Lai gan lielāko Islandes daļu klāj vulkāniskās lavas lauki un ledāji, tā izrādījusies labvēlīga vide radošumam — apbrīnojami, ka zeme, kurā mājo vien 320 tūkstoši cilvēku, pasaulei sniegusi tik daudz talantīgu mākslinieku, mūziķu un literātu. Šī gada martā, jau sesto reizi pēc kārtas, festivāls «DesignMarch» ar vairāk kā 130 pasākumiem Reikjavīku pārvērta arī dizaina epicentrā.
Skarbo laikapstākļu un dabas ieskauti un tumšo ziemas mēnešu apvaldīti, islandieši tiecas pēc radošas pašizpausmes. Klajās ainavas plašumā un klusumā tie rod telpu domām un radīšanai. Pašai uz savas ādas piedzīvojot visus iespējamos laikapstākļus, man top skaidrs, kāpēc daba islandiešiem ir galvenais iedvesmas motīvs — tā ir tik klātesoša un neizbēgama, ka organiski ieplūst dizainā, arhitektūrā un pašos cilvēkos — šķietami noslēgtos un atturīgos, bet dvēseliskos un patiesi aizrautīgos.
Dizaina sarunas
«DesignMarch» festivālu atklāj dizaina sarunu cikls «DesignTalks», kas šogad zem tēmas «Play Away» apvieno ievērojamu vietējo un ārzemju dizaineru skatījumu uz spēlēšanos kā eksperimentālu pieeju, spekulāciju, vispāratzītu pieņēmumu apgāšanu un priekšnosacījumu radošumam un inovācijai. Dizaina sarunas norit Islandes Simfoniskā orķestra un operas mājvietā — koncertzālē «Harpa», kuras arhitektūra ir dāņu «Henning Larsen Architects» un islandiešu «Batteriid» arhitektūras biroju kopdarbs, bet fasādi, kuras daudzstūru stikla ietvari un lauztās formas atgādina peldošus ledus gabalus, veidojis slavenais islandiešu–dāņu mākslinieks Olafūrs Eliasons (Ólafur Eliasson).
Ex–dizaineris Martī Gušē
«DesignTalks» sarunu sēriju atklāj Barselonā un Berlīnē dzīvojošais katalānis Martī Gušē (Martí Guixé), kurš 90. gadu beigās sevi nosauca par ex–dizaineri, lai vārdos ietērptu savas nodarbes, kurās citi saredzēja mākslu. Atskatoties uz savām dizainera gaitām, Martī kā nozīmīgu virzienu izceļ ēdienu dizainu, kam pievērsies 1995. gadā, kad nonācis pie atklāsmes, ka ēdiens atrodas masveida ražošanas piramīdas augšgalā. Martī pārtiku uzlūkoja kā ēdamu objektu un, izmantojot dizainu, runāja par tā lietojamību, ergonomiku un interaktivitāti. Tā aizsākās ēdiena dizaina kustība ar Martī kā tās celmlauzi.
«Ēdiena dizaineris ir cilvēks, kas strādā ar ēdienu, nemaz nenojaušot, kā to pagatavot,» saka Martī, norādot, ka viņu neinteresē garša un izskats. Martī dizainā nolasāms sarkasms, provokācija un labi daudz ironijas. Viņš radījis «Techno–Tapas» — uzkodas, ar kurām mieloties ekstremālos apstākļos, «I–cakes» kūciņas, kurās sektora diagrammas formātā procentuāli parādītas sastāvdaļas, cukurgailīti «Oranienbaum Lollipop», kura iekšienē iekapsulēta sēkla, ko pēc tā notiesāšanas paredzēts izspļaut un tādējādi uzsākt spontānu mežu ataudzes procesu.
Reiz, strādājot pie izstādes dizaina un domājot par to, lai atklāšanā cilvēki neturētu rokās glāzes un varētu brīvi iepazīties, tomēr tiktu pasniegti arī dzērieni, Martī izstrādājis speciālu ierīci «GAT FOG» jeb «Gin and Tonic Fog», kas telpā rada džina un tonika miglu.
