Esenci meklējot. Intervija ar Hringuru Hafsteinsonu

Kā noritēja darbs Latvijas Dizaina gada balvas žūrijā un kādi iespaidi jums radušies par Latvijas dizainu pēc tā, ko šeit esat redzējis?

Esmu vairākkārt bijis žūrijā konkursos Islandē, bet šī ir mana pirmā starptautiskā pieredze. Jāsaka, šis bijis ārkārtīgi interesants ceļojums, jo pirms tam par Latvijas dizainu neko nezināju. Pirmā lieta, ko es pamanīju, bija pārsteidzoši lielā pārstāvēto dizaina jomu daudzveidība, un katrā no tām bija pieteikti ļoti dažādi darbi. Protams, ka es savā ziņā salīdzināju Latvijas un Islandes dizaina ainu, un uzreiz top redzams, ka šeit aiz tās ir daudz attīstītāka industrija.

Tiešām? Šādu apgalvojumu nenākas dzirdēt bieži…

Patiesi, teju katrs konkursā pieteiktais projekts bija gandrīz gatavs masu ražošanai. Islandē par ražošanu domā maz, attīstītāka ir amatniecība, unikālais dizains. Arī darbu kvalitāte bija ļoti laba, īpaši izstāžu, grafikas un produktu dizainā. Man pietrūka modes, zināju, ka tās jums ir vairāk. Bet pieteikumus izvērtēt bija izaicinājums, gluži tāpat, kā salīdzināt ābolu un zobu birsti. Kā lai to izdara?

Tas ir nākamais jautājums, kuru vēlējos jums uzdot. Bija noteikti kopējie vērtēšanas kritēriji, bet nevar izslēgt arī katra žūrijas locekļa subjektīvo skatījumu. Kādus darbus jums bija svarīgi ieraudzīt starp uzvarētājiem?

Konkursā tika iesniegti gandrīz 150 darbi, un sākumā katram žūrijas loceklim vajadzēja izvēlēties 20 favorītus. Kad es tiku līdz 40, sāku mocīties. Viedokļi stipri atšķīrās arī tad, kad visa žūrija diskutēja klātienē. Ievēroju, ka Latvijas žūrijas redzējums atšķīrās no ārzemnieku. Domāju, ka tas ir tāpēc, ka daļa darbu bija saistīti ar vēsturi vai glabāja sevī kādu nozīmi, kas bija svarīga vietējiem, bet mums neko neizteica. Lai arī vērtēšana bija anonīma, vietējā žūrija, protams, zināja arī vairāku darbu autorus, starp kuriem bija zināmi vārdi un uzņēmumi. Arī to ir grūti ignorēt.

Mana pieeja ir tāda, ka jebkura laba dizaina pamatā ir esence, pamatideja. Reizēm tā darba gaitā izdzīvo, reizēm pazūd troksnī un dekorācijās. Es vienmēr meklēju sākotnējo domu un tad izvērtēju emocionālo pieredzi, ko dizains rada. Labam dizainam piemīt arī pārsteiguma faktors. Reizēm darbam vienkārši gribas pieskarties, kaut kā reaģēt. Reizēm pārsteidz materiālu sajaukums. Piemēram, atdzīvinot digitālo vidi tiktāl, ka tā kļūst organiska. Pārsteigumu ne vienmēr var un vajag izskaidrot.

Ja uzskatām pamatideju par svarīgāko un pēc tam vērtējam izpildījumu un vizuālos aspektus, budžetam, izmēram vai jomai nav nozīmes.

Viens no Latvijas Dizaina gada balvas jaunieviesumiem bija atteikšanās no kategorijām. Kā jūs to vērtējat?

Man tas patika. Islandes dizaina balvā, kurā arī šogad bijām iesnieguši darbu, ir tāpat, un arī tai žūrijai es jūtu līdzi, jo arī viņiem liela izstāde jāsalīdzina ar rotaslietām. Tā bija vērtīga pieredze visiem iesaistītajiem. Visiem, kas ir saistīti ar dizainu, ir viedoklis par to, kas viņiem patīk un kas ne, bet reti tiek uzdots jautājums — kāpēc. Nonākot situācijā, kad jāizdara izvēle, man bija jāuzdod sev virkne jautājumu, lai saprastu, kas tieši ir tas, kas mani ietekmē. Tāda sevis izvaicāšana būtu veselīga ikvienam dizainerim, lai saprastu, kas padara produktu par labu. Ja uzskatām pamatideju par svarīgāko un pēc tam vērtējam izpildījumu un vizuālos aspektus, budžetam, izmēram vai jomai nav nozīmes.

