! Tajā laikā sākās tas dizains, bet mūsu [rūpnīcas] izstrādājumiem tāds vārds vispār neeksistēja. Mums bija «изготовить новую форму» (izgatavot jaunu formu — krievu val.), nevis «создать» (radīt — krievu val.); viss jau tolaik bija krievu valodā, latviešu valodā plāns mums netika sastādīts. Es nupat šķirstīju žurnālu «Māksla», tur Poluikēvičas raksts [Taisija Poluikēviča — keramiķe, mākslas vēsturniece, strādājusi RPR abos iecirkņos, izveidojusi un vadījusi RPR muzeju — M. Š.]. Vēl 1973. gadā viņa raksta: «(..) rūpnīcas māksliniekiem jācenšas veidot jaunu stilu». Nevis jaunu dizainu, bet jaunu stilu. Par mūsu darbiem neteica, piemēram, Ulstes dizains vai Kārkliņas dizains.

Bet kā jūs kā mākslinieki tolaik jutāties?

Tajā laikā tas likās normāli. Tā tas bija, un tas bija jāpieņem. Tu biji priecīgs, ka varēji uztaisīt kaut ko jaunu un ka tev pašam patika, tāda sirds lieta. Es domāju, ka tas tomēr bija [dizains], katra lieta taču bija pilnīgi no jauna jāizdomā, jāizgatavo, pie tam jāpiemēro rūpnīcas ražošanai. Tas jau bija ļoti grūti. Piemēram, manu «Jauno Rīgu» [kafijas servīze «Jaunā Rīga», B. Kārkliņas autordarbs, 1972. — M. Š.] tagadējos apstākļos varētu ražot, kad nav jāpilda plāni, jāsteidzas, lai saražotu vairāk un vairāk. Bet tajā laikā tādu nevarēja taisīt, jo katru krūzīti tad vajadzētu likt uz bonziņām [bonza — priekšmets, kuru izmanto tādu lietu, kuru korpusam ir apaļš atvērums (piemēram, tasēm) apdedzināšanai, — M. Š.], maliņu slīpēt, lai būtu gluda, spoža, un kas tad to darīs?

Jums ir ļoti raibs dzīves iesākums — bērnība pagāja kara laikā, pamatskolā mācījāties četrās skolās, bijāt Kurzemes katlā, kamēr nonācāt atpakaļ Rīgā… Pastāstiet par ceļu līdz porcelānam!

Tā īsti nezināju, ko es gribu, zināju, ka man patīk porcelāns. Līdzi draudzenei Liānai Liepai (vēlāk keramiķei) aizgāju uz daiļamatniekiem [Rīgas Daiļamatniecības skola — M. Š.], jo mums abām kopš bērnības patika veidot no māla. To, ka tur jāvirpo, jāzīmē, jāglezno, es vispār nebiju iedomājusies. Direktors Ērglis, izlasījis manu biogrāfiju, teica: «Tu, meit, raksti par jaunu, neraksti, ka esi bijusi Kurzemes katlā, tad es nedrīkstēšu Tevi pieņemt skolā!» Tā es tiku daiļamatniecības skolā, tur piecus gadus nomācījos. Tagad esmu uzrakstījusi atmiņas par Kurzemes katlu.

Skolā bija tikai māls, bet mani interesēja porcelāns. Pēdējā gadā mums atnāca pasniedzēja Rita Einberga, viņa lika uz porcelāna gleznot ar porcelāna krāsām. Man tas tā patika, un es teicu: «Es negribu diplomdarbu mālā! Man tas māls vienmēr sanāk kaut kāds ne tāds mālīgs, tāds smalkāks.» To atļāva, dabūja no RPR servīzi «Rubenss» un vajadzēja vēl kaut ko klāt. Taisīju figūriņu [sīkplastikas figūra «Meitene ar vistu», ko 1954. gadā kā pirmo oriģinālfigūru sāka ražot RPR — M. Š.] un lampas kājas formu. Kā es ņēmos ar to gleznošanu! Einberga visu laiku mani solīja aizvest uz rūpnīcu paskatīties, kā jāstrādā. Diplomdarba nodošana tuvojās, es vairs nevarēju to sagaidīt, figūriņa jātaisa, jāņem forma, bet mums taču formu ņemšanu nemācīja. Tad es vienā reizē pati aizbraucu uz rūpnīcu. Tur bija Skurstens [RPR direktors Emīls Skurstens — M. Š.], kurš vispār bija ļoti pretimnākošs jaunajiem. Un Pankoks [podnieks, tautas daiļamata meistars, modelētājs RPR 2. iecirknī Miķelis Pankoks — M. Š.] uztaisīja formu figūrai un lampas kājai, visu, kā es gribēju, parādīja, kā jāizlej. Dabūju «teicami», pateicoties tam, ka rūpnīcā bija ārkārtīga sirsnība, pretimnākšana. Un pēc skolas beigšanas es taisnā līnijā devos darbā uz rūpnīcu.

