Divās nedēļās, kopš Venēcijas arhitektūras biennālē tika atklāts pirmais kopīgais Latvijas, Lietuvas un Igaunijas paviljons, tas guvis plašu atspoguļojumu starptautiskos arhitektūras medijos. Baltijas paviljons viennozīmīgi izceļas — ar mērogu, ambīcijām un fokusu uz pazemes resursiem un infrastruktūras telpu. Iesaistot plašu autoru loku, kuratoriem izdevies savākt apjomīgu kolekciju ar savdabīgiem priekšmetiem un idejām no Baltijas valstīm.
Apmeklēt Baltijas paviljonu ir kā nokļūt dzīvā Pinterest dēlī — visapkārt atrodas vizuāli pievilcīgi Purvīša ainavu tonalitātes objekti, kurus varētu parakstīt ar mirkļbirkām #Baltija, #resursi un #infrastruktūra. Gan katrs atsevišķi, gan visi kopā eksponāti ir ļoti interesanti un iedvesmojoši — kur gan vēl līdzās iespējams aplūkot jūrā ziedoša planktona izplatības karti un kāršu kavu ar «Rail Baltica» tematiku? Starp vairāk kā 100 eksponātiem atrodami iežu paraugi, zemūdens elektrības kabeļa fragments, industriālu ainavu fotogrāfijas, malkas kaudze, keramikas skulptūru kolekcija, video darbi par kolhoziem un mikrorajoniem. Savdabīgo priekšmetu un ideju izlase pakāpeniski atklāj stāstu par trim nelielām valstīm ceļā no Padomju Savienības uz Eiropas Savienību — esošo zemes resursu un infrastruktūras mantojuma apzināšanu, centieniem stabilizēt esošo saimniecību un daudzsološām, bet vēl nesasniegtām nākotnes iespējām. Tam visam pāri karājas auduma debesis, kas mīkstina Arsenāla sporta zāles stūraino ģeometriju.
Baltijas paviljons ir arī fiziski izaicinoša izstāde — lai aplūkotu eksponātus, apmeklētājiem jākāpelē augšup lejup pa sporta zāles tribīnēm, dažviet izbāžot galvu virs baltā auduma baldahīna, citviet pazūdod telpiskās kabatās vai balansējot uz pakāpiena maliņas līdzās lielformāta fotogrāfijām. Gluži kā renesanses laika retumu kolekcija tā pārņem ar savu bagātīgumu un daudzveidību, bet nepiedāvā skaidru maršrutu tematiski, hronoloģiski vai ģeogrāfiski. Apmeklētājam tas var likt justies vai nu atbrīvotam vai arī izmisušam — tas atkarīgs no tā, cik Venēcijas biennāles izstādes todien jau apmeklētas. Lai pilnvērtīgi un bez steigas iepazītos ar Baltijas paviljonu, jārēķinās ar aptuveni divām stundām. Lai saprastu izstādīto objektu nozīmi un sāktu saskatīt saiknes to starpā, jābūt ieinteresētam un, vēlams, ar priekšzināšanām.
Tomēr pēc Baltijas paviljona izpētīšanas mani neliek mierā vairāki jautājumi: vai es uztvertu kopbildi, ja pati nebūtu no Baltijas? Vai man pietiktu pacietības iedziļināties objektu aprakstos, ja kuratori nebūtu man pazīstami un es nejustu koleģiālu pienākumu visu apskatīt? Vai ir labi skatīties uz ģeologu, inženieru un plānotāju radītiem attēliem kā uz estētiski pievilcīgiem priekšmetiem, tikai virspusēji saprotot to nozīmi? Es vēlētos, lai Baltijas paviljona veidotāji būtu mani pavadījuši soli tālāk — pāri tam tiltam, kas ved no skatīšanās uz lietām uz domāšanu par lietām.
Retumu kolekcijas ir kalpojušas dažādiem mērķiem — dažas tik vien kā demonstrē to īpašnieku piedzīvojumus un plašās intereses, citas ir noderējušas izpētes nolūkiem vai tikušas iekļautas muzeju kolekcijās. Es ceru, ka arī Baltijas paviljonam būs dzīve pēc Venēcijas, jo tajā apskatāmo priekšmetu savstarpējās attiecības ir pelnījušas tikt pētītas tālāk.
Viedokļi