Nozīmīgs viņa darbu virziens ir Martī paša tā definētais «biznesa modelis» — sajaukums starp produktu, rituālu un vidi, kas redzams Helsinkos tapušajā projektā «Solar Kitchen Restaurant», kurā ēdiens tiek pagatavots speciālos saules gaismu atstarojošos rezervuāros. Restorāns ticis inscenēts arī citās Eiropas pilsētās kā biznesa modelis, lai mēģinātu pārveidot izpratni par ēdiena pagatavošanu un tās saistību ar dabu.
Tiesa, šādi produkti laikabiedru vidū, it sevišķi 90. gados, varēja tikt nesaprasti, un Martī joko, ka par tiem nekad nav bijušas pozitīvas atsauksmes. Viņš savus darbus redz nevis kā bestsellerus, bet gan «longsellerus»: «Lai radītu masveidā ražotus bestsellera produktus, tev jāveido ļoti neglītas lietas, bet es izvēlos iet savu ceļu, lai arī tas nekad nebūs interesants vairākumam.»
Izsapņo pasauli atvērtām acīm — Valters Van Beirendonks
Modes pasaules dzīvās leģendas, dizaina ikonas Valtera Van Beirendonka (Walter Van Beirendonck) runu ievada 20 minūšu garš 1997./1998. gada skates «Avatar» video, kurā redzami teju 100 (!) traki krāsainu, eksperimentālu, nedaudz absurdu un ironisku tērpu, ko caurauž panku kultūra un izaicinoši seksuālas brīvdomības motīvi. Mode kā protests, provokatīvi uzraksti, dumpinieciska iestāšanās pret terorismu, rasismu un masu patērētāju kultu ir tikai daži no Valtera fascinējošo kolekciju atslēgvārdiem. Tas liek aizdomāties, vai mūsdienu jaunie dizaineri uzdrošinās būt pārgalvīgi un ir spējīgi izkāpt no komforta rāmjiem, lai caur modi radītu sacelšanos un izaicinātu patērētāju domāt. Vai tomēr esam ērti ieslīguši piesardzīgi amorfā, estētiski pievilcīgā un funkcionālā modes dizainā?
Valters uzskata, ka mode dod iespēju tieši un nekavējoties reaģēt uz procesiem, kas notiek pasaulē. Viņa ikdiena ir tikpat spilgta, cik viņa kolekcijas — Valters veido tērpus teātrim, baletam un filmām, ilustrē grāmatas, veido izstādes un popgrupu brendingu, un jau 29 gadus pasniedz modi Antverpenes Karaliskajā mākslas akadēmijā.
80. gadu vidū, laikā, kad beļģu modes dizains pasaules acīs vēl neeksistēja, Valters kopā ar pārējiem šobrīd leģendārās apvienības «Antwerp Six» dizaineriem (Dries Van Noten, Ann Demeulemester, Martin Margiela, Dirk Van Saene, Dirk Birkemmbergs) iezīmēja to Eiropas modes kartē. Izslāpuši iepazīt modes pasauli un kļūt pazīstami ārzemēs, studiju biedri sakrāmēja savas kolekcijas busiņā un aizveda uz Londonas Britu dizaineru izstādi. Sākotnēji nepamanītus un vīlušos, viņus tikai pēdējā izstādes dienā atklāja kāda preses aģenta asistente. Nespēdama izrunāt flāmu dizaineru vārdus, pasaule tos nosauca par «Antverpenes sešinieku», un Beļģijas mode bija dzimusi.
Performatīva arhitektūra — Juliens De Smets
Titulētais beļģu arhitekts, dizaineris un «JDS Architects» vadītājs Juliens De Smets (Julien De Smedt), kurš savu karjeru uzsāka Rema Kolhāsa (Rem Koolhaas) arhitektūras birojā un vēlāk ar Bjarki Ingelsu (Bjarke Ingels) nodibināja studiju «PLOT», savu pieeju arhitektūrai dēvē par performatīvu. Viena no šīs pieejas formām ir «rītdienas pilsētas» ideja, kas arhitektūrā integrē dabu un blīvi apdzīvotus apbūves apjomus veido, vairojot publiskās telpas potenciālu un padarot to pieejamu un vērtīgi izmantojamu cilvēkam, piemēram, apdzīvojot pilsētas jumtus, kurus Juliens uzskata par veltīgi neizmantotu telpu.
