Slava un vientulība. Studijas Senmārtinā

Par skolu

Senmārtina Mākslas un dizaina koledžas (Central Saint Martins College of Art and Design) vārds jau labu laiku ir ieguvis kulta statusu. Skolas gars medijos tiek raksturots kā dumpiniecisks, un studenti saukti par nākotnes zvaigznēm. Dizaina koledža savu spozmes apmirdzēto vārdu ir ieguvusi, pateicoties prestižajai modes nodaļai, kuru beigušas tādas modes slavenības kā Aleksandrs Makvīns (AlexanderMcQueen), Džons Galjāno (John Galliano), Stella Makartnija (Stella McCartney) un citi. Es sākotnēji plānoju stāties «Fashion prints» nodaļā — tā fokusējas uz auduma apdruku —, tomēr iestājos Grafiskās komunikācijas nodaļā, kurā ir apvienotas tādas dizaina disciplīnas kā ilustrācija, grafikas dizains, kustīgais attēls («moving image»), reklāma un fotogrāfija. Skola pirms dažiem gadiem pārcēlās uz jaunām telpām Reģenta kanāla malā, Kingskrosā — tā atrodas renovētā graudu noliktavas ēkā, kur vēsturiskā arhitektūra mijas ar jauno. Esmu tikko pabeigusi pirmo mācību gadu un varu teikt, ka šī skola ir kā labirints, kurā iespējams vai nu pazust, vai arī nokļūt pilī. Šeit ir visi nosacījumi, lai sasniegtu to labāko, taču studentu daudzums ir liels, un neviens neskrien pakaļ un nestāsta par katru iespēju — tās jāmeklē pašam.

Mācību struktūra

Bakalaura programma ilgst trīs gadus. Pirmajā gadā studenti iepazīstas ar visām nodaļā piedāvātajām disciplīnām — mācību gads ir sadalīts 2 nedēļu darbnīcās, un to laikā tiek radīts viens projekts ilustrācijā, fotogrāfijā vai citā disciplīnā. Pirmajā gadā notiek studentu un uzdevumu rotācija — šāda sistēma ir izveidota, lai studenti iepazītos arvisām nodaļas iespējām un otrajā gadā varētu izvēlēties savu specializāciju. Manā gadījumā tā būs ilustrācija.

Visā nodaļā, ieskaitot maģistrus, ir 600 studenti, un specializāciju ilustrācijā katru gadu izvēlas aptuveni 30 cilvēki. Robežas starp disciplīnām nodaļas ietvaros nav striktas — ja gribu, varu taisīt filmas, ko pārsvarā dara «Moving Image» nodaļā, vai žurnālus, ko parasti taisa «Design and Interaction» nodaļā; atšķiras vien pasniedzēji un galvenais fokuss.

Tehniskais nodrošinājums

Viena no labākajām lietām Senmārtina koledžā ir izcilais tehniskais nodrošinājums — nav nekādu tehnisku robežu, kas neļautu realizēt iecerēto. Šeit ir tāda kā bibliotēka, kurā grāmatu vietā uz pāris dienām var uz mājām paņemt dažādas kameras,datorus, zīmēšanas planšetes un citas ierīces. Šeit ir vairākas drukas darbnīcas (digitālā druka, augstspiede, sietspiede u.c.), grāmatu iesiešanas darbnīca, fotostudija, filmu un audio ierakstu studija un vēl visādi brīnumi, kurus pagaidām neesmu iepazinusi.

Mediju spēks, sponsori un konkursi

Otrs pozitīvais aspekts ir skolas kontakti ar industriju un medijiem. Viss, kas notiek skolā, tiek plaši atspoguļots medijos, un šī publicitāte piesaista sponsorus un sadarbības partnerus. Kad taisījām dizainu grāmatai, uz nodaļu nāca cilvēki no «Penguin Books» izdevniecības un sniedza komentārus; citā projektā studenti cieši sadarbojās ar «L’oreal» mārketinga cilvēkiem. Modes diplomdarbu skates tiek publicētas «Vogue» un citos modes megažurnālos. Skolas galvenās lekciju zāles nosaukums ir «LVMH lecture theatre», jo dēmoniskā korporācija «Luis Vuitton Moët Hennesy» ir arī skolas sponsori. Studentiem tiek nodrošināta visdažādāko veidu palīdzība — ir pieejami atbalsta instrumenti biznesa uzsākšanai, turklāt var iegūt līdzfinansējumu dalībai izstādēs.

Teksts, attēls, virsraksts

Liela uzmanība skolā tiek veltīta izpētei, teorijai un plašākai dizaina izpratnei. No visas šī gada pieredzes vēlos izcelt savu mīļāko mācību priekšmetu «Konteksts» — tas ir kurss, kurā mācījāmies, kā tekstu apvienot ar vizuālo naratīvu. Konteksta uzdevumā mums bija jādodas ekspedīcijā uz «Victoria & Albert» muzeju, jāizvēlas viens priekšmets un par to jāuztaisa plakāts vai žurnāla atvērums. Tad jāuzraksta 1000 vārdu eseja par to, kāda ir šī objekta nozīme aktuālajā kultūrā, jāizvēlas šim tekstam virsraksts un jāizveido atbilstošs ilustratīvais vēstījums. Es izvēlējos mazu ķīniešu šņaucamās tabakas pudelīti, kādas reiz piederēja Ķīnas augstmaņiem un kalpoja par modes aksesuāru. Šo stāstu sasaistīju ar Eiropu 80tajos gados, kad kokaīns bija modes pasaules sastāvdaļa, un analizēju paralēles šajos divos gadījumos.

