Rīga – Ņujorka – Rīga. Studijas Prata institūtā

Esi absolvējis dizaina menedžmenta maģistra studiju programmu Prata institūtā Ņujorkā. Kāpēc devies tik tālu un kā izvēlējies tieši šo augstskolu?

Sāku ar to, ka izpētīju augstskolu reitingus, jo vēlējos vai nu kaut ko ļoti labu vai vispār neko. Alternatīva būtu bijusi ceļot apkārt pasaulei vai kāda cita neikdienišķa rīcība, jo līdz šim manā dzīvē viena skola bez pārtraukumiem nomainīja nākamo. Paralēli mācībām piedalījos dažādos projektos, atrados nemitīgā notikumu virpulī, un tas man palīdzēja izvērtēt savas spējas. Secināju, ka man nesniedz gandarījumu veidot tikai kaut ko praktisku un taustāmu, tādēļ meklēju studiju programmas, kas piedāvā apgūt dizaina stratēģiju. Izvēlējos Ameriku, jo šķita, ja reiz kaut kur dodos, tad pēc iespējas tālāk. Atradu vienu augstskolu Kalifornijā un divas Ņujorkā — Pārsona dizaina skolu un Prata institūtu, kas piedāvāja apgūt dizaina menedžmenta programmas. Studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, iepazinos ar Prata institūta absolventi Maiju Rozenfeldi un no viņas ieguvu informāciju par skolu — par tās plusiem un mīnusiem, par to kā pieteikties un kā saņemt stipendiju. Sapratu, ka tas ir paveicams, pieteicos un, vēl studējot akadēmijā, saņēmu ziņu, ka esmu apstiprināts.

Kāda ir studiju maksa ASV augstskolā un kādas ir Latvijas studenta iespējas tur izglītoties?

Ja tā ir laba skola, tad tie ir vidēji ir 20 – 30 tūkstoši eiro gadā, studējot bakalaura programmā. Maģistra studiju izmaksas ir augstākas — aptuveni 40 000 eiro gadā. Ir vairāki finansējuma veidi, kurus var izmantot, dodoties studēt. Viens no tiem ir BAFF (Baltic–American Freedom Foundation), kas atbalsta Baltijas studentu un profesoru apmaiņu un maģistra programmu studijas. Otrs — «Fulbright» stipendijas. «Fulbright» gadījumā gan jārēķinās, ka organizācija pati piemeklē atbilstošu skolu, un tas nozīmē lielāku risku netikt tajā universitātē, kurā esi iecerējis. Manas studijas atbalstīja BAFF, ir palīdzējis arī Valsts Kultūrkapitāla fonds. Saņēmu arī universitātes piedāvātās stipendijas.

Kā aizritēja divi mācību gadi Ņujorkā?

Manu studiju laiku var sadalīt trīs etapos. Pirmajā semestrī, atrodoties pilnīgi svešā kultūrā, bija liela nesapratne, pat diskomforts. Nākamajā semestrī, kas ilga no pavasara līdz vasaras vidum, es jau apjautu, kas notiek, taču visu jauno man bija nepieciešams iemācīties pašam. Savukārt līdz ar vasaras otro pusi sākās diplomdarba izstrāde. Šajā posmā vairs  neuztraucos par mācību procesa birokrātisko pusi, biju pieradis pie termiņiem, pie skolas dinamikas un varēju pilnvērtīgi fokusēties uz darba procesu.

Kas radīja sākotnējo diskomfortu?

Prata institūtā dizaina menedžmenta nodaļā ārzemju studenti veido 70–80% no kopējā studējošo daudzuma. Mācījos ar cilvēkiem no Āzijas, Eiropas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas, un tas lika ātri secināt, ka darba kultūra un saziņas dinamika dažādās pasaules vietās ir ļoti atšķirīga. Tādēļ pirmais izaicinājums bija vispār saprast, kā sarunāties ar citiem. To, protams, ietekmēja arī valoda, taču primāri kultūru mijiedarbība.

Tam sekoja nepieciešamība piespiest sevi darīt arvien vairāk. Var, protams, doties izklaidēties, neko nedarīt un pabeigt skolu arī šādā veidā, taču, cik pats paņemsi, ar to arī aiziesi. Mans mērķis bija iegūt maksimāli daudz, un šī nostāja atmaksājās ne vien ar pieredzi un vērtīgiem kontaktiem, bet arī ar labi padarīta darba sajūtu.

Izstāsti, lūdzu, par mācību procesu!

