Kas ir pats svarīgākais labam žurnālam?

Vāks! (Smejas.) Tā ir komerciālo izdevumu problēma, ka bailēs zaudēt lasītājus un naudu, tie ir pārbāzti ar tēmu pieteikumiem, sieviešu žurnāli nosaukti sieviešu vārdos. Tas ir garlaicīgi. Labi un nopietni izdevumi neizmanto šādus trikus, un es tikai priecājos, ka neesmu tajā iesaistīts. Žūrijā redzēju jūsu «Benji Knewman» žurnālu, manuprāt, to var nopirkt arī Minhenē. Tas ir labs standarts. Manuprāt, kvalitāte vienmēr ir iedarbīga.

Jūs esat «Süddeutsche Zeitung Magazin» kopš 2012. gada. Vai ieviesāt tajā kādas izmaiņas?

«SZ» izdevniecībā es biju arī pirms tam, strādāju ar citiem izdevumiem, piemēram, «Now», «Fluter» un «SZ Wissen». Kad nonācu «Süddeutsche Zeitung Magazin», es, pirmkārt, atkal sāku celt gaismā fotogrāfiju un ilustrāciju, kas vienubrīd žurnālā bija zaudējusi savu nozīmi. Esmu liels ilustrācijas fans. Tā īpaši noder, lai vizualizētu stāstus, kad pieejamās fotogrāfijas ir sliktas vai garlaicīgas. Bet dizaina pārmaiņas bija smalkas un pakāpeniskas, tādas, ko lasītāji uzreiz varētu arī nepamanīt. Man nepatīk kaut ko nogriezt kā ar nazi un nākt klajā ar ko pavisam jaunu. Pateicoties tobrīd jaunieceltajam redaktoram, žurnāla tēls bija kļuvis pozitīvāks, saturs — daudzveidīgāks. Es sekoju šīm vadlīnijām, kopējai atmosfērai.

Kā notiek jūsu žurnāla veidošana? Kādi ir termiņi, darba struktūra?

Mēs strādājam pie četriem žurnāliem paralēli. Viens ir aktīvā darba procesā, otrs jau tūlīt jāsūta uz druku, vēl divi pamazām top. Vidēji viena žurnāla izveide aizņem trīs četras nedēļas, kuru laikā daudz kas var mainīties. Mums ir daudz skiču un foto — redaktors nav diez ko priecīgs, ja piedāvāju tikai vienu variantu vāka attēlam.

Mums visu laiku ir jātur roka uz pulsa, jāparedz, kas pēc vairākām nedēļām vēl būs aktuāli. Bet, par laimi, žurnālā mēs nepublicējam ziņas, neesam nepārtrauktā skrējienā. Es neapskaužu «Der Spiegel» redakciju — ja brīvdienās būsi palaidis ko garām, pirmdien žurnālu neviens vairs nepirks.

Mūsu priekšrocība ir arī tā, ka žurnāls iznāk katru nedēļu un ik pa laikam veidojam arī speciālizdevumus, kuros varam atļauties vairāk eksperimentēt. No vienas puses mums ir dota radošā brīvība, no otras — strikti termiņi. Pat tad, ja kāds numurs nav sanācis tik labi, kā iecerēts, tu zini, ka nākamais būs labāks.

Cik lielā mērā jums nākas sekot pārdošanas rādītājiem, pielāgoties lasītāju interesēm?

Mūsu žurnāla priekšrocība ir tā, ka tas ir dienas avīzes pielikums, kas iznāk piektdienās. Man nav jādomā par to, kā to pārdot kioskā. Lasītāji to pērk tāpat un piektdienās — jo īpaši. Līdz ar to man ir lielāka radošā brīvība, jo man jau ir garantēta piekļuve lasītājam. Šajā ziņā man šķiet mazliet negodīgi, ka esam saņēmuši kādu balvu par žurnāla vāku, kamēr citiem jādomā, kā izveidot tādu vāku, lai žurnālu gribētu pirkt atsevišķi. Mēs varam atļauties būt pirmajā acu uzmetienā nesaprotami, dot vietu iztēlei, interpretācijai.

Mūsu lasītājs ir labi izglītots, informēts, tomēr tas ir žurnāls masām. Mūsu lappusēs ir viss, no esejām līdz reportāžām, no zinātnes līdz modei. Reizēm tā ir problēma, ka arī ar žurnāla dizainu man ir jāsasniedz visi. Tajā pašā laikā mums ir jāpieturas pie sava stila. Mēs nevaram izmantot pārāk amerikāniskas fotogrāfijas vai līdzināties, piemēram, «Vogue».

