Pieskarties domāšanai

Annika manā telefonā joprojām ierakstīta kā «Annika, Moment». Kaut šobrīd sarunājamies kafejnīcā Kopenhāgenā, pilsētā, kas ir viņas pašreizējā mītnes un darba vieta, savulaik viss tiešām sākās ar Latvijas modes, mākslas un mūzikas pasākumu «Moment». No tā laika Anniku atceros kā ļoti atbildīgu un vienmēr melnā ģērbušos «Moment» komunikācijas vadītāju. Atbildība un krāsu izvēle palikusi nemainīga, tikmēr Annikas karjera apmetusi kūleni.

Annika:

Pats pirmais «Moment» notika Kinostudijā, tad — Sapņu fabrikā un Rīgas Mākslas Telpā. Vistrakāk gāja televīzijas tornī, kad drošības apsvērumu dēļ varēja izmantot tikai vienu no diviem liftiem. Visi drūzmējās foajē, gaidīja, kad varēs uzbraukt augšā, taču tur konstatēja, ka notiks tikai izstāde, un modes šova, kas Latvijas publikai ir neatņemama ikviena modes pasākuma sastāvdaļa, nebūs. Pēdējais un lielākais «Moment» — festivāls nedēļas garumā — notika Andrejsalā 2010. gadā.

Agnese: Kāpēc viss beidzās?

Sākotnēji ar «Moment» gribējām rīdziniekiem vēstīt, ka mode nav tikai tas, ko Rīgā pierasts redzēt. Bet ar laiku tapa skaidrs, ka «Moment» nav tālāka darbības virziena, jo bez nozīmīgas starptautiskas preses un iepircēju klātbūtnes šādiem pasākumiem īsti nav jēgas.

Tolaik mācījos filozofos un paralēli apmeklēju laikraksta «Diena» rīkotos žurnālistikas kursus. Es vienmēr esmu jutusi mīlestību pret vizuālām disciplīnām kā māksla, kino un dizains, bet nedomāju, ka pati varētu to radīt. Šajā laikā sāku sevī definēt, ka modē iespējams mākslu sasaistīt ar reālo dzīvi — rodas mākslas darbs, kuru nevis piekar pie sienas, bet valkā un caur to atklāj sevi citiem sabiedrības locekļiem. Gan toreiz, gan tagad uzskatu, ka mode ir ikdienas kultūras sastāvdaļa. Filozofos rakstīju bakalaura darbu «Cilvēka un lietu attiecības mūsdienu patērētājkultūrā». Tolaik pasniedzējiem šāds pētījuma virziens likās nesaprotams, jo manā fakultātē cienīgi bija pētīt Sokratu, Platonu vai Heidegeru. Mana darba centrā bija franču poststrukturālista Žana Bodrijāra idejas, caur kurām vēl šodien redzu cilvēka un lietu attiecības — katrai lietai piemīt vairāki vērtību līmeņi (piemēram, funkcionālais vai simboliskais), kas nosaka tās piemērotību konkrēta indivīda vēlmēm un sociālajam stāvoklim. Sociālajā slānī mūs gandrīz vienmēr vairāk definē nevis tas, kas esam, bet tas, kas mums pieder. Pat tad, ja apzināti izvēlamies radīt priekšstatu, ka mums nekas nepieder.

Tad tu aizgāji uz tirdzniecības centra «Domina» mārketinga nodaļu.

Tas gāja roku rokā ar «Moment» — strādāju aģentūrā, kas pārdeva savus pakalpojumus, tostarp «Dominai». Tas bija modes un dzīvesstila mārketings. Mēs ar «Moment» mēģinājām pavērt plašāk durvis uz modes pasauli ārpus Latvijas un parādīt, ka džemperi ar uzrakstiem «D&G» nav vienīgais veids, kā skatīties uz apģērbu.

Sāku Stradiņos studēt stratēģisko vadību un iepriekš filozofos uzkrāto kritisko domāšanu pielāgot biznesa vides modeļiem. Tur rakstīju maģistra darbu par to, kā arhetipi ietekmē patērētāja lojalitāti pret konkrētu zīmolu. Ka mūsu bezapziņā jau ir priekšnoteikti simboli, uztveres un rīcības modeļi, kas ietekmē gan mūsu ikdienu kopumā, gan arī, šaurāk skatoties, to, kādus produktus izvēlēsimies un kādos zīmolu stāstos ieklausīsimies.

