Kopš 2010. gada, kad arhitektūras medijos pirmoreiz pavīdēja starpdisciplinārā britu kolektīva «Assemble» pašu būvētais brīvdabas kinoteātris «The Cineroleum», viņu svaigie un atjautīgie darbi ir turpinājuši pieaugt mērogā un atpazīstamībā. 2015. gadā piešķirtā Tērnera mākslas balva lika «Assemble» vārdam izskanēt arī ārpus arhitektūras, pievēršot plašākas publikas uzmanību jautājumiem, kas ir studijas uzmanības centrā: jēgpilni projekti ar vietējām kopienām, amatniecības tradīcijas un roku darbs, paliekošu vērtību radīšana pilsētvidē.
Lai piedalītos «Free Riga» rīkotajā pasākumu sērijā «Kompass», nesen Rīgā viesojās viens no «Assemble» dibinātājiem arhitekts Džeimss Binings (James Binning), un man radās izdevība viņu izprašņāt par visu, ko vienmēr esmu vēlējusies uzzināt par šo neparasto arhitektūras praksi.
Vai tu parasti iepazīstini ar «Assemble» kā ar starpdisciplināru vai arhitektūras studiju?
Es nesen mēģināju to izskaidrot šādi — mums ir trīs dažādas pieejas: mēs projektējam celtnes, veidojam organizācijas un attīstām modeļus vai sistēmas, lai reaģētu uz kāda veida iztrūkumu pilsētās. Tas var būt mājokļu, darba telpu, izglītības vai veselības aprūpes telpu iztrūkums. Mūsu darbs ir pamanīt vietas, kurās kaut kā trūkst, identificēt vajadzības un nākt klajā ar risinājumu. Dažreiz labākā atbilde ir celtne, dažreiz tā ir sociāla kampaņa vai aicinājums uz pasākumu, kas cilvēkiem sniedz iespēju ieraudzīt ko pazīstamu jaunā gaismā.
Aptuveni 60% mūsu laika aizpilda arhitektūras projekti. Vairums mūsu diskusiju ir par būvniecības projektiem, un kādu daļu laika mēs pavadām, domājot par jaunām funkcionālām programmām, rakstot projektēšanas uzdevumus un meklējot veidus, kādos šos uzdevumus realizēt, — atrodot piemērotas vietas un runājot ar pilsētas vadību par pasākumiem, kas uzlabotu pilsētas vai kādas tās daļas dzīvojamību.
Jūs paši rakstāt sev projektēšanas uzdevumus?
Jāsaka, ka projektēšanas uzdevumi visai reti ir uzrakstīti tā, lai radītu labvēlīgus apstākļus labas arhitektūras radīšanai. Bieži vien lēmumi tiek pieņemti vēl pirms projekts nonāk uz [arhitekta] galda, tādēļ šķiet īpaši būtiski mēģināt iesaistīties jau agrāk. Lielbritānijā iepirkuma procedūras kopumā ir labvēlīgākas pret lieliem birojiem un izslēdz no sacensības mazos. Tādēļ ir vērts ieguldīt kādu daļu sava laika, veidojot labvēlīgākus apstākļus, lai būtu iespējams strādāt pie labiem projektiem, kuri kalpo labiem mērķiem un reaģē uz problēmām pilsētā. Nav vērts gaidīt, kad kāds cits uzrakstīs uzdevumus, kuri, tavuprāt, būtu labi un inteliģenti un atspoguļotu tavu situācijas redzējumu. Iespējams, tieši tu esi vienīgais profesionālis ar vajadzīgajām prasmēm, kurš saprot šī projekta realizēšanas sarežģītību un izmaksas un šīs novietnes potenciālu. Tādēļ tā vietā, lai ieguldītu resursus dalībā projektēšanas konkursos, mēs ieguldām tos biznesa plānošanā un vietu attīstīšanas pieejas izstrādē.
