Neskatoties uz vērā ņemamo pieredzi, modes dizainere Indra Komarova sevi dēvē par profesionālu debitanti. Nupat viņa sevi atkal pieteica no jauna, Rīgas modes nedēļā startējot ar jaunu zīmolu «Talented». Būdama pastāvīgā profesionālu mācību un atziņu gūšanas procesā, Indra pasniedz lekcijas arī Latvijas Mākslas akadēmijas Modes nodaļā. Sarunā dizainere atzīst, ka savulaik par zemu novērtējusi pašmāju tirgu, bet šobrīd mācās pieņemt to, ka perfekcionisms ne pie kā laba nenoved.
Kāpēc tavs līdzšinējais zīmols «I’M Your Shirt» pārtapa par «Talented»?
Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, gan mums pašiem, gan klientiem un žurnālistiem bija grūtības ar nosaukuma lietojumu. Cilvēki nevar to atcerēties un nezina, kā pareizi ierakstīt interneta meklētājā. «I’M Your Shirt» ir par daudz vārdu un tie ir ļoti interpretējami. Rezultātā mums bija pieci seši dažādi nosaukumi. Otrkārt, vecais nosaukums mūs ļoti ierobežoja. Mēs bijām kā piesieti krekliem — zīmola «I’M Your Shirt» ražotas bikses izklausās jocīgi. Arī mūsu sākotnējā ideja par tiešsaistes kreklu konstruktoru nedarbojās, jo cilvēki negribēja darīt manu darbu.
2012. gadā, kad sevi pieteica «I’M Your Shirt», tieši kreklu konstruktoru izcēlāt kā sava zīmola pievienoto vērtību. Cik drīz sapratāt, ka konstruktors tomēr nebūs pieprasīts?
Pirmajā gadā mēs vispār neko nesapratām. Atradām audumus, sagatavojām sākuma komplektu, nelielu kreklu kolekciju, un kopā ar programmētāju izveidojām tiešsaistes konstruktoru. Tajā ikviens varēja izvēlēties kādu no pamatkolekcijas krekliem un nomainīt tam detaļas vai krāsu. Mājaslapu uzskatījām par savu galveno tirdzniecības kanālu. Kad kļuvām Latvijā atpazīstami, sapratām, ka cilvēki grib gatavu lietu, nevis konstruktoru. To, ko viņi redz jau gatavu un kā tas izskatās uz auguma, to viņi var iztēloties sev. Apmēram pēc diviem gadiem pieņēmām lēmumu, ka no konstruktora pamazām jāatsakās. Finansiālais ieguldījums un enerģija neattaisnoja rezultātu.
Sākumā apzināti orientējāties uz pasaules tirgu.
Mēs nebijām novērtējuši vietējo tirgu. Likās, cik cilvēku Latvijā nopirks mūsu kreklu? Trīsdesmit? Es biju drīzāk pesimistiska, bet tagad redzu, ka vietējais tirgus īstenībā ir ļoti plašs. Es nezinu, kur tie cilvēki rodas, bet viņi visi grib modi un novērtē arī latviešu zīmolus.
Kurā brīdī radās ideja par «Talented»?
Kādā sapulcē skatījāmies, kas ir mūsu pastāvīgie klienti. Secinājām, ka tie visi ir talantīgi cilvēki. Un ne tikai talantīgi radošo sfēru pārstāvji, bet arī talantīgi vadītāji, grāmatveži un zinātnieki — tiešām iespaidīgas personības. Katru gadu «Talented» taisa kapsulkolekciju kopā ar kādu talantu. Līdz šim tie bijuši vairāk vizuālās mākslas pārstāvji (pērn sadarbībā ar stikla dizaineri Arti Nīmani tapa aproču pogas un kaklarota — A.K.), bet ļoti ceram, ka nākotnē varētu izveidoties sadarbība ar kādu profesionālu sportistu vai zinātnieku.
Tu vienmēr esi teikusi, ka neesi māksliniece — tu esi dizainere.
Man ir svarīga funkcionalitāte — materiāls, proporcijas, kabatas utt. Kad sieviete uzvelk manu blūzi vai kleitu un ierauga sevi spogulī, viņai ir pilnīgi vienalga, kas bijis mans iedvesmas avots vai kādu impulsu vadīta pieliku volānus. Viņa ir viens pret viens ar saviem kompleksiem. Viņai ir svarīgi, lai pleci izskatās forši, lai tas tauciņš ir noslēpts un lai mans izstrādājums ceļ pašapziņu. Man tā ir ļoti svarīga funkcionālā detaļa — ka mans apģērbs ceļ klienta pašapziņu. Tas diktē manu rokrakstu katrā kolekcijā: tie ir apģērbi, kas glaimo klienta ķermenim, dara viņu slaidāku un skaistāku. Man ir ļoti svarīgi, kādas kustības mana blūze vai kleita ieviesīs sievietes arsenālā. Kā viņa pagriezīsies, kā pieglaudīs svārku daļu, kā kustinās piedurknes.
Tavās kolekcijās ir apģērbs arī vīriešiem, tomēr «Talented» bestsellers ir kleita.
