Jau iepriekš rakstīju par to, kā man veicās pirmajā grafiskās komunikācijas studiju gadā Senmārtina koledžā (Central Saint Martins College of Art and Design) Londonā. Trīs gadus ilgušās studijas tikko ir noslēgušās, un būtu godīgi atklāt, vai mani pirmkursnieces priekšstati par to, kā būs, saskanēja ar vēlāk piedzīvoto. Tā kā pārsvarā par skolu izskan cildinoši vārdi, es atļaušos atklāt arī aizkulises un, manuprāt, vājos punktus Senmārtina apmācību pieejā.
Lai ilustrētu valdošo kritisko attieksmi studentu vidū, atstāstīšu kādu notikumu no trešā gada pirmās mācību nedēļas. Tā bija sanāksme, kurā tika pārrunāts, kāds būs pēdējais gads skolā, pasniedzēji rādīja statistiku un skaitļus. Aptaujas uzskatāmi parādīja, ka Senmārtina studentu apmierinātība ir viena no zemākajām, salīdzinot ar citu skolu grafiskās komunikācijas nodaļu rādītājiem. Pasniedzēji teica, ka sākumā bijuši satraukti par zemo novērtējumu, bet jokoja, ka viņi taču paši ir mācījuši mūs būt kritiskiem.
Otrais gads un «Plašāks skats»
Pabeidzot pirmo studiju gadu, biju visai apjukusi, taču arī pārliecināta, ka studiju sākumā tas ir pieļaujams. Darbošanās noritēja aptuveni šādi — skolotāji nosauc projekta tēmu, un tad studenti var darīt, ko grib. Lekciju tikpat kā nav, ir tādas kā sanāksmes, kurās ar pasniedzējiem pārrunājam paveikto. Paveiktā arī bieži vien nav, ir vien pāris līnijas skiču grāmatā, jo šādos pēkšņas brīvības apstākļos ir jāpierod orientēties. Tātad, gads tika pavadīts bibliotēkā un diskusijās.
Otrajā gadā no grafiskās komunikācijas nodaļā piedāvātajiem apakšvirzieniem es izvēlējos ilustrāciju. Vecākie studenti jau man bija izstāstījuši, ka vienīgā ievērojamā atšķirība starp ilustrācijas, dizaina, interaktivitātes, kustīgā attēla un reklāmas apakšnozarēm ir pasniedzēju sadalījums. Tik tiešām, kamēr mācījos ilustrācijas apakšnozarē, veidoju gan iepakojuma dizainu un zīmola stratēģiju, gan animāciju, gan audumu apdrukas — visu, kas, vadoties pēc tradicionāliem uzskatiem, iederētos citu nodaļu darba plānā.
Eksperimentēšana ir skolas otrais vārds, un Senmārtina ļoti lepojas ar to, ka atļaujas un atļauj darīt visu, uzskatot to par radošuma pamatnoteikumu. Tomēr šī pieeja mani bija sākusi nogurdināt, kārtējās diskusijas šķita vien atkārtojamies, un mūžīgais darbs skiču grāmatās un izpētes pierakstos — nepiepildošs. Rezultātā pārstāju apmeklēt jau tā visai retās nodarbības. Uz skolu gan gāju katru dienu, izmantoju sietspiedes studiju, bibliotēku, tehnikas nomas punktu, taisīju savus projektus vai vienkārši staigāju apkārt un uzklausīju to kursabiedru raudas, kuri vēl mēģināja saprast to, kas Senmārtinā notiek. Trešdienu rītos gāju klausīties vieslektoru — ilustratoru, dizaineru — stāstus par to, kā viņi iekļuvuši industrijas uzmanības laukā.
Visam apjukumam pa virsu mums iedeva projektu, kas saucās «Bigger Picture» jeb «Plašāks skats» — tā, lai vairs neko nevarētu saprast. Uz skolu nāca ķirurgi, feministes, hakeri un informēja par visādiem brīnumiem. Šī daļa gan man patika, jo bija jāuztaisa zīns, tātad jāatrod veids, kā attēls pastiprina teksta iedarbību un otrādi. Tā arī beidzās otrais gads — ne īpaši daudz darbu, daudz neziņas.
Trešais gads un protests
Pēc pirmo divu gadu haosa, trešajā gadā pēc Latvijā pavadītas vasaras Londonā atgriezos ar dzelžainu apņemšanos. Biju nolēmusi darīt «ko gribu» — strādāt pie saviem darbiem, neaizrauties ar teorijām un skiču grāmatām, nepārtraukti darboties sietspiedes darbnīcā. Šo vēlmi varētu tulkot kā «mazāk spriest, bet vairāk darīt». Uz sanāksmēm ierados ar gataviem darbiem, kamēr skolasbiedri vēl rādīja skices un domas savās burtnīcās. Pasniedzēji teica, ka mani darbi ir lieliski, bet ka viņi vēlas redzēt arī procesu, izpēti, analīzi. Man nācās paskaidrot neauglīgos iepriekšējo gadu mēģinājumus sekot skolas reglamentam, ģenerējot procesa materiālus un aizmirstot par rezultātu. Pēc šī mana izgājiena pasniedzēji nezināja, ko ar mani iesākt, jo nevarēja ielikt atzīmi. Vērtēšana Senmārtinā notiek sekojoši — ailītēs tiek likti punkti, un, piemēram, ja nav skiču grāmatas, attiecīgajā ailītē ir nulle punktu. Mani aizsūtīja pie nodaļas vadītājas, kura ar mani bija visai apmierināta un paskaidroja, ka viss ir pareizi — ja es nebūtu izvilināta no savas komforta zonas, tad mācībām Senmārtinā nebūtu jēgas. Jā, komforta zona šeit pilnīgi noteikti ir lamuvārds.