Studiju kurss bija interesanti strukturēts — teorētiskās lekcijas norisinājās tikai katru otro nedēļas nogali. Sadalot apmācību cenu ar lekciju skaitu, sanāk, ka viena lekciju diena maksā 600 dolārus, un, to saprotot, nudien negribas kavēt. Lekciju daudzums nemazinājās arī tad, kad sākās maģistra darba izstrāde. Vienīgā atšķirība bija tā, ka teorētiskās nodarbības vairs nebija vispārīgas un tajās ik pa brīdim tika iekļautas arī maģistra darbu tēmas, ļaujot mums testēt un uzlabot idejas.

Pārējais laiks bija atvēlēts grupu darbam un individuālam mācību procesam. Skolas specifika paredz, ka katrs projekts, ieskaitot diplomdarbu, tiek izstrādāts tikai komandās pa 4–6 cilvēkiem. Šis bija viens no lielākajiem izaicinājumiem — iemācīties sastrādāties un kopīgi rast labāko risinājumu.

Ar ko tevis apgūtā studiju programma atšķiras no citiem Prata institūta piedāvātajiem mācību virzieniem?

Ja citi studiju virzieni Prata universitātē ir orientēti uz mākslu un dizainu, tad dizaina menedžmenta nodarbības ir strukturētas kā MBA (Masters of Business Administration) programma. Parasti šo studiju virzienu izvēlas cilvēki, kuri jau ir apbružājušies industrijā un saprot, kas strādā un kas nē. Šajā studiju programmā mācību process bija maksimāli pietuvināts dzīvei — jau skolas laikā strādājām ar Bruklinas biznesa inkubatoru un tikāmies ar reāliem klientiem, un tas savukārt deva iespēju vieglāk integrēties profesionālajā vidē. Ļoti nozīmīga loma tika atvēlēta vides un ilgtspējības aspektam, paredzot, ka jebkurai dizaina idejai un ikvienam pakalpojumam ir jābūt atbildīgam pret vides un sociālajiem faktoriem.

Kāda bija pasniedzēju loma mācību procesa praktiskajā daļā?

Bija lietas, ko iemācīja un paskaidroja, parādot sistēmas rāmi, bet kā un ko tieši darīt mums bija jāizdomā pašiem. Kā atzina vairāki skolotāji, viņi mūs tikai piestūrē — ļauj nenokrist no kraujas, taču testēt un atsities pret ceļa malām — tas ir mūsu pašu ziņā. Nebija nekādas auklēšanās, bet no otras puses, ja pats meklē kontaktu ar profesoru, saņemtais atbalsts vienmēr ir ļoti liels.

Kā norisinājās diplomdarba izstrāde?

Tā kā arī maģistra darbs tiek izstrādāts grupās, pirmais izaicinājums ir atrast komandu. Ir jāformējas patstāvīgi, un, ja neviens ar tevi nevēlas sastrādāties, tad augstskolu var arī nepabeigt. Par laimi, mūsu grupa nokomplektējās ātri un veiksmīgi. Strādāju kopā ar modes dizaineri no Kanādas, rotaļlietu dizaineri no Ņujorkas, grafikas dizaineri no Austrijas un meksikānieti, kura ikdienu aizvada arhitektūras nozarē.

Sarežģītākais projekta izstrādes procesā ir spēt manevrēt ar mērogu — paskatīties uz padarīto no augšas, tad atkal iedziļināties detaļās un vienlaicīgi nezaudēt svaigu skatījumu, kas, pierodot pie idejas, ir ļoti grūti. Pirmais lielais izaicinājums bija vienoties par darba tematiku, saprast, kas mūs visus interesē. Pierakstījām domas un meklējām kopsaucējus. Apzināti slēdzām ārā iepriekš paredzamus risinājumus un domājām par globālām problēmām, kurām pirmajā acu uzmetienā varētu būt bail ķerties klāt. Pirmā ideja, kas mums pašiem šķita saistoša, bija Olimpisko spēļu ilgtspējības faktors. Vācām informāciju par to, kādas sekas uz vidi un kultūru atstāj spēļu norise. Pētījām gadījumus, kad olimpiskie ciemati tiek būvēti, lai uzreiz pēc spēlēm tos pamestu. Tiek iztērēti resursi, Brazīlijas kontekstā — izjaukta valsts ekonomika, pārdalīti ciemati, pilsētas, pārceltas ģimenes. Sākām ar šāda mēroga ideju, taču procesā to reducējām. Uzstādījām mērķi, ka gribam kaut ko realizējamu, un tas nozīmē — testējamu. Tā kā braucieni uz Brazīliju diemžēl nešķita reāli, izvēlējāmies fokusēties uz Ņujorku, kā idejas kodolu saglabājot sportu un fiziskās aktivitātes. Pētījām pilsētas problēmzonas un secinājām, ka lielākie nelabvēlīgās vides upuri ir bērni. Nolēmām palīdzēt, ilgtermiņā padarot bērnu ikdienu aktīvāku. Ideja attīstījās līdz projektoru sistēmai skolu gaiteņos, kas pārvērš ierastu vidi par interaktīvu piedzīvojumu. Projekciju pamatā ir tematiskas aktīvās spēles, kas mudina skolēnus kustēties un mācīties vienlaicīgi.