Tā gada (1953) beigās atnāca Ulste no akadēmijas [keramiķe, galvenā māksliniece RPR 2. iecirknī Zina Ulste — M. Š.], dibināja māksliniecisko laboratoriju. Es sākumā strādāju cehā roku darbu [apgleznojumus]. Fjodorova [porcelāna apgleznotāja Vera Fjodorova — M. Š.] pārbaudīja, vai es vispār māku zīmēt uz porcelāna. Iedeva trauku, un man tas iznāca pārāk kārtīgs. Viņa teica: «Ar šitādu darbu tu neko nenopelnīsi!» Galvenais bija paspēt, citādi algu nedabūsi!

Pastāstiet, lūdzu, par mākslinieka ikdienas pienākumiem rūpnīcā. Kādi bija darba uzdevumi?

Ierasties laikā darbā, nedrīkstēja nokavēt, nostrādāt 8 stundas un iet mājās! (Smejas.) Mēneša sākumā iedeva plānu, kas pēc punktiem jāizdara. Ja bija jāuztaisa jauna servīzes forma, tad tas bija vienīgais punkts, pie tā bija jāstrādā visu mēnesi. Bet vienalga jau radās kādi blakus darbi. Sākumā gatavoja skices, no tām Ulste izvēlējās, pie kuras turpināt darbu. Tālāk formām taisīja modeļus, atlēja. Sadarbībā ar formu meistariem bija jāpiemēro ražošanai. Modelisti zināja, kā vajag formas taisīt, kur likt, piemēram, kājiņu, lai nedeformētos, utml. Tas ļoti atviegloja darbu, jo mums zināšanas nebija tik lielas. Formās modelisti bija otrs autors, un uz abiem tika attiecināts vārds «изготовить» (izgatavot — krievu val.). Viens formu izdomāja, bet otrs to reāli izgatavoja.

Kam beigās bija jāatrāda gatavais piedāvājums?

Kad pirmie paraugi bija izlieti, tad jau nāca visi skatīties. Bet galvenie pārbaudītāji bija galvenais mākslinieks un partijas birojs. Pārbaudīja, vai nav paslēpies kaut kas aizdomīgs ornamentā.

Rūpnīcā bija jāveic arī īpašie pasūtījumi dažādiem svinīgiem gadījumiem, dāvanām, reprezentācijai, lai atzīmētu kādu jubileju…

Jā, vispār labi, ka tādi bija, tad varēja tā radoši pastrādāt. Tad tur, protams, sevišķi skatījās, vai nav kas pretvalstisks. Ļeņina jubilejai mums vajadzēja taisīt vāzes. Neviens neiedomājās, ka tur man tajā sirpī iekšā mūsu brīvības statuja! Tā bija «латышская девушка» (latviešu meitene — krievu val.). Man ļoti patika arī latviešu ornaments, kas ir simetrisks. Bet dekolā bija ļoti grūti dabūt sakritību, tas nebija izdevīgi fabrikai. Ar divām krāsām vēl nekas, bet ar trijām vai tādu krāsaināku…

Kādas bija iespējas iepazīties ar citu valstu ražoto porcelānu, paraugiem?

Absolūti nekādas. Mums nebija ne žurnālu, nekā, pilnīgi kā mucā. Mēs tikai sēdējām astoņas stundas uz vietas un netikām pat uz vietējām izstādēm. Neviens nevarēja saprast, ka, astoņas stundas tikai sēžot pie galda, nevarēja neko izdomāt. Kaut kādai iedvesmai taču kaut kur jārodas! Tad ar lielu cīņu izkarojām sev vienu radošo dienu nedēļā, kad varējām nebūt uz vietas vai arī strādāt savu radošo darbu. Vienīgais, kas mums bija — PSRS porcelāna rūpnīcu skates, uz kurām mākslinieki brauca, bet ne jau visi tika. Mums pašiem arī vajadzēja visu to stiept līdzi — sagatavot un sapakot traukus un aizvest, izstādīt. Tāpēc bieži brauca līdzi Ellers vai Agadžanjans [RPR 1. iecirkņa mākslinieki Ēriks Ellers, Levons Agadžanjans — M. Š.] — lai ir, kas stiepj! (Smejas.) Vienmēr skaistākie darbi bija Lomonosova fabrikai [Lomonosova Porcelāna rūpnīca, tagad Imperatora porcelāna fabrika Sanktpēterburgā — M. Š.] — ļoti skaisti zīmējumi, tur strādāja labi mākslinieki, bet tās formas jau arī nebija nekas jauns. Porcelāna masu vērtēja. Visbaltākais bija, protams, Lomonosova. Pārējām fabrikām bija ļoti netīrs, melns un dzeltens porcelāns. Mēs bijām otri labākie Padomju savienībā.

