Lietaskoks. Intervija ar Rihardu Vidzicki

Ideja par Kokamatniecības muzeja izveidošanu Rihardam Vidzickim radusies 1999. gadā, kad pēc mācībām Rīgas Amatniecības vidusskolas kokapstrādes nodaļā Rihards iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē. Uz to mudinājis arī tēvs, kurš, pats būdams kokamatnieks, ne tikai rosinājis interesi dēlā, bet jau bija sakrājis bāzi tolaik vēl topošajai ekspozīcijai. Nu jau vairāk nekā 10 gadus nepilnus desmit hektārus plašā teritorija, kas ieguvusi Vienkoču parka nosaukumu, ir atvērta visiem interesentiem. Kad kopā ar fotogrāfu viesojamies pie Riharda sniegotā ziemas dienā, viņš izrāda muzeja krājumus un atklāj, ka viskarstākā sezona Vienkoču parkā ir «zelta rudens». Tomēr Riharda darbā gadalaikam nav lielas nozīmes, laikapstākļiem gan. Viņš strādā, ievērojot dabas ritmu. Ja ārā snieg vai līst, darbi notiek iekštelpās. Ja ne — Rihards zāģē un grebj ārā. Meistara jājamzirdziņš ir vienkoči — laivas, abras un citi trauki, kas top, izveidojot tos no viena koka gabala. Lai arī šī darbības niša ir šķietami šaura, klientu netrūkst. Rihards ir viens no «Northmen» amatnieku ģildes biedriem, un lielākā daļa viņa radīto darbu atrod pasūtītājus ārzemēs.

Kādā intervijā jūs minējāt, ka kokamatniecības popularitāte pasaulē pieaug. Kā jūs to skaidrotu, un kāpēc tieši koks cilvēkiem joprojām ir tik svarīgs materiāls?

Vienu konkrētu atbildi sniegt ir grūti, taču koks kā materiāls ir vēsturiski ļoti pazīstams, arī dabā tas mums ir visapkārt, un tas ir ļoti patīkams. Dienvidu zemēs, protams, daudz izmanto arī akmeni, jo tur ir karsts, un akmens ir vēsāks. Varbūt arī fiziski tur koks nav tik pieejams, tomēr to vienalga izmanto. Koks ir labs siltumizolators — mēs aukstā ziemā varam ārā apsēsties uz koka sola, un tas nesaldē, bet vasarā — nekarsē. Koks ir visās klimata joslās piemērots materiāls — tas ir viens no tā popularitātes iemesliem. Turklāt tas ir dabīgs materiāls. Mājās taču nevienam negribas sēdēt pie plastmasas galda!

Runājot par amatniecības aktualizēšanos… tas ir ļoti interesanti! Amatniecība nepārtraukti ir tiekusies pēc maksimālas kvalitātes. Tagad rūpnieciskā ražošana kvalitāti ir noslīpējusi tiktāl, ka tā jau kļūst nepievilcīga. Reizēm mēs skatāmies uz koka priekšmetu un vairs nevaram atšķirt to no plastmasas, jo mūsdienās arī plastmasas ražošana ir sasniegusi tādu līmeni, ka ar to var imitēt jebko. Ir koka logi, kuru materiālu var noteikt tikai zinātājs, un arī tikai pēc ļoti specifiskām lietām, savienojumiem. Pēc taustes tos nevar atšķirt.

Savukārt amatnieciski darinātai lietai ir savs smeķis, sava faktūra, ko atstāj roku darbs. Tai ir arī savs stāsts — lietu ir taisījis konkrēts meistars vai meistaru grupa konkrētā darbnīcā ar savu vēsturisko attīstību. Pasūtītājs jūt lielāku saikni, ir vairāk iespēju realizēt klienta vēlmes. Veidojas sadarbība starp meistaru un klientu, un šie ir iemesli, kā es skaidrotu cilvēku pieprasījumu pēc amatniecības.

Kā jūs izvēlējāties strādāt tieši ar vienkočiem? Kāda ir to specifika?

Jau kopš bērnības man ir paticis Brīvdabas muzejs ar visiem tā vēsturiskajiem eksponātiem. Man šķita, ka abrām, piestām, vienkoču laivām piemīt kas mistisks un vilinošs. Arī Vilnis Kazāks, Latvijas Amatniecības kameras bijušais prezidents, kurš man pasniedza lekcijas universitātē, bija aizrāvies ar vienkočiem. Tad uztaisīju savu pirmo vienkoča laivu, un tā tas viss aizgāja, un, pateicoties šai interesei, radās arī parka nosaukums.

