Man ir bailīgi, bet es gribu pamēģināt

Modes dizaineris debitants neko daudz neatšķiras no tikko augstskolas solu pametuša absolventa. Lai dabūtu darbu, vajag darba pieredzi, bet bez tās pieņemt darbā neviens īsti nevēlas. Līdzīgs apburtais loks valda modes biznesā: lai veikalu iepircēji jauno dizaineri ņemtu par pilnu un veiktu pirmo pasūtījumu, sava kolekcija jāizstāda vismaz pāris sezonu pēc kārtas. Bet, lai to izdarītu, dizainerim vajag līdzekļus, kurus visloģiskāk būtu iegūt no jauno kolekciju pārdošanas.

Modes bizness ir grūts bizness, bet latvieši ir stūrgalvīgi. Labā nozīmē. To apliecina arī modes dizainere Keta Gūtmane, kura martā debitēja Parīzes modes nedēļā, šovrūmā «Void». Kā viņa pati saka, «mākslinieciskā un ražošanas puse modē ir vienlīdz svarīgas».

Līdz tam ar Ketu viss it kā bija skaidrs. Viņas rokās parkets pārvērtās kleitā, taksista autosēdeklis — zvaigžņu karu cienīgā vīriešu vējjakā. Un tieši tad, kad mums jau šķita — Ketas talants ir modi kā dzīvības procesus nodrošinošu elementu injicēt mākslas projektos un īsfilmās, noskaidrojās, ka viņa ir gatava pamēģināt paspēlēt pēc citiem — modes biznesa — noteikumiem. Tas nozīmē regulāras kolekcijas, iespēju gatavos apģērbus viegli kombinēt savā starpā, visu izmēru gammu utt. Vienā vārdā — ražot. Bet tas ir vārds, no kā daudzi radošie bīstas un bēg.

Ketu un viņas zīmola «Keta Gūtmane» komunikācijas menedžeri Kaisu Kahu pelēkā Parīzes sestdienā sastopu brašas un nemaz ne nobijušās. Tērpušās drēbēs no Ketas kolekcijas, viņas, priecīgi čalodamas, viena caur otru steidzas atzīt, ka ir gatavas mācīties. «Void» sākusies pirmā diena, visi secinājumi un mācības vēl tikai sekos.

Keta, kā tu nolēmi no modes mākslas pievērsties modes biznesam?

Keta:

— Kādu brīdi jau lūkojāmies uz šo pusi un meklējām versijas, un mums ieteica pamēģināt šovrūmu «Void». Pēc manas kolekcijas pirmizrādes pasākumā «Fier Vitrine» Berlīnes modes nedēļas ietvaros izveidojās kontakts ar vienu Parīzē bāzētu modes zīmolu pārdošanas un komunikāciju aģentūru. Tā piedāvāja sadarboties — lai atstāju kolekciju pie viņiem uz sešiem mēnešiem, un viņi to piedāvās presei un palīdzēs pārdot iepircējiem. Bet man tas izskatījās diezgan «tricky» — pati neesmu klāt, neredzu procesu. Nebija ticības, ka ar manu zīmolu strādās tikpat intensīvi kā ar pārējiem padsmit šajā sezonā aģentūrā pārstāvētajiem modes zīmoliem. Aģentūra atsūtīja arī līgumu, kas man, tikko modes biznesā ienākušai dizainerei, šķita neiedomājams hārdkors — ar ierobežojošiem nosacījumiem uz diviem gadiem, kuriem nebiju gatava piekrist. Secināju, ka šādu piedāvājumu var pieņemt brīdī, kad jau esi liels un stabils, bet ne šobrīd. Alternatīva tam bija dalība izstādes telpā Parīzē. Pēc tā, ar kādiem dizaineriem «Void» sadarbojas un kāda ir viņu koncepcija, tostarp mūsu Elīnas Dobeles apavi un aksesuāri [Elīna šajā šovrūmā piedalījās jau otro reizi — A.K.], sapratu, ka šāds scenārijs man derētu labāk.