Kā jūs nonācāt pie secinājuma, ka jāizmanto proaktīvāka pieeja, vairāk jāiesaistās tajās projekta daļās, kuras parasti nav arhitekta atbildība?
Visai nejauši. Mūsu pirmajos projektos mums nebija daudz līdzekļu, tādēļ darījām visu paši. Diezgan drīz mēs sapratām, ka nav nemaz tik sarežģīti kaut ko uzbūvēt pašu rokām. Ja tu esi izstrādājis zīmējumus un izdomājis visus sīkumus, tu projektu pārzini daudz labāk nekā būvnieks, kurš skatās uz taviem zīmējumiem. Tu taču pats spēj kādam piezvanīt un noskaidrot materiālu cenas un izdomāt, cik daudz laika būvniecība aizņems. Kad esi to dažas reizes izdarījis, jūties jau drošāk un saproti, ka būvnieka darbs nav nekāda maģija, ko tu pats nevarētu paveikt.
Ar nekustamo īpašumu attīstīšanu vai ar uzņēmējdarbības plānošanu ir līdzīgi. Vienkārša finanšu plūsmas modelēšana ir pa spēkam lielākajai daļai cilvēku, kuri prot lietot Excel tabulas. Mums šķiet, ka ir labāk uzņemties atbildību arī pār šiem projektu elementiem un tad izvēlēties, kuros punktos atteikties no kontroles, nekā pēc noklusējuma pieņemt, ka šīs lietas vispār nav arhitekta atbildība. Savā būtībā arhitektūra taču ir starpdisciplināra prakse — tev ir jāsaprot ekonomika, politika, socioloģija, konstrukcijas. Arhitekti ir gana labi aprīkoti, lai sniegtu ieguldījumu arī citās projekta daļās, kuras ietekmē dizainu un uzstāda projekta ambīciju.
Pastāsti, lūdzu, vairāk par iesaistītajām pusēm jūsu «Granby Four Streets» projektā Liverpūlē!
Vēsturiski Granbija bija visai turīga Liverpūles apkaime ar raibu kopienu un kvalitatīviem mājokļiem, kas celti ap 19. un 20. gadsimta miju, kad Liverpūle bija zeļoša pilsēta ar lielu ostu. Ap 1960. gadiem pilsēta bija kļuvusi daudz nabadzīgāka, tās apkaimes nolaistas. Notika masu nemieri, kuru iznākums vairākām kopienām, tostarp Granbijai, bija nelabvēlīgs — sociālo mājokļu īrnieki tika pārvietoti uz citām pilsētas daļām, daudzas ēkas iztukšojās, un nemieru dēļ apkaime ieguva sliktu slavu. Vēl salīdzinoši nesen pilsētas dome gribēja visas tukšās ēkas nojaukt un to vietā uzbūvēt jaunas ar zemāku apbūves blīvumu — šī komerciālā attīstības stratēģija nebija vērsta uz dzīves apstākļu uzlabošanu apkaimē, bet gan uz tās nolīdzināšanu līdz ar zemi un esošā tirgus pieprasījuma apmierināšanu.
Taču grupa iedzīvotāju, kuriem viņu mājas piederēja (pretstatā tiem, kuri īrēja sociālos dzīvokļus), atteicās tās pārdot domei. Līdz ar to pilsētas vadība nevarēja nojaukt gluži visas mājas, bet paguva nojaukt diezgan daudz, ēkas desmit ielās no četrpadsmit, ja pareizi atceros. Kādā brīdī pat tika pārtraukta atkritumu savākšana un citi ikdienas uzturēšanas darbi; acīmredzot, tā bija ciniska un agresīva taktika, lai panāktu iedzīvotāju izvākšanos. Tomēr notika pretējais — iedzīvotāji pārņēma kontroli pār apkārtējo telpu un mēģināja dažādos veidos to humanizēt, mainīt vietas identitāti, kuru joprojām negatīvi iespaidoja nesenā vēsture. Ar laiku viņi sāka virzīt ideju, ka domei jānodod kopienai kontrole pār pamestajiem īpašumiem, kuri tobrīd jau bija visai sliktā stāvoklī. Visbeidzot, šī iedzīvotāju grupa apvienojās kopienas zemes valdījumā («Community Land Trust»), kas būtībā ir bezpeļņas organizācija [mājokļu attīstīšanai]. Iedzīvotāji panāca, ka dome nodeva zemi šim valdījumam, līdz ar to vairs nebija iespējamas spekulācijas ar mājokļu cenām, jo zemes vērtība bija iesaldēta. Parasti šādos gadījumos mājokļu vērtība ir piesaistīta vietējam ienākumu līmenim, un, lai iegūtu šādu mājokli lietošanā, interesentiem jāiziet izvērtēšanas process.
