Dizains ar nolūku. Intervija ar Julienu De Smetu

Visai nesen, apvienojot spēkus ar Viljamu Ravnu (William Ravn), Juliens radījis dizaina iniciatīvu «Makers With Agendas», kas «dzimusi no mīlestības pret dizainu un nicinājuma pret nevērību, ar ko tas sastopas», lai izaicinātu sabiedrības pieņēmumus par dizainu un skaļi norādītu uz sociāliem, ētiskiem un ekoloģiskiem pāridarījumiem.

Tu piekop «performatīvās arhitektūras» praksi, ko tas īsti nozīmē?

Mēs izdomājām šo jēdzienu, jo viss, ko mēs darām, ir tendēts uz sava veida izpildījumu vai darbību. To galvenokārt ierosināja mana nodarbošanās arhitektūrā, un savos projektos mēs ar nolūku cenšamies rosināt urbāno aktivitāti un urbāno dzīvību. Tādēļ ar vārdu «performatīvs» mēs saprotam gan ēkas spēju būt izpildītājam, nodrošinot dzīvošanai nepieciešamo, gan arī ļaujot cilvēkiem ar to personīgi mijiedarboties. Publiskajā telpā mums patīk sapludināt robežu starp apbūves apjomu un tukšumu. Sapludinot šo robežu un uzlabojot veidus, kā publiskā telpa var mijiedarboties ar ēku un injicēt tajā savu dzīvību, mēs radām to, ko saucam par «performatīvo arhitektūru».

Kādu arhitektūras un dizaina redzējumu tu vēlies sekmēt ar savu darbu?

Tādu, kas dotu cilvēkiem iespēju dzīvot savas dzīves tā, kā vēlas viņi paši. Pasaulē, kas ir tik ārkārtīgi pakārtota finansiālajai realitātei un likumdošanai, mēs cenšamies atrast vietu notikumiem un procesiem, kas nav tikuši oficiāli plānoti vai inscenēti. Tā sakot, radīt iespējas, kas veicinātu aktivitātes, un rast potenciālu un telpu dzīvei.

Briseles Tiesu pils pārbūves konkursam «JDS Architects» piedāvāja diezgan radikālu performatīvās arhitektūras projektu. Kādēļ iesniedzāt tik abstraktu ierosinājumu, ja zinājāt, ka tas tiks noraidīts?

Dažkārt ir nepieciešams paust savu nostāju, lai cilvēki sāktu apzināties vajadzību un potenciālu. Vēl joprojām netiek pieņemti taisnīgi lēmumi attiecībā uz mūsu planētu, ir neskaitāmi daudz asociāciju, kas strādā, lai to vērstu uz labu, taču tas netiek risināts valstu pārvaldes līmenī. Mums šķita, ka šī ir iespēja paziņot, ka valdībai vajadzētu pamosties un radīt «Globālā taisnīguma pili», kas pieņemtu lēmumus mūsu planētas un dabas aizsardzības labā. Tādā ziņā tā vairāk bija politiska, ne arhitektūras nostāja.

Kādas ir laikmetīgās arhitektūras un dizaina aktuālākās problēmas?

Gugenheima muzejs Bilbao pieradināja pasauli pie ikoniskas arhitektūras, un tās ietekme pēdējos 15–20 gados ir bijusi izteikti spēcīga. Ir lieliski, ka tas ir atraisījis cilvēku uzskatus pret citādāku arhitektūru, bet problēma ir tā, ka tas ir radījis jaunu standartu, ideju, ka drīksti radīt jocīgas lietas tikai tamdēļ, lai veidotu ko neparastu vai atšķirīgu. Mums tas nepavisam neinteresē, patiesību sakot, mēs to nevaram ciest. Mums nešķiet, ka tā ir racionāla vai konceptuāli interesanta pieeja arhitektūrai. Mums visiem vajadzētu būt ārkārtīgi apzinīgiem attiecībā uz to, ko darām un kādēļ to darām.