Cik atceros, visi skrējēji un aktīvisti mūsu skolu gaiteņos tika apturēti. Rēķinoties, ka pakalpojuma dizains ir tilts starp pasūtītāju (skolu) un servisa saņēmēju (skolēnu), kā jums izdevās ievērot abu pušu intereses?

Spēles orientējas uz kustību vienā vietā, līdzīgi kā klasītes vai gumijlēkšana. Taču, lai saprastu, kā ideja darbojas reālā vidē, veicām pētījumus Bronksā — braukājām uz vienu skolu, intervējām bērnus, prototipējām un testējām pirmās spēles, skatījāmies, kā bērni reaģē. Tas bija reālai videi pietuvināts, detalizēts un zinātniski pamatots pētījums, kas apliecināja mūsu iniciētas aktivitātes ietekmi uz bērnu veselību un dzīves kvalitāti.

Runājot par pasūtītāju, pirmkārt, Ņujorkas mācību iestādes apzinās, ka nevar nodrošināt bērniem nepieciešamo fizisko aktivitāšu apjomu. Otrkārt, mēs sākām ar to, ka uzrunājām nevalstiskās organizācijas, kas Amerikā rūpējas par publisko skolu ārpusstundu aktivitāšu programmu izstrādi un ieviešanu. Šī sadarbība ļāva mums testēt idejas un strādāt ar bērniem, un, ja mēs vēlētos šo projektu realizēt, tad mūsu klients, ticamākais, būtu Ņujorkas izglītības departaments. Mēs neietu pie skolas direktora, mēģinot pārdot viņam atsevišķu pakalpojumu, jo tad gan attieksme noteikti būtu skeptiska. Te arī dizaina stratēģija praksē — lai realizētu idejas, ir rūpīgi jāplāno, ar ko un kā sadarboties.

Vai pēc studijām Ņujorkā ir mainījusies arī tava uztvere par to, kas ir vai nav dizains?

Jā, redzējums ir mainījies, jo, ja dizainu ievieto funkcionāli estētiskajā rāmī, tad tas paliek vidusskolas līmenī. Šāds dizains ir kvalitatīvs, to var pārdot, bet tas nav mūsdienīgs un, pats galvenais, ilgtspējīgs. Mēs, dizaineri, šobrīd, pirmkārt, esam atbildīgi par planētas resursu tērēšanu, un tas, manuprāt, ir būtiskākais jautājums, par ko aizdomāties, pirms ķerties kam klāt. Dizainam ir estētiski praktiskā puse, ko mēs izsakām caur formu, krāsu, tekstūru vai materialitāti, un ir filozofiskā, kas ir saprotama kā dizaina stratēģiskā bāze. Šo pamatu mēs šobrīd saucam par dizaina domāšanu, bet, iespējams, to drīzumā aizstās kāds cits, precīzāks formulējums.

Tāpat dizains šodien ir nesaraujami saistīts ar tehnoloģijām, jo, tiklīdz tiek radīta kāda inovācija, ir jāparedz, ka tā tiks ietērpta noteiktas estētikas risinājumā. Neils Postmans (Neil Postman) ir uzrakstījis aizraujošu grāmatu «Technopoly», kas apraksta fantastiskas idejas par mūsu dzīvi tehnoloģiju laikmetā. Digitālā un fiziskā vide saplūst. Ar dizaina palīdzību mēs mēģinām integrēt tehnoloģijas ikdienā arvien vairāk, profesionālāk un nemanāmāk, un labs dizains ir tas, kas nav pamanāms.

Vai paralēli studijām arī strādāji?