Kā vēl starp citām izcēlās Rīgas porcelāns?

Ar formām. Mums tomēr viss bija savādāks, nekā viņiem. Vērtēja visu rūpnīcas darbu, atsevišķi mākslinieki tur neeksistēja. Uz izstādēm gatavojām speciālus izstrādājumus, kas prezentēja rūpnīcas produkciju.

Padomju dizainers un radošā brīvība — tie šķiet ir grūti savienojami vārdi. Bet Jums tomēr ir arī daudz pašas radošo darbu. Pastāstiet, kādos apstākļos tie tapa un kā jūs un kolēģi strādājāt kā individuāli mākslinieki.

Tādi radošie darbi parasti tapa zem galda! (Smejas.) Kā kāds nāk iekšā, tā pagrūž apakšā, lai neredz. Kad cehā bija jādod [apdedzināt], tad mēs iemanījāmies ielikt vēlu vakarā, kad jau visi ir prom, un tad agri no rīta atskrējām pirmie, lai izņemtu paši laukā, lai neviens neredz, ko mēs tur esam ielikuši. Kad gribējām taisīt savu pirmo izstādi ar Ilgu [Dreiblati] un [Miķeli] Pankoku (1974), direktors teica, ka «mūsu dēļ cietumā nesēdēs» un vispār «pa kuru laiku mēs tos darbus uztaisījuši esam». Bija liels šurumburums!

Tomēr Jums bija diezgan daudz izstāžu kopā ar minētajiem kolēģiem.

Jā. Pēc tās pirmās mūs jau vairs tā nežmiedza, neskatījās uz pirkstiem, galvenais, lai fabrikas darbs būtu laikā izdarīts. Beidzot saprata, ka radošie darbi veicina ražošanas darbu kvalitāti, jo daudz ko no radošā darba mēs pārnesām uz ražošanu — zīmējumu vai ideju. Bet tas nāca ļoti grūti.

Ar Ilgu reiz rīkojām izstādi pilsētiņā Pusčinā pie Ļeņingradas, tur notika zinātnieku simpozijs no visām valstīm. Tur teica: «Ja jūs dzīvotu citur, būtu ļoti bagāti cilvēki. Ja izstrādā vienu pusdienu servīzi, mākslinieks ir nodrošināts uz visu mūžu.» Viņi brīnījās, kā mums tik mazas algas, ja mēs taisām tādus darbus. Mums jau nekādu autortiesību līdz pēdējam nebija.

Fabrikā savus darbus nāca realizēt arī neatkarīgi mākslinieki.

Jā, pie mums daudzi nāca. Mārtiņš Zaurs [tēlnieks, nodarbojies arī ar interjeru dekoratīvo apdari, grafiku un porcelāna apgleznošanu — M. Š.] ļoti daudz savus šķīvjus zīmēja, daudzi no akadēmijas nāca. Kad fabrika jau bija pārdota, mūsu darbi pēkšņi vairs nebija labi, tad tika aicināti mākslinieki no akadēmijas iesniegt zīmējumus, lai pēc tiem var ražot. Protams, uz papīra bija skaisti uzzīmēts, pieņēma zīmējumu, uztaisīja dekolu, un nekā! Zīmējumam ir jābūt formai piemērotam, bet priekšnieki nesaprot, ka tādu zīmējumu nevarēs vispār tai formai uzlikt. Tad atnesa no ārzemju fabrikas pilnīgi plakanu šķīvi, iedeva modelistam: «Вот, сделай, вот такие тарелки нам нужны» (Lūk, uztaisi, tādi šķīvji mums ir vajadzīgi! — krievu val.) Pie mūsu temperatūras, pie mūsu apdedzinājuma un masas! Modelists nostrādājās, un, protams, kad ielika gornā [gorns — no krievu val. «горн» — kupolveida krāsns keramikas izstrādājumu apdedzināšanai — M. Š.], tad visi bija piecepušies pie šamota pamatnēm.

