Rudens gatavs apgleznot Latviju

Sarkandaugavas spilgtais zīmējums ir apskatāms Priežu ielā 6. Dainis par to saka: «Apzināti izvēlējos kādas mazas sānieliņas fasādi. Vienojos ar namīpašnieku par iespēju ieceri realizēt, un vecās ēkas ārsiena tika atdzīvināta ar simbolisku un dekoratīvu zīmējumu. Tas galvenokārt ir veltīts manai draudzenei, taču tikpat daudz tas attiecas arī uz ikvienu no mums.»

Kas tevi rosināja izveidot zīmējumu tieši Sarkandaugavā?

2013. gadā kopā ar Ukno izveidojām 8×14 m lielu sienas zīmējumu Valgas kara muzejā, un tas deva man motivāciju ko līdzīgu paveikt arī Rīgā. Savā Facebook lapā izvietoju informāciju par to, ka meklēju sienu, kuras īpašnieks dotu atļauju uz tās veidot zīmējumu. Meklēšana noslēdzās ar panākumiem — piemērota vieta tika atrasta Sarkandaugavā. Lai nonāktu pie zīmējuma idejas, veicu dažus «social diving» lēcienus no tramplīna, regulāri pavadot laiku šajā rajonā — braukājot ar riteni un pētot apkaimi un kopienu, kas šeit dzīvo.

Vadoties no jauniegūtajiem iespaidiem par Sarkandaugavas apkaimi un pievēršot pastiprinātu uzmanību gadalaikam, nonācu pie krāsu toņiem, ar ko strādāt un kas organiski iedzīvotos šajā vietā. Tas, ka vietējie iedzīvotāji stāstīja par Sarkandaugavu kā par drūmu un briesmīgu rajonu, lika domāt, ka viņi dienas nepavada gluži nomodā, ja romantiskā vide, kas ir apkārt, paliek nepamanīta. Šajā rajonā ir izteikta aura, ko ir grūti aprakstīt neizbaudot, bet kas piesaista. Pats neskaitāmas reizes esmu zaudējis laika izjūtu, izzinot šo vietu. Esmu pārliecināts, ka ikviena no Rīgas apkaimēm sevī slēpj kaut ko neparastu un plašākam sabiedrības lokam neatklātu, kas var izrādīties galvas tiesu pārāks par jau populārām pilsētas vietām.

Kā tu nonāci pie stencila tehnikas?

Pamatskolas laikā manu uzmanību piesaistīja hiphopa vilnis, kas pāršalca Latviju, nesdams līdzi ielu kultūru kā izpausmes veidu. Īslaicīgi aizrāvos ar grafiti, jo tas bija kas jauns un nepieredzēts. Šis vilnis pārgāja, kad man parādījās iespēja pievienoties divu draugu kompānijai, kam pašvaldība bija piešķīrusi telpas Madonas Bērnu un jauniešu centrā. No pulcēšanās vietas šīs telpas ar laiku pārtapa darba studijā. Šajā darbnīcā savas mūzikas gaitas uzsāka Kode, pašlaik zināms kā Kodek, un Ukno, kurš veido ilustrācijas un strādā ar apģērbu ilustrācijām zīmolam «ZIB*». Es nodarbojos ar grafiti un burtu veidošanu. Iespaidojoties no Ukno, 2007. gadā izveidoju dažus stencilus, kas bija ļoti neveiksmīgi, taču nepadevos un strādāju, lai tos attīstītu. 2008. gada rudenī, sadarbojoties ar kādu ielu mākslinieku, izveidoju pirmo lielformāta stencilu «Milda» uz Madonas Bērnu un jauniešu centra nama sienas, kas ļāva apjaust šīs tehnikas iespējas.

Veidojot trafaretus, tiek pavadītas neskaitāmas stundas pie darba galda, taču galarezultāts atsver visus ieguldītos pūliņus, jo tiek izveidots darbs, kas ir gan vizuāli iespaidīgs, gan nes līdzi kādu manu dzīves periodu vai viedokli. Galvenā motivācija darboties ar trafaretiem ir apziņa, ka tiek radīts paliekošs vizuāls vēstījums.