Ar saviem darbiem mēs cenšamies pievērsties tam, kas ir svarīgs šobrīd. Rezultāts izskatās atšķirīgs, tomēr process ir ļoti pragmatisks un balstīts pētniecībā. Viena no mūsdienu problēmām ir tā, ka pastāv nesaskaņa starp cilvēku vieglprātību attiecībā uz dizainu, it kā viņiem nemaz vairs neinteresētu, kādēļ dizains tiek radīts, un to, ka pasaulei steidzami ir nepieciešams jēgpilns saturs un risinājumi reālām problēmām. Patiesību sakot, reālā krīze, ar ko šobrīd saskaramies nav vairs finansiālā, bet gan ideoloģijas krīze.

Kāds dizains mūsdienās ir nepieciešams cilvēkam?

Manuprāt, tādas dizaina formas, kas rastos, ja cilvēki ieklausītos savās vajadzībās tā vietā, lai tikai tīksminātos par dizainu. Šo vieglprātību pret dizainu ir nepieciešams pārskatīt. Neapšaubāmi, mums  ir jābūt uzmanīgiem ar resursu patēriņu, bet tas nenozīmē, ka nevaram neko iesākt. Tipiskā attieksme ir «ja mums vairs nav resursu vai līdzekļu, tad mums jādara visprimitīvākās un garlaicīgākās lietas». Taču es tam nepiekrītu.

Ja esi ārkārtīgi racionāls un pragmatisks savā pieejā, tu patiesībā vari nonākt pie daudz aizraujošāka galarezultāta nekā tad, ja būtu izmantojis standarta taupīšanas metodes.

Pastāsti nedaudz vairāk par problēmjautājumiem, ko «Makers With Agendas» tiecas izzināt!

Viens no mūsu projektiem ir veltīts dabas katastrofu, karu un citu apstākļu izraisītai cilvēku dislokācijai. Aptuveni 50 miljoni cilvēku pasaulē ir spiesti pamest savas mājvietas, tādēļ nolēmām risināt šo problēmu, izveidojot mūsu pašu tā dēvēto «glābšanās māju» — miniatūru mājvietas versiju, kas cilvēkiem nodrošinātu pajumti un varētu tikt ērti paķerta, kad jāsteidzas prom. Mēs esam radījuši arī ļoti specifisku, taču piezemētu veidu, kā atrisināt pilsētas mobilitātes problēmas, piedāvājot pašu vienkāršāko pārvietošanās metodi, kādu vien varam iedomāties — «unisex» velosipēdu «MIKE», kas speciāli paredzēts nokļūšanai lidostā. Mēs cītīgi strādājam, lai padarītu visus mūsu dizaina priekšmetus pēc iespējas kompaktākus un ērtāk lietojamus.

Mūs interesē ar dizaina palīdzību radīt potenciālu veselīgākai pasaules populācijai, tādēļ mēs izveidojām «Pull Pong Table» — trīs galdus vienā, kas var tikt pārveidots vakariņu vai darba galdā un arīdzan izmantots par galda tenisa virsmu, tādējādi ļaujot cilvēkiem izkustēties gan esot mājās, gan darba vietā. Tas vienlaicīgi apvieno cilvēku vēlmes  un nepieciešamības.

Plakātu sērijā «Design Is» jūs runājat par dizaina negatīvo ietekmi uz mūsu pasauli. Kā dizaineri var piedalīties šo problēmu risināšanā?

Plakāts «Design Is Evil» stāsta par «asins minerāla» koltāna izmantošanu elektronikas ierīcēs, kas Kongo izraisījusi milzīgu masu iznīcību. Mēs vēl neesam paguvuši īstenot ar elektroniku saistītu projektu, taču mēs ticam, ka tas ir ļoti nozīmīgs temats, kuram būtu jāpievēršas. Tajā brīdī, kad pievērsīsimies elektronikai, mums tas būs jāintegrē arī savā studijā, taču mēs uzdrīkstamies to celt gaismā pat, ja vēl neesam tam gatavi.