Pieminējāt, ka iesniegti labi izstāžu dizaini, tieši par tiem izstādē lasāmi jūsu komentāri. Arī «Gagarin» specializējas izstāžu dizaina jomā. Kā jūs līdz tam nonācāt?

«Gagarin» dibinājām pirms 20 gadiem, bet kopš tā laika uzņēmums ir krietni mainījies. Nosaucām to Jurija Gagarina vārdā, jo viņš bija pirmais cilvēks kosmosā, savukārt mēs gribējām izzināt kibertelpu, kā to toreiz sauca, internetu. Mūs saistīja dažādas digitālas lietas, vēl pirms viedtālruņu parādīšanās darbojāmies ar WAP telefoniem. Mēs piedāvājām visdažādākos risinājumus digitālajā pasaulē, un tas negāja viegli, jo bija nepieciešama virkne dažādu speciālistu.

Tikai pirms dažiem gadiem mums bija iekšējā diskusija, kurā spriedām, kā pārvarēt šīs grūtības. Tā nolēmām izmēģināt strādāt nevis pie visiem projektiem, bet tikai tiem, kas mūs patiesi interesē. Izdomājām, ka strādāsim tikai pie izstādēm, jo bijām veidojuši Islandes paviljonu pasaules izstādēs «Expo» Lisabonā un Hannoverē, un tā bija lieliska pieredze. Šobrīd pamatā mūsu uzņēmums specializējas interaktīvā dizaina jomā. Sadarbojoties ar dizaineriem, mēs izstrādājam interaktīvus risinājumus un instalācijas izstādēm. Mans ieteikums ir fokusēties. Kad sašaurinājām savu fokusu, Islandes tirgus, kas nemaz nav liels, mums nevis aizvērās, bet gluži pretēji — atvērās.

Vai Islandē jums ir daudz konkurentu?

Fokusējamies uz ļoti šauru, specifisku jomu, tāpēc vietējo nav daudz, ir starptautiskie. Lai gan, arī tas mainās. Islandē ir tūrisma eksplozija, un pēkšņi visi domā par izstādēm, tāpēc uzņēmumi ar līdzīgām iemaņām sāk ienākt arī mūsu laukā. Konkurence tuvojas.

Mans ieteikums ir fokusēties. Kad sašaurinājām savu fokusu, Islandes tirgus, kas nemaz nav liels, mums nevis aizvērās, bet gluži pretēji — atvērās.

Cik liela ir «Gagarin» komanda un kā norit darbs jūsu uzņēmumā?

Interaktīvo mediju ražošana ir sarežģīts process. Vienu brīdi mums visi speciālisti strādāja uz vietas, skaņu meistari, animatori, filmu producenti un citi, kopā apmēram 50 cilvēki. Kad strādājām pie projekta, viss bija kārtībā, bet starplaikos finanses tika vienkārši iztērētas. Mēs samazinājām uzņēmumu līdz pamatsastāvam — koncepta dizainerim, interaktīvā dizaina speciālistam, grafikas dizainerim, programmētājiem. Tagad mēs paplašinām savu komandu atkarībā no projekta, lielākoties sadarbojoties ar bijušajiem darbiniekiem. Mans kā radošā direktora galvenais uzdevums ir nolasīt klienta prātu un nodot šo vēstījumu komandai.

Visi komandas locekļi piedalās koncepta izstrādes stadijā, un mums ir viens noteikums — katra ideja ir no svara un tiek uzklausīta, arī vismuļķīgākā un smieklīgākā. Šī procesa gaitā mēs sarunu ceļā atrodam esenci, pamatideju, par kuras saglabāšanu es runāju pirmīt. Darbs ir ļoti intensīvs, rodas savstarpējas sadursmes, bet tās iedvesmo.

Viens no «Gagarin» nesenākajiem ievērojamākajiem darbiem ir «Powering the Future», kas saņēmis vairākas atzinības, tostarp «Red Dot» balvu komunikācijas dizainā «European Design Awards» balvu digitālajā dizainā. Lūdzu, pastāstiet par to!