Un kāda bija jūsu pieeja šim kopienas attīstības projektam?
Šķita loģiski saglabāt to, kas jau tur bija, jo esošās apbūves blīvums un ēku simboliskā vērtība bija daudz lielāka kā jebkas, ko būtu iespējams uzbūvēt to vietā.
Mūsu plāns ir pakāpenisks, visaptverošs, bet arī ļoti pacietīgs un spējīgs reaģēt uz mainīgiem apstākļiem un izdevībām. Mēs palēnām atjaunojam ēkas, domājam par to, kā no jauna ieviest uzņēmumus galvenajā ielā, domājam par publisko telpu, par iespējām vietējai ekonomikai, darba vietām vietējiem iedzīvotājiem. Pa maziem gabaliņiem. Ikviens solis reaģē uz konkrētām vajadzībām, būvē jaunas attiecības un veido nepieciešamo telpu. Tas ir projekts, kurā dziļi iesaistīti daudzi cilvēki.
Mērogā, kurā mēs strādājam, ir vienlīdz svarīgi, lai iesaistītie cilvēki justu savu piederību vietai un projektam un lai pašas ēkas būtu kvalitatīvas un labi kalpotu.
Šobrīd esam pabeiguši desmit mājas, un ir izstrādāta stratēģija visai apkaimei. Ēkas, kuras ir vissliktākajā stāvoklī un kuras būtu pārāk dārgi renovēt, tiks pārveidotas koplietošanas telpās, publiskos dārzos vai citās lietās, kas noderētu visas apkaimes pakāpeniskajai pārtapšanai.
Lai attaisnotu šo divdesmit gadus garo cīņu ar pilsētas domi, arhitektūrai jābūt īpašai. Mēs mēģinām izveidot ko tādu, kas izskatītos jauns, bet kam piemistu arī vēsturiska aura un kas reizē būtu ekonomisks. Mūsu arhitekta prasmes šeit nav jālieto, lai radītu ko izsmalcinātu, bet gan atjautīgi jāizmanto materiāli, ko varam atļauties. Bieži vien mums šķiet, ka esam vienkārši celtnieki. Mēs pieņemam lēmumus, kuri būtu pa spēkam jebkuram praktiski domājošam cilvēkam un kuros nav nekā īpaši mākslinieciska. Taču katrā mājā ir komplekts ar maziem, uzmanīgi saskaņotiem elementiem, kas piešķir mājoklim raksturu un demonstrē augstu amatniecības līmeni — skapīšu rokturi, virtuvju virsmas, bet katras viesistabas centrā — mākslīgā akmens kamīns, kurš izgatavots no apkaimē nojaukto ēku drupām.
Kā šī renovācija tiek finansēta?