Jūsu žurnāla lappusēs ir bijuši Eiropā ļoti pazīstamu fotogrāfu un ilustratoru darbi. Pēc kāda principa jūs viņus izvēlaties?

Tā kā es šajā industrijā darbojos gandrīz 20 gadus, Vācijā es pazīstu visus fotogrāfus, mēs esam gandrīz kā ģimene. Mums ir tēmas, kas piestāv dažādiem stiliem, un, kad es redzu, ka konkrētais cilvēks tajā varētu sniegt kādu pienesumu, es vienkārši piezvanu. Reizēm noskatu autorus kādā citā izdevumā vai internetā. Mums ir atvēlēts budžets tam, lai varētu fotografēt paši vai speciāli pasūtīt fotogrāfijas. Nepērkam tās no bankām. Varbūt mēs nemaksājam tik labi kā, piemēram, reklāmā, bet es ticu, ka mūsu pasūtījumi autoriem ir interesantāki. Tas pats attiecas uz ilustratoriem. Nesen es uzrunāju puisi, kurš strādā ļoti interesantā veidā. Viņš vispirms savās mājās Kanādā izcep figūras no sāls mīklas, tad tās nokrāso un nofotografē. Man patīk atklāt jaunas lietas un uzrunāt to autorus sadarbībai. Mūsdienās tu vari strādāt ar māksliniekiem no visas pasaules. Vienkārši uzraksti un pajautā. Līdz šim mums vēl neviens nav atteicis. Mums ir bijis ceļošanai veltīts speciālizdevums ar Žana Žuljēna (Jean Jullien) ilustrācijām un Ziemassvētku izdevums ar Deividu Šrigliju (David Shrigley).

Vai Vācijā ir vēl kāds izdevums, kas līdzinās jūsējam?

Mūsu tirgū lielākais konkurents ir «Die Zeit Magazin», kur par mākslinieciskā direktora konsultantu strādā mans draugs Mirko Borše (Mirko Borsche). Tas ir ļoti līdzīgs mūsējam. Reiz mēs kopā izdomājām uztaisīt tādu kā «sacensības numuru», kurā apskatījām vienas un tās pašas tēmas no dažādiem skatpunktiem. Kā lai vizualizē to, ka abi žurnāli savā starpā sacenšas? Ir tāds populārs komikss «Spy vs. Spy» par diviem spiegiem, kuri nepārtraukti cenšas viens otru novākt. Tā uz mūsu žurnāla viens no viņiem bija attēlots, lasām «Die Zeit Magazin» un otrādi. Arī stāsti bija savstarpēji saistīti. Izlasot abus, varēja uzzināt vairāk.

Kādi, jūsuprāt, šobrīd ir galvenie izaicinājumi jums personīgi un drukātajiem izdevumiem kopumā?

Manā darbā — īsi darbu nodošanas termiņi un pārāk daudz teksta! (Smejas.) Lai ko tas prasītu, žurnālam rezultātā jāizskatās labi, un lielākais izaicinājums ir panākt, lai tas neizskatītos garlaicīgi.

Mēs esam un paliksim klasisks, drukāts medijs. Daļa satura pieejama arī digitāli, bet, manuprāt, tikai dažiem žurnāliem sanāk patiešām veiksmīgi pārnest saturu arī digitālajā vidē, un mēs neesam no tiem. Es nejūtu, ka mūsu pastāvēšanu pagaidām apdraudētu digitālā vide, bet no otras puses — mainās lasītāju paradumi. Auditorija noveco. No ekonomiskā aspekta būs interesanti pavērot, ko darīs reklāmdevēji, jo skaidrs, ka reklāmas nākotne nav drukātā žurnālā. Viņus interesē instagrams, produktu izvietošana… Manu darbu tas šobrīd tieši neietekmē, bet industriju kopumā gan.

Kādus žurnālus jūs pats augstu vērtējat, kuriem sekojat līdzi?

Mani interesē ļoti dažādi izdevumi, lieli un mazi, seni un pavisam svaigi. Es vienmēr pievēršu uzmanību tam, kā žurnāla radošā komanda ir tikusi galā ar tā satura atklāšanu. Uz mana galda vienmēr ir kāds franču žurnāls, piemēram, laikraksta «Le Monde» pielikums vai «The New York Times Magazine». Labprāt sekoju arī «The Sunday Times Magazine».

