Pērnā gada rudenī Latvijas Mākslas akadēmijas emeritētais profesors, dizaina nodaļas dibinātājs Tālivaldis Gaumigs kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Pēc paša vārdiem «drusku ķerts uz klasisko mūziku», viņš sarunā skaidro, kas kopīgs dizainam ar mākslu, brīvi meklē paralēles citos radošās jaunrades veidos un atklāj, kāpēc viņu kaitina «tās tukšās muldēšanas par dizainu».
Pēdējo sešu gadu laikā par mūža ieguldījumu Latvijas dizaina attīstībā Tālivaldis Gaumigs saņēmis arī Kultūras ministrijas atzinības rakstu, Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiju un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) balvu — ja neviltota enerģija pedagoģiskajā darbā vairāk nekā 50 gadu garumā un neatlaidība LMA Dizaina nodaļas un Latvijas Dizaineru savienības dibināšanā vispār ir novērtējama ar oficiālu statusu piešķiršanu. Daudz nozīmīgāka šķiet kolēģu un studentu atzinība, kas, jautājot par profesora personību, tiek izteikta pārpārēm. «Tu esi Latvijas dizaina tēvs, bet mēs — tavi bērni un mazbērni,» atzīmējot Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanu un tā kavaliera 85. jubileju, svinīgajā pasākumā akadēmijas telpās Tālivaldi Gaumigu uzrunā pašreizējais LMA Funkcionālā dizaina katedras vadītājs Holgers Elers, uz ko notikuma vaininieks atjoko, ka nevarot uzņemties tādu atbildību. Kad pie melnās tējas tases un melnas šokolādes sarunājamies viņa viesistabā, kuru ieskauj dažādi mākslas priekšmeti, kļūst skaidrs, kādēļ līdzgaitnieki vienmēr uzteikuši Gaumiga stāju un humora izjūtu.
Esat studējis tēlniecību un arī strādājis šajā jomā. Kas jūs pamudināja pievērsties dizaina izglītībai?
Esmu beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas, tolaik — Daiļamatniecības skolas metālkalšanas nodaļu, kur mans pasniedzējs bija viens no Brīvības pieminekļa zvaigžņu autoriem Jānis Zibens. Viņš bija ļoti jauks cilvēks, kurš vedināja mani uz skulpturālām lietām. Vēlāk iestājos Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā. Kādā no pēdējiem kursiem man vajadzēja piepelnīties, un saņēmu piedāvājumu strādāt par skolotāju Lietišķās mākslas vidusskolā. Tā nu pasniedzēja darbs sākās tīri materiālu iemeslu dēļ. Bet — visus 50 gadus esmu to darījis ar prieku. Tagad man ir 85 gadi, drīz būs 100, un, kad man jautā par manu dzīvi, es saku — tā ir mana lielākā veiksme tikties ar tādām personām kā jūs. Man ir diplomandi, es visu laiku esmu ticies ar jauniem cilvēkiem, bet ne jau kaut kādiem — ar radošiem cilvēkiem. Katram ir sava pasaule ar savām domām, katrs mēģina atrast kaut ko savu, un man kā šahistam jāizspēlē līdzi. Kur tad interesantāka dzīve var būt!
Kā nonācāt līdz dizaina nodaļas dibināšanai Latvijas Mākslas akadēmijā?
Kad par skolotāju strādāju Lietišķās mākslas vidusskolā, mans kolēģis bija Imants Žūriņš. Mēs, ideālistiski noskaņoti cilvēki, izdomājām, ka nav labi ar latviešu lietišķo mākslu un ka vajag taisīt revolūciju. Nogāzām direktoru, ielikām vietā Žūriņu, bet neviens nebija domājis, ka viņš ies uz priekšu ar milzīgiem apgriezieniem. Ar apbrīnojamu mērķtiecību viņš pagrieza to skolu citā virzienā, un viņa roku jūt vēl līdz šim laikam.
Žūriņš bija ļoti latvisks cilvēks, bet viņš necieta pseidotautiskumu, «lupatu lāčplēsīšus», kā par tiem vēlāk zobojās Ziedonis, un tamlīdzīgas lietas. Ar lieliem skandāliem no veco paaudžu skolotāju puses viņš trieca to visu laukā un ap sevi pulcēja zinošus cilvēkus — arhitektus Georgu Barkānu, Martu Staņu, Margu Spertāli, toreiz slavenu kostīmu mākslinieci.
