Cilvēcīga tehnoloģija. Intervija ar Stīvu Vranaki

Oskars:
— Tev ir 20 gadu pieredze dizainā, reklāmā un digitālās tehnoloģijās. Kā tu nonāci līdz «Google Creative Lab»?

Stīvs:

— Es pavadīju apmēram 15 gadus, kā es mēdzu jokot, Power Point prezentāciju pēdējā slaidā. Kad reklāmas aģentūras prezentēja klientiem dažādas reklāmas iespējas, piemēram, TV, drukātos materiālus, vides reklāmu, kā pēdējās tika piedāvātas digitālās iespējas. Un es biju tas, kurš vienmēr centās cilvēkus pārliecināt izmantot digitālus risinājumus, bet tas notika tikai tad, ja palika pāri nauda. Tikai pēdējos 5 līdz 10 gados klienti sākuši saprast, ka digitālā vide nav nekāds joks, ka tā pilnībā mainījusi veidu, kādā cilvēki komunicē un kārto darījumus.

Oskars:
— Tātad pēdējais prezentācijas slaids pārceļas uz priekšu, lai būtu pirmais…

Stīvs:

— No visdigitālākā darbinieka katrā aģentūrā, kurā esmu strādājis, es kļuvu par vismazāk digitālo darbinieku «Google», kuru vada inženieri un programmētāji, ģēniji, doktori no Stenfordas. Un viņi pat nedomā tādās kategorijās kā internets vai tradicionālie mediji, digitāls vai analogs. Viņi koncentrējas uz neticamām idejām un konceptiem, un viss šis bizness ir balstīts izpratnē «lietotājs ir galvenais». Lietotāja pieredze vienmēr ir pirmā lieta, par ko domāt, tā nekad netiek kompromitēta. Darbs nekad netiek veikts uz lietotāja ērtību rēķina, un tā ir laba pieeja.

Oskars:
— Pirms tam tu biji partneris un radošais direktors aģentūrā «VCCP London»?

Stīvs:

— Jā, es biju viens no tās dibinātājiem, digitālais partneris 2002. gadā. Mēs uzsākām biznesu pamazām, zvanot draugiem, meklējot iespējas. Izdevība atnāca ar zīmola «BT Cellnet» identitātes pārveidošanu par «O₂», un pie tās mēs strādājām kopā ar dizaina studiju «Lambie–Nairn».

Edgars:
— Es domāju, ka «O₂» ir lieliska identitāte, jo viss zīmols ir balstīts vienā tēlā. To atpazīst, tiklīdz ierauga.

Stīvs:

— Izpētes laikā mēs uzdevām cilvēkiem virkni jautājumu. Viens no tiem bija: «Ja jums būtu jāizvēlas, kuru pazaudēt — maku vai telefonu — kuru jūs izvēlētos?» Un pārliecinoši lielākā daļa atbildēja, ka labprātāk pazaudētu maku. Interesanti, vai ne? Telefons ir nepieciešams dzīvei. Kas vēl ir nepieciešams dzīvei — skābeklis, pareizi? Skābeklis ir neredzams, bet kas notiek, ja to ieliek ūdenī? Tas kļūst par burbuli, un šis tēls ir zīmola pamatā: zila krāsa, fonts, skandināvisks balss tonis, skaista, harmoniska pasaule. Tas viss bija balstīts sākotnējās izpētes atziņā «nepieciešams dzīvei».

Oskars:
— Kādēļ tu nolēmi no tā visa aiziet?

Stīvs:

— Mēs bijām ceļā uz to, lai kļūtu par Lielbritānijas lielāko neatkarīgo aģentūru, un, īsi pirms es aizgāju, es tiku pie vairākiem nozīmīgiem klientiem. Es uzvarēju daudzos pičos, un man bija skaidra veiksmes formula. Es zināju, kā runāt ar klientiem, kā viņus iesaistīt radīšanas procesā. Un es sapratu, ka varētu tādā garā turpināt, ar laiku samazināt ātrumu un tad aiziet pensijā, un, protams, es izdarīju tieši pretējo — es aizgāju. Es pieņēmu darbā cilvēku, kas šobrīd vada «VCCP», un atstāju uzņēmumu labās rokās.

Es to izdarīju tādēļ, ka es ticu radošai spriedzei un radošiem konfliktiem. Es ticu, ka ja kāds darbā kļūst pašapmierināts, un darbs kļūst pārāk vienveidīgs, tu kā radoša persona esi nolemts bojāejai. Es uzskatu, ka nepārtraukti nepieciešams būt situācijā, kurā tev ir ierobežoti resursi, ierobežots laiks, izaicinājumi, kas tevi bīda virzienā, kam tu turies pretī, lai nonāktu kādā interesantākā vietā. Es domāju, ka daudz kas rodas no nepārtrauktas cīņas, un es tādu atradu. Es atradu cīņu un iespējams, ka es to darītu vēlreiz.

