Vakantā Nīderlande

Skvotu kustība

Skvotošana Nīderlandē aizsākās 20. gadsimta 60. gados kā politisks protests — pilsētās trūka dzīvojamo platību, bet tajā pašā laikā daudzu ēku saimnieki spekulatīvos nolūkos turēja savus īpašumus tukšus. Ar laiku skvotošana tika legalizēta, nosakot, ka skvoteriem, tāpat kā visiem citiem, ir tiesības uz «mājas mieru» (huisvrede). «Mājas miers» ir likums, kas nosaka, ka ēkā svešinieki nedrīkst ienākt bez tās iemītnieku atļaujas. Praktiski tas nozīmēja, ka ēku īpašnieki skvoterus no saviem īpašumiem varēja izlikt tikai tiesas ceļā. Laba skvotošanas prakse savukārt noteica, ka ēkā drīkst ieiet tikai tādā gadījumā, ja īpašnieks to nav lietojis vismaz 12 mēnešus, un pēc telpu ieņemšanas pašiem paziņot par notikušo gan saimniekam, gan policijai.

Diemžēl 80. gados skvotošana ieguva anarhistisku raksturu. Nesaskaņas starp policiju, skvoteriem un ēku īpašniekiem nereti izvērtās ielu cīņās un dažkārt beidzās pat ar armijas tehnikas iejaukšanos.Neskatoties uz daudziem pozitīviem piemēriem, tieši šīs agresijas izpausmes noveda pie skvotošanas aizlieguma 2010.gadā. Nelīdzēja ne garās debates, ne lielie protesti, ne arī četru Nīderlandes lielāko pilsētu mēru vēstule valdībai, kurā tika norādīts, ka skvotošanas aizliegšana nav pilsētu interesēs, jo tajās aizvien ir daudz neizmantotu ēku.

Skvotiem Holandē vienmēr piemitis kas vairāk par praktisko «jumts virs galvas» raksturu — tie bieži kalpojuši par šūpuli jaunām kultūras izpausmēm. Daudzas no vietām, kuras šodien tiek uzskatītas par nozīmīgiem kultūras un sabiedrisku aktivitāšu centriem,savos pirmsākumos bijušas skvoti. Tādas ir populārās koncertu vietas «Melkweg» un «Paradiso» Amsterdamā, «Tivoli» Utrehtā, «LVC» Leidenā un daudzas citas celtnes.

Arhitektūra un pētniecība

2010. gada Venēcijas Arhitektūras biennālē Nīderlande sevi prezentēja ar apjomīgu projektu «Vacant NL». Pētījumu ierosināja toreiz vēl pastāvošais Nīderlandes Arhitektūras institūts (NAi), un tika izveidota komanda, kurā piedalījās ainavu arhitekts Ronalds Rītvelds (Ronald Rietveld), filosofs un ekonomists Ēriks Rītvelds (Erik Rietveld), dizaineris Jurgens Bejs (Jurgen Bey), grafikas dizaineris Jousts Hroutens (Joost Grootens) un māksliniece Barbara Visere (Barbara Visser), lai īstenotu ieceri apzināt un kategorizēt valstij piederošās tukšās ēkas. Apjomīgā pētījuma rezultāti tika apkopoti grāmatā «Dutch Atlas of Vacancy» un prezentēti iespaidīgā maketu ekspozīcijā Venēcijā. Šis projekts kalpoja par aicinājumu Nīderlandes valdībai pievērst uzmanību tam, kā izmantot tukšo telpu potenciālu, kā arī aizdomāties par jaunas būvniecības lietderīgumu. Tukšuma atlants parāda bezgalīgās iespējas īslaicīgai tukšo ēku izmantošanai un uzsver, ka ēku tipoloģiskā daudzveidība un dažādas īpatnības var tikt uzskatītas par plusu un iespēju radīt ko nebijušu un nozīmīgu. Kādas jaunas funkcijas var iegūt ēkas, kas reiz projektētas kā peldbaseini, skolas, baznīcas, bākas, bunkuri, ūdenstorņi, rūpnīcas, lidostas vai biroji?

Projekta veidotāji uzskata, ka piedāvājums radošiem talantiem piekļūt šai ēku pārpilnībai komplektā ar elastīgiem lietošanas noteikumiem ir veids, kā kairināt viņu radošo potenciālu.

Izglītība

Kā turpinājums «Vacant NL» projektam Sandberga institūtā (Sandberg Instituut) Amsterdamā 2011.–2013. mācību gadam tika izveidota tāda paša nosaukuma starpdisciplināra maģistrantūras programma. Tās mērķis bija apmācīt dizainerus, amatniekus un zinātniekus pētīt tukšu ēku potenciālu un kļūt nevis par ēku pārprojektētājiem, bet gan pagaidu lietošanas dizaina speciālistiem. Lai nodrošinātu vispusīgu tēmas izpratni, tika pieaicināti dažādu jomu eksperti, kas dalījās savā pieredzē un zināšanās. Eksperimentiem un videi atbilstošu dizaina risinājumu izveidei tika izmantota virkne tukšu ēku Amsterdamā. «Studio Vacant NL» nozīmi vēl ir par agru izvērtēt, bet, manuprāt, tas vien, ka šāda programma tika izveidota, ir ļoti progresīvs un tālredzīgs solis.

