Piecus gadus dokumentējot tuvākas un tālākas modes dizaina norises savā blogā, jo dienas, jo vairāk nostiprinās mana interese par modi kā biznesu. Īpaši šobrīd, kad studēju uzņēmējdarbību Stokholmas Ekonomikas augstskolā. Uz Kopenhāgenas modes nedēļu devos, lai satiktu modes pārdošanas menedžeri Anniku Vītolu un apmeklētu slavenā dāņu modes prinča Henrika Vibskova skati.
Ko jautāt dizainerim?
«Viņiem jautāja viedokli par karu Sīrijā, bet man — kāda ir sezonas aktuālā krāsa,» piktojas Anne Sofija Madsena (Anne Sofie Madsen). Pieredzējusī dāņu dizainere, kura amatu savulaik apguvusi pie Džona Galiāno Parīzē un Aleksandra Makvīna Londonā un kuras dizains ir pieprasīts Ziemeļamerikā un Honkongā, nupat ar taksometru atsteigusies no Dānijas televīzijas uz šovrūmu, kurā izrāda savu 2014/15. gada rudens–ziemas kolekciju. Svarīgākajām aktualitātēm veltītajā TV raidījumā parasti piedalās politiķi, bet nu tas uzsācis satura dažādošanu, tostarp atzīmējot Kopenhāgenas modes nedēļas sākumu ar dizaineres klātbūtni. Ar Anni vienojamies, ka vai nu politikas žurnālisti vienkārši nezina, ko jautāt par viņiem tik svešu tēmu kā mode, un izvēlas drošu taciņu vai arī uzskata, ka modes ļaudis jau citu neko nezina. «Bet es tik ļoti būtu gribējusi, lai man pajautā par sabiedriski aktuālām tēmām!»
Anne, kura savos darbos vēlas parādīt jau zināmo caur vēl nepazīstamo un izmanto tradicionālas rokdarbu metodes, ir viena no padsmit dizaineriem, kurus starptautiskajā modes tirgū pārstāv «VALD Agency». Aģentūrai šī ir tikai otrā sezona. Pērn to nodibināja modes pārdošanā pieredzējušais dānis Jakobs Valdemars (Jacob Valdemar) kopā ar rīdzinieci Anniku Vītolu, bijušo «Mareunrol’s» menedžeri. Viņas dzīvoklītis, kuram kaimiņos mīt dāņu studenti ar labi sadzirdamu mīlestību uz «Spice Girls» un «Backstreet Boys», šonedēļ ir arī manas mājas.
Polārā modes skate
Cimdi – ir. Parka – ir. Sniega izturīgi zābaki – ir. Esmu gatava pamest Annikas dzīvokli un sēsties autobusā 9A, lai dotos uz bijušo Kopenhāgenas papīrfabriku, kur pazīstamākais dāņu modes dizaineris Henriks Vibskovs (Henrik Vibskov) izrādīs savu jaunāko kolekciju «The Spaghetti Handjob». Skates sagatavošanu un norisi pārrauga arī Jakobs un Annika, jo Vibskovs ir viens no viņu aģentūras dizaineriem.
Snieg aumaļām, ceļš no autobusa pieturas līdz skates lokācijai ir mana telefona GPS sistēmai neatpazīstams un aizputināts. Iesēžos astē vēl dažiem, pēc izskata spriežot, modes skates gājējiem un jau drīz stāvu rindā pie durvīm ar uzrakstu «buyers and seated guests».
Šis ir pavisam cits «fashion crowd» jeb modes skašu apmeklētāju pūlis, nekā ierasts redzēt Rīgā. Puiši kedās, adītās cepurēs un bārdainiem zodiem sildās pie metāla grozā degošām pagalēm, un prātā ataust ainas no 80. gadu filmām par bezpajumtniekiem Ņujorkā. Smalki iztaisījušās dāmas augstpapēžu kurpēs neredz — viņu vietā ir smejošas meitenes siltos kombinezonos un dūnu mēteļos.
Kopenhāgenas modes nedēļa varbūt arī nediktē pasaules modi kā Parīze vai Londona, bet tai pašā laikā tā ir īstā vieta tiem, kuri noguruši no trendu žņaugiem un modes žurnālu paredzamā satura un meklē kaut ko, teiksim tā — nepieradināmāku.