Ar dažādiem grantiem un sociālām investīcijām, kas jāatmaksā ar zemu procentu likmi. Pastāv granti kopienu attīstības projektiem, ir arī valdības atbalsts maziem uzņēmumiem degradētās teritorijās. Vietējo sociālo uzņēmumu, keramikas darbnīcu «Granby Workshop» varējām uzsākt, pateicoties iegūtajai Tērnera balvai. Mums tika piešķirts budžets izstādei, un mēs to izmantojām, lai izveidotu kolekciju ar mēbelēm un dažādiem mājas priekšmetiem, kas izgatavoti šajā darbnīcā. Mūsu izstāde bija šovrūms ar visiem keramikas darbnīcas dizaina produktiem. Lai popularizētu šo uzņēmumu, mēs mēģinājām likt lietā Tērnera balvas ģenerēto mediju uzmanību.
Un vai tas izdevās veiksmīgi?
Darbnīca joprojām ir visai atkarīga no pasūtījumiem. Tai šobrīd ir cieša saikne ar mums — bieži vien mēs to piesaistām kā apakšuzņēmēju. Ja mums ir kāds pasūtījums, piemēram, veikala interjers, mēs sadarbībā ar Liverpūles darbnīcu izveidojam un ražojam kādu jaunu interjera elementu. Tā mēs arī palīdzam tai veidot darbu portfolio, radīt dizainu jauniem priekšmetiem un papildināt tehniskās zināšanas. Pēdējais projekts, ko mēs kopīgi īstenojām, bija 12 000 grīdas flīžu instalācijai «The Factory Floor», kas šobrīd apskatāma Venēcijas arhitektūras biennāles centrālajā paviljonā.
Man tev neizbēgami jāuzdod jautājums par Tērnera balvu…
Tā pārvērta manu dzīvi! (Smejas). Ko tu vēlies jautāt?
Kad jūs to saņēmāt, daži slavēja «Assemble» kā pirmo arhitektūras studiju, kas ieguvusi šo prestižo mākslas balvu, kamēr citi pasludināja to par Tērnera balvas galu. Kā balva ietekmēja jūsu praksi? Kuras durvis tā atvēra un kuras — aizvēra?
Arhitektūras pasaules sarunas visai reti izlaužas no profesionālā loka un sasniedz plašāku publiku. Tērnera balvas pasniegšana nebija lielākais notikums Lielbritānijā, bet to rādīja TV, un arhitektūra ieguva plašāku atspoguļojumu kā parasti. Bija patiešām labi, ka uz mirkli par arhitektūru runāja arī ārpus ierastā nozares loka.
Pateicoties balvai, par mūsu projektiem, it īpaši tiem, ko īstenojām Liverpūlē un Glāzgovā, uzzināja daudz vairāk cilvēku. Es priecājos, ka tā popularizēja arī to darbu, ko veica citi projektos iesaistītie cilvēki, piemēram, juridiskās struktūras, ko bija izveidojuši paši iedzīvotāji. Tādi modeļi kļūst arvien izplatītāki, un tiem piemīt potenciāls ievērojami ietekmēt mājokļu pieejamību Lielbritānijā. Šajos projektos bija vairākas spēcīgas, viegli atkārtojamas idejas, kas var kalpot kā prototipi arī citām vietām, kuras saskaras ar līdzīgām problēmām.
Cilvēki, kuri mums piešķīra balvu, ļoti labi zināja, ko dara — viņi izlēma, ka šis projekts [«Granby Four Streets»] var pievērst uzmanību nozīmīgiem jautājumiem politiski īstajā brīdī. Tolaik mākslai atvēlētie līdzekļi tika pamatīgi apcirpti, un cilvēki pat sprieda — kāda gan taustāma jēga no mākslas? Līdz ar to bija ļoti noderīgi publicēt mūsu Liverpūles projektu laikrakstos un pateikt — lielākā problēma Lielbritānijas pilsētās šobrīd ir mājokļi, un varbūt tieši mākslinieki var piedāvāt novatoriskus risinājumus.
Tāda ir šīs balvas vērtība — tā ir instruments, ar kuru mākslas institūcijas spēj veidot publisku diskusiju par mākslas nozīmi Lielbritānijā.