Mana žurnālu kolekcija nav pārāk liela vai nūģīga, bet, protams, es krāju lietas, kas man patīk. Lielākoties tās ir fotogrāfijas un foto grāmatas. Šobrīd Hamburgā ir Aleka Sota (Alec Soth) izstāde, viņš ir ļoti labs fotogrāfs, un es priecājos, ka mums ir bijusi iespēja sadarboties. Ja fotogrāfija rezonē ar mani, manu darbu vai laiku, ja es uztveru tās stāstu vai tajā ir kas neparasts, tad tā man ir laba fotogrāfija.

Kādas ir, jūsuprāt, interesantākās idejas, ko esat realizējis «Süddeutsche Zeitung Magazin»?

Mēs vienmēr krājam idejas un, kad pienāk īstais laiks, liekam tās lietā. Divas reizes gadā mums iznāk dizaina tēmai veltīts žurnāls, bet es negribēju, lai tas izskatās pēc klasiska dizaina žurnāla. Tajā bija kaut kas par lietu kārtību, organizēšanu, un tā es burtus mūsu logo sarindoju alfabēta kārtībā no A līdz Z. Šķiet, tās piecas minūtes bija mazākais laiks, ko esmu ieguldījis vāka sagatavošanā.

Vasaras izdevumā mums bija īsie stāsti no vairākiem pazīstamiem rakstniekiem par vienu tēmu — īstu ziņu no laikraksta par to, ka kāds loterijā bija laimējis lielu naudu, bet nebija ieradies pēc sava laimesta. Katrs autors sacerēja savu versiju, bet grāmatu dizaineri izveidoja viltus grāmatu vākus šiem stāstiem. Tas bija interesanti, mēs savedām kopā jaunus cilvēkus.

Citā projektā, arī vasarā, kad notika futbola čempionāts, mēs izveidojām divus žurnālus vienā. Vienu futbola faniem, otru — vasaras mīļotājiem, kurus sports neinteresē. Pirms kāda laika bijām atklājuši, ka papīra specifikas dēļ žurnālu ir viegli pārplēst uz pusēm taisnā līnijā. Tā sanāca divi žurnāli vienā. It kā vienkārša ideja, bet tā nostrādāja.

Reizēm mums ir ideja un atrodas tai piemērots stāsts. Reizēm ir sarežģītāk. Reiz žurnālā bija intervija par zinātkāri, bet profesors, kurš par to stāstīja, nebija īpaši interesants vai pazīstams. Tā mēs nopirkām lētu telefonu un uz žurnāla vāka uzlikām tā numuru bez nekādiem paskaidrojumiem. Pēc publicēšanas dienas laikā saņēmām tūkstošiem zvanu un īsziņu uz šo numuru — lasītāji gribēja uzzināt, kas tas ir par numuru un kāpēc tas tur ir. Iedarbojās viņu pašu zinātkāre.

Esam taisījuši numuru par ēdienu komiksa veidā. Kad izlasījām, ka sabiedrība vairāk interesējas par kaķiem nekā daudz smagāko bēgļu tēmu, uz vāka uzlikām kaķi bēgļu laivā, lai sajauktu cilvēkiem galvu. Mēs nedarām šādas lietas visu laiku, bet reizi pa reizei jābūt kam īpašam, kas pārsteidz lasītāju.

Būdams radošs cilvēks, jūs noteikti varētu likt lietā savas idejas arī citās, iespējams, finansiāli ienesīgākās industrijās, piemēram, vairākkārt pieminētajā reklāmā. Kāpēc nolēmāt strādāt tieši ar medijiem?

Esmu zīmējis jau kopš bērnības, savulaik aizrāvos arī ar grafiti. Pēc tam studēju grafikas un komunikācijas dizainu. Viens no maniem lielajiem iedvesmotājiem bija Villijs Flekhauss (Wilhelm August «Willy» Fleckhaus, 1925–1983), ļoti slavens vācu mākslinieciskais direktors, īsta leģenda — jūs noteikti par viņu esat dzirdējusi. Tieši viņa dēļ es pievērsos žurnāliem. 90. gados pēc studijām es gadu nostrādāju reklāmas aģentūrā, bet es neesmu reklāmas cilvēks. Kopā ar savu draugu sākām strādāt izdevumā jauniešiem, un joprojām abi strādājam šajā industrijā.