No 14. līdz 17. augustam Papē notiks Latvijā pirmais «Satta Festival» Latvijā — iepriekšējos septiņus gadus tas ir norisinājies Lietuvā. «Satta» kopiena ir palikusi uzticīga elektroniskajai mūzikai, ik gadu atklājot jaunus mūziķus, dīdžejus un producentus.
Arī šogad «Satta» festivāls piedāvās krāšņu buķeti: «Forest Swords» jeb britu producents un skaņu mākslinieks Metjū Bārns (Matthew Barnes) spēlēs spokainu nakts mūziku, «Dirty Beaches» jeb Taivānas izcelsmes kanādiešu producents Alekss Huntai (Alex Hungtai) atvedīs savdabīgu audio kokteili Deivida Linča un 60. gadu japāņu «rockabilly» garā. Mūsu pašu «Dirty Deal Audio» kolektīvs, viņu vidū NiklāvZ, Mr. Myster un Kodek, rosinās spirdzinošas dejas, kā arī sadarbībā ar «The Baltic Scene» varēs novērtēt vairākus Baltijas māksliniekus īpaši atlasītos «showcase» koncertos. Kopumā paredzēti vairāk kā 70 koncertu, DJ setu un performanču Baltijas un Eiropas mūziķu izpildījumā.
Ar «Satta Festival» dibinātāju, lietuvieti Žilvinu Stumbru, tikos kādā svelmainā vasaras dienā, lai uzzinātu vairāk par viņa motivāciju šogad pārcelt festivālu uz Latviju.
Kā sākās «Satta» festivāla stāsts?
Pirms 7 gadiem Lietuvā bija tāds «Satta» bārs. Tā bija praktiski vienīgā vieta Viļņā, kur varēja dzirdēt elektronisko mūziku. Sākām ar «beat» mūzikas scēnu, tad sekoja dažādi citi žanri, no dabstepa līdz fankam. Tolaik tas Viļņā bija kas atšķirīgs no ierastā mūzikas piedāvājuma, un daudziem tieši tas arī iepatikās. Festivāls izauga no bāra, jo gribējām kaut ko iesākt ārpus telpām. Pirmais pasākums tā arī saucās — «Satta Goes Outside». Pirmos festivālus rīkojām jahtu klubā pie Klaipēdas, kur ir ļoti skaista daba, blakus ir jūra. Tur sapulcējās varbūt 700 cilvēku, un laika gaitā festivāls ceļoja uz dažādām citām vietām. Taču doma par Papi grozījās galvā jau kādu laiku; mēs zinājām, ka vieta ir skaista un ne pārāk tālu no Lietuvas robežas.
Iepriekš intervijās esi minējis, ka gribējāt kļūt starptautiski atpazīstami. Vai, paliekot Lietuvā, jūs nebūtu varējuši šo mērķi sasniegt?
Nē, tā es neteiktu. Mums jau bija pietiekami liela auditorija, arī klausītāji no Vācijas, Itālijas un citām Eiropas valstīm. Taču mēs varam sadarboties gan ar lietuviešiem, gan latviešiem vienlaikus tieši programmas izveidē — tie ir «The Baltic Scene», «Dirty Deal Audio» kolektīvi, un citi.
Festivāls notiek Papes dabas parkā. Vai tas saskan ar jūsu ideju būt dabai draudzīgam pasākumam?
Mūsdienās dabai draudzīgas norises ir kļuvušas par tādu tukšu trendu, tagad jau jebkurš var būt dabai draudzīgs, zaļi domājošs. Taču, jā, mēs vienmēr esam atradušies aizsargājamās dabas teritorijās, kas, protams, liek būt atbildīgiem pasākumu rīkotājiem.
Kādas ir jūsu attiecības ar vietējo pašvaldību Papē?
Viņi ir ļoti pretimnākoši. Mēs, protams, komunicējam ar pašvaldību ļoti bieži, saprotam arī viņu bažas, jo uz festivāla laiku būs vairāku tūkstošu cilvēku pieplūdums. Tās ir tādas pašsaprotamas lietas — vai mēs sakopsim teritoriju pēc festivāla, vai nebūs citu sarežģījumu.
Mazajiem festivāliem, kas pārstāv atsevišķu mūzikas žanru, nav viegli nodrošināt finansiālos resursus, un tie arī nespēj uzņemt daudz apmeklētāju, vai ne?
Jā, tā ir. Tas ir tāds apburtais loks, patiesībā. Negribas kļūt pārlieku komerciāliem un sākt strādāt ar sponsoriem, kuri nebūtu atbilstoši «Satta» idejai, vai arī iziet uz kompromisiem, kas ierobežotu pašreizējo brīvību, gan festivāla vizuālajā konceptā, gan programmā. Bet bez sponsoriem, protams, ir grūti piesaistīt labus māksliniekus. Pagaidām mums izdodas balansēt kaut kur pa vidu. Joprojām ir zīmoli, kuri grib ar mums strādāt, un mēs cenšamies allaž atrast jaunus risinājumus, kā šos zīmolus integrēt festivāla procesos.
Kā jums veicas ar mākslinieku piesaisti? Kā jūs veidojat programmu?
Tas, ka rīkojam «Sattu» jau septiņus gadus, mums noteikti nāk par labu. Mūziķi elektroniskās mūzikas scēnā viens otru pazīst un pārzina arī festivālus, klubus un vietējās kopienas. Attiecības starp māksliniekiem un pasākumu rīkotājiem ir krietni ciešākas. Ņemot vērā to, ka pārstāvam subkultūru, tostarp Lietuvā, mēs parasti aicinām pavisam jaunus māksliniekus. Piemēram, britu «Mount Kimbie», kuri šogad uzstājās arī «Palladium» koncertzālē, 2010. gadā spēlēja mūsu festivālā. Šodien viņi jau ir iekarojuši krietni lielāku auditoriju.
Kas ir bijis jūsu veiksmes stāsts, veidojot mākslinieku programmu?
Noteikti «Mount Kimbie». Mēs gan ieturam pozīciju — katru gadu aicināt citus māksliniekus, lai tie neatkārtotos, taču viņi bija izņēmums — šogad rīkojām festivāla «preparty» sesijas Viļņā un Rīgā.
Vai festivālam ir bijusi arī kāda neveiksme?
Galvenokārt tas, ka mākslinieki atceļ koncertus. Tiek tirgotas biļetes, palaistas reklāmas, palikušas 2–4 nedēļas līdz festivālam, un mums pasaka, ka viņi tomēr nebrauks. Tā mēdz notikt. Un dažkārt neierašanās iemesli šķiet diezgan muļķīgi. Tādēļ ceru, ka šogad viss būs, kā nākas.
Ko tu ieteiktu citiem cilvēkiem, kuri vēlas rīkot paši savu festivālu?
Būt unikāliem un ar savu vīziju. Tas, manuprāt, ir vienīgais veids, kā festivālam izdzīvot gadu no gada.
Viedokļi