Politika

Arī politiķi, nekustamo īpašumu aģentūras un apdrošināšanas biroji kopīgiem spēkiem cenšas ieviest pārmaiņas un veicināt tukšu ēku izmantošanu. Valstī ir sastopamas savdabīgas legālas skvotošanas formas: «antikraak» (anti–skvoti) un«sloopwoning» (nojaucamie mājokļi). Šo programmu īstenošanā ir iesaistījušies ēku īpašnieki, nekustamo īpašumu aģentūras, apdrošinātāji un pašvaldības. «Antikraak» ir iespēja pasargāt savu īpašumu no nelegāliem skvoteriem un vandālisma, ielaižot savā īpašumā pieskatītāju–īrnieku. Izrādās, ka laikā, kad ēku nav iespējams izīrēt vai pārdot par izdevīgu cenu, īpašniekiem šis piedāvājums šķiet visai pievilcīgs. Īrniekiem savukārt «antikraak» sistēma paver iespējas atrast telpas par niecīgu samaksu, diemžēl gan uz nenoteiktu īres periodu.

Šo procesu lielā mērā stimulē apdrošinātāji, piedāvājot «antikraak» programmā iesaistītajiem ēku īpašniekiem izdevīgākus nekustamā īpašuma apdrošināšanas noteikumus. Pateicoties šai vairāku pušu sadarbībai, daudzas tukšas ēkas ir atradušas savu pagaidu pielietojumu, kļūstot gan par mājokļiem, gan noliktavām, gan darba telpām. Īrnieki iegūst lietošanā telpas, kuras normālos tirgus apstākļos nevarētu atļauties, īpašnieks iegūst kādu, kurš sakopj un pieskata viņa īpašumu, bet apkaime — vairāk gaišu logu un drošākas ielas. Protams, šai sistēmai ir arī savas ēnas puses, un bieži vien tieši pieskatītājs–īrnieks ir tas, kurš izrādās neaizsargāts, tomēr kārdinājums tikt pie lētām un bieži vien arī ļoti plašām telpām ir lielāks par iespējamām grūtībām nākotnē.

«Sloopwoning» politika ir visai līdzīga «antikraak» sistēmai, tikai, atšķirībā no «antikraak» mājām, kuras nākotnē tiks pārdotas, restaurētas vai izīrētas par tirgus cenu, «sloopwoning» ēkas ir paredzētas nojaukšanai, un pagaidu īrnieki tajās tiek ielaisti, lai uzturētu pozitīvu sociālo klimatu rajonā līdz pat ēku nojaukšanas brīdim.

Sabiedriskas iniciatīvas

Holandē ir arī daudz pozitīvu piemēru, kā ēkas un teritorijas, īslaicīgi vai uz ilgāku laiku, ir ieguvušas jaunu dzīvību, pateicoties sabiedriskām iniciatīvām, kas, zināmā mērā sekojot skvotošanas tradīcijām, izaugušas par nozīmīgiem pilsētu un radošās ekonomikas dzinējspēkiem.

«Sectie C» ir kādreizējās rūpnīcas teritorija Eindhovenā, kas nu kļuvusi par mājvietu teju simts dizaineriem, māksliniekiem un radošiem uzņēmumiem. Katrs īrnieks paša spēkiem, izmantojot savu radošo potenciālu un lētus vai bezmaksas materiālus, pielāgojis kādu daļiņu rūpnīcas telpu savām vajadzībām, radot teritorijā rūķu ciemata cienīgu atmosfēru. Fotogrāfs Maarten Coolen nesen laidis klajā grāmatu «Het Menselijk Bedrijf», kas portretē  «Sectie C» teritorijā darbojošos cilvēkus un viņu radītās darba telpas.

NDSM savulaik bija lielākā kuģu būvētava Amsterdamā, bet šobrīd aktīvi, ar lielu vērienu attīstās kā tās iemītnieku veidota eksperimentāla, radoša pilsēta. Attīstība šeit notiek bez konkrēta mērķa, bet pakļaujoties stingrām idejiskām vadlīnijām, videi draudzīgi un pašpietiekami. Šeit var atrast visu, ko vēlies. Tā ir mājvieta festivāliem, publiskiem mākslas projektiem, mākslinieku darbnīcām, kafejnīcām un restorāniem upes krastā. Daļa vēsturisko ēku pārbūvētas par moderniem birojiem, kurus izmanto gan lieli, gan mazi uzņēmumi, to skaitā tādi globāli zīmoli kā «Red Bull» un MTV. NDSM piedāvā arī dzīvojamās telpas un sociālo pakalpojumu paketi. Deviņdesmitajos gados, pēc kuģu rūpnīcas bankrota, pirmie šo milzīgo tukšo zonu sāka aizpildīt skeiteri un skvoteri. Vēlāk dzima ideja par «Kunststad» jeb Mākslas pilsētu — tagad lielāko radošo inkubatoru Nīderlandē. Viss pārējais šeit attīstījies pakāpeniski,un šodien NDSM ir viena no trīs pieprasītākajām attīstības zonām pilsētā.