Latvijā vairāk pērk kleitas. Ārzemēs sievietes vairāk iegādājas blūzes un kreklus. Mēs tam atradām divus iespējamos izskaidrojumus. Pirmkārt, praktiskais un finansiālais aspekts — ar kleitu esi saģērbusies no galvas līdz kājām un vairs nav jādomā par vēl vienu lietu, ko pirkt klāt. Ļoti daudzām sievietēm negribas par to domāt. Otrkārt, joprojām ir dzīvs priekšstats, ka sievišķīga sieviete nēsā kleitu.
Kā tavā skatījumā šajos gados augusi vietējā modes dizaina industrija?
Man ir lielas cerības, ka beidzot varētu būt pienācis tas brīdis, kad zīmoli izauguši tik tālu, lai ņemtu darbā dizainerus. Pirms septiņiem gadiem, kad mēs visi sākām knosīties, nebija variantu — pašiem vien vajadzēja būvēt vidi, kurā strādāt. Tagad man vairs nav obligāti nepieciešams, ka daru visu pati un ka esmu tā ķēniņiene, zem kuras svārkiem notiek visa karaļvalsts. Nopietni apsveru domu, ka «Talented» vīriešu vai trikotāžas līnijai varētu būt citi dizaineri. Tā, lai katrs var koncentrēties savam darbam.
Man šķiet, pavisam drīz būsim izauguši arī no «koka sūdiņiem ar latvju zīmēm». Neatceros, kas to vienā konferencē stāstīja, zviedri vai norvēģi, bet arī viņi pirms 20 gadiem tam izgāja cauri. Sākumā tur arī no visa kā kaut ko ražoja, tad uzradās viņu vietējie raksti, un visi domāja, ka tas ir nenormāli radoši. «Jums arī pāries,» viņi teica. Nebūs vairs to legingu ar latvju rakstiem.
Vēl man patīk, ka vietējie zīmoli ļoti domā par biznesu, un pats vārds «bizness» vairs neliekas kaut kas riebīgs. Īstenībā bizness ir tik radošs process! Tu radi darbavietas, radi struktūru un radi pats sevi, jo tu audz. Tas, ko man zīmolos gribētos vairāk, ir idejas tīrība — lai nav tādas eklektikas. Tā, kā tas ir «Mareunrol’s» gadījumā. Protams, jādomā par to, ko var labāk pārdot.
Rolandu Pēterkopu no «Mareunrol’s» nesen uzaicinājāt pie sevis uz Mākslas akadēmijas Modes nodaļu — vietas bezmaksas seminārā aizpildījās zibenīgi. Pastāsti, kā šobrīd attīstās darbs ar studentiem? Kādi ir paši studenti — cilvēki, kuru veidotā pasaulē mēs kaut kad dzīvosim?
Studenti ir ļoti dažādi — katrs ar savu viedokli par to, ko viņi grib darīt. Daļa novērtē to, ka iegulda savu laiku un naudu mācībās un grib saprast, kā nopelnīt. Viņiem ļoti patīk pasniedzēji, kuri paralēli darbam akadēmijā veido arī paši savu biznesu. Un tad ir otra puse, kuriem savukārt riebjas komercija un kuri visi grib būt Rolands Pēterkops. Pasniedzēji ir pa vidu šīm grupām. Mēs, kas paši esam studējuši Mākslas akadēmijā, vēl atceramies, kā no mums visiem prasīja kaut ko līdzīgu un vienveidīgu, tādēļ tagad kā pasniedzēji cenšamies akcentēt katrā studentā to, kas viņam sanāk vislabāk. Vienkārši palīdzam to attīstīt. Ja cilvēks lieliski zīmē un galīgi neko nesaprot no šūšanas, tad nevajag šūt — vajag zīmēt. Varbūt no viņa sanāks lielisks ilustrators.
Ko lektoru jaunā paaudze — tu, Artis Štamgūts un Agnese Narņicka — darāt citādi nekā savulaik jūsu pasniedzēji?
Vispirms mēs identificējām lietas, ko mēs nevaram akadēmijā izmainīt. Kaut ko mainīt pašā studiju programmā ir ļoti ilgs un ļoti sarežģīts process. Mēs nevaram nomainīt bāzes priekšmetus pret kaut ko, kas liekas svarīgāks, tāpēc rīkojam tādus seminārus kā ar Rolandu Pēterkopu. Uzaicinājām arī Elīzu Drāznieci, kurai ir liela pieredze modes pārdošanā, un Denisu Ševeļovu, kurš studentiem stāstīja, kā veidot savu tēlu un reputāciju sociālajos medijos, jo viņu nākamais darba devējs skatīsies, ko viņi tur dara. Tās bija trīs ļoti atšķirīgas lekcijas, un studenti palika ļoti apmierināti.
Vai tu jautā saviem studentiem, kā viņiem pietrūkst mācību procesā?
