Mēs gribam runāt tikai par telpu

Baltijas paviljona uzmanības centrā ir liela mēroga infrastruktūras projekti un to mijiedarbība ar reģionā sastopamajām ainavām un kultūras formām. Ekspozīcijas izveidē arhitekti izmantojuši ģeoloģisku pieeju — tā ir kā griezums caur trīs valstu identitātes meklējumiem, infrastruktūras savienojumiem un dabas resursiem. Lai gan izstāde veltīta telpiskām struktūrām, tā neizrādīs arhitektūru tās vispārpieņemtajā izpratnē. Tā, tieši pretēji, piedāvās citu skatīšanās veidu — tālāk par ēku fasādēm, mērķtiecīgi apkopojot Baltijas reģiona laikmeta pārmaiņu liecības cilvēku veidotajā vidē.

Evelīna Ozola:
— Baltijas paviljona saturs ilgstoši tiek turēts noslēpumā. Vai varat atklāt vismaz dažus no eksponātiem?

Niklāvs Paegle:

— Mēs esam savākuši objektus, kas palīdz pastāstīt par Baltiju, — precīzas, reģionam raksturīgas lietas. Iedomājies, ir dziļurbuma paraugs, ir ģeoloģiska karte un ir dzelzceļa stacijas makets. Mūs interesē dažādi jauni skatīšanās veidi, jaunas tehnoloģijas, kas kļuvušas plaši pieejamas.

Dagnija Smilga:

— Ekspozīcijā ir vairākas tēmas, kas būs izkārtotas tādās kā salās. Katrā salā ir dažādi eksponāti, un katrs no tiem izstāsta kādu noteiktu aspektu. Piemēram, ir «Rail Baltica» tēma, kuru no Igaunijas pārstāvēs divas jaunas dzelzceļa stacijas, un tas ir svarīgi, jo tā ir jauna arhitektūra, kas mainīs pilsētu. Latvijas kontekstā savukārt svarīgi parādīt, kā «Rail Baltica» sasaistās ar nozīmīgiem infrastruktūras punktiem, piemēram, Rīgas lidostu, Centrālo dzelzceļa staciju, Starptautisko autoostu. Ir lietas, ko ņemam no muzejiem, un ir jau esoši arhitektu, mākslinieku, fotogrāfu darbi. Un vēl mēs pasūtām, lūdzam radīt jaunus, subjektīvus darbus — autoru skatījumu uz ainavu un infrastruktūru krustpunktiem.

Niklāvs:

— Venēcijā būs arī sociālantropologa Viestura Celmiņa pētījums par tādu artefaktu kā «ietekmes uz vidi novērtējums», kas tur patiešām arī būs, 700 lapaspušu dokuments, tāds klucis. Un tam blakus būs operatīvs attēls, kurā šīs 700 lappuses ir vizualizētas saprotamā veidā.

Dagnija:

— Šis dokuments ir atrodams «Rail Baltica» publiskās apspriešanas procesā, bet tā bilde blakus ir kas tāds, ko mēs kopā ar Viesturu Celmiņu esam izveidojuši, lai attēlotu to vienkāršāk. Ar sabiedrību to vajadzētu komunicēt tā.

Niklāvs:

— Šajā gadījumā tas strādā, jo blakus ir maketi, pilsētu daļas, telpiskas lietas. Un tur atrodas šis ietekmes uz vidi novērtējums, darbarīks šajā procesā, kas savieno stratēģiskus lēmumus ar sabiedrību. Bet vai mēs kādreiz esam to uztvēruši kā reālu darbarīku, ar kuru mums ir jāstrādā?

Evelīna:
— Ir profesijas, kurās šādi dokumenti ir ierasta lieta, bet arhitektiem tas nav labi pazīstams instruments. Vai to jūs vēlaties teikt?

Dagnija:

— Mēs gribam savest šīs dažādās prakses, profesijas un jomas kopā, jo, teiksim, «Rail Baltica» nevar plānot tikai arhitekts. Vajag milzīgu komandu, kurā katram ir savas specifiskas zināšanas un sapratne. Bet arhitektam ir izglītība, kas dod iespēju saprast, par ko ir šie lielie telpiskie projekti. Arhitektam jāmāk saprast ekonomika, jāorientējas fizikā, jābūt izjūtai par telpu, jāspēj raudzīties uz lietām abstrakti, jābūt veiksmīgam menedžerim. No arhitekta tiek prasīta diezgan augsta spēju daudzveidība. Es nekad nezināšu par ģeoloģiju detalizēti, bet es saprotu, par ko tas ir un ko es ģeologiem varu jautāt. Saprotot, kas notiek katrā no jomām, paliek ļoti skaidrs prāts.

