Romans Suta plašāk pazīstams kā gleznotājs, grafiķis un pedagogs, bet viņa ieguldījums lietišķajā mākslā galvenokārt asociējas ar darbību porcelāna apgleznošanas darbnīcā «Baltars». Tā vainagojusies ar pārliecinošiem panākumiem un darbiem, kas iekļuvuši Latvijas kultūras kanonā. Taču meistara atstātais mantojums nozarē, kuru šobrīd saucam par dizainu, ir krietni daudzpusīgāks, un vēl tikai līdz 18. jūnijam iepazīstams izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM).
Ievērojamais latviešu mākslinieks un spilgtais klasiskā modernisma pārstāvis Romans Suta (1896–1944) izcēlās ne tikai ar neparasti daudzpusīgu darbību, īpatnēju radošo rokrakstu un vētrainu, harizmātisku personību, bet arī tāpēc, ka bija viens no pirmajiem, kuram māksla nebija vienīgi apgarotas pašizpausmes rezultāts, bet reāls, sabiedrībai paredzēts produkts. Suta mērķtiecīgi un tālredzīgi attīstīja saikni «patērētājs — ražotājs — mākslinieks».
«Suta zobojās par romantisko pretrunu starp mākslinieku un pasauli. Viņš pats tika izveidojis bezgala daudz interjeru rotājumu, sienu gleznojumu, pats zīmējis krēslus, galdus, durvju rokturus, traukus. Līdz ar viņu, un tas ir mākslas vēsturei piederošs fakts, mēs varam sākt runāt par latviešu dizainu,» izdevuma «Literatūra un Māksla» rakstā «Skolotāja piemiņai» 1988. gadā precīzi atzīmē Sutas skolnieks, gleznotājs un mākslas teorētiķis Ojārs Ābols.
Savukārt meistars pats, akcentējot lietišķās mākslas nozīmi valsts tēla veidošanā, vēstulē Rakstu un Mākslas kamerai, kas Kārļa Ulmaņa režīma laikā bija radošo profesionāļu pārstāvniecības institūcija sadarbībā ar valdību, 1937. gadā raksta: «Lietišķās mākslas visā pasaulē, sevišķi tanīs tautās, kuras ir kulturāli aktīvas, ieņem jo redzamu vietu, ne tikai kā komerciāls ekspansijas priekšmets, bet viņas satur sevī arī vēl lielu kulturālās propagandas momentu».
Latvijas porcelāns
Mākslinieciskās rūpniecības un mākslas popularizēšanas sabiedrības «Baltars» (no latīņu «ars Baltica» — Baltijas māksla) īsā, bet produktīvā darbība joprojām vērtējama kā Latvijas mākslinieku visaugstākais sasniegums Eiropas un pasaules mākslas porcelāna kontekstā, un tieši šajā darbnīcā meklējami latviešu profesionālās porcelāna glezniecības pirmsākumi.
1920. gadu sākumā tikko neatkarību ieguvušajā Latvijā iezīmējās nacionālās mākslas identitātes veidošanās un spilgtu radošo personību tapšanas laiks. Latviešu jaunie mākslinieki izvirzīja sev ambiciozu mērķi — radīt mākslu, kas būtu saskaņā ar aktuālajām norisēm Eiropas mākslā, bet vienlaicīgi nezaudētu nacionālo savdabību.
Uz šiem principiem balstījās arī Mākslinieciskās rūpniecības un mākslas popularizēšanas sabiedrība «Baltars», kas oficiāli tika reģistrēta 1925. gada 1. februārī. Tajā porcelāna apgleznošanas jaunradē apvienojās darbnīcas iniciators Romans Suta, viņa dzīvesbiedre, gleznotāja Aleksandra Beļcova, un grafiķis Sigismunds Vidbergs. Porcelāna apgleznošana kļuva par jaunāko un daudzsološāko lietišķās mākslas jomu, kuras uzdevums bija audzināt Latvijas sabiedrības gaumi. Domājot par mākslas produkta gala patērētāju, Suta uzskatīja, ka modernam dekoratīvam šķīvim būs lielāks pieprasījums, nekā dekoratīvai gleznai.
«Baltars» porcelāna darbos Suta izmanto latviešu tautas mākslas tradīcijas, transformējot tās 20. gs. modernisma valodā. Ideja par nacionālā mantojuma un etnogrāfisko motīvu iekļaušanu lietišķās mākslas priekšmetu izgatavošanā nebija jauna, to piekopa arī labi pazīstami laikabiedri, Ansis Cīrulis, Jūlijs Madernieks, Jēkabs Bīne un citi, taču Suta konsekventi mēģināja to apvienot ar modernās mākslas sasniegumiem.
Dekoratīvajos šķīvjos atklājas Sutas iemīļotās tēmas — ikdienas darba un sadzīves ainas, zaļumballes, svētki un dažādi interesanti tipāži. Mākslas kritiķis Visvaldis Peņģerots savulaik rakstījis, ka tieši «keramikā vislabāk izpaužas Sutas dinamiskā stāstījuma spēja, kas palaikam sniedz spožus rezultātus…».