Daudzi pārmet RPR māksliniekiem, ka trauku formas ir pārlieku klasiskas, sadrumstalotas, netiecas uz modernām, cilindriskām formām. Bet tikai retajam ir zināma porcelāna ražošanas tehnoloģija — lai izgatavotu taisnu cilindru, ļoti liels darbs jāiegulda, un izdošanās iespēja ir maza. Tāpēc arī formām ir vajadzīgi kādi ieliekumi, maliņas — elementi, kuri kompensē formas deformāciju apdedzināšanas laikā.

To jau neviens no ārpuses nezināja un nesaprata. Tikai pārmeta: «Kam jums tas viss vajadzīgs? Forma tikai sabojāta». Bet tur tā maliņa dod visam saturu. «Kāpēc nevar krūzīti ar izliekto malu?» To jau neviens nesaprot, ka, lai tādu krūzīti apdedzinātu, tās jāliek viena otrai blakus, un, kad krūzītes uz dēļiem nes apdedzināt, kādas sasitas kopā, un maliņa nost, viss vienos robos!

Piemēram, «Saktu» [tējas servīze «Sakta», formas autore Zina Ulste, RPR, 1960 — M. Š.] kad uztaisīja, visi bija sajūsmā, bet pēc tam kritizēja, ka tik mazs caurumiņš, ka nevar cukuru izņemt. Toties stila ziņā tas bija ļoti labs. Un tas puļķītis [rokturis] — nevarēja vāciņu nocelt, slīdēja no rokām ārā. Tad tai knibulītī taisījām rieviņas iekšā. No tādas kritikas var mācīties. Ne viss tas, kas piestāv stilam, der lietošanai.

Visa jūsu dzīve aizvadīta ar porcelānu, 44 gadi rūpnīcā nostrādāti. Līdz ar 2000. gadu sākumu Jūs tur vairs nestrādājat, un fabrika ir slēgta. Kā jūtaties pēc aktīvo darba gadu beigām?

Kad fabriku nopirka, es vēl divus gadus nostrādāju (līdz 1998. g.), tad vienkārši aizgāju prom, nožēloju, ka es tos divus gadus tur vēl acis bendēju. Tas bija tik neauglīgs darbs. Nekādas jaunas formas nepasūtīja, galvenais bija dekoli, vajadzēja visādus rūķus un kaķus utt. Bija jātaisa, piemēram, Sniegbaltīte vai «Ну погоди» (Nu, pagaidi! — krievu val.) tēli. Teica, ka nav, ko tur daudz domāt, jātaisa tā, lai bērni var uzreiz pazīt, ka tas ir tieši tas, jo visi ir skatījušies filmiņas, redzējuši grāmatas. Tāpēc bija neinteresanti strādāt.

Kā Jums šķiet, kā būtu attīstījusies porcelāna rūpnīcas darbība, ja tā būtu turpinājusi darbu?

Mums bija sapnis, ka mūsu rūpnīcā paliktu tikai viens gorns, mums nevajadzēja pat tās dārgās gāzes krāsnis; tad mēs strādātu tādus labus, unikālus darbus, kamēr gorns ir pilns, un, kad to taisītu vaļā, tad … [būtu svētki]. Tas atmaksātos uzreiz. Bet tam visam tika pārvilkta svītra pāri. Pirmais, ko darīja jaunais īpašnieks — atlaida visus speciālistus. Viņam bija jāiznīcina tā rūpnīca, bet pēc likuma divus gadus uzņēmumam vēl bija jāstrādā.

Gandrīz katrā mājā ir kaut kas Jūsu radīts — dekors uz šķīvīša vai vesela servīze. Ko Jums tas nozīmē?

Tā ir lielākā patikšana un gandarījums, ka tavus darbus pērk. Ja tavs darbs stāv un neviens nepērk, tad tu nekur nederi. Bet, ja ir izpirkts, un prasa vēl un vēl, un nevar noņemt no ražošanas, jo prasa tieši to, tas ir gandarījums.

Plašāka informācija par sarunā minētajām tēmām un datiem rodama pērn izdotajā monogrāfijā–darbu katalogā «Industriālais romantisms. Beatrises Kārkliņas porcelāns».

Izmantotās fotogrāfijas — Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzeja arhīvs. Fotogrāfiju pārpublicēšanas gadījumā saskaņošana ar Rīgas Porcelāna muzeju obligāta.