Būtībā vienkocis ir priekšmets, kas pilnībā vai lielākoties ir izgatavots no viena koka gabala. Tas ir interesants un laikietilpīgs process. Viss top no zaļa, slapja koka, kas žūst darba procesā. Zaļš koks arī nav tik ciets, to ir vieglāk apstrādāt. Maizes abras top no liepas un apses, pārējie trauki — no citiem lapu kokiem. Vairāk cenšos izmantot mūsu cietos lapu kokus — ozolu, gobu, kļavu, arī pīlādzi. Nesen sāku izmantot arī ievu, kuras tekstūra ir līdzīga pīlādzim. Visus traukus, izņemot abras, apstrādāju ar dabīgiem materiāliem, pārsvarā ar bišu produktiem, pats taisu propolisa tinktūru, vasku un lineļļu. Tagad pamazām attīstu tehnoloģiju, kad koks tiek apstrādāts, to apdedzinot.

Kā jūs pārdodat savus darbus, kas tos iegādājas?

Esmu viens no «Northmen» ģildes amatniekiem, pārsvarā trauki tiek pasūtīti tās mājaslapā. Galvenokārt pasūtījumi nāk no ārzemēm, lielākoties ASV, kur cilvēki ir tendēti uz šādām lietām. Pēdējais trauks aizceļoja uz Franciju. Agrāk vai vēlāk visi trauki atrod savu gala patērētāju. Diezgan daudz maizes abru var pārdot tepat Latvijā — tās tiek izmantotas gan maizes cepšanai, gan dekoratīvos nolūkos. Sezonā atbrauc apmeklētāji un kaut ko nopērk. Daļa trauku «aiziet» Latvijas restorāniem profesionālai lietošanai. Laba sadarbība man izveidojusies ar «Restorānu 3» un «Trīs Pavāru restorānu», no kuriem nāk arī atgriezeniskā saite. Man tā ir svarīga, lai varu uzlabot tehnoloģiju, apdari, zināt, kā trauks lietojas. Pats gan arī daudz ko testēju, esmu diennakti turējis paša taisītajā traukā marinētas bietes. Nekas nenotika. Protams, lai koka trauks labi kalpotu, jāzina, kā to kopt.

Uz gadatirgiem gan vairs nebraucu un ar pasūtījuma koka darbiem, piemēram, mēbeļu izgatavošanu, nenodarbojos. Nevar strādāt uz visām pusēm.

Man ir svarīgi saglabāt patiku pret to, ko es daru, darīt to ar prieku un tad, kad es pats to vēlos.

Kas jums sagādā lielāku gandarījumu — pats darba process vai tā rezultāts?

Tie ir brīži, kad es radu kaut ko jaunu. Pats process, kamēr nonāku līdz rezultātam. Protams, ja tas izdodas veiksmīgs, par to arī ir gandarījums. Pat tad, ja dažreiz liekas, ka kaut kas līdzīgs jau ir darīts, atšķirība slēpjas niansēs. Jo dziļāk šajā jomā iet, jo būtiskāka loma ir tieši niansēm un to atklāšanai.

Savukārt profesionālā izaugsme — tā, manuprāt, ir normāls process. Piemēram, es jau ļoti ilgi biju darbojies ar koku, bet vienkoču traukus pastiprināti sāku taisīt tikai pirms pāris gadiem. Vajadzēja paiet aptuveni pusotram gadam, lai es saprastu, ka esmu izaudzis tā, ka šo jomu kārtīgi pārzinu. Un pat tad nav tāda brīža, kurā varētu pateikt — lūk, tagad viss. Visu laiku ir kaut kas jauns, ko var uzlabot un atklāt.

Kādu jūs šobrīd redzat amatniecības ainu Latvijā, tās nākotni?

Mūsdienās ar amatniecību iet greizi. Uz tās attīstību nav vērstas ne izglītības iestādes, ne valsts politika. Arī Rīgas Amatniecības vidusskola, kuras koka nodaļu esmu pabeidzis, tagad ir pārsaukta par Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu. Bieži vien ir tā, ka šodien visi ir it kā «dizaineri», bet pati būtība, uz kā turas dizaina priekšmeti, materiāls un funkcionalitāte, viņiem ir kas pilnīgi svešs. Viņi fokusējas uz vizuālo aspektu, bet pamats izpaliek. Reizēm pie manis brauc skolēnu, studentu grupas, bet reti ir tā, ka kādam šīs lietas ļoti interesētu.