Finiša taisne
Grafiskās komunikācijas nodaļā nav tāda koncepta kā diplomdarbs. Visu gadu tiek veidoti dažādi nelieli projekti, un beigās var izvēlēties vienu vai divus labākos un tos parādīt izstādē. Ieteicamais apjoms — 6–8 projekti par paša izvēlētām tēmām un ar paša nospraustiem pabeigšanas termiņiem. Darbošanās sanāca visai individuāla, un paša atbildība par paveikto — milzīga, vien reizi nedēļā bija jāsatiek pasniedzēji. Izklausās jocīgi, toties visai atbilstoši industrijai, kurai studenti tiek sagatavoti.
Noslēguma izstādē, kas notiek pāris nedēļas pēc atzīmju izlikšanas, var arī nepiedalīties, taču šādu iespēju izmantoja vien pāris sliņķi un trakie. Man šis notikums šķita daudz svarīgāks par vērtējuma iegūšanu atzīmes formā. Izstādes atklāšanu, kā ierasts, apmeklē ievērojami dizaineri, žurnālisti un citi industrijas varenie. Noslēguma izstādes ekspozīcijas izveidošanai katram studentam tika iedots aptuveni 1,5×1,5 m liels (drīzāk neliels) laukums, un šajos pieticīgajos apstākļos bija jāspēj notvert skatītāju uzmanība.
Noslēguma izstāde
Apkopojot visus izstādei pieteiktos darbus, tika izvirzīti jautājumi, pēc kuriem tika organizēta ekspozīcija. Šie jautājumi ir sekojoši: kā mēs (pār–) materializējam kutūru? Kā mēs (pār–) veidojam to, kas mēs esam? Kā stāsti veido realitāti? Kā grafiskā komunikācija var risināt problēmas? Vai tehnoloģijas mūs novedīs pie utopijas vai distopijas? Kā mēs atrodam viedokli komerciālā pasaulē? Kas ir nepareizi ar dizainu / sabiedrību?
Manuprāt, darbi bija ļoti dažādi un nebija novērojama arī izteikts skolas uzspiests stils. Senmārtinas studentiem raksturīgi izvēlēties ļoti personiskas tēmas, kuras tiek analizētas plašākā kontekstā. Patiesums un autentiskums globālajā skolas vidē, šķiet, ir vienīgā lieta, kas ļauj neapmaldīties. Plašas un ambiciozas tēmas nav cieņā. Manuprāt, šo pieeju arī definē sajūta, kas valda Londonā — vienīgais, ko var iepazīt, ir paša identitāte, viss pārējais paliek svešādi džungļi. Studenti savos darbos meklē savas saknes, pēta kultūras, kuras ir atstājuši, lai ierastos Londonā, apskata subkultūras, kurām pieder. Daudzi studenti strādā ar tekstu, šī ir viena no lietām, kuru, tiešām, šeit var apgūt labi. Jēgpilns saturs bieži vien tiek uzskatīts par pašu formu. Dažādi saukļi, rakstiski pētījumi, dzeja un esejas parādās iespieddarbos, iepirkumu čekos, ceļa zīmju formā, un citās manifestācijās.
Izstādē redzami vien daži instalāciju projekti, kas, iespējams, saistīts ar studiju telpu trūkumu skolā. Arī Londonas mazās īres istabas neveicina lielformāta darbu rašanos. Lai gan skolā ir pieejami 3D printeri, lāzergriezēji un citas mašīnas, šīs iespējas ir maz izmantotas. Pieejamo tehnoloģiju nepietiekamais izmantojums noslēguma skatē, iespējams, ir saistīts arī ar ļoti teorētisko kursu struktūru. Praktisko nodarbību ir ļoti maz, līdz ar to ir izveidojusies tāda kā barjera, kas traucē droši ieiet svešādājā mašīnu pasaulē — 3D studijā. Tas ir īpaši izteikti ilustrācijas apakšnozarē, jo pasniedzēji nāk no publicistikas vides un ir pieraduši strādāt ar attēliem, ne objektiem. Man pašai tas šķiet neliels zaudējums, ko plānoju līdzsvarot tālākajās studijās.
Pēcefekts
Lai gan pašas mācības Senmārtinā, manuprāt, nav nekas pārdabisks, tomēr, ir daži aspekti ar kuriem šī skola izceļas. Tos labi varēja redzēt studiju noslēguma posmā. Industrijas interese par skolu un publicitāte ir divi no šiem aspektiem. Šogad pirmo reizi notika divas izstādes atklāšanas — viena industrijas pārstāvjiem, otra — ģimenēm un draugiem. Daudzi studenti saņem darba piedāvājumus jau izstādē, citi iegūst žurnālistu uzmanību. Notikuma apskati un studentu projekti ir atrodami tādos digitālos un drukātos izdevumos kā «Vice», «It’s Nice That», «Computer Arts», «Creative Review» un citos. Pēc izstādes mani darbi nonāca žurnālā «Computer Arts», kā arī saņēmu dažus sadarbības piedāvājumus. Apkopojot savu pieredzi šeit, varu to nosaukt par atrašanos kvalitatīvā inkubatorā. Gala rezumē par mācībām gan vēl nav gatavs, nejūtu, ka būtu noslēgusi visas attiecības ar skolu. Divus gadus pēc skolas pabeigšanas ir iespējams izmantot dažādus skolas resursus, kurus es noteikti centīšos izmantot. Par pašu Londonu man ir pārāk daudz, ko teikt, lai to ietilpinātu vienkāršā secinājumā. Un tas arī nav nepieciešams, jo Senmārtinas skola ir kā miniatūra civilizācija, un Londona paliek vien fonā.
Viedokļi