Rinda izstāvēta, Annika satikta, un sēdvieta man ierādīta. Rokas joprojām turu dūraiņos un piefiksēju, ka varu saskatīt savu elpu. Tikām puiši parkās man iepretim atšauj vaļā auksta alus bundžiņas. Gaidām. Piepeši piparmētras krāsas spageti sāk griezties, un skate var sākties.
Spraugā starp aizkariem samanu pašu Henriku Vibskovu. Vienā rokā turot bundžu ar «Tuborg» alu, ar otru viņš piekārto modeļu apģērbu, pirms izlaist viņus uz mēles.
Kopš Senmārtina koledžas (Central Saint Martins college of Art and Design) absolvēšanas 2001. gadā Dānijas pazīstamākais modes dizainers Henriks Vibskovs radījis jau 25 vīriešu un sieviešu modes kolekcijas. Pēc «VALD Agency» datiem, Vibskova rokrakstu šobrīd īpaši iecienījuši veikali un pircēji Ziemeļamerikā, Itālijā, Japānā un, protams, Skandināvijā. «Bet īstenībā jau visur viņu mīl,» vaļsirdīga ir Annika. Henrika daiļradi uzskata par daļu no «New Nordic Movement» jeb Jaunās Ziemeļu kustības, un viņš ir vienīgais skandināvu dizaineris, kura skati izrāda oficiālajā Parīzes modes nedēļas programmā.
Nevaru atraut acis no sniega zābakiem modeļiem kājās, kas izturētu arī visaukstāko ziemu. Ja jūs jautājat man, modei jābūt gadalaikam atbilstošai, un Vibskova izpildījumā, tāpat kā skates apmeklētāju apģērbā, redzu tieši to. Dizaineris iedvesmojies no attiecībām starp kārtību un nekārtību, polārpētniecību, ēdiena gatavošanu, kā arī grieztām un locītām formām. Garie, gaišzaļie makaroni griežas ap savu asi, un modeļi soļo pa divdesmit metrus garo mēli, kurai pa vidu stiepjas gumijas lentes. Brīžiem šķiet, ka lūkojos, kā 70. gadu stila virtuves mikserī top pusdienu maltīte. Modeļu galvassegas gribot negribot atgādina krievu tankistus, šķērsojot Sibīrijas sniegotos laukus. Laiku pa laikam uz apģērba pamanāmi roņu purniņu fragmenti, un neoprēna džemperi un bikses liek domāt par ūdenslīdējiem ledainos ūdeņos.
Un tad viss ir galā. Lielākā daļa skatītāju dodas prom, bet palikušie aizdedz cigareti un attaisa vēl vienu alus bundžu. Kļūst tikai aukstāks, bet nevienu tas īpaši neuztrauc. Dodos uz aizskatuvi un pievienojos Annikai un Jakobam. Te valda dzīvelīga, neuzspiesta kņada. Modeļi, izģērbušies apakšveļā, steidz apvilkt savu personīgo silto drēbju kārtu. Smalka āziete intervē Vibskovu, kurš viņā noskatās no sava vairāk kā divu metru augstuma — prese dizaineri nereti dēvē par «stalto ziemeļu vikingu». Vienīgais, kurš izturas «modes nedēļas cienīgi», ir kāds ķīnietis, viss Vibskovā, tas ir, no galvas līdz kājām saģērbies dizainera pēdējās kolekcijas dizainā. Drudžainām acīm un rokā sažņaugtu milzu mikrofonu ar uzrakstu «Elle TV», puisis intervē skates modeļus, ar savu klātbūtni iemiesojot tos ļaudis, kurus modes kritiķe Sūzija Menkesa (Suzy Menkes) tieši pirms gada savā daļēji pamatotajā rakstā nodevēja par «modes cirku».
Modes biznesa formula
Ir vēls, Annikai un Jakobam rīt agri sākas saspringta darba diena, un mēs pošamies prom. Jakobs atripina melnu ceļasomu uz ritenīšiem un salādē tajā daļu no nupat skatē redzētajiem tērpiem. Pats to nezinot, šai brīdī viņš ilustrē modes biznesa būtību. Jo modes skate — tas ir skaisti, un to vajag. Bet rīt šie paši džemperi un bikses tiks izstādīti tirdzniecības izstādē «Gallery», kur tos ar kritisku aci aptaustīs, piemērīs un izvērtēs modes iepircēji jeb «buyers» no visas pasaules. Tur tā būs tikai prece, kas ir vai nav piemērota praktiskai lietošanai un atbilst prasītajai cenai. Un dizaineri, kas grib celt savus pārdošanas rādītājus, to apzinās. Manuprāt, tieši šis balanss starp dizainera talantu un izpratni par to, ko varēs un ko nevarēs pārdot, ir īstā formula modes biznesa attīstībai jebkurā valstī.