Un mums tikai šķiet, ka izvēli veicam paši.

Lielā mērā izvēli nosaka mūsu vide, audzināšana, iepriekšējās pieredzes, katra psiholoģiskais raksturojums. Tieši aiz intereses par šo tēmu man patīk arī zinātniskā fantastika, kas ļauj paskatīties uz šī brīža pasauli caur fatālām brillēm — ka mēs paši apzināti neveicam nevienu izvēli. Un sava daļa taisnības tajā ir. Taču nevis tādā ziņā, ka visu nosaka tikai Lielais Brālis, bet ka mēs esam sociāli dzīvnieki ar garu līdzāspastāvēšanas vēsturi un tik spēcīgi vides un audzināšanas priekšnoteikti, ka no mūsu brīvās gribas paliek ļoti mazs procents.

Bet, atgriežoties pie «Moment», sapratu, ka pie mums tirgus ir tāds, kāds tas ir, un ka nozīmīgus «baierus» jeb modes iepircējus uz pasākumu nedabūsim. Nolēmu, ka gribu iziet plašākos ūdeņos un izpētīt, kā tas viss notiek tur, ārā. Nevis ņemties un darīt, kā mums šķiet pareizi, vienlaikus nezinot, vai tas tiešām ir pareizi. Vienmēr esmu pastāvējusi par tādu praksi, kas ir balstīta zināšanās. Man ir ārkārtīgi svarīga apziņa, ka man ir šī bāze.

Savas zināšanas papildināji arī Senmārtina koledžā, studējot modes komunikāciju.

Šīs studijas noteica virzienu tam, kur es darbojos šobrīd. Manas profesionālās darbības pamatā ir Senmārtina mācīšanas stils. Būtībā viņi tevi nemāca, tā vietā tu saņem uzdevumu, kurā milzīgs uzsvars tiek likts uz izpēti. Bet nevis sēdi bibliotēkā un lasi teoriju, bet ej uz Soho un fotografē visu, kas tevi iedvesmo konkrētā uzdevuma ietvaros. Tas bija vēl toreiz, kad skola atradās Soho, pašā pilsētas centrā. Pēc pārvākšanās uz jaunajām telpām Kingskrosā daudzi jautāja, vai skola vēl spēs ģenerēt jaunus talantus, ja tās atrašanās vieta ir kā kūniņa, norobežota no ārpasaules. Manā laikā varēja iziet uzpīpēt pie skolas durvīm, pavērot garāmgājējus un gūt pietiekami daudz iedvesmas, lai ietu apakaļ un ar svaigu elpu turpinātu iesākto.

Vēl viens izaicinājums, kam man nācās pārkāpt pāri — mums lika gleznot. Kā jau minēju iepriekš, esmu vairāk teorētiķe, ne mākslu praktiķe. Sākumā pretojos, bet nācās piekāpties. Un tad sajutu, cik gleznošana ļauj sevi atbrīvot mentāli. Izrādījās, ka varu gleznot labāk, nekā biju domājusi. Otrkārt, ar laiku sapratu, ka tai ir tiešs sakars ar manu studiju virzienu: gleznojot sāku pievērst uzmanību vizuālām detaļām, kuras citādi neievērotu. Tā tika trenēta mūsu vērība.

Studiju beigās visiem bija pārrunas ar studiju daļu. Ja citiem ieteica apsvērt praksi, man pasniedzēji jautāja — ko es vēl gaidot? Esot jau tajā līmenī, lai sāktu aktīvi strādāt, un nav ko kavēties. Tad nu aizdomājos — ja jau šāda līmeņa cilvēki saka, ka esmu gatava, varbūt tiešām jābeidz mācīties un jāķeras pie lietas.