Es domāju, ka tai bija arī savi negatīvie aspekti, vismaz es noteikti esmu dzirdējis no pāris cilvēkiem, ka tai bija sava ietekme. Jebkurš projekts, kurā mēs bijām gatavi iesaistīties, daudzu acīs acumirklī kļuva par «Tērnera balvas laureātu projektu». Taču kopienu organizācijām, ar kurām mēs strādājam, saprotamu iemeslu dēļ ir svarīgi, lai šādi projekti tiktu uztverti kā viņu paveikts darbs, nevis mūsu.
Ap to laiku, kad manas urbānisma studijas tuvojās beigām, mani ļoti aizrāva «Assemble» un līdzīgu kolektīvu, piemēram, «ZUS», «Raumlabor», «Exyzt» darbi. Tomēr šādi kolektīvi gandrīz nekad nealgo darbiniekus, un tiem ir grūti pievienoties. Vai kāds no ārpuses varētu kļūt par «Assemble» dalībnieku?
Mēs vienmēr sakām — nepievienojies mums, veido pats savu komandu. Tajā, ko mēs darām, nav nekā īpaši inovatīva, izņemot to, ka mēs sekojām šai idejai līdz galam. Mūsu priekšrocība ir kritiskā masa, un pietiekami daudzi no mums vienmēr iet vienā virzienā. Kad jūsu ir gana daudz, ieslēdzas tāds kā bara instinkts — jūs kopā kaut kur dodaties, un visi pieņem, ka pārējie zina īsto ceļu. Daudzi no mūsu pirmajiem darbiem bija visai naivi un dzima no entuziasma vai nemiera; tie bija veids, kā turpināt mācīties un radīt tādu kultūru, kāda pastāvēja skolās, bet šķietami nebija atrodama praksē, it īpaši tolaik, 2009–2010. gadā. Tas vienkārši nozīmēja savākt cilvēku grupu, kurus vieno noteiktas intereses un kuri ir gatavi upurēt mazliet no sava personīgā komforta kopīgai idejai, jo tā varētu sasniegt ko pārsteidzošu.
Vai jūsu grupā pastāv kāda iedibināta hierarhija?
Mums nav vadītāja un darbinieku, tas ir vairāk tāds kā biedrības modelis. Mēs visi esam līdzvērtīgi partneri. Cilvēkiem ir dažādas lomas, bet tās nav pārlieku specifiskas un plūstoši mainās. Mūsu lokā pastāv visai dažādi viedokļi par to, kā mums būtu jādarbojas — tie variē no strukturēta uzņēmuma līdz pilnīgai anarhijai. Šis kolektīva modelis ir pielāgojams — ja mums šķiet, ka kaut kas nefunkcionē vai ka ir vērts pamēģināt ko jaunu, mūsu spēkos ir to mainīt. Ja tev nepatīk, kā lietas notiek, tu nevis visu pamet un dodies tālāk, bet gan mēģini panākt pārmaiņas, jo attiecības ir kļuvušas tuvas gan personīgi, gan profesionāli, un visi izjūt atbildību. Lai kas mēs šobrīd būtu, pēc dažiem gadiem tas noteikti jau būs kas cits, jo «Assemble» ir daudzu autoru radīta vīzija, kas nepārtraukti tiek pārrakstīta.
Kā jūs piecpadsmit cilvēku kolektīvā tiekat galā ar personīgajām ambīcijām un ego?
Es nesen klausījos kādu podkāstu, un starp daudzām citām tēmām tajā bija sadaļa par poliamoriju. Man šķiet, «Assemble» ir mazliet kā poliamoras attiecības. (Smejas.) Tās prasa daudz sarunu, uzklausīšanas, un tev ir jāapzinās savu lēmumu ietekme uz citu cilvēku jūtām un karjeras iespējām. Ir jāsaprot, ka citi var nepiekrist tavām izvēlēm un var izvēlēties strādāt citos veidos. Bet jums visiem jātic, ka jūs raugāties aptuveni vienā virzienā.
Viedokļi