Pēc brīža trijatā ar Anniku un Jakobu ļaujamies Kopenhāgenas sniegotās ziemas nakts apskāvienam. Uzjautrināmies, ka tumsas aizsegā tik bezceremoniāli pārvietojam tādu dārgumu, bet drīz prieki beidzas, jo konstatēju, ka man ir paaugstināta temperatūra. Piestājam pie netālu dzīvojošā Jakoba — viņam ir lieka sega, kas mums ar Anniku lieti noderēs. Un man vajag siltu dzērienu. Piecu minūšu vizīte, lai uz Jakoba radiatora sasildītu nosalušos kāju pirkstus, izvēršas divu stundu pasēdēšanā. Pēkšņi visiem aizmirstas, ka tika meklēts maiss segai un ka rīt agri jāceļas. Jakoba uz ātru roku iekārtotajā dzīvoklī uz plašu atskaņotāja skan islandieši «Múm», un mani sasilda afrikāņu tēja.
Āfrikai Jakoba dzīvei savulaik bijusi izšķiroša nozīme — tieši tur nejauši un bez jebkādas iepriekšējas pieredzes dzimusi Jakoba interese par modes biznesu. Studējot «Kaospilot», kas piedāvā starptautiski atzītu Dānijas augstāko izglītību, Jakobs rakstīja kursa darbu par mūzikas cenzūru un nokļuva Dienvidāfrikā. «Sēdēju ar vietējiem pie ugunskura, sākām runāties, līdz sapratu, ka man blakus sēž jauns modes dizainers,» stāsta Jakobs. Vārds pa vārdam, un Jakobs nolēma palīdzēt afrikāņa radīto modi pārdot Eiropā. Sākumā viss gāja labi, līdz kādā brīdī viņš attapās ar vairākiem maisiem drēbju, kas, pēc afrikāņu tradicionālām metodēm ražots, juka ārā pa vīlēm un nebija pārdodams. Ap šo laiku Jakobs bija redzējis arī Henrika pirmās kolekcijas. Dabūja viņa telefona numuru, piezvanīja, un tālākais, kā saka, ir vēsture. Jakobs kļuva par Henrika biznesa partneri un šobrīd rūpējas ne tikai par viņa jaunāko kolekciju pārdošanu, bet arī pārrauga «Henrik Vibskov Boutique» darbību. Starp citu, arī Henriks modē nonācis nejauši. Kādā intervijā 2009. gadā viņš atzina, ka Senmartina koledžā iestājies, «lai atstātu iespaidu uz ļoti smuku meiteni».
Prasu Jakobam — vai ar Henriku ir viegli strādāt? «Kad argumentēti izskaidroju, kāpēc mums ir jāpieņem tāds vai cits lēmums attiecībā uz organizatoriskām lietām, viņš ieklausās un piekrīt. Savukārt radošā puse ir Henrika personīgais izpausmes veids un mums — lielāks izaicinājums,» atzīst Jakobs, vienlaikus paužot apbrīnu, cik ļoti viens cilvēks spēj iemiesot veselu zīmolu. Bet vai Henrika dizainu nav vieglāk pārdot, ņemot vērā viņa atpazīstamību un augsti vērtēto talantu? «Šodien Henrika rokrakstu un skatījumu uz lietām pazīst visā pasaulē, un tas paver daudz vairāk durvju nekā tad, kad viņa vārds vēl nebija zināms. Tomēr brīdī, kad šovrūmā iepircēji pieņem lēmumu [par pasūtījuma apjomu], dizainam, kvalitātei un cenai jābūt balansā ar dizainera vārdu.» To, vai tā tas ir, katram spriest pašam, kaut vai papētot cenas Henrika Vibskova interneta veikalā. Taču mode vienmēr bijusi stipri subjektīva — kas vienam ģēnijs, tas otram «nu un tad».
Detalizētāk par starptautisko modes biznesu lasiet jau drīzumā intervijā ar Anniku Vītolu.
Viedokļi