Tad tu atgriezies Latvijā un aptvēri, ka tev pietrūkst plašuma…

Jaungada ballītē satiku jau no «Moment» laikiem pazīstamo Rolandu Pēterkopu, kurš pastāstīja, ka «Mareunrol’s» plāno pievērsties biznesam. Manā izpratnē viņi jau tobrīd bija soli priekšā pārējiem un gandrīz vienīgie no Latvijas, kas varētu konkurēt pasaules līmenī. Kļuvu par viņu menedžeri un kā mērķi nospraudām tikt Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā, ko arī izdarījām.

Kā jums tas izdevās?

Šajā līmenī viss vairāk vai mazāk notiek, pateicoties kontaktiem. Rolands un Mārīte jau bija pazīstami ar Henriku Vibskovu. Caur Henriku izgājām uz viņa biznesa partneri Jakobu, kurš ieteica PR aģentūru, kas varētu palīdzēt noorganizēt prezentāciju Parīzes modes nedēļā. Ar aģentūru vienojos, ka informācija jāpalaiž plašāk, tajā skaitā «Modem Online», kam seko visi modes biznesā iesaistītie. Tam sekoja vēl pāris posmi, un tālākais jau ir vēsture.

Kāpēc būt Parīzes modes nedēļas oficiālajā programmā ir tik svarīgi?

Tas ir atskaites punkts industrijas un līdz ar to iepircēju acīs, jo dizaineru ir daudz, bet pasaules modes galvaspilsētā Parīzē sevi prezentē tikai daži. Piemēram, viņiem ir ļoti svarīgi, ka Henriks ir vienīgais dizaineris no visas Skandināvijas, kuram Parīzē ir sava modes skate.

Kurā brīdī modes dizaineris var pieteikties, ka grib savu skati Parīzes modes nedēļā? Vai atliek vienkārši samaksāt?

Nē, savu vietu tur nevar vienkārši nopirkt, pat ja esi ļoti talantīgs un jau atzīts dizaineris. Henrikam palīdzēja dalība Starptautiskajā Jēras modes un fotogrāfijas festivālā [tas pats, kurā 2009. gadā uzvarēja «Mareunrol’s»]. Viņš visu laiku uzturējās tajā vidē, līdz viņu uzaicināja iestāties Parīzes modes nedēļas mātes organizācijā.

Ar «Mareunrol’s» Parīzes modes nedēļā piedalījāties trīs reizes, līdz nāca piedāvājums pārcelties uz Kopenhāgenu un sākt strādāt par starptautisko modes pārdošanas menedžeri.

Piedāvājums nāca no jau pieminētā Jakoba Valdemāra, Henrika biznesa partnera. Kopā izveidojām modes pārdošanas un mārketinga aģentūru «VALD Agency». Šobrīd mūsu portfolio ir 13 dizaineru no Dānijas, Vācijas, Beļģijas, ASV un Ungārijas, tostarp Henriks. Mūsu aģentūrai ir divi biroji ar šovrūmiem — Kopenhāgenā, kas ir attīstīta un Jakobam pazīstama modes biznesa vide, un Parīzē, kur četras reizes gadā prezentējam mūsu dizaineru jaunākās kolekcijas vīriešu un sieviešu modes nedēļās ziemas un vasaras sezonās. Mums ir arī savs šovrūms Ņujorkā, nupat piedalījāmies dizaina nedēļā Lasvegasā. Strādājam arī ar apakšaģentiem Milānā un Tokijā. Līdz ar to noklājam visas aktīvākās modes tirgus vietas veiksmīgai mūsu dizaineru kolekciju pārdošanai.

Kas tev patīk savā darbā?

Visvairāk — tas mirklis, kad no man un Jakobam prezentētā «moodboard» un dizainera idejas par to, kāda izskatīsies viņa nākamā kolekcija, piedzimst taustāmas lietas. Brīdī, kad dizaineris tikai stāsta, kas vēl taps, es apjaušu viņa patieso domāšanu — tādu, kāda tā ir bez barjerām un tirgus ierobežojumiem. Un viņa aizrautība un enerģija ir tik liela, ka tu vienkārši inficējies ar to un vēlies par to pastāstīt plašākai auditorijai.

Kad ar Jakobu vēl tikai klausāties, kas dizainerim padomā, jūs arī iesakāt, ko labāk realizēt un ko ne?