Sākotnēji strādāju skolā, veicu nodaļas vadītājas asistenta pienākumus. Neilgu laiku paralēli skolai veidoju arī mārketinga stratēģijas privātiem uzņēmumiem, savukārt pēdējos piecus Ņujorkā pavadītos mēnešus darbojos uzņēmumā «Tiffany & Co». Tā bija ļoti korporatīva vide kompānijā, kas ir gandrīz 200 gadus veca, un man tas bija liels izaicinājums. Darbojos dizaina komandas menedžera asistenta amatā — strādāju ar ilgtspējības stratēģijām un pētīju, kā augsto modi padarīt videi un cilvēkiem draudzīgāku. Tā šobrīd ir vērā ņemama tendence. Piemēram, «Louis Vuitton» sadarbībā ar Senmārtina koledžu (Central Saint Martins College of Art and Design) Londonā pat veido veselu studiju programmu, orientētu uz ilgtspējīgu augstās modes izstrādi.

Kādi ir tavi lielākie ieguvumi no studijām Ņujorkā?

Pirmkārt, tie ir profesionālie un personīgie kontakti. Otrkārt, pretēji stereotipiem par Ņujorku kā vietu, kas dara cilvēkus iedomīgus, esmu iemantojis daudz globālāku un, manuprāt, arī vienkāršāku skatījumu uz lietām. Vidē, kur esi viens no miljonu desmitiem, komunikācija mainās. Ir fantastiski, ka jebkurā kafejnīcā vari satikt liela uzņēmuma īpašnieku un parunāt par to, kā iet viņa sunim vai uzsākt biznesa sarunu.

Gribu atzīmēt arī to, ka, lai arī balvas mani nekad nav sevišķi interesējušas, kopā ar diplomdarba grupas biedreni saņēmām skolas goda apbalvojumu par izcilām sekmēm. Esmu vienmēr sevi uzskatījis par viduvējību, nekādas balvas neesmu dabūjis, knapi vidusskolu un augstskolu pabeidzu, tādēļ šis man bija īpašs mirklis, ko paturēt prātā, dodoties projām. Izrādās, es varu mācīties un darīt to labi. Pārsteidzu pats sevi.

Esi atgriezies Latvijā. Izstāsti, lūdzu, ar ko šobrīd nodarbojies.

Kad pieņēmu lēmumu, ka vēlos atgriezties Latvijā, sāku meklēt, ko varētu darīt. Pētīju darba piedāvājumus un, vēl Amerikā esot, pieteicos darbā jaunizveidotā Ekonomikas ministrijas struktūrvienībā — Ārvalstu investīciju piesaistes nodaļā. Tiku apstiprināts un uzsāku darbu tūlīt pēc atgriešanās. Zināšanas par radošo uzņēmējdarbību un stratēģiskajām aizkulisēm ļauj man justies pārliecinātam arī par to, ko daru valsts sektorā. Šobrīd kopā ar kolēģiem izstrādājam nodaļas iekšējo stratēģiju, kā arī darbojamies pie ārvalstu investoru piesaistes jautājuma. Domājam, kā potenciālos investorus sasniegt un kādas kompānijas vēlamies redzēt mūsu valstī nākotnē. Darbs ir ļoti interesants, jo ļauj tiešā veidā ietekmēt gan vides un sociālos, gan, protams, primāri arī ekonomiskos faktorus. Ir patīkami radošo domāšanu apvienot ar šķietami sauso valsts darbu, kas, kā izrādās, tāds nemaz nav.

Un dizains?

Tad ir jautājums — kur īsti sākas un kur beidzas dizains? Ja runājam par produktu dizainu, tad šī joma paliks hobija līmenī, jo gluži vienkārši nevaru tai atvēlēt pietiekami daudz laika. Savukārt tas, ko daru šobrīd, ir stratēģiju dizains. Ir neskaitāmi globāli piemēri, kas rāda, ka dizains gan kā jēdziens, gan profesionālā pieeja ienāk arī valsts pārvaldē un publiskajā sektorā. Vecās sistēmas un tradicionālie veidi, kā darboties valstiskā līmenī, manuprāt, vairs nav pietiekami funkcionāli un tiem ir jāpaliek aizvien radošākiem. Starp cilvēkiem, kuri pārzina finanšu, ekonomikas un komunikācijas zinātnes un tiem, kuri pārvalda kreatīvās prasmes, ir jābūt produktīvai sadarbībai. Salīdzinājumam — daudzi budismu uztver kā reliģiju, taču ir cilvēki, kas tajā saredz domāšanas veidu vai prāta stāvokli. Par dizainu var domāt līdzīgi. Var to nišas veidā attiecināt tikai uz kultūras nozari, bet var izmantot ļoti dažādos veidos un, paturot prātā dizaina domāšanas principus, integrēt ikviena procesa izveidē. Un tad, vai saucam to par dizainu vai nē, tā jau ir katra paša atbildība.

Materiāla sagatavošanā izmantota PIKC «Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola» mājaslapā publicētā intervija.