Paralēli arhitektūras praksei Juliens izveidojis dizaina kolektīvu «Makers With Agendas», kas izaicina sabiedrības pieņēmumus par dizainu un aktualizē sociālo, ētisko un ekoloģisko problemātiku. Plakātu sērija «Design Is» atklāj dizaina pozitīvo un negatīvo ietekmi uz pasauli — apgalvojums «Design Is Evil» vēsta par koltānu — rūdu, sauktu par «asins minerālu», kas tiek izmantota mobilo telefonu un elektronikas ierīču ražošanā un kuras iegūšana Kongo radījusi nemierus un pasaules vēsturē lielāko masu iznīcību pēc Otrā pasaules kara. Savā dizaina praksē grupējums ierosina arī efektīvas telpas izmantošanas iespējas, veidojot kompaktus, ērti lietojamus produktus. Lai risinātu mobilitātes problēmu pilsētā, viņi radījuši riteni «MIKE», kas speciāli paredzēts nokļūšanai lidostā un ir aprīkots ar bagāžas pārvadāšanas platformu, tīkliņu somai, sānu, priekšējām un aizmugurējām gaismām, mobilā telefona novietni un pagarinātu sēdekli ceļabiedram. «Makers With Agendas» dizaina pieejā uzmanība tiek vērsta uz atjautīga risinājuma, satura, idejas un funkcijas pārākumu pār estētisku skaistumu un nepastāvīgiem sabiedrības gaumes principiem.
Raksti pats savus noteikumus — Džesika Volša
Dizaina sarunu izskaņā uz skatuves kāpj Džesika Volša (Jessica Walsh), godalgota grafikas dizainere, radošā direktore un partnere Ņujorkas dizaina studijā «Sagmeister & Walsh». Spēlēšanās un eksperimentu Džesikas darbos netrūkst — aforismi atdzīvojas lielizmēra instalācijās, dekorācijas reklāmām un fotosesijām tiek būvētas reālajā vidē, nevis inscenētas digitāli. Kopā ar labu draugu, grafikas dizaineri Timotiju Gudmenu (Timothy Goodman) īstenots projekts «40 Days of Dating», kurā abi veica eksperimentu — satikās 40 dienu garumā un skrupulozi dokumentēja piedzīvoto. Romantiskais pārdzīvojums pārtapis krāsainā grafikas darbu, fotogrāfiju un ilustrētu stāstu pilnā grāmatā. Tā izdota šī gada janvārī, savukārt filmas veidošanas tiesības uzticētas «Warner Bros» kompānijai. Džesikas radošo darbību iezīmē vērtīga, ilgās klientu darba stundās gūta atklāsme: «Dari to, kas pabaro tavu dvēseli, ne ego».
Būdama ievērojama un pieprasīta dizaina studija, «Sagmeister & Walsh» tomēr izvēlas palikt neliela piecu cilvēku komanda un projektos klientam piedāvā tikai vienu konceptu ar noteikumu, ka pilnībā to pārstrādās, ja tas neies pie sirds: «Mēs ieliekam visu enerģiju vienā idejā, kurai ticam, piespiežam sevi izdomāt labāko risinājumu, ņemot vērā klienta ierobežojumus, budžetu un ko paši uzskatām par viņam un auditorijai labāko. Ja rādi vairākus atšķirīgus variantus, vienā klientam patiks krāsa, otrā fonts un citā izkārtojums. Tā tu iegūsti Frankenšteina tipa dizainu, un tas nav labi ne klientam, ne tev.»
Turpmākās trīs festivāla «DesignMarch» dienas tiek pavadītas galerijās, izstādēs un pasākumu atklāšanās, kurās klātienē, sarunās ar dizaineriem, iepazīt Islandes dizaina kopainu.
Raksts tapis, pateicoties Ziemeļvalstu Kultūras punkta «Norden» atbalstam radošā brauciena ietvaros. Raksta «Islandes dizaina aisbergs» 2. daļa lasāma šeit.
Viedokļi