Komerciālisms un patērnieciskums ir nopietnas mūsdienu sabiedrības problēmas, tādēļ dizaineriem, veidojot produktus, jābūt ļoti uzmanīgiem. Kā radīt risinājumu, nevis kārtējo patērētāju kultūras produktu?

Mēs esam novērojuši, ka šobrīd vairāk nekā jebkad agrāk cilvēki ir pakļauti tirgum un atrodas nepārtrauktā kustībā, tādēļ cilvēku dzīvēs trūkst stabilitātes. Mēs cenšamies ar to strādāt kā vienu no mūsu pieejas aspektiem. Mēs nenosakām, kādai būtu jābūt sabiedrībai, bet reaģējam uz to, kāda tā patiesi ir, un tas ir diezgan liels darbs, jo tikai nedaudzi cilvēki patiesi cenšas to darīt. Pastāv liela atšķirība starp reaģēšanu uz tendencēm un reaģēšanu uz patiesiem faktiem, jo tendences ir iracionālas un iedomātas, tās tiek attaisnotas ar skaitļiem, bet ne cēloņiem un vajadzībām. Mums neinteresē tendences.

Jaunajā kolekcijā esam realizējuši krēslu «Pivot». Mēs ļoti kritiski raudzījāmies uz ideju radīt vēl vienu krēslu, kas būtu daļa no produkcijas, kuras pasaulē jau ir pārpārēm. Taču mums izdevās radīt ārkārtīgi kompaktu salokāmo krēslu, kas bija atbilde nepieciešamībai pēc parasta krēsla, kas bez grūtībām pazustu no redzesloka līdz to ievajadzētos atkal.

Pastāv liela atšķirība starp reaģēšanu uz tendencēm un reaģēšanu uz patiesiem faktiem.

Raugoties uz šo arhitektūras un produktu dizaina piesātināto vidi, kas tevi iedvesmo radīt kārtējo ēku, kārtējo krēslu?

Vajadzības un realitāte ir mainījušās, un jo lielāku saskaņu tu izjūti ar to, kas notiek un kas kļūst par nepieciešamību, jo labāk spēj reaģēt un sākt rīkoties. Visos sabiedrības aspektos vienmēr pastāv kas nomācošs vai nepieciešams, ko ir iespējams atrisināt. Mēs, protams, neapgalvojam, ka spējam atrisināt visu, bet produktu dizaina pasaulē mēs, iespējams, esam vienīgie, kuriem patiesi rūp problēmas, nevis dizains. Mūs galīgi neinteresē dizains. Un tas ļauj virzīt mūsu produkciju uz to, kas ir svarīgs. Mūsu estētika ir ārkārtīgi minimāla, mūs neinteresē sīkumainība, un mēs neražojam neko lieku. Tādi cilvēki kā Džespers Morisons (Jasper Morrison) viņa minimālistiskā dizaina dēļ mums ir liels iedvesmas avots, un mēs vēlamies strādāt šajā virzienā ar saturu un iemeslu, bet nevis tamdēļ, lai atrisinātu uzdevumu, bet lai radītu jaunu uzdevumu, jaunu pieprasījumu un jaunu risinājumu vajadzībai.

Vai, tavuprāt, vēl pastāv patiesa iespēja būt oriģinālam?

Mēs tiecamies uz oriģinalitāti, bet nevis tālab, ka vēlamies būt oriģināli, bet gan tāpēc, lai risinātu problēmas, kas novestu pie oriģinalitātes.

Neuzraucies par to, vai spēsi būsi oriģināls. Sāc ar jēgpilnu saturu — tas ir pats svarīgākais, un tas padarīs tevi atšķirīgu. Esi ļoti piezemēts savā izpausmē un koncentrējies tikai uz to, ko dari.

Intervija tapusi Islandes dizaina festivāla «DesignMarch» laikā ar Ziemeļvalstu Kultūras punkta «Norden» atbalstu Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programmas «Kultūra» ietvaros.