Kā tu jūties kā ielu mākslinieks Latvijā?

Pilsētvidē ir redzams pamatīgs grafiti kultūras nospiedums, kas sabiedrībā izveidojis negatīvu stereotipu par sienu zīmējumiem kā vandālismu. Dažbrīd šķiet komiski — ja, veidojot zīmējumu, tiek izmantotas otas, tad šādas aktivitātes ir apsveicamas, taču ja aerosolkrāsas baloniņi, tad rodas aizdomas, ka tas ir vandālisms.

Ielu māksla pauž mākslinieku viedokļus, pārliecības un bieži vien provocē cilvēkus. Pilsētvide ir pārsātināta ar vides reklāmām, kas dod impulsus veikt attiecīgas darbības, taču klasiskais stencila piegājiens ir politiski aktīvs.

Pēdējos gados Eiropā ir novērojams ielu mākslas uzplaukums uz namu sienām, arī daudzstāvu namiem. Šis mākslas veids ir pierādījis, ka ir gana pilnvērtīgs, lai to varētu likt galerijās un pārdot. Uzskatu, ka ielu māksla ir dažādu mākslas novirzienu sajaukums, kura izpildījums urbānā vidē piešķir tam papildus vērtību un garantē stabilu un paliekošu pozīciju. Vēlos uzsvērt, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur nav pieejama siena, uz kuras legāli veidot zīmējumus. Tas apliecina šīs subkultūras ignorēšanu un tuvredzību, jo ir skaidrs, ka ielu māksla un grafiti no pilsētvides nepazudīs — šīs kultūras aktīva klātbūtne Latvijas publiskajā telpā ir jūtama jau vairāk nekā 10 gadus.

Jau ilgi tiek runāts par to, ka ielu māksliniekiem Rīgā varētu atvēlēt Salu tilta gājēju celiņa sienas. Tad pilsētas centrs vairs nebūtu «eksperimentāla teritorija», un radošie darboņi pārvietotos mazliet ārpus centra. Tuvākajā laikā tilts tiks rekonstruēts, un grafiti sienas izveide noteikti ļautu ielu mākslai kvalitatīvāk attīstīties pilsētā, nebojājot vidi. Diemžēl uzraugošās iestādes vajadzību pēc šādas vietas pagaidām neatbalsta.

Mākslas apskatei nevajadzētu aprobežoties tikai ar muzejos un izstāžu telpās eksponētiem darbiem, tai ir jābūt pieejamai ikvienam, neatkarīgi no sociālā stāvokļa. Grūti iedomāties labāku vietu, kur veidot darbus, kā Rīgas apkaimēs. Lielformāta dekoratīvi zīmējumi uz brandmūriem var pievērst sabiedrības uzmanību piemirstām vietām un pamudināt tās atklāt no jauna.

Dainis Rudens turpina meklēt Rīgas namīpašniekus, kas būtu gatavi atvēlēt savu māju brandmūrus, lai īstenotu viņa pilsētas atdzīvināšanas projektu. Sarkandaugavas siena ir pilotprojekts turpmākiem mākslas darbiem pilsētvidē. Dainis ir atvērts iesaistīt līdzīgi domājošus radošus cilvēkus, kas dotu pienesumu projektam un ļautu tam kļūt par grandiozu notikumu pilsētvidē. Viņš pievienojies arī ielu mākslas festivāla «Blank Canvas» rīkotāju un mākslinieku komandai. Festivāls notiks 2014. gada 13.–17. maijā un pulcēs gan Latvijas, gan ārvalstu ielu māksliniekus, lai apgūtu vairākas namu sienas Rīgā, kā arī aktualizētu un skaidrotu ielu mākslas nozīmi plašākā sabiedrībā.