Niklāvs:

— Mūsu varbūt mazliet naivā ideja ir, ka, to visu šādi pasniedzot, mēs varam stimulēt arhitektus būt aktīvākiem visos šajos procesos un neatnākt tikai tad, kad viņi ir ielūgti, vai tikai pašās beigās noregulēt problēmas. Arhitekts ir tas, kurš redz kopsakarības.

Evelīna:
— Kāpēc arhitektiem vajadzētu par šo visu interesēties? Arī ģeologi varētu uzņemties starpnieka lomu, tikai viņiem nav biennāles Venēcijā.

Niklāvs:

— Mums ir zināšanas par cilvēku veidoto vidi un tās procesiem, bet ģeologiem savukārt ir zināšanas par to, kas ir zem zemes — kādi tur ir materiāli un ko ar tiem ir iespējams izdarīt. Piemēram, Igaunijā, atrodot milzīgo fosforīta depozītu, ģeologi saka, ka tur ir milzīgs potenciāls un to visu varētu dabūt ārā, bet arhitekti un plānotāji var domāt tālāk — kā izskatīsies cilvēka radītā ainava. Tur būs raktuves, bet varbūt ne tikai, varbūt tur iespējams izveidot augsto tehnoloģiju centrus, izglītības inkubatorus, savienot to visu ar pilsētām, ostām. Arhitekts var stratēģiski domāt par to, kā šī ainava var tik veidota, balstoties uz tādu informāciju.

Evelīna:
— Vai esat izveidojuši kādu vizualizāciju tam, kā šīs kompetences pārklājas?

Niklāvs:

— Īstenībā tas ir mūsu ekspozīcijas izkārtojums. Atrodoties fiziski starp šīm dažādajām tēmām, tu redzi, kā tās savstarpēji ir saistītas.

Dagnija:

— Atceries, Niklāv, kā mēs sēdējām pie purva seismiskā profila? Tas bija fascinējoši. Tas, ko tu kā arhitekts esi pieradis redzēt, ir Google Earth bilde, ēku plāni, griezumi. Bet ģeoloģiskā griezumā tu vari nolasīt zemes struktūru, un tā arī ir telpa.

Niklāvs:

— Telpa ar dažādu blīvumu.

Dagnija:

— Tā ir telpa, kurā ir resursi, tādēļ tā ir ļoti svarīga. Jāsaprot, kā to telpu lietot, lai tā nebūtu tikai teritorijas industrializācija, resursu izsūknēšana, tikai ņemšana.

Evelīna:
— Vai, vācot materiālus ekspozīcijai, jūs uzdūrāties liecībām tam, ka par Baltiju kādos laika periodos ir domāts kā par telpiski vienotu reģionu?

Dagnija:

— Šī ir ģeoloģisko resursu prognožu karte (rāda attēlu telefonā — red.), kas bija izstrādāta visām Baltijas valstīm kopā padomju laikā. Tā iet 50 metru dziļumā un uzrāda visus zemes resursus. Autori ir izņēmuši ārā visas teritorijas, kurās nedrīkstētu iegūt resursus, teiksim, dabas parkus un pilsētas. Tāpēc tas ir daudz precīzāks materiāls kā vienkārši ģeoloģijas karte, tas ir operatīvs materiāls. Šķiet interesanti, ka tā ir taisīta visām Baltijas valstīm kopā, bet īsti nav atbildes, kāpēc tā.

Niklāvs:

— Padomju Savienība piegāja Baltijas reģionam kā ļoti industrializētai teritorijai. Tam bija gan ģeogrāfiski, gan politiski apsvērumi, tostarp, padarīt sabiedrību monohromāku. Neapšaubāmi, bija iemesls šo reģionu stimulēt, jo te bija daudz zināšanu. Padomju laikā šeit ir bijusi ārkārtīgi liela attīstība. Latvijā vairākās vietās, tostarp Dobelē, ir potenciāls uzglabāt gāzi, kas padara šādas teritorijas ārkārtīgi svarīgas. Piemēram, ja izmantotu visu Inčukalna potenciālu, tad ne tikai Baltijas valstis, bet arī daļu Polijas varētu uzturēt 3 gadus. Lai ilustrētu to mērogu — Inčukalna krātuve ir lielāka par Rīgu.

Evelīna:
— Vai jūs novelkat robežu starp arhitektūru un telpisko plānošanu?