Mana izdevība nāca ar «Google Creative Lab London», man tas bija jāuzbūvē no jauna. Savos pirmajos gados tur es biju ļoti kārs visu darīt savām rokām, viens no maniem pirmajiem projektiem bija «Space Lab». Es savācu nelielu komandu, piesaistīju vairākus ļoti interesantus cilvēkus. Šobrīd mums iet patiešām labi, bet tas nenāca viegli. Daudzi domā, ka šādos uzņēmumos tiek ieguldīts ļoti daudz naudas un ka tu tiec pie visa, ko vēlies. Patiesībā bija otrādi, jo es ienācu inženieru vadītā kompānijā. Katru reizi man bija no jauna jāpierāda mārketinga vērtība un ko šis projekts dod lietotājam, un tā es pelnīju punktus, lai lūgtu vairāk resursu un darbinieku.

Edgars:
— Kāds ir «Google Creative Lab» mērķis? Vai tas ir radīts, lai palīdzētu aģentūrām, kas strādā ar «Google» produktiem, vai tas vairāk darbojas kā «Google» radošā domnīca?

Stīvs:

— Mūsu loma ir divējāda: pirmais uzdevums ir eksperimentēt un radīt jaunus produktus, un ar to parādīt klientiem un radošajai kopienai dažādas izdevības un mūsu tehnoloģiju izmantošanas iespējas. Tātad mans klients ir visi «Google» produkti: «Youtube», «Android», «Chrome», «Google +». Otrkārt, no zīmola skatpunkta, kad mēs darām šīs lietas, mēs radām pieredzes, lai atgādinātu pasaulei, kādēļ tai patīk «Google». Mēs vēlamies saglabāt saikni ar lietotājiem un pārliecināties, ka viņi joprojām piedzīvo to sajūtu, kas viņiem radās, pirmoreiz lietojot kādu «Google» produktu. Piemērs, ko es parasti izmantoju, ir mana pirmā pieredze ar «Google Earth». Es ierakstīju meklētājā savu bērnības māju adresi Vankūverā, un globuss pagriezās, kamera pietuvinājās apkaimei, un es ieraudzīju ielu, kur es ziemā spēlēju hokeju un kur dzīvoja arī citi grieķu imigrantu bērni. Un es nodomāju, «Ak, Dievs, tas ir neticami! Tas ir brīnumaini!». Mēs cenšamies šo sajūtu saglabāt.

Mana komanda daudz nodarbojas ar ietekmes mārketingu — ar lietām, kurām ir kulturāla vai ekonomiska ietekme uz sabiedrību. Tādēļ mēs bieži strādājam ar muzejiem, piemēram, kopā ar Londonas Zinātnes muzeju izveidojot «Web Lab», radām programmas, kas palīdz uzņēmējiem veidot biznesu, piemēram, «Google Campus», un palīdzam jauniešiem attīstīt idejas ar «Google Science Fair». Es gribētu domāt, ka viss «Google» to dara, bet mēs tam īpaši pievēršam uzmanību. Mūsu lielais stāsts ir tehnoloģija, kas tiek izmatota kā spēks, lai palīdzētu cilvēkiem, tos mācītu un izglītotu.

Edgars:
—  Vai bieži izmantojat stāstu veidošanu savā darba procesā, un kādās formās?

Stīvs:

— Mēs veidojam plakātus, «Creative Lab» ir pilns ar ikoniskiem plakātiem. Plakāti savā veidā ir idejas destilācija. Mēs to darām ļoti ātri, pieliekam pie sienas, un ja cilvēki var uztvert ideju brīdī, kad iet garām plakātam, mēs to realizējam. Ja cilvēki to nesaprot, tā ir pārāk sarežģīta.

Otrkārt, mēs veidojam video, jo tie efektīvi uzbūvē zīmola pasauli un parāda visas produkta iespējas. Mēs tos radām uz pieņēmumu pamata, nezinot, vai produkts patiesi ir realizējams un vai tas galu galā izskatīsies, kā bijām paredzējuši. Šie video tiek lietoti, lai izskaidrotu cilvēkiem, kā lietām būtu jāizskatās, un palīdzētu programmētājiem saprast nepieciešamo funkcionalitāti. Šī te saplūšana, kad kopā sanāk inženieri un dizaineri — cilvēki, kas rada un atdzīvina produktu, un cilvēki, kas spēj izstāstīt tā stāstu un pielietojumu dzīvē, — tā tiek radītas šīs neiedomājamās pieredzes.