Kas raksturo augsta līmeņa amatniecību? Tie koka izstrādājumi, nieciņi, ko plašā klāstā var redzēt gadatirgos un suvenīru veikaliņos, manuprāt, atstāj maldīgu priekšstatu par šo nozari.

Amatniecības stūrakmens ir prasme. To var iegūt, mācoties gan no meistara, gan savām kļūdām. Arī amatniecības skolās pasniedzējs lielākoties ir meistars. Tad, kad meistars tiek pāraugts (jo katrs labs meistars pāraug iepriekšējo), nākamais līmenis jau ir mācīties no savām kļūdām, jo no citu kļūdām šis cilvēks jau ir mācījies.

Lāzergriešana, lāzergravēšana un CNC frēzēšana — tās ir industriālās minimašīnītes, kas kaut ko dara, bet tā nav amatniecība.

Jums ir doktora grāds inženierzinātnēs. Kāda bija jūsu motivācija paralēli praktiskajai darbībai virzīties tik tālu pa zinātniskās karjeras ceļu?

Mana galvenā motivācija ir pats izzināšanas process. Turklāt zinātniskā darbība bija saderīga ar to ceļu, ko jau biju izvēlējies (2012. gadā Vidzickis aizstāvēja promocijas darbu «Masīvkoka apstrādes tehnoloģija vides objektiem» — V.V.). Ja doktorantūra būtu pilnīgi citā virzienā, es nebūtu gājis tik tālu. Maniem kolēģiem ir tāpat. Daļa kļūst par profesoriem, bet man tas nav vajadzīgs. Esmu pats savas iestādes vadītājs, tomēr sadarbība ar universitāti turpinās.

Vai darbs ar studentiem ir jūsu veids, kā uzturēt interesi par amatniecību nākamajās paaudzēs?

Nodot savas zināšanas tālāk ir svarīgi. Agrāk, kad biežāk biju sastopams RTU, ar studentiem strādāju vairāk. Tagad pie manis brauc tie, kurus koka lietas interesē visvairāk. Tas, ko viņi ar šīm zināšanām un prasmēm iesāks pēc tam, ir cits jautājums. Piemēram, RTU ir doktorante, kas maģistrantūrā sāka pētīt tieši rokas griezējinstrumentus. Viņa brauc pie manis, izmēģina praktiski ar tiem darboties. Viņa netaisīs vienkočus, bet iepazīst kokapstrādi caur instrumentu prizmu. Mums Latvijā ir liela problēma ar terminoloģiju, ir visādi vecvārdi un svešvārdi, bet ir daudz instrumentu, kam vispār nav latvisko nosaukumu vai tie ir pilnīgi nepareizi.

Pagājušajā vasarā iesaistījos MAD skolā (Starptautiskā dizaina vasaras skola MAD — V.V.), konsultēju studentus, kuri bija izvēlējušies strādāt ar masīvkoku. Iespēju robežās ieceres arī izdevās. Darbs ar vienkočiem prasa specifiskus rīkus, kas ir padārgi un, atkarībā no tā, ko tu taisi, vajadzīgi diezgan plašā klāstā. Man ir arī tādi instrumenti no Jēkaba (amatnieks, «Northmen» ģildes dibinātājs Jēkabs Dimiters — V.V.), kas ir taisīti speciāli manām vajadzībām vienā eksemplārā.

Jūs esat iesaistījies Koksnes dienu rīkošanā. Lūdzu, pastāstiet vairāk par šo pasākumu!

Koksnes dienas ir regulārs starptautisks pasākums, kas pārsvarā notiek zemēs, kuru pamatā ir ļoti dziļas kokamatniecības saknes. Tās sākās Tanzānijā, tai sekoja Ķīna, Turcija, Nepāla. Pagājušajā gadā Koksnes dienas notika Losandželosā. Amerikāņi ir dulli — amatniecība hobija līmenī tur ir ļoti attīstīta. Cilvēki ikdienā var darīt ko pilnīgi citu, bet brīvajā laikā darbojas ar koku ļoti augstā līmenī. Šogad Koksnes dienas notiks Ankorvatā, Kambodžā.