Tā kā mēs ar Žūriņu bijām pa starpbrīžiem saraduši un kopā revolūciju taisījuši, viņš man uzticējās un diezgan ātri virzīja atbildīgos posteņos. Aizfīrējām «lupatu lāčplēsīšus» prom, bet svarīgi bija — uz kurieni mēs ejam, kā tālāk? Pievērsāmies skandināvu dizainam. Divatā un arī plašākā lokā, vīnu dzerot, daudz runājām un mēģinājām iegūt informāciju, ko 60. gados vispār bija grūti izdarīt; reizēm kāds kaut ko atveda. Tā mēs arī uzzinājām, kas ir dizains.
Līdz šim laikam man dizaina būtība bez definīcijas ir tāda, ka viens izcils savas lietas pratējs, piemēram, Tapio Virkala, uztaisa modeli, tas tiek laists apgrozībā tūkstošiem reižu, un tauta par lētu naudu iegūst izcilu priekšmetu. Uz to arī orientējāmies Lietišķās mākslas vidusskolā — radīt ikdienā lietojamas lietas, kas iepriekš tur nebija iedomājams.
1964. gadā Mākslas akadēmijas rektors Leo Svemps izdomāja, ka arī tur vajag «lietišķos». Kad mani uzaicināja strādāt akadēmijā, es vairs nebiju «zaļš», man bija diezgan skaidrs, ko darīt, vienīgi viss, nepārspīlējot, bija jāsāk no nulles. Kolēģim Heimrātam [Rūdolfs Heimrāts, Tekstilmākslas nodaļas dibinātājs] teicu: «Tev jau tantuki 300 gadus tos skaistos deķus auž, ir uz kā atsperties, bet man gan nav.»
Kā kolēģi akadēmijā uzņēma jūsu idejas, vai arī ar skandāliem kā Žūriņam «lietišķajos»?
Vispār attieksme bija… ne naidīga, bet sējās gan man klāt, kur tik vien var. Kurš tad gribēja kafijas dzirnaviņas vai vēl nez ko tādu akadēmijā vispār dzirdēt! Pazīstama mākslas zinātniece man aiz muguras teica — nu, viņiem jau gan būtu vieta arodskolā. Tomēr man bija Žūriņa skola un es akadēmisko sistēmu mērķtiecīgi gribēju pagriezt mūsdienīgā būšanā.
Kad sākāt darbu akadēmijā, vārdu «dizains» nemaz nelietoja, veidojāt «rūpnieciskās mākslas nodaļu»…
Pirmais programmas apzīmējums bija «mākslinieks–konstruktors», vēlāk — «rūpnieciskā māksla», kas tika ķengāts kā nepareizs jēdziens, tomēr uzzināju, ka mūsu izcilais Gustavs Klucis, kurš arī bijis pamatīgi saistīts ar dizainu, «rūpnieciskās mākslas» jēdzienu lietoja jau pagājušā gadsimta 20. gados.
Tur tas trakums, ka vārds «dizains» ir kļuvis tik populārs un ļoti izplūdis. Skatos televizoru, notiek diskusija starp desmit cilvēkiem, un var just, ka katrs runā par kaut ko savu. Normāls cilvēks, kurš īpaši neinteresējas par šīm lietām, viņš zina — dizains ir kaut kas labs. Bet kas, kādu labumu tas nes valstij, kā izpaužas? 60. gados šo vārdu zināja arhitektu vidū un vēl kādās šaurās aprindās, tagad tas tiek nelietīgi valkāts un to liek klāt visur — vairs nav puķkopība, bet «puķu dizains» un visādi «nagu dizaini». Mani kaitina, ka šis vārds tiek lietots nevietā, šim jēdzienam lej klāt ūdeni un beigās nemaz nav skaidrs, par ko ir runa. Es smejos, ka pats pamazām pārvēršos par «antidizaineri».
Normālam cilvēkam, kā jūs sakāt, šķiet, bieži pietiek tikai ar, viņaprāt, pievilcīgu ārējo veidolu, lai kaut ko sauktu par dizainu vai, vēl trakāk, «dizainīgu»…
Bet kāpēc tas ir jāsauc par dizainu? Par štruntu to var saukt! Tas pats Žūriņš, viņš bija ass un nevarēja ciest kaut kur piekarinātas Lielvārdes jostas, un izsvieda no savas leksikas arī vārdu «dekors».