Dagnija:

— Liekas, ka arhitektam kādā brīdī jāizvēlas, kādā mērogā operēt, bet nedrīkst pazaudēt sapratni par to, kas notiek citos mērogos. Tev nav jābūt produktīvam katrā no tiem, bet nevajadzētu aizmirst par pārējiem.

Niklāvs:

— Arhitektūra noteikti ir vairāk kā tikai ēku čaulas. Kas notiktu tad, ja arhitekti visu to enerģiju, kas tiek veltīta debatēm par Okupācijas muzeja fasādi, ieguldītu sarunās par to, kā tiek veidota Latgales, kas ir trešdaļa no Latvijas, speciālā ekonomiskā zona? Tas šobrīd jau ir konceptuāls projekts, tas ietekmēs pilsētas, milzīgas industriālās teritorijas. Kas tur būs? Varbūt mēs varam domāt, ko šāds jauns stāvoklis var izdarīt? Piemēram, Honkonga ir sākusies kā speciālā ekonomiskā zona, un tagad tā ir metropole. Šajā gadījumā tas ir interesanti gan reģionāli, gan visas Eiropas mērogā, jo īpašā zona nav normāla situācija, tā ir mutācija, mazliet kā valsts valstī. Latgale šobrīd ir ģeopolitiski ļoti interesanta, BBC par to taisa filmu, un visa Eiropa ir gatava atbalstīt speciālās ekonomiskās zonas ideju.

Evelīna:
— Šis ir interesants aspekts — ka arhitektiem būtu jādomā par Latvijas attiecībām ar Krieviju kā arhitektiem, ne tikai kā Latvijas iedzīvotājiem.

Niklāvs:

— Tieši tā. Baltijas paviljona ekspozīcija visos šajos tematos ir ārkārtīgi jūtīga, un katrā no šiem punktiem ir iespējams pārmesties politiskā diskusijā, bet tas galīgi nav tas, ko mēs gribam darīt. Mēs gribam runāt tikai par telpu.

Evelīna:
— Vai tā ir skatpunkta maiņa, par ko runā biennāles direktors Alehandro Aravena?

Niklāvs:

— Šeit nāk klāt vēl viena lieta — mēs uz Baltiju vienmēr esam skatījušies caur vēsturisku, kultūras, pat mitoloģisku prizmu. Kad jebkur pasaulē televīzijā rāda Baltiju, vienmēr parāda kadru no Baltijas ceļa, kur cilvēki sadevušies rokās un dzied. Mēs neesam tikuši tālāk par to. Vai mēs kādreiz esam paskatījušies uz Baltiju caur līdzībām, kas ir mūsu telpiskajā vidē? Nekad. Tas ir tas, ko mūsu ekspozīcija grib izdarīt.

Evelīna:
— Vai jums darbā pie Baltijas paviljona palīdz tas, ka jūs paši nedzīvojat Latvijā?

Niklāvs:

— Absolūti. Lielākā daļa no komandas esam satikušies ārpus Baltijas — studējot un strādājot Vīnē, Londonā un citur. Mums ir teiciens «you have to go to London to meet a Lithuanian».

Dagnija:

— Mūs visus vieno, es nezinu, vai tā var teikt, patriotisms, bet noteikti mīlestība pret Baltijas vidi. Mēs esam mazliet nostāk, un tas ļauj saprast esenci.

Niklāvs:

— Jau kopš pirmsākumiem mēs visi bijām vienoti idejā, ka kopīgs paviljons ir vajadzīgs, vienalga, kas tur iekšā. Tas saskanēja ar runām par nācijvalstu norietu un tamlīdzīgi.

Evelīna:
— Kāda ir jūsu attieksme pret nācijvalsts ideju tagad, kad ģeopolitiskā situācija ir mainījusies?

Niklāvs:

— Manuprāt, tās ir divas dažādas lietas — kultūra un reģions. Ja tu skaties uz telpu, tu jūti, ka kultūra to ļoti stipri ietekmē, bet tai pašā laikā mēs šobrīd saprotam, ka mums ir jārealizē projekti, kas iet pāri robežām un kur katram nav jātiek galā pašam saviem spēkiem. Sadarbība būtu jāveicina, bet tas nav stāsts par kultūru saplūšanu, tas ir par reģionālu, stratēģisku domāšanu un resursu izmantošanu konkrētiem mērķiem.

Dagnija:

— Tie jautājumi, kas globālajai sabiedrībai interesē par Baltiju, ir klišejiski — patriotisms pret nacionālismu un vai Latvijā varētu atkārtoties Krimas situācija. Nekas vairāk. Mēs esam izpildījuši visus mājasdarbus un iestājušies visās savienībās, ko tālāk? Es nezinu, vai mēs ar projektu piedāvājam konkrētu vīziju, bet mēs mēģinām saprast to, kur mēs esam, no kā var izrietēt daudz ideju.