Uz šo pasākumu sabrauc koktēlnieki, kokamatnieki no visas pasaules. Katrā valstī ir sava specifika — afrikāņi vairāk pievēršas tēlniecībai, Ķīnā ir viss spektrs no tēlniecības līdz mēbelēm. Pirms četriem gadiem pats biju aizbraucis uz lielajām Koksnes dienām Ķīnā, kurās organizatori aicināja rīkot arī reģionālos pasākumus. Tā jau trīs gadus Koksnes dienas notiek arī Vienkoču parkā, un studentiem tās jau kļuvušas par tradīciju. Vide šeit ir piemērota, vienīgi laikapstākļi nav tie pateicīgākie — Koksnes dienas tiek rīkotas martā.

Vienkoču parkā var apskatīt arī pirmo smilšu maisu māju Latvijā. Kā radās ideja par tās būvniecību?

Ideja par šādu būvi radās 2008. gadā kopā ar domubiedriem. Pirms tam pulcējāmies tepat blakus, no Latgales atvestā guļbaļķu namiņā, bet gribējām nedaudz lielāku. Pamatdoma bija būvniecībā izmantot pēc iespējas tuvāk ņemtus dabas materiālus un otrreiz pārstrādājamas izejvielas. Pamati ir no lopbarības maisiem, pildītiem ar smiltīm un mālu, izmantojām arī stikla pudeles, reklāmas banerus hidroizolācijai. Gribējām uztaisīt māju tādā stilā, kādā Latvijā vēl neviens to nebija darījis. Tagad ir tapis vēl šis tas līdzīgs, bet tie, kuri to ir darījuši, tāpat ir braukuši uz šejieni skatīties. Tad, kad mēs būvējām šo, tad tikai viens cilvēks Latvijā vēl taisīja sev māju no salmu ķīpām.

Šobrīd arvien vairāk tiek runāts par to, ka resursu taupīšana un ilgtspēja ir tas, uz ko vajadzētu fokusēties arī mūsdienu dizainam. Kā jūs uz to raugāties?

Resursu racionāla izmantošana ir ļoti svarīga. Arī es, piemēram, veidojot traukus, cenšos izmantot visu lietderīgo materiālu un radīt pēc iespējas mazāk atgriezumu. Arī to, kas paliek pāri, izmantoju lietderīgi. Tā kā koks ir atjaunojams dabas resurss, tad varu izvēlēties, ko iesākt ar turpat ņemta kokmateriāla nevajadzīgo daļu izmantošanu — atstāt dabā sapūšanai, izmantot malkā. Skaidas lieliski noder kompostam.

Vienkoču parkā un arī privātajā dzīvē lielu vērību piešķiru atkritumu šķirošanai. Tajā pašā laikā neesmu galēji «zaļais». Uzskatu ka visam ir jābūt saprāta robežās. Man šķiet, ka pasaulē daļa jautājumu, kas saistīti ar vides piesārņošanu un globālo sasilšanu ir pārspīlēti.

Nenoliedzami, mūsdienu patērētāju laikmetā tiek ražots pārāk daudz produktu, kas kalpo pārāk maz, ir ātri izmetami un rada daudz atkritumu.

Cik liela joma jūsu daudzpusīgajā darbībā atvēlēta tūrismam?

Varbūt sākumā uz tūrismu liku pārāk lielu uzsvaru, taču tirgus Latvijā ir ļoti mazs. Pozitīvi, ka uz šejieni brauc arvien vairāk cilvēku no ārzemēm. Ik pa laikam uzrodas cilvēki ar nopietnu interesi. Piemēram, pagājušajā vasarā ieradās viesis no kuģu muzeja Nīderlandē, kas interesējās par vienkoču laivām. Tūrisms iet roku rokā ar visu pārējo, ko daru. Jebkurā gadījumā tas nozīmē ne tikai atpūtu, bet arī izzināšanu. Es dodu iespēju uzzināt vairāk par kokamatniecību, Līgatnes apkārtnes vēsturi, dabu, zaļo domāšanu. Būdams kokamatnieks, es uzturu arī nemateriālo kultūras mantojumu — prasmes. Esmu sev izveidojis tādu kā trīsstūri — amatniecība, zinātne, tūrisms. Tas viss, manuprāt, veido spēcīgu kodolu.

Intervija tapusi sadarbībā ar MAD starptautisko dizaina vasaras skolu.