Rudenim pārejot ziemā, šis ir raksts par pasākumu, kas norisinājās vēl vasarā, — «Asterisk» vasaras skolu Tallinā. Ar to arī tiek noslēgts sava veida aplis, jo par šo notikumu uzzināju no FOLD.
«Asterisk» aizsācies 2009. gadā kā mazs neatkarīgs grāmatveikals ar mērķi atbalstīt Igaunijas mākslas akadēmijas studentus, absolventus un pasniedzējus, izgatavojot un izplatot viņu publikācijas mazās tirāžās (izvērstāk par to lasāms šeit). Idejas autores ir igaunietes Elizabete Klementa (Elisabeth Klement) un Laura Pappa, abas absolvējušas Igaunijas mākslas akadēmiju un Gerita Rītvelda akadēmiju Nīderlandē. Ar laiku vēlamais tika sasniegts — plašāka publika bija iepazīstināta ar jaunām iespējām izdevējdarbībā un dizainā, kā arī izveidojies saliedēts dalībnieku loks. «Asterisk» radītājām radās vēlme attīstīties un veidot jaunu platformu starptautiskai apritei un diskusijai par dizainera darba daudzpusību, tādēļ šogad pirmo reizi tika rīkota vasaras skola.
Kopumā tika uzņemti trīsdesmit četri dalībnieki, no kuriem lielākā daļa bija Igaunijas mākslas akadēmijas grafikas dizaina nodaļas studenti. Pārējie bija dažādu profesiju pārstāvji no Somijas, Vācijas, Lielbritānijas, Šveices, Beļģijas, Itālijas, arī Lietuvas. Daļa no dalībniekiem jau kādu laiku mācās citās valstīs — iepriekš minētajā Gerita Rītvelda akadēmijā (Gerrit Rietweld Academie), Senmārtina koledžā Lielbritānijā (Central Saint Martins) un citur. Tas ļāva iepazīt šīs mācību iestādes no personīgām atsauksmēm, līdz ar to gūstot plašāku ieskatu, nekā no internetā pieejamās informācijas. Ja tiek plānots doties mācīties citur, šis ir vēl viens no iemesliem, kāpēc var būt noderīgi apmeklēt starptautiskas vasaras skolas.
«Asterisk» norisinājās vecpilsētā, Ērkšķrozītes pilī (pavisam nopietni), kas bija ērti galvenokārt divu iemeslu dēļ — liela daļa no mūsu apmeklētajiem objektiem, kā arī hosteļi un viesnīcas ir vecpilsētas apkārtnē.
Vasaras skolas norises princips — dalībnieki varēja izvēlēties starp divām paralēli notiekošām meistarklasēm, un četras dienas no 9.30 līdz 16.30, bet parasti ilgāk, tika pavadītas, darbojoties mazās grupās vai individuāli — atkarībā no uzstādījuma. Meistarklašu beigās tika rīkotas darbu prezentācijas.
Pirmā meistarklase — Talsinki
Vārdu «Talsinki» radījis igauņu rakstnieks Jāns Kaplinskis (Jaan Kaplinski) 90. gadu sākumā, ar to apzīmējot ekonomisko un kultūras telpu, kas sāka attīstīties starp Tallinu un Helsinkiem. Jēdziens tiek izmantots arī saistībā ar jau ilgāku laiku pastāvošo ideju izveidot abas pilsētas savienojošu tuneli zem Somijas līča un somu arhitekta Martti Kallialas radīto spekulatīvo piedāvājumuizveidot mākslīgu salu Somijas līcī no tuneļa veidošanas procesā izraktā materiāla.
Meistarklases uzdevums bija radīt jaunu salas ideju — kā tā varētu izskatīties un kāda būtu tās sociālā, ekonomiskā un politiskā nozīme abu pilsētu kontekstā. Grupās pa trim devāmies uz ostu vizuālo materiālu un citu faktoru izpētes nolūkos, jo tieši tur ir aktīvākā cilvēku plūsma starp abām pilsētām. Pēc apmeklējuma uzsākām grupas darbu ar brīvu sarunu, pierakstot idejas, ko varētu attīstīt tālāk. Individuāli veicām atlasīto tēmu tālāku izpēti un materiālu atlasi atkārtotai apspriešanai, tādā veidā pakāpeniski nonākot pie vēlamā varianta. Visvairāk procesā novērtēju to, kā vienas personas ideju citā līmenī var pacelt kāds cits, redzot to no cita skatpunkta. Izveidojām arī nelielu prototipu, kas bija nepieciešama atelpa no lielāko daļu laika aizņemošā teorētiskā darba. Ik pa laikam grupas apmeklēja meistarklases vadītājs šveicietis Urss Lēni (Urs Lehni), kurš norādīja, pie kā nepieciešams piestrādāt, vai palīdzēja atrisināt situācijas, kad grupas dalībniekiem bija dažādi uzskati par idejas attīstību.