Mēs cenšamies neiesaistīties dizaina procesā. Mūsu aģentūras uzstādījums ir mēģināt nekultivēt to modi, kuras pasaulē jau tāpat ir par daudz. Tā vietā mēs mēģinām savus dizainerus pielāgot biznesa videi, saglabājot katra unikālo redzējumu. Protams, ja dizaineris piedāvā ko tādu, par ko pilnīgi noteikti zinām, ka pārdot nevarēsim, mēs diplomātiski to arī pēc iespējas drīzāk pasakām. Otrajā tikšanās reizē dizaineris jau rāda kolekcijas prototipus. Šajā brīdī tiek veikta atlase, kuri apģērbi būs gala pārdošanas kolekcijā, kā arī norādīts, kā pietrūkst kolekcijas komerciālajam balansam. Taču pirms pārdošanas sezonas visu pa plauktiņiem saliek modes skate. Tajā brīdī no visām pusēm saprotam jaunās kolekcijas vēstījumu gala pircējam, kā arī to, kuri apģērbu modeļi pēcāk ceļos uz preču izstādes zālēm, kur tos pārdosim iepircējiem — reizēm pēc skates pārdošanas kolekcijā iekļaujam arī pāris tā saucamos «show pieces», tas ir, ļoti izteiksmīgus apģērbus, kas sākotnēji tiek radīti tikai modes skatei. Un tad nāk otrs brīdis, kas man ļoti patīk savā darbā — kad redzu, kā iepircēji reaģē uz gatavajām kolekcijām. Man vienmēr ir favorīti — modeļi, par kuriem jau «moodboard» fāzē saprotu, ka tos ļoti labi pārdosim. Un tad, tiekoties ar iepircējiem, ir prieks redzēt, kā mans viedoklis sakrīt ar viņu izvēli. Tomēr visu izrēķināt mūsu nozarē ir gandrīz neiespējami, un gadās arī pārsteigumi.

Kur slēpjas tas maģiskais moments, ka tu un Jakobs zināt, ka to vai citu lietu varēs pārdot?

Skaidrs, ka vislielākais — un visriskantākais — moments modes biznesā vienmēr būs subjektīvais viedoklis. Jebkurš, kurš tev dos padomu, vispirms vadīsies no savas personiskās pieredzes. Tomēr ir arī likumsakarības: kā dizaineris un viņa iepriekšējās kolekcijas ir attīstījušās, kuras lietas ir labi pārdotas, kuras ne, kāds ir šī brīža tirgus stāvoklis, patērētāju vajadzības utt. Ar laiku jau top skaidrs, ko varēs pārdot vienmēr, piemēram, melnas, vienkāršas kleitas. Adīti legingi pavasara un vasaras kolekcijā vienkārši nepārdosies, īpaši dizaina nedēļā Lasvegasā.

Pēc katras kolekcijas izvadāšanas pa šovrūmiem visā pasaulē mēs ar Jakobu katram dizainerim sagatavojam apjomīgu atskaiti — kas iepircējiem paticis, kas ne, un ko varam uzlabot. Visu apspriežam kopā ar dizaineri un nospraužam mērķus nākamajai sezonai — ko darīt ar kolekciju, ar zīmolu kopumā, kurš tirgus būtu vairāk jāattīsta utt. Kopējais mērķis — uzlabot katra dizainera individuālos un visas aģentūras finansiālos rādītājus. Laikam ejot, viss uzkrājas kaut kur pakausī un, kad ir jāizvērtē jauna dizainera vīzija par nākamo kolekciju, šo informāciju lieku lietā.

Labi, ka toreiz mācījies gleznošanu un iemācījies ievērot detaļas.

Jā. Jo vairāk tu redzi, jo vairāk saproti. Autors Malkolms Gledvels vienā no savām grāmatām rakstīja, ka izcilība rodas brīdī, kad savā jomā esi pavadījis 10 tūkstošus darba stundu. Ir ļoti būtiski, ka šīs stundas pavadi, nododoties savai lietai ar visu sirdi un attīstoties uz augšu.

Es daļēji zinu atbildi, tomēr pajautāšu — vai mākslinieki tiešām ļaujas, ka viņu vīziju par jauno kolekciju tā pabīda?