«Baltars» kolektīvā darbība gan apsīka 1929. gadā pēc vairākiem finansiāliem triecieniem un parādu sloga dēļ, taču darbnīcas ražojumi vēl ilgi papildināja Latvijas mākslas izstāžu ekspozīcijas ārzemēs.
Tieši sasniegumi mākslas porcelāna laukā 20. gs. 20.–30. gados atnesa jaunajai Latvijas valstij pasaules atzinību vairākās prestižās skatēs, bet kā būtiskākās akcentējamas trīs lielās Pasaules izstādes: 1925. gada Starptautiskā dekoratīvās un industriālās mākslas izstāde Parīzē, 1935. gada Pasaules izstāde Briselē un 1937. gada Starptautiskā mākslas un tehnikas izstāde Parīzē.
Mākslinieks fabrikā
Darbnīcas «Baltars» radošie meklējumi un panākumi bija stimuls Rīgas lielajiem porcelāna rūpniecības uzņēmumiem — A/S «M.S. Kuzņecovs» porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrikai (vēlāk — Rīgas keramikas fabrika) un J.K. Jesena fabrikai — uzsākt izvērstu sadarbību ar profesionāliem latviešu māksliniekiem, lai uzlabotu produkcijas māksliniecisko kvalitāti. 1930. gados visaktīvākā sadarbība ar māksliniekiem bija vērojama Kuzņecova fabrikā — tur tika izstrādāti jauni rūpnieciskie masveida produkti, tapa unikāli izstāžu darbi un reprezentatīvi, pēc pasūtījuma izgatavoti priekšmeti.
Romans Suta sadarbību ar Kuzņecova fabriku uzsāka 1931. gadā. Mākslinieka uzdevums bija izstrādāt piedāvājumus trauku formu dizainam un dekoru metus gan unikāliem mākslas priekšmetiem, gan sērijveida izstrādājumiem. Strādājot fabrikā, Suta pastiprinātu uzmanību pievērsa produkcijas mākslinieciskajai kvalitātei un, pateicoties viņa iniciatīvai, 1938. gadā fabrikā tika nodibināti mākslas kursi strādniekiem no apgleznošanas un veidošanas nodaļām.
«Ir jāiedomājas un jāzin, ka katrā mūsu rūpniecības nozarē nepieciešami domāt ne tikai par preču materiālo labumu, par viņu ķīmisko un vielisko efektu, par viņu tehnisko apdares veidu, bet arī par to, ka katram priekšmetam jānes sevī latviskās modernās gaumes apliecinājums, prasme un sajūta. Mākslinieks fabrikai tikpat nepieciešams kā ķīmiķis. Ka šāds saskaņots darbs dod īsā laikā ļoti pozitīvus un intensīvus rezultātus, pierāda mūsu keramiskā rūpniecība, speciāli «A/S M.S. Kuzņecovs», kur daudzu mākslinieku līdzdalība ir pārveidojusi fabrikas garu,» vēstulē «Mākslas kamerai» 1937. gadā rakstījis Suta.
Fabrikā māksliniekam pavērās reālas iespējas audzināt tautas gaumi ar moderno ikdienā lietojamo priekšmetu palīdzību, jo Kuzņecova fabrikas masu produkcijas cenas bija atbilstošas sabiedrības pirktspējai. Tomēr, tā kā Sutas apmācīto apgleznotāju meistarība nebija tik augsta, keramikas izstrādājumu dekoratīvā apgleznojuma tehniskais izpildījums bija zemāks nekā darbnīcā «Baltars».
Kuzņecova fabrikas veiksme pamudināja arī Iļģuciema stikla fabrikas direktoru uzaicināt Sutu darbā. Tur viņš zīmēja metus kristāla trauku formām un gravējumiem, ar savu māksliniecisko pienesumu ceļot pašmāju darinājumu konkurētspēju un izceļot tos starp importētajiem vācu kristāla traukiem, kas, pēc Sutas teiktā, esot bijuši sliktāki gan materiāla, gan rotājuma ziņā. Sutas vienīgā zināmā saglabājusies kristāla vāze no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kolekcijas šobrīd apskatāma DMDM.
Modernais latviskums
Viens no pirmajiem Sutas veidotajiem interjeriem saistās ar porcelāna apgleznošanas darbnīcas «Baltars» salona izveidi 1928. gadā. Šobrīd izstādē DMDM apskatāma sadarbībā ar PIKC «Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskola» veiktā salona trauku plaukta rekonstrukcija, kas radīta pēc vienīgās saglabājušās fotogrāfijas. Salona mēbeles pēc tā laika preses aprakstiem bijušas koši sarkanā krāsā, bet žurnālisti Sutas drosmīgo gājienu raksturojuši kā «teātra mēbeles», kas «vienkāršai dzīvokļa iekārtai neder. (..) Sarkanās mēbeles pāris nedēļās sabojās cilvēka nervus, bet dažu labu padarīs pat traku».