Triju Zvaigžņu ordeni esat saņēmis par «izcilu radošā mūža ieguldījumu dizaina mākslā un jauno dizaina mākslinieku audzināšanā». Dizaineri gan bieži nepiekrīt dizaina un mākslas sasaistīšanai, uzsverot, ka tās ir pavisam dažādas jaunrades formas. Kā jūs uz to raugāties?
Es ieteiktu izlasīt viena no mūsdienu izcilākajiem inženieriem, ģēnija Stīva Džobsa, lielisko dizaina raksturojumu — dizains ir cilvēka radīta priekšmeta dvēsele, kas izpaužas tā ārējos slāņos. Kā šī dvēsele izpaužas? Te jārunā par manu jājamzirdziņu — formu. Mēs esam baigā priekšmetu aplenkumā, un tiem visiem ir forma. Vienmēr esmu deklarējis, ka mūsu pamats ir cilvēks un lieta — to rašanās, kārtošana, likvidēšana. Lietām ir formas, kas iedarbojas spēcīgi, un tādas, kas darbojas vāji vai nestrādā vispār. Ja tava dizaina priekšmeta forma nedarbojas, nevarēsi to pārdot.
Tomēr ar vizuālo iespaidu vien nevar piešmaukt, tāpēc kārtīgam dizainerim jāzina ne tikai āriņa, bet arī iekšiņas. Tur sākas dvēseles izpausme. Latviešu dizainā, piemēram, «Minox» fotoaparāts — kad tu paņem to rokā, jūti — tur tā ir.
Ir bijušas nepatīkamas pārrunas par to, ka akadēmijas dizainerus vajadzētu pārcelt citur, uz Tehnisko universitāti. Ko jūs! Tā ir liela priekšrocība, ka mēs esam kopā ar grafiķiem, tēlniekiem, gleznotājiem. Latviešu dizains iegūst apgarotību, noskaņu.
Dizaina nodaļā padomju laikā mācījušies vairāki mākslinieki, kas izceļas ar provokatīviem, drosmīgiem darbiem. Arī Jānis Borgs rakstījis, ka tā esot bijusi brīvāka, «slaidi apgājusi padomiskā konservatīvisma zonu, kas bija atvēlēta stājmākslām». Kā jūs to skaidrotu?
Tā tas neapšaubāmi bija. Andris Breže, Ojārs Pētersons, Ivars Mailītis — tie taču visi ir manējie! 60. gadi pieprasīja iestāties par sociālistisko reālismu, taču mēs, par brīnumu, rullējām pilnīgi pretēji! Es vienmēr esmu bijis modernās mākslas aizstāvis. Pārējiem savukārt skaidroju, ka mūsu nodaļai ar reālās dzīves attēlojumu nav nekāda sakara, mums ir sakars ar ražošanu. Ka kafijas dzirnaviņām nekādu «socreālismu» nevajag un tādā stilā. Mēs tikmēr lielu uzmanību pievērsām vispārējai izglītībai — krāsai, formai. Sākām ar Bauhaus, pēc tam par pamatu ņēmām visādus «mondrianus», par ko tolaik akadēmijā nestāstīja, — tas ielīksmoja jaunos.
Toreizējais rektors Leo Svemps, būdams tīrasiņu gleznotājs, bija arī augstas kultūras cilvēks un vairākkārt aiz muguras mani piesedza. Man palīdzēja arī profesors Emīls Melderis, mans bijušais skolotājs no tēlniecības katedras. Izrādās, ka viņi bija mani glābuši, kad nākušas kaut kādas komisijas, lai gan arī tās īsti neko nespēja izdarīt, jo nevarēja salīdzināt akadēmisko un rūpniecisko mākslu. Akadēmiskā māksla lielā mērā ir dabas interpretācija. Mūsu nodaļā neko neinterpretē, mēs paši radām formas.
Kas ir tas, ko, jūsuprāt, ir vissvarīgāk iemācīt topošajam dizainerim? Izpratni par formu?
Radošas darbības principus. Likumi nepastāv, bet ir principi. Nupat noskatījos Hermaņa slaveno operu «Fausta pazudināšana», ar kuru viņš izgāzās Parīzē. Hermanis ir izcils talants, bet nodomāju — pie Gaumiga gan nav mācījies. Es neciešu stalažas teātros. Mūsdienās skatuvēm ir milzīgas telpiskās iespējas, bet tur bija tikai neliela priekštelpa, kur aktierim darboties. Dzied Jonass Kaufmans, pasaules izcilais tenors, bet viņš pazūd. Hermanis jau zina, ka tādas stalažas ir sasodīti garlaicīgas, tāpēc bija noangažējis Parīzes Operas baleta skaistākās meitenes. Es lecīgi stāstu, bet ar to gribēju ilustrēt, ka principi visām mākslām ir līdzīgi, un to vajadzētu ievērot jau pirmā kursa studentiem. Atkāpjoties no dizaina, var salīdzināt Bēthovenu ar fon Trīru un, izrādās, arī tad principi ir līdzīgi. Piemēram, kontrasti, ritmi…
Pieminējāt talantu. Vai arī dizainerim tas ir būtisks?