Prezentāciju diena pienāca nemanot. Vajadzēja izveidot plakātus, kas atspoguļotu grupu radītās idejas. Risinājumi bija ļoti dažādi — no pragmatiskiem līdz poētisma un humora caurvītiem. Piemēram, kādas grupas idejas pamatā bija igauņu un somu valodu līdzības, ko varētu izmantot dadaisma estētikā ieturēta laikraksta izveidē, un katras pilsētas pārstāvis to lasītu pa savam. Cita ideja nemaz neiekļāva fiziskas salas izveidi, bet gan suvenīrus, kas veidoti no tuneļa izbūves procesā pārpalikušā materiāla, un leģendu par salu, no kuras šis priekšmets nācis, ļaujot katram pašam iztēloties, kāda šī sala varētu būt.
Prezentāciju pievienotā vērtība — idejas un tās pamatojuma formulēšana, lai arī pārējiem būtu skaidrs, kāpēc risinājums ir tieši tāds. Noderīgi ikdienā.
Otrā meistarklase — Spoguļi
Tematiski spogulis varēja tikt pētīts ne tikai kā fizisks priekšmets, bet arī kā simbols. Ar pārinieci ātri secinājām, ka pašrefleksija interesē mūs abus un lieliski saskan ar tēmu. Nolēmām, ka turpmākās dienas tikai sarunāsimies, meklējot kopīgo, un laika gaitā sapratīsim, kā to prezentēt. Procesa ziņā tas bija pilnīgi pretēji iepriekšējai meistarklasei, kura balstījās sveša materiāla izpētē — šajā gadījumā izpētes materiāls bijām mēs paši. Sarunu tēmu amplitūda svārstījās no ikdienišķu priekšmetu un darbību uzskaites līdz attiecībām, iecienītākajiem komiksiem bērnībā un dzimumu vienlīdzības izpratnei. Ir viegli atvērties svešam cilvēkam, jo zināms, ka pēc dažām dienām dosieties mājās un, iespējams, vairs nekad nesatiksieties. Tā bija vērtīga pieredze, jo, atklājot šķietami ļoti personīgas tēmas, tās var zaudēt svarīgumu, bet labā nozīmē — atklājas, ka tās ierobežo, nevis palīdz pilnveidoties.
Darbu prezentējām, nostājoties viens otram pretim un pamīšus lasot pa teikumam no abpusēji aprakstītas lapas, ko turējām starp mums. Katrā teikumā bija ietverts kaut kas abiem kopīgs, tikai beigās liekot auditorijai saprast, ka viss teiktais attiecas uz mums abiem.
Citas aktivitātes
Par papildus pasākumiem bija labi padomāts — pasniedzēju lekcijas, KUMU, Igaunijas laikmetīgā mākslas centra, nu jau plašākai publikai slēgtās Linnahall, kā arī tūristiem ne tik zināmu atpūtas vietu apmeklēšana.
Atmiņā palikusi lekcija–dialogs, kuras laikā divi lektori — Rebeka Stefānija (Rebecca Stephany) un kāds vietējais mākslinieks — pamīšus rādīja un stāstīja par saviem darbiem, kā arī uzdeva jautājumus un komentēja otra darbu. Šāds formāts var būt saistošāks par ierasto vienas personas uzstāšanos. Interesanta bija arī Ursa Lēni (Urs Lehni) lekcija par pašiniciēto «Rollo Press» projektu — mazformāta izdevniecību sev un paziņām.
Kopsavilkums
Esmu sapratis, ka nav iespējams izvairīties no ekspektācijām. Prātā spontāni veidojas iespējamie modeļi un vienīgais, ko var darīt, ir sev atgādināt, ka tas ir tikai priekšstats, kam var nebūt nekāda sakara ar realitāti. Šī reize nebija izņēmums, bet izņēmums bija tas, ka pasākums izrādījās vēl labāks par gaidīto. Ja vasaras skola notiks arī nākamgad, iesaku sūtīt pieteikumus, turēt īkšķus par uzņemšanu un visu pieredzēt uz savas ādas. Man «Asterisk» sniedza lielisku iespēja izkāpt no ierastajiem rāmjiem un saprast, cik ļoti viegli ir samierināties ar vienādu pieeju uzdevumu risināšanai un aizmirst vai kļūt slinkam paskatīties uz problēmu no dažādiem rakursiem, kas var sniegt labāku rezultātu. Lai to darītu, nav jābūt apveltītam ar īpašu talantu, bet motivētam gan.
Viedokļi