Niklāvs:

— Mēs piedāvāsim tādus kā darbarīkus un domāšanas veidu. Arī publikācijā, ko mēs gatavojam. Mums ir uzaicināti dažādi autori, un starp tiem ir eksperti, kas piedāvās faktuālu informāciju un datus, un teorētiķi un spekulanti, kas mēģinās runāt par reģionu vairāk vizionāri. Vienā brīdī, šķirstot to grāmatu, tu nevarēsi izšķirt, kurš ir kurš.

Evelīna:
— Pastāstiet, lūdzu, vairāk par šo grāmatu!

Dagnija:

— Tas būs «Baltijas Atlants», bet nevis kā karšu kolekcija, bet gan rakstu kopums, kas apskata Baltijas teritoriju. Mēs to komibēsim ar kartēm, kas tapušas sarunās ar ekspertiem, un skicēm, ko radījuši paši rakstu autori. Mums bija svarīgi Baltijas paviljona projektu sasiet ar plašāku teorētisko kontekstu.

Niklāvs:

— Toms Kreicbergs, zinātniskās fantastikas autors, raksta īsstāstu par Rīgu nenosakāmā laika limitā. Reinis Āzis raksta par ģeoloģiju un speciālo ekonomisko zonu Latgalē. Viesturs Celmiņš raksta par tehnoloģisko pilsonību — par to, kādas zināšanas ikvienam ir nepieciešamas vienkāršos ikdienas lēmumos, piemēram, lai izvēlētos, no kā pirkt elektrību.

Dagnija:

— Jānis Usča, kurš strādā pie Baltijas jūras telpiskā plānojuma, raksta par jūras saimniecisko nozīmi, par idejām, kuras ir radušās plānošanas procesā, bet nav iekļautas pašā plānojumā. Tās ir utopiskas idejas, ko apspriež, bet atmet kā neiespējamas, jo tās neiekļaujas plānojumam uzliktajos termiņos — 10, 20 vai 50 gados. Utopiskās idejas ir tālākas, tāpēc tās noliek maliņā.

 Evelīna:
— Kas ir jūsu veidotās ekspozīcijas mērķauditorija? Arhitekti, politiķi, stratēģi?

Niklāvs:

— Pati biennāle ir lielā mērā orientēta uz profesionālo sabiedrību — arhitekti brauc no visas pasaules smelties idejas, iedvesmu, saprast, kur pasaule šobrīd atrodas.

Dagnija:

— Mana cerība ir, ka mūsu projekts var radīt arhitektiem iedvesmu meklēt ko citu, ko specifisku Baltijai. Nepazust globālajās bildēs, ko mēs visi redzam. Strādājot birojā Šveicē, es jūtu, ka aizvien biežāk parādās pasūtītāji, kuriem vajag tieši arhitekta spēju saprast, komunicēt, radīt vīziju. Mainās arhitekta loma, tas šobrīd notiek jau nekontrolējami.

Evelīna:
— Man šķiet, ka arhitekta loma nevis mainās lineāri, bet gan evolucionē vairākos virzienos vienlaicīgi.

Niklāvs:

— Neapšaubāmi. Arhitektūra kā izglītība pārklāj ļoti plašu spektru. Parādās gluži jaunas nozares, kā piemēram, ekosistēmas pieejas speciālists. Tas arī ir arhitekts, bet tas atbilst šim laikmetam un tā prasībām. Es domāju, ka vārds «arhitekts» vairs neizsaka neko daudz.

Evelīna:
— Ko arhitektam mūsdienās ir svarīgi mācīties?

Dagnija:

— Saprast kompleksus procesus un aizrauties ar specifiskām lietām.

Niklāvs:

— Ja uz arhitektūras izglītību skatās kā uz tādu izstādi, tad nevar mūsdienās vairs apstāties pie tās izstādes, kur redzamas tikai gatavas mājas. Jāmācās saredzēt kompleksas situācijas. Es ticu, ka idejas vispirms cirkulē kultūras un izglītības telpā, un tā tam vajadzētu būt arī Baltijā.

Baltijas paviljona kuratoru komanda

Kārlis Bērziņš, Jurga Daubaraite, Petrs Išora, Ona Lozuraitīte, Niklāvs Paegle, Dagnija Smilga, Johans Tali, Laila Zariņa, Jons Žukausks.