Laikā, kad lielākā dienas rosība notiek tumsā, tikāmies uz sarunu par gaismu ar dizaina studijas «Mājo» vadītājiem Baibu Lindāni un Uģi Gaili, kuri šobrīd pievērsušies no klūgām pītu lampu kolekcijas pilnveidošanai. Lai gan dizaineri vēl tikai plāno palaist lampas tirgū, veiksmīga darba stūrakmeņi viņiem jau ir nosprausti: dizains, kas balstīts vietējās amatniecības tradīcijās, un precīzi nostrādāta ražošanas tehnoloģija.
Kāda ir «Mājo» dizaina filozofija?
Uģis:
— Mūsu mērķis ir radīt mājīgus un saprotamus produktus ilgstošai lietošanai. Tādus, kuru dizains nebūtu nogurdinošs, bet veidotu personīgu atmosfēru dzīvojamā telpā.
Baiba:
— Mēs vēlamies, lai cilvēki ar mūsu radītajām lietām mājo. No turienes arī studijas nosaukums — «Mājo».
Jūsu darbā liela nozīme ir amatniecības tradīcijām. No kurienes nākusi šāda pieeja?
Uģis:
— Visa pamatā ir līdzīgas intereses — gan amatnieks senāk, gan dizaineris šodien meklē racionālāko veidu, kā radīt lietas. Piemēram, izmantojot klūgas — viegli pieejamu, nesarežģītu vietējas izcelsmes izejmateriālu. Ne velti senais amatnieks ir ar tām strādājis, izgatavojot dažādus priekšmetus lietošanai saimniecībā, uzkrājis pieredzi, kā to pareizi darīt. Savienojot amata meistaru prasmes ar dizaina domāšanu, produktu var izgatavot ātrāk, tas iegūst papildu vērtību un ir saprotams emocionālā līmenī arī mūsdienās.
Baiba:
— Latviešu amatniecības tradīcijas ir dzīvas un pieejamas arī mūsdienās — ir daudz amatnieku ar lielu pieredzi, kuri vēl strādā ar rokām, autentiskā tehnikā. Tāpēc arī mums ir iespējams to izmantot dizainā — mums šie paņēmieni nav jāpēta grāmatās, mēs varam vienkārši satikties, izrunāties un strādāt kopā ar amatniekiem.
Kas ir «Mājo» aktuālie darbi?
Uģis:
— Ja runājam par tradīcijām, tad, manuprāt, slikti, ka Latvijā nav izveidojusies gaismas kultūra. Nezinu, kādēļ tā noticis, bet mums, atšķirībā no citām Ziemeļu reģiona valstīm, mājās ir maz gaismas objektu — viena lustra pie griestiem, galda lampa, varbūt vecmāmiņai stāvlampa. Bet tieši gaisma vidi un noskaņojumu ietekmē visvairāk! Šo telpu apgaismojuma vienveidību mēs gribētu mainīt, un pašlaik pilnveidojam savu klūgu lampu dizainu un izgatavošanas tehnoloģiju. To radīšanā sadarbojāmies ar pieredzējušu pinēju un tagad strādājam pie tā, lai vienkāršotu ražošanas procesu un preci nogādātu līdz gala lietotājam. Jādomā arī par sertifikāciju, kas apliecinātu, ka lampas ir patiešām funkcionālas un drošas, atbilstošu grafikas dizainu un iepakojumu.
Baiba:
— Esam izveidojuši biznesa plānu, lai piedalītos dažādos grantu konkursos [«Mājo» projekts «Dabas gaisma» ieguva finansējumu Valsts Kultūrkapitāla fonda Radošo industriju pilotprojektu konkursā] un varētu uzsākt lampu pārdošanu. Šobrīd arī apgūstam uzņēmējdarbības pamatus «Nordea» biznesa skolā.
Latvijā ir daudz zīmolu, kas izmanto etnogrāfiskus rakstus, tradicionālus materiālus un formas. Cik dzīvotspējīgs ir tautisku tradīciju iedvesmots dizains?
Baiba:
— Man veiksmīgāki šķiet darbi, kuros kāds tradicionāls latviešu ornaments vai ģeometriska forma tiek interpretēta, un dizaineris rada ko jaunu, seno savienojot ar mūsdienīgo.
Uģis:
— Nozīmīgas ir nianses. Etniskā identitāte noteiktos reģionos var būt līdzīga, bet atšķirīgās nianses tautu starpā padara dizainu interesantu un neatkārtojamu, vienlaicīgi arī saprotamu visiem. Paliek jautājums, cik tieši mēs šo ietekmi pārņemam — vai tikai kā grafiskas zīmes, vai tomēr sajūtu, izpratni par lietām un mūsu mājām.
Kas jums personīgi dizaina radīšanas procesā ir visinteresantākais?
Baiba:
— Koncepcijas, pirmo skiču radīšana un process, kurā tiek nonākts pie produkta racionāla izgatavošanas veida.
Uģis:
— Tas, ka, ilglaicīgi pārdomājot kaut ko sarežģītu, tu beidzot atrodi veidu, kā to visu atrisināt un padarīt vienkāršāku, ietaupot izgatavotājam daudz laika un naudas. Lietotāji varbūt nemaz neredz, cik daudz strādāts pie produkta racionāla risinājuma, bet uztver dizaina sajūtu un emocionālo pusi.