Vēlme radīt sava zīmola dizaina apģērbu kolekcijas un iet plašāk, starptautiskā mērogā, manī formējās jau kādu brīdi. Tieši šobrīd šim solim esmu morāli gatava. Ir uzkrāta noteikta pieredze, iepriekš veidojot kapsulkolekcijas un strādājot ar klientiem. Daudz kas ir redzēts, kaut ko jau saproti vairāk, un gribas iet tālāk. Reāls pamudinājums un atbalsts bija Valsts Kultūrkapitāla fonda pilotprojektu konkurss pagājušajā pavasarī. Biju sarakstā starp padsmit atbalstītajiem, projektiem, un tikām pie līdzekļiem, lai spertu pirmo soli — izstrādātu kolekcijas prototipus. Kopā ar Kaisu un Kristu Zankovski, manu draugu, uz papīra uzlikām biznesa plānu, kas ir svarīgs posms, kurā vispirms nākas definēt savu zīmolu — ko tieši vēlamies sasniegt ilgtermiņā. Gatavo plānu un ciparus devām izvērtēt biznesa cilvēkiem, kas nav saistīti ar modi. Un viņi bija tieši: «Keta, bet kas tas tāds ir? Kādā veidā tu plāno to sasniegt, kur ir pierādījumi skaitļos?» Bet es jau nezinu, kam tādā plānā ir jābūt! Meklējām atbildes visādos veidos. Rīgā nav tādu organizāciju, kur vērsties pēc padoma izglītojošos jautājumos modes menedžmentā — tieši modes dizaina uzņēmējdarbībā, —tādēļ manu biznesa plānu rādījām tiem, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību citās nozarēs. Ja būsim saprotami viņiem, tad mūs sapratīs arī modes biznesā. Divu mēnešu laikā biznesa plānu pārrakstījām trīs vai četras reizes, līdz to akceptēja. Tas bija ļoti grūts posms.

Un laiku pa laikam noteikti gribējās iesaukties: «Pagaidiet, es taču esmu dizaineris, novērtējiet manu radošo pusi!»

Keta:

— Precīzi! Bija brīži, kad teicu — nē, šo es nedarīšu, tas mani reāli lauž. Radošam cilvēkam pirmajā brīdī smagākais ir visi tie cipari, formulas, tās pamata lietas. Pats grūtākais vienmēr ir ieraudzīt skaidru kopainu, saprast savu darbības plānu, principus, kāds būs produkts, kur tu ar to iesi, kā pelnīsi un ko gribi sasniegt ilgtermiņā. Bet nekas —  dzīvi palikām un pašiem soli pa solim tā bildīte kļuva skaidrāka!

Kaisa:

— Kad biznesa cilvēks saka — padari to modeli vienkāršāku, šādi būs dārgi saražot, — tas ir jāņem vērā.

Jūsu savstarpējā sadarbība, cik zinu, dzima nejauši?

Keta:

— Jā, tas notika vienas izstādes atklāšanas laikā Laikmetīgās mākslas centrā «kim?». Kaisu pazīstu jau sen, esmu veidojusi viņai tērpus. Stāstīju, ka man ir padomā šādi tādi plāni, un beigās Kaisa ieminējās, ka vajadzības gadījumā varot man ar tiem palīdzēt. Kad ar Kristu sākām rakstīt projekta pieteikumu un pirmos uzmetumus Kultūrkapitāla fondam, sapratu, ka mums tiešām vajadzēs palīdzību — kaut vai uz e–pastiem atbildēt un konsultēt zīmola komunikācijas jautājumos. Un aizsūtīju Kaisai ziņu.

Kaisa:

— Līdz šim strādāju ar tēlotājmākslu, palīdzu gleznotājam Ritumam Ivanovam ar menedžmentu. Viss viņa gleznu eksports iet caur mani. Kaut kas no šīs pieredzes noder arī darbā ar Ketu, tomēr jomas ir stipri atšķirīgas, piemēram, modē ir sezonalitāte.