Kā iestāties?

Viena no prasībām, lai iestātos Senmārtina koledžā, ir pabeigts sagatavošanas gads («foundation year»), bet, tā kā es mācījos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur ir jāmācās 4, nevis 3 gadi kā tradicionālajās vidusskolās, šis papildu gads tika pieņemts kā sagatavošanas gads, un es varēju Senmārtinā iestāties uzreiz (tomēr es stājos gadu vēlāk, jo vēlējos sagatavot labu portfolio). Atlase notiek trijās kārtās: vispirms tiek iesniegtas atzīmes un motivācijas vēstule; ja šīs lietas tiek pieņemtas, skola prasa parādīt mazu portfolio ar 10 darbiem. Ja veicas, tam seko intervija un lielā portfolio demonstrācija. Manuprāt, portfolio ir svarīgi parādīt stilu un domāšanu; tehniskās spējas nav tik būtiskas. Pasniedzējiem neinteresē profesionāla līmeņa perfekti noslīpēts portfolio, bet gan talants, kurš skolā tiek attīstīts tālāk. Svarīgi ir parādīt pēc iespējas dažādākus darbus, kā arī procesu un izpēti — idejas pamatojumu. Mācību maksa ir 9 000 mārciņas gadā, taču Eiropas Savienības studenti var pieteikties kredītam, kurš jāsāk atmaksāt tad, kad alga pārsniedz noteiktu neapliekamo minimumu.

Dzīve Londonā

Ja par studiju izmaksu segšanu nav īpaši jāuztraucas, tad mitināšanās Londonā gan var sagādāt satraukuma brīžus. Istaba «flatshare» (dzīvoklī, kurā dzīvo arī citi studenti) maksā vidēji 600–800 mārciņas mēnesī, turklāt parasti nepieciešams uzrādīt bankas izrakstus, galvotājus vai arī samaksāt īri vairākus mēnešus uz priekšu.

Savu brīvo laiku es bieži pavadu lielajos muzejos, kuru pastāvīgās ekspozīcijas ir bez maksas, tādēļ tos var iepazīt lēnām, apskatot pa vienai ekspozīcijai, nevis vienā dienā izskrienot cauri visam. Tomēr kopumā kultūra Londonā ir visai dārga, salīdzinot ar Rīgu, kur pierasts pie vienmēr pieejamām operas un teātra biļetēm un visai laiskas dzīves.

Izolācija pūlī

Lai gan Senmārtinas pasniedzēji slavina sadarbību, realitātē nodaļas ir kā atsevišķi universi. Kad mēģināju sarunāt mazliet pastrādāt «Fashion prints» darbnīcā, studijas tehniķes, uzzinot, ka esmu no grafikas kursa, nicīgi jautāja, vai es grasos apdrukāt T kreklus. Jāatzīst, ka šie aizspriedumi par grafikas dizaineriem nav nepamatoti, tomēr tas nebija mans gadījums. Lai sāktu darboties kādā no darbnīcām, jāiziet sagatavošanas nodarbība un jāparakstās par drošības instrukciju saņemšanu, tādēļ nodaļas nav īpaši atvērtas šādu uzmanību veltīt citu nodaļu studentiem.

Vairāki kursabiedri man ir teikuši, ka Londonā jūtas vientuļi — tas šķiet neiespējami, taču tāda ir lielpilsētas daba. Daudzi cilvēki šeit uzturas īslaicīgi, un draudzībām ir skumjš liktenis. Manuprāt, cilvēki to instinktīvi jūt un izturas pret visu mazliet vienaldzīgi. Rīgā ir lielāka vienotības sajūta; ir viegli sadarboties un veidot starpdisciplinārus projektus.

Kopsavilkums

Es bieži šeit jūtos kā «old–school» Austrumeiropas intelektuāle un redzu, cik atšķirīgā pasaulē ir uzauguši mani kursabiedri. Ja sākumā domāju, ka ar popkultūru cauraustie studentu darbi ir postmodernās mākslas ideju manifestācijas, tad tagad saprotu, ka daudzi studenti vienkārši ne ar ko citu nav saskārušies un ka tā nemaz nav apzināta izvēle. Kad projektā izmantoju Freida idejas, mani pasniedzēji bija sajūsmā, taču brīdināja, ka lielākā daļa cilvēku vienkārši nesapratīs, par ko ir runa.

Pirmajā gadā no mums negaidīja skaistus darbus, bet prasīja pamatīgu izpēti, pārdomātas idejas, eksperimentēšanu un spēju iekļauties komandā. Darbu ziņā lieku cerības uz nākamo gadu, kad varēs padziļināti pievērsties projektiem un izstrādāt tos līdz detaļām.

Par Senmārtina koledžu plašāk uzzināt iespējams, ieskatoties tās mājaslapā.