Edgars:
— Cik «Google Creative Labs» kopumā ir pasaulē?

Stīvs:

— Pa vienam Ņujorkā, Sanfrancisko, kur to sauc par «Data Arts», Londonā un Sidnejā. Komanda, ko esmu šeit izveidojis, ir pilnīgi jauna. Mēs esam aptuveni 20 cilvēku, un šajos trīs gados mums ir veicies labi. Pagājušajā gadā mēs ieguvām 13 «Lions» un 11 «D&AD Pencils» apbalvojumus. Mūsu «Creative Lab London» komanda ir ļoti maza, mēs ticam idejai par nelielu kolektīvu. Mēs vēlamies būt tikai dažās atšķirīgās pilsētās un mēs sadarbojamies ar aģentūrām. Tādēļ viss, ko mēs darām, ir balstīts sadarbībā.

Edgars:
— Tu dzīvo Braitonā, kas tiek dēvēta par «Silīcija ieleju pie jūras». Kāpēc nolēmi dzīvot tur, ja strādā Londonā?

Stīvs:

— Jā, es dzīvoju starp Braitonu un Londonu. Es mīlu Braitonu, tai ir tik brīnišķīga atmosfēra, ar tur dzīvojošiem dizaineriem, grafiti māksliniekiem, skeiteriem. Es pats skeitoju, kad biju mazs. Tā ir lieliska vieta, kur būt ar ģimeni, pie jūras. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi paskatīties ārpus šīm lielajām pilsētām kā Londona vai Ņujorka. Pat Polijas pilsētās ir ievērojama tehnoloģiju infrastruktūra, Grieķijā un Spānijā ir milzīgs «start–up» sektors. Mums nevajadzētu domāt, ka varam darīt savu darbu, tikai esot šajās traki dārgajās pilsētās. Internets demokratizē visu, jo tam nav šķēršļu un atrašanās vietas. Es uzskatu, ka tas fundamentāli maina cilvēku attiecības un lomas pilsētās, bet, iespējams, jāpaiet ilgākam laikam, līdz tas kļūs visiem pieņemams. Mēs radījām projektu «Jam with Chrome», kurā mūzikas un skaņas cilvēkus piesaistījām no Zviedrijas, ilustratoru no Mančestras, direktoru no Losandželosas un «back–end» programmētājus no Ņujorkas. Ja tu pieņem darbā talantīgus cilvēkus, kuri zina, ko dara, nav svarīgi, kur tieši viņi atrodas.

Oskars:
— Kāpēc neīstenojat šādus projektus savā darba vietā kopā ar komandu?

Stīvs:

— Mūsu modelis ir strādāt nevis savā nodabā, bet gan sadarbojoties ar citiem speciālistiem. Mēs nevēlamies izaudzēt milzīgu dizaina fabriku. Visa pamatā ir sarabība, jo tā atļauj citiem izpausties mūsu pasaulē, bet mums — mācīties no viņiem.

Mums ir 11 mēnešu ilga prakses programma studentiem. Dažkārt mēs šos cilvēkus pieņemam darbā, bet tas nav programmas mērķis. Galvenais ir radīt viņos aizrautību un tad palaist pasaulē, lai tie izplatītu ziņu, ka ir iespējams domāt citādi.

Edgars:
— Tu atrodies interneta tehnisko un radošo iespēju priekšplānā. Kāda, tavuprāt, ir tā visa nākotne?

Stīvs:

— Cilvēku un tehnoloģiju ziņā, interneta izkliedētais raksturs kļūst arvien viendabīgāks. Man šķiet, ir acīmredzams, ka jebkas var tikt efektīvi uzlabots un iedarbināts caur kādu tīklveida savienojumu. Svarīgi tajā visā saglabāt cilvēcīgumu. Ir nepieciešama skaidra saistība starp to, kā tehnoloģijas strādā cilvēku interesēs un kāpēc tās to dara. Pēc 20 industrijā pavadītiem gadiem es internetu redzu kā viegli integrējamu datu publicēšanas platformu. Ja mēs palūkojamies uz to, ko darām ar video zvaniem, mobilajiem telefoniem un ģeolokācijas sistēmām — tas ir prātam neaptverami, un kļūs vēl tikai labāk. Mums ir pieejami pareizie zināšanu un prasmju komplekti, dizaineri strādā līdzās inženieriem; mums ir tādi cilvēki kā Īlons Masks (Elon Musk) un viņu ambīcijas. Mums ir nepieciešami šie cilvēki ar pārdrošiem mērķiem un idejām, kas spēj virzīt internetu uz priekšu. Man šķiet, mēs drīzumā piedzīvosim vēl vienu tehnoloģijas renesansi.