Sutas modernā latviešu interjera stilu viņa meita, mākslas vēsturniece Tatjana Suta, tēva daiļradei veltītajās grāmatās sauc par «nacionāli konstruktīvo», un tas atklājas gan lietišķās mākslas priekšmetos, gan interjeru risinājumos. 1920. gados Suta par savu estētisko ideālu izvirzīja harmoniskus ģeometriskus apjomus. Tas sasaucās ar viņa patriotisko domu — mākslinieks uzskatīja, ka skaidrās ģeometrizēto apjomu proporcijas nerunā pretim latviešu tautas skaistuma izpratnei: arī senās latviešu koka arhitektūras pamatā ir taisnlīniju konstrukcija un latviešu tautas ornaments ir ģeometrisks.
Paviesojies vairākās Eiropas valstīs, Suta īpaši augstu vērtēja Lekorbizjē darbību, tomēr tieši aizguvumi viņa darbos nav redzami. Suta vienmēr mēģināja pārņemtās idejas adaptēt savai izteiksmei. Piemēram, atšķirībā no funkcionālisma arhitektu un dizaineru nepatikas pret ornamentu izmantošanu, Suta tos lietoja labprāt.
20. gs. 30. gados Suta projektējis telpu iekārtojumu tādām Rīgas kafejnīcām kā «Centra virtuve», «Kongress», Grāmatrūpnieku arodu savienības ēdnīcai–krodziņam, kā arī Jūrmalas kafejnīcai «Jautrais ods» Ķemeros. Diemžēl interjeri laika gaitā zaudēti, saglabājies vienīgi dekoratīvais panno — lakas gleznojums uz zelta krāsas metāla folijas, kas bija veidots kafejnīcas «Mona» Japāņu zālei, taču publiski tas nav pieejams, jo atrodas «McDonalds» biroja telpās Kaļķu ielā 17, Rīgā. Priekšstatu par mākslinieka ieceru vērienu sniedz nedaudzās projektu skices — arī tās šobrīd apskatāmas DMDM.
Turpat līdzās eksponētas pēc Sutas veidotā dizaina tapušās masīvās mēbeles, kurās var novērtēt Sutas izmaiņas meistara radošajā rokrakstā, kas 1930. gados mainījies Art Deco un neoklasikas virzienā. Sutas izcilās stilizatora spējas pāreju no konstruktīvā stila uz plastiskākām formām padarīja organiskāku, un tajās joprojām jūtama mākslinieka aizraušanās ar nacionālajām tradīcijām, kas viņu saistīja jau 1920. gadu sākumā.
Suta saglabā individuālu stilu un vēlreiz akcentē mākslinieka pienesuma lomu rūpniecībā: «Mūsu kokrūpniecība ar kolosālu koku eksportu atrodas it kā strupceļā. Milzīgai galdnieku armijai trūkst mākslinieciskās vadības un ideju skaidrības. Veco meistaru paņēmieni dod augstvērtīgu tehnisko kvalitāti, bet mēbeļu stils mainās līdz ar laiku, un te nu amatnieku izjūta un prasme netiek ar šo problēmu pati galā. Te būtu plašs darba lauks mākslai, jo vairāk kad nedaudzie mēģinājumi šinī plāksnē, kuri izvesti sadarbībā ar māksliniekiem, ir devuši krietnus rezultātus. Visumā šī nozare ir viena no konservatīvākām, tā apmierinās vai vienīgi ar svešu žurnālu paraugu atdarināšanu,» 1937. gadā Suta vēstulē «Mākslas kamerai» raksturo situāciju Latvijas mēbeļrūpniecībā.
Savas daudzveidīgās radošās darbības izpausmēs Suta vienmēr tiecās sasniegt pasaules līmeni. Viņa atbildība bija vienādi liela, gan veidojot pasākumu dekorācijas, kas balansēja uz interjera dizaina un scenogrāfijas robežas, gan noformējot stendus un ekspozīcijas vairākās izstādēs Latvijā un ārpus tās, kā arī izpildot pasūtījumus sabiedrisko un privāto telpu iekārtojumam estētiskai dzīves vides radīšanai.
Izstāde «Romans Suta – 120. Universālā mākslas formula» Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Skārņu ielā 10/20, Rīgā, skatāma līdz 18. jūnijam, bet ekspozīcija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā, Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā, atvērta līdz 9. jūlijam.
Interesentiem iesakām arī divas izdevniecībā «Neputns» pērn klajā laistas grāmatas — apjomīgu ilustrētu monogrāfiju «Romans Suta» (sastādītāja Laima Slava) un Ludmilas Neimiševas sarakstīto izdevumu «Darbnīca «Baltars»».
Raksta sagatavošanā izmantots DMDM vadītājas Ineses Baranovskas referāts, kas nolasīts Starptautiskajā zinātniskajā konferencē «Romans Suta — 120. Universālā mākslas formula» 2017. gada 27. aprīlī.
Viedokļi