Kāda ir Latvijas produktu dizaina vide? Ar kādām industrijas problēmām jums nācies saskarties?
Uģis:
— Latvijas dizainā ir divas vājās vietas — pirmkārt, slikti atrisināta ražošanas tehnoloģija un loģikas trūkums izejmateriālu izvēlē, līdz ar ko aug arī produkta pašizmaksa; otrkārt, līdz galam neizstrādāti produkti, kas kvalitātes ziņā paliek pusceļā starp dizainu un amatniecības preci, taču maksā kā pilnvērtīgs dizaina objekts.
Baiba:
— Dizainerim Latvijā ir jābūt apveltītam ar spēcīgu iekšējo vēlmi strādāt un nesaņemt par to atalgojumu. Produktu attīstīšana prasa visu uzmanību, 8 stundas katru dienu. Bet to nākas apvienot ar strādāšanu pie citiem projektiem, jo nevar jau sēdēt darbnīcā bez algas. Tas palēnina produktu attīstības gaitu.
Uģis:
— Manuprāt, vietējais tirgus ir jāveido pašai dizaina industrijai ilgtermiņā. Līdzīgi kā zemnieks gadiem ir skaidrojis, ka vietējais produkts ir kvalitatīvāks un veselīgāks, un tagad to pērk, pat ja cena ir augstāka, arī dizainerim ir jāskaidro, kāpēc kvalitatīvs dizains ir svarīgs, un rezultātus nevar gribēt uzreiz. Nav pietiekams kvalitatīvu, Latvijā radītu dizaina produktu piedāvājums pieejamā cenu kategorijā.
Baiba:
— Mazajam produktu dizaineru lokam ir arī diezgan grūti piekļūt cilvēkiem un izskaidrot, kāpēc nepieciešams pirkt tieši Latvijas dizainu. Salīdzinoši, modes dizains ir attīstījies veiksmīgāk, lielā mērā pateicoties modes industrijas pārstāvju aktīvai rīcībai, organizējot tērpu skates un konkursus jaunajiem dizaineriem un atverot veikalus.
Kas būtu nepieciešams, lai produktu dizains Latvijā spētu attīstīties kā nozare?
Baiba:
— Valsts atbalsts ražošanai, jo produktu dizains ir no tās atkarīgs, un tas nebūtu jākārto Kultūras ministrijai, bet gan Ekonomikas ministrijai.
Uģis:
— Jebkāda veida produktu ražošana ir ilgtermiņa bizness, kam nepieciešamas lielas investīcijas, bet atdeve ir salīdzinoši lēna, tāpēc investoriem un aizdevējiem tas ir mazāk saistoši. Tāpēc dizaineriem ir jāstrādā gudrāk, jādomā, kā veidot tirgu, kā racionāli risināt tehniskās nianses, lai izejmateriālu izmantošana un ražošanas cikli būtu efektīvi. Veiksmīgs piemērs ir «an&angel» trauki, kur augstvērtīgs dizains ir apvienots ar precīzi izstrādātu tehnoloģiju. Diemžēl ir daudz produktu, kas ir saturiski un idejiski labi, taču tiek samocīti sliktā tehnoloģijā un dārgos izejmateriālos.
Baiba:
— Tas nepieciešams, lai būtu iespējams bez aizķeršanās un starpgadījumiem izgatavot produktus, lai varētu nodrošināt tūlītēju produktu piegādi un nepārtrauktu pārdošanas procesu.
Uģis:
— Trūkst arī speciālistu ar pietiekami lielu pieredzi dizaina projektu vadīšanā, attīstībā un pārdošanā — tādu, kas pazītu vietējo tirgu un reizē varētu konsultēt par pārdošanu citos reģionos. Tas ir loģiski, jo Latvijas mērogā dizains ir jauna industrija, bet tādu cilvēku mēs labprāt redzētu savā komandā.
Baiba:
— Būtu labi, ja biznesa pamati būtu integrēti ne tikai Mākslas akadēmijas programmā, bet jau «lietišķajos» [Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā], lai iemācītu ne tikai veidot produkta izskatu, bet arī — kā attīstīt to līdz pārdošanai. Tāpat arī vispārizglītojošās skolās būtu labi sniegt pamatzināšanas par to, kas ir dizains, tā lietošanu un priekšrocībām ikdienā.
Jūs abi esat arī skolotāji Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Kas jums šķiet svarīgākais, ko jauniešiem iemācīt?
Uģis:
— Pareizu darba procesu!
Baiba:
— Un domāt…
Uģis:
— Visiem pārāk daudz interesē rezultāts un šķiet, ka vajag uztaisīt labu darbu par jebkādu cenu, pat ja no tā ļoti maz iegūstam. Bet svarīgi ir mācīties no darba procesa, pat ja beigās nesanāk sākotnēji iecerētais, un izmantot pareizas metodes — skicēt, taisīt maketus, sarunāties ar klientu.
Pozitīvi, ka mūsdienās jauniešiem ir iespēja iegūt izglītību ārzemēs. Ticu, ka tie, kas pašlaik lielā skaitā ir tur, pēc kādiem pieciem gadiem atgriezīsies, un mēs Latvijā redzēsim daudz laba un kvalitatīva dizaina.
Baiba:
— Jā, daudzi noteikti atgriezīsies, jo te dizainā ir vairāk brīvu nišu un vēl daudz ko var pateikt citādāk un labāk.
Viedokļi