Jā, ar šo darbu mēs patiešām lepojamies. Tas tapa nelielā, 1930. gados celtā elektrostacijā sadarbībā ar Islandes arhitektu biroju «Tvíhorf Architects». Ar šo izstādi mēs mācām apmeklētājam elektroenerģijas un tās ražošanas pamatus. Ienākot ekspozīcijā, skatītāju sagaida betona siena, kas izgaismojas, tai pieskaroties, tā ļaujot apmeklētājam pašam sajust enerģiju. Tālāk attīstās stāsts par to, kas ir enerģija un kā tā tika ražota 20. gadsimtā. Lai stāstītu par vēja enerģiju, mēs uzstādījām tādas kā vējdzirnavas, kuras griežot, apmeklētāji var savā starpā sacensties ātrumā. Lai ilustrētu statisko elektrību, mēs radījām zibeni — visi šie procesi vērojami dabā, bet ekspozīcijā ienāk rotaļīgums, spēles elements.

Enerģijas ražošana Islandē ir pretrunīgs jautājums, dabas mīļotāji pret to izturas skeptiski, jo tā ietekmē upju tecējumu. Lai sāktu dialogu, viena no instalācijām veidota tam, lai cilvēki, atbildot uz jautājumiem, varētu izteikt savu viedokli par šīm strīdīgajām tēmām. Tā vietā, lai norādītu, vai atbilde ir pareiza vai nē, mēs procentuāli parādām, cik cilvēku domā tāpat. Šie dati visu laiku mainās.

Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais, lai radītu iesaistošu un interesantu izstādes dizainu? Ar tehnoloģijām vien noteikti ir par maz, lai zinātu, kā tās likt lietās jāņem vērā cilvēka psiholoģija, uztveres īpatnības.

Absolūti. Mēs esam stāstnieki un mums jābūt drošiem, ka izstādes apmeklētājs šo stāstu sapratīs un sapratīs arī, kas viņam jādara. Mēs nevēlamies, lai viņam būtu jāiet cauri dažādām izvēlnēm, jo tad prāts sāk strādāt izvēlnes režīmā un tā arī nepārslēdzas. Tas nestrādā. Izstādes apmeklējumam jābūt intuitīvam, vajag, lai konkrētas darbības pie cilvēka nonāk dabiskā ceļā, tad viņš uztvers stāstu un pats kļūs par daļu no tā.

Cik vien iespējams, mēs padarām instalācijas taustāmas. Gadu gaitā strādājot, esam sapratuši, ka, ja kaut kam var pieskarties, tas lietotājam kļūst daudz dabiskāks un liek fokusēties. Ja skatītājs piedalās, viņš mācās.

Reizēm mēs apzināti radām šķēršļus. Ir bijušas situācijas, kad vienkārši varētu projicēt stāstu uz sienas un tādējādi nodot to skatītājam. Bet arī tas nestrādā. Rodas kakofonija. Mēs liekam apmeklētājam vispirms kaut ko izdarīt, satvert rokturi vai ko tādu, lai viņa prāts fokusētos stāstam, ko vēlamies pasniegt. Šķēršļi var radīt ļoti labu pieredzi.

 Ja kaut kam var pieskarties, tas lietotājam kļūst daudz dabiskāks un liek fokusēties. Ja skatītājs piedalās, viņš mācās.

Spriežot pēc saņemtajiem apbalvojumiem, jūs regulāri piedalāties dažādos konkursos. Kas jūs mudina to darīt?

Diezgan bieži. Bet aizvien regulārāk mēs sacenšamies par projektiem. Tas ir, iespējams, efektīvākais veids, kā apgūt jaunus tirgus. Mēs sadarbojamies ar vietējiem arhitektiem, izstāžu dizaineriem. Viens no veidiem, kā iepazīties ar potenciālajiem partneriem ārvalstīs, ir apmeklēt konferences, piedalīties konkursos, pasākumos. Tā satikāmies arī ar «H2E» [Latvijas Dizaina gada balvas rīkotāji] un es ar nepacietību gaidu iespēju ar viņiem strādāt. Sākumā bija grūti atrast projektus ārzemēs, bet tagad ir otrādi — uzrunā mūs. Kad esi realizējis projektu citā valstī, esi iesējis sēklu, kas izplatās tālāk.