Es, starp citu, to ļoti akcentēju, tāpat kā Boriss Bērziņš. Ja kāds saka, ka vajag vienu procentu talanta un 99 procentus darba — tur jau zirgam ir jāsmejas. Talants izšķir visu. Tad, kad es to saku jaunajiem studentiņiem, viņi kļūst domīgi, sabēdājas: «Velns ar ārā, kāds tad es esmu? Vai man ir talants?» Es atbildu, ka ir talantu piramīda. Virsotnē ir ģēniji, un tad tā kārtojas kā kūka. Varētu teikt — ja esmu tajā pamatnē, tad gan ir vakars uz ezera. Nē! Pamatne ir balsts, un dzīvē ir vajadzīgas dažādas talantu pakāpes. Visi nebūs ģēniji.
Kā dizaina nodaļa ir mainījusies gadu gaitā? Vai arī studentu paradumi, motivācija iestāties ir citāda?
Ir lietas, kas mainījušās uz labu, un ne vienā vien lietā ieviesta kārtība. Arī tehnoloģijas nav salīdzināmas ar tām, kas bija agrāk. Tomēr aktuāls ir jautājums par principiem. Quo vadis? Uzskatu, ka skola ir skola, un šajā ziņā nevajadzētu pārāk izplūst un grābstīties — viens redzējis ASV to, cits — šito, un tagad grasās ieviest pie mums. Nu, nemūžam. Vajag izvēlēties to, kas mums ir tuvs, un attīstīt to līdz augstai kvalitātei. Tas nenozīmē, ka nedrīkst darīt arī ko citu, bet jābūt savam profilam, mērķtiecībai. Ja tā ir, viss notiek daudz profesionālāk. Es neciešu diletantismu. Kaut kad bija tāds mācību uzdevums studentiem — uztaisīt šito verķi, kas jums priekšā [norāda uz iPhone]. Domāju, mīļais kolēģi, ko tu dari? Kāda meitiņai tikko no vidusskolas par to jēga? Viņa tiešām tikai ārieni var uztaisīt. Skaidrs diletantisms. Students pamazām jāpieradina, jāvirza no vienkāršākām lietām, nevis jāliek uzreiz uztaisīt iPod. Kurš tad to var izdarīt? Piekrītu vācu industriālajam dizainerim Konstantīnam Grčičam — dizaineris nav izgudrotājs, dizaineris ir lietu attīstītājs. Viņš ir ļoti vajadzīga, bet tikai viena daļa no komandas.
Bet studenti vienmēr ir bijuši vienādi slinki un centīgi. Viens gan — reflektantu dizaina nodaļai nekad nav trūcis, viņus pievelk praktiskā puse.
Kādam ir jābūt labam dizaina skolotājam? Pats studentu vidū esat iemīļots, ticis pieminēts arī jūsu neformālais ieguldījums.
Dzeršana? [Iesmejas] Mans princips vienkārši ir būt, cik iespējams, kopā ar studentiem. Gadu stažējos Prāgā, arī tas man lika pārdomāt savstarpējās attiecības. Ja studenti taisa ballītes, uzaicina arī mani. Mums bija prakses skaistās vietās ārpus Rīgas, kur dzīvojām, ēdām kopā, pazuda formālā atšķirība. Domāju, ka neformālas tikšanās, kur visu ko var izrunāt, ir ļoti svarīgas. Studenti kļūst atklāti, pasaka arī to, kas viņiem nepatīk, un ir tāda brīvības sajūta. Mēs esam viena banda.
Studentus ļoti svarīgi ir «uzfederēt». Vienalga, cik gadus strādā, tu nevari būt vienaldzīgs, viņi ir jāelektrizē. Režisoram Jānim Zariņam ir grāmata par to, kā apmācīt aktierus un tur ir viņam adresēts jautājums — ko jūs uzskatāt par galveno, mācot studentus. Viņš atbild: «Galvenais ir viņus iedarbināt». Kā automašīnu. Pašam jāiet pie studentiem «uzskrūvētam». Bet, ja kāds guļ, lai guļ, man nekas nav pretī.