Atslēga ir tajā, ka gan mēs ar Jakobu, gan dizaineri apzinās, ka visi kopā ejam uz vienu mērķi — attīstīt biznesu. Jo — kurš gan grib apstāties savā un sava biznesa attīstībā? Protams, dažkārt notiek strīdi. Piemēram, vāciešiem varu atklāti pateikt, ko vajag uzlabot. Viņi noklausīsies un pajautās, vai varbūt ir vēl kas, pie kā viņiem piestrādāt. Bet tad, protams, ir arī jūtīgāki dizaineri, kuri grib ļoti nopietnu pamatojumu tam, kāpēc viņiem būtu kas jāmaina, un mēs ar Jakobu to arī sagatavojam. Galvenais vienmēr izvēlēties pareizo pieeju. Lai kāds būtu bijis šis starpsezonu gatavošanās process, beigās, kad šovrūmā saņemam jauno kolekciju, vienmēr redzam, ka tas, ko aicinājām mainīt, ir izmainīts. Tā ir cilvēcīga sadarbība, kas balstīta uz biznesu, un caur kopēju sarunu sasniedzam abpusēji patīkamu rezultātu. Mūsu dizaineri zina, ka mēs nesekojam trendiem un negribam no viņiem uztaisīt masu preci, tādēļ mums uzticas.

Kā novēroju šovrūmā Kopenhāgenas modes nedēļā, darbs ar iepircējiem tev padodas viegli un dabiski.

Pārdošanas cilvēkam ir jābūt perfektām komunikācijas prasmēm un perfektai spējai sajust citus. Viņam jājūt, kad iepircējam uzbāzties un kad labāk paklusēt un ļaut, lai viņš pats sper pirmo soli. Nekad neesmu ticējusi tā saucamajam «hard sale» jeb agresīvai pārdošanai. Man ir svarīgi ar katru iepircēju izveidot cilvēciskas attiecības. Pajautāt, kā klājas viņiem pašiem, ko redzējuši citos šovrūmos. Augstākajā līmenī iepircējs jautā pēc padoma un jau uzticas maniem ieteikumiem — labāk ņem šīs bikses, jo zinu, ka tava veikala auditorija ir tāda un tāda. Nevis iepārdot kaut ko vienreiz, bet veidot ilgtermiņa attiecības, jo arī ar iepircējiem mēs ejam uz kopēju mērķi — lai gan mums, gan viņa veikalam ir labi pārdošanas rezultāti, jo tad viņš nāks un pasūtīs arī nākamreiz.

Kopenhāgenā esi kopš pagājušā gada augusta. Nav pat gads, un tu jau esi dubultojusi «VALD Agency» pārdošanas apjomu attiecībā pret iepriekšējo sezonu. Vai esi domājusi par savas pieredzes pārvešanu un pielietošanu Latvijā?

Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka kādu dienu gribu pārbraukt mājās un palīdzēt savējiem. Bet ir mazliet par ātru par to domāt. Aģentūras pamatā ir smags darbs šodien, un tā katru dienu. Koncentrējos uz to, kā visu izdarīt vēl labāk pašreizējā izaicinājuma ietvaros.

Kā tev no malas izskatās modes joma Latvijā?

Viens no iemesliem, kādēļ esmu šeit — Latvijā neeksistē šāda modes pārdošana. Bet tieši tā veido modes biznesu pasaulē. Ļoti daudzi modes iesācēji ne tikai Latvijā iziet uz tā saucamo «hype» jeb īstermiņa slavu. To iegūt ir salīdzinoši viegli. Šodien esmu tajā un tajā žurnālā, man ir sekotāju loks, un šķiet, ka viss notiek. Taču pamats nav haipā, bet sistēmā, stratēģiskā un sistemātiskā ilgtermiņa darbā — uzbūvēt biznesu, kura pamatā ir vīzija, cilvēki, tuvāki un tālāki mērķi, ilgtermiņa domāšana. Tā ir lieta, kas, manuprāt, Latvijā būtu jāiepotē ne tikai modes nozarei. Ja nedomāsi ilgtermiņā, vienā brīdī paliksi garlaicīgs sev, saviem sekotājiem un visai industrijai kopumā.