Kādu jūs redzat «Gagarin» attīstību, ko vēlaties sasniegt?

Iemesls, kāpēc man patīk šis bizness, ir tas, ka mēs nemitīgi izgudrojam jaunu riteni, izmēģinām jaunas lietas. Lai arī mēs esam dizaina un daži teiktu, tehnoloģiju uzņēmums, tehnoloģijas pašas par sevi mums nemaz nepatīk, mēs tās vienmēr savos darbos cenšamies noslēpt. Tajās nav nekā pievilcīga, bet mēs tās izmantojam, lai radītu zināmu maģiju, tāpēc mums visu laiku jābūt lietas kursā par to, kas notiek tehnoloģiju pasaulē, un es pats nemaz nezinu, kur tā mūs aizvedīs.

Kāda ir pašreizējā dizaina aina Islandē? Jūs minējāt, ka Latvijā industrija esot attīstītāka, tomēr tajā pašā laikā Reikjavīkā notiek, piemēram, «Design March», viens no krāšņākajiem un daudzpusīgākajiem dizaina festivāliem Eiropā.

Islandē nav senas dizaina vēstures, īpaši modes, produktu un digitālais dizains sāka attīstīties tikai pēc 2000. gada. Var teikt, ka grafikas dizains pastāvējis ilgāk. Mums ir maza infrastruktūra dizainam, kamēr arhitektūras tradīcijas ir krietni noturīgākas un spēcīgākas. Izglītības sistēma palikusi iepakaļ norisēm pasaulē, īpaši tas attiecas uz digitālo dizainu, kas attīstās tik ātri. Izglītība visu laiku mēģina turēt līdzi šai evolūcijai, bet tas ne vienmēr izdodas.

Tas, kas iznesis Islandes dizaina vārdu gan vietējā, gan starptautiskā mērogā vairāk nekā jebkas cits, ir Islandes Dizaina centrs. To dibināja dizaineri un arhitekti paši — vizionāri, kuri zināja, kādā virzienā ir jādarbojas. Ap viņiem izveidojās tāda kā dizaina aura. Viņi darbojas nevis biznesa, bet drīzāk sociālu mērķu vadīti, rīko lekcijas, izglīto sabiedrību un, protams, organizē «Design March». Šī aura ir izplatījusies visā sabiedrībā, tā pieņemas spēkā, un varu apgalvot, ka visi ir diezgan labi informēti par dizaina nozīmi. Tas atbalsojas arī citās lielajās industrijās, zvejniecībā, alumīnija pārstrādē. Kad tiek radīti jauni, inovatīvi produkti, notiek sadarbība ar dizaineriem. Šajā ziņā labi piemēri ir «Össur», kas ražo protēzes un ortopēdijas tehnoloģijas, vai pārtikas pārstrādes uzņēmums «Marel».

Kas ir tas, ko Latvija varētu mācīties no Islandes?

Priekšrocība mazai kopienai ir tā, ka viss notiek ļoti strauji. Mēs nepārtraukti sekojam visām aktualitātēm, visi kaut ko dara un vēlas ko sasniegt. Mazvērtības komplekss ir dzinulis, kas rada dinamisku, radošu sabiedrību.

Tas, ko ir izdarījis Islandes Dizaina centrs, ir brīnums. Protams, dizaineri un mākslinieki ir diezgan egoistiskas būtnes, tā ir daļa no mūsu būtības. Tajā pašā laikā, domāju, ka mēs labi apzināmies, ka kopā varam izdarīt vairāk. Arī «Gagarin» daudz sadarbojas. Mums ir dažādi klienti un, piemēram, ja redzu, ka mūsu grafikas dizainers nebūs pareizākā izvēle pasūtītāja vēlmju īstenošanai, es uzrunāju kādu citu, jo beigu beigās kvalitāte ir vissvarīgākā. Mēs ne tikai sacenšamies, bet arī atbalstām viens otru. Mums tas ir jādara. Vienam pasauli iekarot ir pārāk grūti.

Mazvērtības komplekss ir dzinulis, kas rada dinamisku, radošu sabiedrību.