Ko jums nozīmē tas, ka šī degsme novērtēta ar nacionālā mēroga apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni?
Tas nāca absolūti negaidīti. Bet, kad es padomāju par savu dzīvi no tiem 60. gadiem, kad reti kurš zināja, ko nozīmē dizains, bet tagad to par to var dzirdēt rītā un vakarā, ak kungs, man tomēr ir gandarījums. Bet ko tad nu tikai es! Ātri nonācu pie secinājuma, ka nepieciešama prīmā komanda. 25 gadus strādājām kopā ar Pēteri Martinsonu, bija Oļģerts Ostenbergs, Aleksandrs Dembo un citi — laba blice, uz kuru varēja paļauties. Mēs caurām naktīm runājām viens otram pretī, bet tas lielākais jaukums — beigās vienmēr vienojāmies par to, kas jādara. Dembo jau par mani teica: «Tālis ir demokrātiskais diktators.» Kādi bija mani nopelni? Dieviņš vai kāds cits man tomēr ir devis zināmu līdera talantu, spēju visus kaut kā savilkt kopā.
Pateicoties dizaina nodaļai, uz akadēmiju sāka nākt cilvēki no malas. To reti piemin, bet liela nozīme bija divgadīgajiem mākslinieciskās konstruēšanas vakara kursiem, kurus kvalifikācijas celšanai apmeklēja cilvēki, kas bija ostījuši VEF, radiorūpnīcas, vagonu rūpnīcas smago gaisu. Un radiorūpnīcai taču bija lieliski radio aparāti! Tagad skatos un domāju — «Rīga 110» un citi, vells, cik forši, kaut kāda elegance visiem! Mūsu studentiem un šiem darbiniekiem mācības notika vienā telpā, šūna paplašinājās pilnīgi neorganizēti. Mēs ar Gunāru Glūdiņu nodibinājām Dizaineru savienību, liku pamatus Mākslinieku savienības dizaineru sekcijai, ko vēlāk vadīja Ādolfs Irbīte. Bet mēs bijām sācēji.
Ieminējāties par «Rīga 110» radio aparātiem. Ko jūs vēl gribētu izcelt, runājot par Latvijas dizainu?
Teikt, ka 60. gados viss sākās no nulles, tomēr nav pavisam taisnīgi. Sāka Ādolfs Irbīte ar VEF jau Ulmaņlaikos. Tomēr visam pamatā ir mūsu tautas māksla, priekšmetu radīšanas sajūta. Holgers pirms vairākiem gadiem uztaisīja Glūdiņa mokiku un citu braucamrīku izstādi. Es skatījos pa gabalu un domāju — cik forši un, ak kungs, kāds latviskums dveš. It kā mehāniska ierīce, bet formās, krāsās… Kad es redzu mūsu vecos tranzistoru radioaparātus — velna milti, es ar savu pieredzi nevaru piesieties! Ir skandināvu, japāņu un arī kaut kāds latviskais dizains, kura gēnos ir lietišķās mākslas darbi — audēju pasakainās segas, cimdi, kokgriezumi…
Kas, jūsuprāt, jādara, lai nestu Latvijas dizaina vārdu pasaulē un veicinātu izpratni par dizainu, tā lietošanu arī šeit uz vietas?
Latviešu tautu glābs izglītība. Par dizaina kultūru ir jāraksta, jārunā, jāizceļ tie, kas ir labi. Jāmēģina dabūt atbalsts tiem, kuri kaut ko var izdarīt. Ne jau no valsts, no sabiedrības. Naivi iedomāties, ka valdībā kāds sēž uz naudas maisiem un dala naudu dizaineriem un, ja nedala, tad gan draņķīga tā valdība! Visam jāsākas no apakšas, pašiem jāorganizējas, jābūt uzstājīgākiem — tikai tā var pastāvēt. 10 reizes prasības noraidīs, 11. — saņemsiet prasīto.
Savukārt kultūra sākas jau ģimenē — kā tu rītos brokasto ar ģimeni, kādas ir savstarpējās attiecības, vai kādreiz tas baltais galdauts tiek uzklāts vai nē. Nevar no apdauzītas krūzītes dzert. Ja ņemam veco, kārtīgo latviešu māju — tur viss bija kopts. Mums visiem ir jākopj.
Viedokļi