Tas ir stipri drosmīgs gājiens — pirmā kolekcija, pirmā sezona, un uzreiz Parīze.

Keta:

— Un kāpēc gan ne? Sākumā bija doma par Kopenhāgenu — aizbraukt kaut tikai izpētes braucienā. Bet mūs atrunāja, un tad nolēmām par labu Parīzei. Jā, iespējams, šāds solis ir pārgalvīgs, bet ko gan es varu zaudēt? Ja nebūtu mēģinājusi kustēties, tad gan nāktos nožēlot. Man ir gandarījums par katru soli, par katru posmu, satiktiem un iepazītiem cilvēkiem, tagad es zinu, ko nozīmē pašai atrast kvalitatīvus audumu piegādātājus un ražotājus un ko nozīmē izstrādāt pilnu kolekciju. Kā tas aizies — redzēsim.

Kaisa:

— Svarīgs ir arī pats process, tā enerģija, kas ir gaisā. Jūtu, ka Ketai iekšā ir tā dziļā sakne, tas kods, kas ir jāizpauž. Ja Latvijā to nevar darīt pietiekami lielā mērogā, tad jāmeklē veidi, kā iet ārpus tās.

Keta:

— Citi dizaineri, kas šobrīd «Void» arī ir izstādījuši savas kolekcijas, dalās ar mums pieredzē un saka — kļūdās tie, kas debijas kolekcijā iegulda visu savu naudu, jo debija vēl nekas nav. Man tādas naudas, ko ieguldīt, nemaz nav. Mēs esam no Latvijas, un tas budžets, ar kuru man ir jāieiet modes tirgū, drīzāk pielīdzināms kabatas naudai. Tā ir summa, kādu mūsu valsts dizaineri jau gadiem prot pielietot radoši. Esam pieraduši taupīt. Iespējams, tas ir tas mūsu pluss, vienīgi — ne ilgtermiņā un ne modes biznesā.

Pārliecība, ka Latvijā man ir iespējams radīt kvalitatīvu modes dizaina apģērbu un apņēmība to turpināt darīt tālāk — tā man ir.  Varbūt te es kādam izklausīšos totāli naiva (smejas). Bet, ja kaut kas mani var salauzt šinī ceļā, tas ir finansiālais jautājums. Pirmajās sezonās, kas ir pirmie gadi modes biznesam, nepieciešams ieguldīt papildu investīcijas, bet tās kaut kur ir jādabū.

Nedēļu vēlāk Keta un Kaisa atgriezās Rīgā. Un man pienāca vēstule feisbukā. «Čau, esam atpakaļ un apmierinātas. Praktiskas mācības par industriju, komunikāciju, pasūtījuma veidlapām, biznesa struktūru un klientu īpašībām (līdz pat sīkumiem — kā atnest iepircējam tukšu statīvu, kur salikt izvēlētos apģērbu modeļus, kad piedāvāt kafiju, kad klusēt utt.). Vērošana. Pamazām veidojas kontakti un veidojas skaidrāka biznesa struktūra, ko varam sākt izmantot. Citi «Void» dizaineri, kuri biznesā ir jau 3—6 sezonas, brīnījās, ka mēs ar rāvienu jau 1. sezonā izlēmām braukt uz Berlīni un Parīzi. Saka, ka esam malači, kā arī uzsvēra, cik svarīga ir ilgtspēja: nenodedzināt visas finanses jau pirmajās sezonās, bet mērķtiecīgi parādīties iepircējiem sezonu pēc sezonas. Savu debiju vērtējam tikai pozitīvi. Atgriezeniskā saite ir ļoti laba — augsta kvalitāte, labi piegriezumi, audumi. Forši bija vērot arī sadarbību starp dizaineriem — visi dalās ar pieredzi, izsaka komplimentus, komentē kolekciju un iesaka turpmākos soļus. Komunikācijai ir pavisam cits līmenis: atklātība, caurspīdīgums, draudzīgi visi vienā biznesā. Esam gaidītas atpakaļ, un ir plāns braukt uz «Void» atkal septembrī.»