«Urban Resort Amsterdam» ir bezpeļņas organizācija, kas rūpējas par jaunu funkciju piemeklēšanu galvenokārt neizmantotām biroju ēkām Amsterdamā un nodrošina to apsaimniekošanu. Šī organizācija rūpējas ne tikai par praktiskām lietām, bet arī par atbilstošu informācijas telpas izveidi un kontekstu, kas padara šīs ēkas pievilcīgas potenciālajiem īrniekiem.

2013. gada oktobrī pirmo reizi norisinājās festivāls «Kantor». Šī festivāla ideja paredz piepildīt nomācošās un vienmuļās tukšās biroju ēkas ar pavisam pretēja rakstura saturu, šajā gadījumā, augstas raudzes mākslas projektiem: mūziku, deju, vizuālo un performances mākslu. Festivāla koncepcija paredz, ka tā norises vieta un laiks ir atkarīgi no tukšu telpu pieejamības. Pirmā piemērotā biroju ēka tika atrasta Amsterdamā. Ļoti ceru, ka turpinājums sekos.

Zones Urbaines Sensibles*

Laikā, kad lieli projekti nereti pierāda nespēju funkcionēt ilgtermiņā, kad neapdomīgi tiek celtas jaunas un jaunas ēkas, kaut tūkstošiem kvadrātmetru stāv tukši, neizmantoti, un vienīgais, kam ir nozīme, ir savtīgas finanšu intereses, īpašu nozīmi iegūst spēja uzdrīkstēties un izmēģināt dažādas jaunas stratēģijas praksē. Roterdamas arhitektu birojs «Zones Urbaines Sensibles» jeb ZUS aicina eksperimentēt un testēt dažādus netradicionālus pilsētas attīstības modeļus, kas būtu tikpat elastīgi, cik straujš ir laiks, kurā dzīvojam. Lai rastos jaunas idejas pilsētvides attīstībai, ir nepieciešams rīkoties nekavējoties.

ZUS uzsver, ka liels risks ir nevis eksperimentēšana, bet gan maldi, kuri var tikt uzturēti gadiem ilgi, ja eksperimentus neizmēģina.

Viens dzīvs un īsts eksperiments ir «Schieblock» ēka Roterdamā, kas savulaik projektēta kā funkcionālisma stila biroju ēka apdrošināšanas kompānijai, vēlāk tajā atradusies skola, dažādu uzņēmumu biroji, dzīvojamās telpas, notikuši atpūtas pasākumi. 15 gadus ēka stāvēja tukša, un to bija paredzēts nojaukt, taču ZUS arhitekti ar dažiem sabiedrotajiem stājās pretī pilsētas oficiālajiem plāniem. Daļēji pateicoties krīzei, ēkas nojaukšanu izdevās apturēt. Kopīgi ar nekustamo īpašumu attīstītāju «Codum» tika izstrādāts scenārijs, kā ēka varētu funkcionēt,un mērķtiecīgi strādāts, lai piesaistītu organizācijas, kuras vēlētos telpas piepildīt ar aktivitātēm. Šobrīd «Schieblock» astoņi stāvi ir pilni ar dažādiem uzņēmumiem, kas arī visai bieži mainās. Šeit pabijis, piemēram, urbānās kultūras centrs «De Dépendance», kur notika daudzas ar arhitektūru un pilsētvidi saistītas lekcijas un izstādes; ar laiku tā vietā nāca klubs «Bar» un Roterdamā radīta dizaina veikals «Groos».

Vieta, kurai šķietami nepiemita nekāds nākotnes potenciāls, gudras plānošanas, pārdomātas funkcionālās programmas un atjautīgas arhitektu politiskās darbības rezultātā ir kļuvusi par nozīmīgu pilsētas publiskās telpas daļu un pierāda, ka arī garlaicīga izskata modernisma mantojums nav norakstāms.

Domājot par Latvijas pilsētvidi, ir skaidrs, ka ne visas tukšās ēkas var kļūt par bāriem, klubiem vai izstāžu zālēm. Kultūra un izklaide vien nespēs atmodināt un piepildīt visas snaudošās arhitektūras pērles, jo tam Latvijā gluži vienkārši nepietiek patērētāju. Ēku atkalizmantošanā nepieciešams likt lietā plašu paņēmienu klāstu, piesaistīt un ieinteresēt dažādu jomu pārstāvjus, ne tikai «radošos». Nozīmīga ir arī politiskā griba motivēt saimniekus reanimēt savus īpašumus, piedāvājot viņiem pievilcīgu nodokļu, apdrošināšanas vai citu pakalpojumu paketi.

«Occupy Me» ir iekustinājis nozīmīgu procesu, cerams, ka visām iesaistītajām pusēm izdosies saglabāt plašu skatījumu un būt atvērtām jaunām idejām.