Jā, vēl pagājušajā nedēļā aprunājāmies. Man ir divi kursi — 1. kurss un maģistratūras kurss. Ja salīdzinu ar sevi un saviem vienaudžiem, šiem jauniešiem ir cita pašapziņa. Par to man ir ļoti liels prieks un nedaudz pat skauž. Šobrīd internetā ir ļoti daudz rakstu par «millenials» paaudzes problēmām, bet, skatoties uz mūsu studentiem, man tomēr liekas, ka viss būs kārtībā. Nenomirs visi depresijā ar mobilo rokā.
Pērn ikgadējā modes nodaļas studentu darbu skatē īpaši sajutu, ko nozīmē, kad studenti uztver pasauli caur Instagramu — kolekcijās bija atsauces te uz vienu pasaules modes trendu, te otru. Cik jums ir svarīgi studentos attīstīt savu individuālo redzējumu?
Es domāju, ka piekļuve internetam tikai palīdz. Vienmēr jau ir bijuši tādi, kas ļoti tieši sekos tam, kas ir iepaticies. Man liekas, studenti tagad ir vairāk pietuvināti realitātei. Man ļoti patika «Talented» grafikas dizaineres Martas Bulas kompliments modes nodaļas studentiem pēc tās pašas skates: «Zini, Indra, rodas iespaids, ka viņi saprot, ko viņi dara.» Kad mēs mācījāmies akadēmijā, mēs nesapratām, ko mēs darām. Kaut ko taisījām, jo vienkārši vajadzēja. Kāpēc — nezinājām. Viss bija mākonī. Tagad studenti paši saprot, vai viņu kolekcija ir vai nav valkājama. Un tā ir viņu pašu apzināta izvēle, nevis tāpēc, ka beigās tā sanāca — uzšuva, bet uzvilkt nav iespējams.
Katru gadu pirms publiskās modes skates jūnija sākumā rīkojat priekšatlasi — ne visu studentu kolekcijas nonāk uz mēles.
Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, priekšatlase ir mācību procesa obligātā sastāvdaļa — studenti trenējas prezentēt un aizstāvēt savas idejas, savukārt pati modes skate nav akadēmijas studiju darba sastāvdaļa, bet gan modes nodaļas PR. Uz skati aicinām dažādus cilvēkus, arī žurnālistus. Kāpēc viņi jāmoka ar trīs stundu pasākumu? Otrs iemesls — celt kolekciju kvalitāti.
Visiem zināms, ka ārzemēs dizaina skolās studentiem ir milzīgas tehniskās priekšrocības. Jums ir bijušās ēdnīcas telpas akadēmijas pagrabā, un par šādām iespējām var tikai sapņot.
Bet mums ir Taņa (Tatjana Sokolova — A.K.). Viņa ir lieliska. Taņa ir laborante, kas palīdz studentiem tikt galā ar mašīnām. Viņai var kaut ko paprasīt gan par konstrukcijām, gan par šūšanu. Ja nopietni, mūsu apstākļos studenti tiek sagatavoti realitātei vairāk nekā, teiksim, kolosālajā Dānijas augstskolā.
Vienreiz mūsu nodaļā bija ienākusi viena studente no Šveices. Viņa tā arī pateica — viņiem esot ļoti labi aprīkota augstskola, bet, kad viņa paskatās bildes no mūsu skatēm, viņai liekas, ka mēs izdarām vairāk. Jau pašas kolekcijas pie mums esot lielākas nekā Šveicē — kā mēs to vispār varot dabūt gatavu? Kaut kā studenti to atrisina — ja vajag, tad vajag.
Kā tu sevī apvieno pasniedzēju, dizaineri un vienkārši Indru?
Ļoti grūti. Kad esmu akadēmijā, man gribas, kaut es vairāk laika varētu veltīt tai. Vēl vairāk sagatavoties lekcijai un vēl vairāk paveikt studentu labā. Kad esmu savā studijā, man, protams, gribas, lai ir vairāk laika attīstīt «Talented». Man personīgi tagad ir tādi apstākļi, ka vairāk jādomā par savu veselību. Es nezināju, ka tas ir tik šausmīgi grūti — par sevi tik daudz domāt. Iedomājies, cilvēkam četrreiz dienā ir jāēd. Es nesaprotu — kā tas vispār ir iespējams? Katrā ziņā pēdējie notikumi manā dzīvē liek domāt, ka laikam pārāk maz uzmanības esmu veltījusi pati sev.
Ko tu gribētu atrisināt vai iemācīties šajā dzīves posmā?
Pēdējā laikā mani vairāk velk nevis uz jauniem izaicinājumiem, bet personīgām atklāsmēm. Viena no nesenajām ir par to, cik viss ir svārstīgs. Vienalga, vai tā ir draudzība, darbs, attiecības vai kaut kādas pašapziņas problēmas. Man ir sajūta, ka nekas nav kārtībā, bet tajā pašā laikā tam tā arī ir jābūt. Margrietiņai visas ziedlapiņas nav perfekti vienādas, bet tāpēc jau neteiksi, ka tā nav perfekta. Vēl pirms desmit gadiem biju perfekcioniste, un tas viss mani noveda līdz šausmīgam nervu stāvoklim. Absolūta perfekcija nav iespējama, bet vienlaikus tu visu laiku mēģini to sasniegt. Šobrīd mācos pieņemt, ka tas ir nevajadzīgi.
Viedokļi